Aizskarošie kolēģa jociņi turpinās arī pēc lūguma pārtraukt, un pārējie tikai ķiķina

Konsultē personāla vadītāja un sociālā projekta Neklusē līdzdibinātāja Marika Andžāne.

Četri drastiski veidi

“Sociālā projekta Neklusē mērķis ir samazināt mobingu skolās, taču tas nav sastopams tikai skolas vidē – to var novērot arī bērnudārzā, darbavietā un pat ģimenē,” stāsta Marika. Izšķir četrus mobinga veidus. Tā var būt verbāla aizskaršana, apsaukāšana, nepiemērotu joku stāstīšana, nievājošu iesauku došana. Otrs veids ir sociāla izslēgšana, kad skolā vai darbavietā cilvēku neiekļauj grupā vai kolektīvā, ar viņa viedokli nerēķinās, viņu neiesaista lēmumu pieņemšanā vai pat neielūdz piedalīties pasākumos, notikumos. Šāda sociālā izstumšana novērota arī digitālajā vidē, kad tiek izveidota WhatsApp vai cita grupa, kurā ir lielākā daļa klases, bet atsevišķi skolēni nav aicināti. Trešais mobinga veids ir visvieglāk pamanāms – fiziska vardarbība. “Tā var būt iekaustīšana, mantu atņemšana vai bojāšana,” paskaidro speciāliste. Kā ceturto veidu var izdalīt kibermobingu, kas sociālajos tīklos, WhatsApp vai citās platformās var izpausties aizskarošos komentāros un privāti sūtītās ziņās.

Smieklīgs vai aizskarošs joks

Jāsaprot, ka viens aizskarošs joks vai paķircināšana vēl nav mobings, bet, ja cilvēks lūdz šādu rīcību pārtraukt, taču viņa lūgumu ignorē, tīši ilgstoši darot pāri, tas ir mobings. “Dažkārt joki var būt aizskaroši, bet, kamēr visiem iesaistītajiem tas šķiet smieklīgi, tie ir tikai joki. Tiklīdz kaut vai vienu cilvēku tas aizvaino, tā jau ir aizskaršana.” Tādos brīžos svarīgi, lai cilvēks pastāsta, kā šis joks vai rīcība viņam liek justies, un palūdz tā vairāk nedarīt. Ja šādi joki vairs neizskan, konflikts ir atrisināts. Taču, ja rīcība, iesauka vai jociņi turpinās pat pēc lūguma pārtraukt, tad jau sākas mobings. “Latvijā situācija ir neapskaužama – vērtējot mobingu skolās, esam pirmajā vietā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs. Taču jāatceras, ka socializēšanās prasmes skolēni apgūst pakāpeniski bērnudārzā un skolā, kā arī vērojot pieaugušos. Viņi novēro, kā vecāki un citi pieaugušie runā savā starpā, ar pārdevēju veikalā, ar skolotājiem un kādus komentārus raksta sociālajos tīklos. Bērni, kuri redz, ka pieaugušie izsmej citus, raksta ļaunus komentārus, izturas nelaipni pret svešiniekiem, sāk domāt, ka šāda uzvedība ir normāla. Un, ja pieaugušie var šādi rīkoties, kāpēc lai bērni darītu citādi?” retoriski vaicā Marika.

Kā pārraut apburto loku?

Mobingu no vienkārša konflikta atšķir dažas iezīmes, piemēram, tas notiek ilgstoši – nedēļām, mēnešiem, dažkārt pat gadiem. Tas lielākoties tiek darīts tīšuprāt, un spēku samēri nav līdzvērtīgi. “Skolas vidē var novērot – ja klasē ir kāds klusāks un introvertāks bērns, tad divi vai trīs citi bērni to izmanto, lai pret viņu pielietotu emocionālu vai fizisku vardarbību. Cietušajam ir grūti sevi aizstāvēt un vardarbību pārtraukt.”

Tāpēc mobinga gadījumā ir ļoti svarīga apkārtējo rīcība, jo viņi spēj pārraut apburto loku. Ja klasē kādu izsmej, bet pārējie par to ķiķina, vardarbīgajam skolēnam tikai pieaug motivācija turpināt. Tikmēr situācijā, kad vairākums saka – klausies, tā nav labi, mums nepatīk, ka tu tā dari, lūdzu, pārtrauc –, var veiksmīgi apstādināt pāridarītāju. Skolas vidē ir svarīgi informēt un iesaistīt pieaugušos – skolotājus un vecākus. Tāds pats princips darbojas darbā un ģimenē, kur palīdzēt var apkārtējie. “Lai mobingu apturētu, ir svarīga katra cilvēka iesaiste, arī liecinieku. Ja jūties pietiekami droši, iesaisties, lai to novērstu. Ja nejūties droši, iesaisti citus, kas var palīdzēt pārtraukt mobingu un novērst vardarbības atkārtošanos.”

60% nemeklē palīdzību

Jāatceras, ka mobingā lomas bieži vien ir mainīgas – bērns ģimenē vai pulciņā var ciest no vardarbības, skolā pats pielietot vardarbību, bet kādā citā grupā būt aculiecinieks. Svarīgi, ka mobinga novēršanā iesaistās visa klase, skolotāji un vecāki. Vērtīgi, ja skolā ir psihologs, kurš var runāt ar pāridarītāju, lai noskaidrotu, kāpēc viņš rīkojas vardarbīgi pret citiem un kā šo rīcību mainīt, kā arī var runāt ar upuri un strādāt ar visu klasi. Bērnudārzā un skolā ir svarīgi attīstīt bērna pašvērtējumu, mudināt apgūt savas robežas un mācīties pateikt nē un stop, ja cita bērna rīcība vairs nav smieklīga rotaļa. Tāpat svarīgi radīt vidi, kurā bērns zina, ka nepieciešams par to stāstīt pieaugušajiem, meklēt palīdzību, lai risinātu problēmu.

“Sociālā projekta Neklusē aptaujas parāda, ka 60 % bērnu, kas saskārušies ar mobingu, pēc palīdzības nevēršas,” atklāj Marika. Runājot par mobingu darba vidē, viņa iesaka vērsties pie personāldaļas vai uzņēmuma vadības. Ja jautājums netiek risināts, Marika ierosina vērsties Valsts darba inspekcijā vai mainīt darbavietu. “Ir vērts darba pārrunās pajautāt, kāda ir vide uzņēmumā, kā tiek risināti konflikti, lai saprastu, kāda gaisotne valda uzņēmumā, un varētu sevi preventīvi pasargāt.”