Marija Bērziņa: “Ka jāizveido ģimene, es pamatīgāk domāju pēdējos piecus gadus”

Marija allaž no malas šķitusi izlēmīga, stipra, nedaudz šerpa. Un tāda viņa arī noteikti ir, jo citādi otrā izglītība nebūtu režija, ko viņa pati nodēvē par vīrišķo enerģiju. Savukārt pēc sarunas, kurā atklājas no malas neredzamā Marija – domīgāka, nenoteiktāka –, es saprotu, ka esmu nedaudz iekritusi slazdā, kam sarunas gaitā arī pieskaramies: par publiskām personām viedoklis bieži tiek veidots, tās pat dziļāk nepazīstot. Un Mariju līdz šim lielākoties pazīstu caur publiskiem pasākumiem, kurus viņa vada vai kuros uzstājas un kur ir "jātur seja".

Par pārliecību, fokusa maiņu un pareizo lietu kārtību

Kaut arī šķiet, ka pēc sarunas ievada jāuzdod kāds globāli liels jautājums, tomēr sākšu ar mazo – kāda ir tava šābrīža dzīves prioritāšu secība?

Esmu tāds vēlais ziediņš visā. Es ļoti ilgi briestu, tad plaukstu, tad ziedu. Viss, kas tagad nāk pie manis, ir nosacīti pavēlu. Man ļoti nepatīk mūsdienās tik populārais vārds apzinātība, bet kaut kas tajā ir, jo līdz gadiem divdesmit pieciem esmu dzīvojusi impulsīvi un spontāni. Savukārt mana profesija nepārtraukti pieprasa pašanalīzi. Tā tas vienkārši ir. Lai izveidotu – sevišķi dažādas – lomas. No sevis jau neaizbēgsi, līdz ar to sāc ar sevi un tad ej tālāk. Bet tā koncentrēšanās uz savu patību, esību, savu ego, domāju, man ir bijusi ļoti ilgstoša. Tagad gan tā ir mainījusies, un ir mainījušies akcenti. Tāpēc tā vērtību sistēma…

Bērniņa piedzimšana, nenoliedzami, ir tas manā jautājumā pieminētais dzīves brīdis, kas sašūpo vairāk.

Īstenībā esmu priecīga, ka man izdevās to fokusu no sevis novērst. Jo tas nogurdina – nepārtraukti rakāties sevī. Tas mazais ģimenes lociņš šobrīd ir galvenais, tāpēc ka gluži vienkārši jaunais cilvēks tiešām vēl ir ļoti jauns.

Lai gan dēliņš vēl ir ļoti mazs, tu esi atsākusi strādāt.

Bet tas nav viegli. Un tas nav arī pārāk gribēts. Atzīšos, ka pirms šīs ziemas finansiālu apsvērumu dēļ būtu nedaudz neprāts visiem pateikt nē. Taču te ir divas tādas lietas. Ja man bebis būtu atnācis divdesmit gados, droši vien šobrīd būtu ļoti paniska sajūta. Būtu bail, ka kaut kas paies garām. Un, no otras puses, arī bebja tik ilgi nebija, jo bija bail, ka kaut kas paies garām. Un man bija – nē, man joprojām ir – tik interesanta dzīve un vispār garšo dzīvot, ka man nebija laika agrāk. Ir cilvēki, kuri grib izveidot ģimeni jau jaunībā, bet es, jāsaka, par to pamatīgāk domāju beidzamos piecus gadus.

Bet vai nebija bail nokavēt? Sievietēm daba nav piešķīrusi bezgalību.

Vienmēr zināju – man ir lietas, kuras nevaru izskaidrot, kā es tās zinu un jūtu, bet es zināju, ka tur viss būs kārtībā. Tā ir kā providence, ko arī necenšos izskaidrot.

Kas ir mainījies tevī uz skatuves?

Mums tāpat kā balerīnām būšana formā ir ļoti svarīga. To nedrīkst pavisam aizmirst. Un šobrīd dīvainākais ir tas, ka galva ir tukša. Es aizmirstu to, kas bija vakar, jo man ir dalītā uzmanība – jaunais cilvēks un pārējais. Bet es tā kā īsti neuztraucos par to. Vienīgi, uzkāpjot pēc lielās pauzes uz skatuves, piedzīvoju tā saucamo melno caurumu. Tas man bieži negadās. Konkrēti tā bija dziesma, jau vairākkārt dziedāta. Paķēru rindu no kādas citas vietas un… pēkšņi vairs nesapratu, kur es esmu. Tā bija ļoti liela aktiera ļoti liela pauze. Paldies komponistam, kurš pats sēdēja tobrīd pie klavierēm un mani sagaidīja, un aizveda līdz piedziedājumam. Bet vērtību sistēma…

Mēs joprojām turpinām pirmo jautājumu, no kura plūstam prom un atplūstam atpakaļ kā paisums un bēgums... Tā vien šķiet, ka mūs ietekmē netālā jūra.

Profesija pieprasa būt ļoti pa mākoņiem, bet jaunais cilvēks mani ir nolicis uz zemes. Bet ne tā, ka iespiedis zemē. Un vērtību sistēma tagad ir tāda, kādai tai vajadzētu būt, tas mazais ģimenes modelītis, no kā izej ārā uz pasauli, nevis otrādi – kad mēģini kaut ko kārtot pasaulē un tikai tad atgriezies pie sevis. Vārds, kas man visu laiku ir galvā, ir zināma veida miers. Atbraucot šoreiz uz Košragu, mēs ar bebi aizgājām uz jūru saulrietā, un tieši tobrīd es sapratu, ka man vairs nav bail. Ne no kā. Un tā ir tāda laba sajūta. Par viņu, jā, protams, man ir bail. Bet tas ir citādi.

Man kāda draudzene reiz teica, ka no karmiskā viedokļa bērni ir tie, kuriem kaut kas sevī ir būtiski jāmaina. Tas par to fokusa novēršanu no sevis.

Par to nebiju iedomājusies. Bet es nekad sev nebūtu piedevusi, ja nebūtu pamēģinājusi atklāt sevī šādu šķautni. Tad, kad būšu astoņpadsmit reižu nosirmojusi par jaunā cilvēka izdarībām, tad parunāsim vēlreiz! Bet tagad man ir brīnišķīga iespēja vērot, kā aug mans bērns, un tas ir vārdiem īsti neaprakstāms.

Par ko ir vērts runāt, par ko – mirt

Neilgi pēc tava dēliņa piedzimšanas publiskā pasākumā dzirdēju apspriežam, ka, re, aktrisei Bērziņai 41 gada vecumā pirmais bērns piedzimis. Kā tas ir – būt atvērtai svešu acu skatam?

Ne vienmēr tas ir skaisti. Redzi, es sevi diezgan ilgstoši esmu radinājusi izveidot viedokli par citiem tikai tad, kad viņus pazīstu. Un mani mulsina, ka pirmo reizi satieku cilvēku, un viņam jau ir izveidojies viedoklis par mani, jo viņš mani ir redzējis televīzijā un kaut ko lasījis. Viņi mani tā kā vērtē? Es saprotu, ka profesionāli man jābūt gatavai, ka mani kritizēs vai slavēs. Bet tīri cilvēciski man šī vērtēšana šķiet ārkārtīgi dīvaina. Kā populārajā teicienā – nebiju, neredzēju, nepatika. Tā ir mūsu maizes garoziņa.

Tagad mēģināšu provocēt. Vai tu baidies par to, ka nepateiksi neko pietiekami gudru, lai tevi citētu, un par tevi atkal spriedīs?

Jā, varbūt, varbūt. (Smejas.) Gribas jēgu. Zini, esmu diezgan kritiska pret sevi. Žurnālisti ar jautājumiem rotē. Un, kad tev astoto reizi prasa vienu un to pašu, tu nevari izdomāt visu jaunu. Tās kardinālākās izmaiņas ir iekšējas, un par tām ir pārāk grūti runāt. Tādā nozīmē, ka ceļš uz mainību ir ļoti garš, ilgstošs, un tev pašam tas šķiet wov, bet uz āru tas šķiet visai minimāli. Bet tas, kas man maļas prātā saistībā ar jēgu, ir, ka šobrīd daudz runā par to, ka inteliģence ir kļuvusi bezzobaina. Kādreiz, kad kultūras cilvēki runāja, tad viņi runāja.

Ka tagad, teiksim, kritiskos un izšķirīgos vēstures brīžos personības, kurās ieklausās, neizmanto iespēja uzrunāt savu auditoriju, vērsties pie masām?

Jā. Tāpēc arī domāju, ka man daudz vairāk gribētos parunāt par šādām tēmām. Piemēram, tieši tagad uz Nacionālā teātra skatuves ir atgriezusies Antigone, un mums, radošajai grupai, bija tik ļoti jocīga sajūta. Jo trīs gadus kovida ierobežojumu dēļ izrāde netika spēlēta. Un jau tad, kad to taisījām, nebijām pārliecināti, vai kāds nāks uz šo izrādi – stāstu par varonību kā tādu. Mēs arī sev uzdevām jautājumu – par ko mūsdienās mēs paši būtu gatavi mirt? Un kaut kā diemžēl tajā laikā atbilde nebija – par tēvzemi. Par ģimeni, par savējiem – jā.

Bet tagad ir Ukraina…

Un tagad ir Ukraina, un akcenti ir totāli mainījušies. Un saproti, ka, pirmkārt, ironijai nav vietas. Un, otrkārt, nav vietas tādai… nu, drāmiņai. Šī ir Žana Anuija Antigone, un viņš to rakstīja 1942. gadā. Režisors Elmārs Seņkovs bija skatīties atgriešanos, un mēs pēc tam runājām, ka tur tiek pieminētas līķu kaudzes, un – ko cilvēki redz? Visticamāk, Buču. Un mans haki krāsas kostīms, kas atstāj vietu iztēlei, vai esmu kāda gestapoviete vai cietuma uzraudze. Vai šobrīd alūzija par Zelenski. Skaidrs, ka es sev – diemžēl vai par laimi – esmu limitējusi informācijas plūsmu, lai savas sajūtas gluži vienkārši nenodotu tālāk bebim. Es nezinu, vai mēs ukraiņiem būsim mūžam parādā, bet viņi tagad cīnās par tik daudz ko… Ja šobrīd mums būtu par savu zemi jāiestājas, kā būtu?

Un tad es domāju, ka tieši kultūras pasaulei bija jāuzdod daudz vairāk jautājumu. Ir tāds teiciens, ka tad, kad viss ir mierīgi, teātris var taisīt revolūcijas, bet tad, kad pasaulē viss ir sagājis la-ta-tā, teātrim drusku ir jābūt baznīcai. Teātrim ir jādod – skan nedaudz didaktiski – tas cerību stariņš un gaisma.

Man līdz šim nav nācies meklēt daudz lugu, bet mūsu lokālajā dramaturģijā spilgtu izrāvienu joprojām ir maz, un uz Antigoni tomēr cilvēki nāk. Laikam jau ir tā, ka raudāšana attīra dvēseli, un šis ir brīdis, kad jārunā par lielām lietām, un tās, protams, ir klasikā. Vismaz man gribētos redzēt tieši tādu teātri. Arī profesionāli parasti aug uz mūžīgajām tēmām. Nāve. Mīlestība. Dievs. Mūžība. Bet šobrīd cilvēks tik ļoti ir radības kronis un visu laiku auklējas ar savām traumām un traumiņām, un viss kļūst ļoti sīki. Tam bija jāmainās. Tā ir tāda, manuprāt, nedaudz vecās Eiropas problēma – joprojām skaista arhitektūra, bet ļurkaina vērtību sistēma. Redz, atkal nonākam pie vērtībām.

Šis laiks noteikti ir nesis arī kolektīvās traumas. Un ar tām ir jāstrādā, lai sabiedrība nenoietu greizi, bet traumas nevajadzētu glorificēt.

Pirmām kārtām tā noteikti būtu runāšana, jo internetā runāšanās nesanāk. Tā sanāk, nosēžoties pie galda. Tas, kā mums kovida laikā pamatīgi trūka. Traki ir tas, ka daļa jauniešu arī vairs neprot runāties.

Vai tu to redzi arī savos studentos?

Paldies Dievam, vēl ne! Jo tā ir augstākā izglītība. Man nav bijusi drosme pastrādāt vispārizglītojošajā skolā... Tie, kuri atnāk uz Mūzikas akadēmiju, kur es strādāju par aktiermākslas pedagoģi vokālistiem, jau ir šo to izvēlējušies. Tas, ka viņi nav daudz grāmatu lasījuši, gan ir fakts. Bet es viņiem lieku to darīt. Tāpat kā Ināra Slucka, kura tur strādā jau ilgstoši. Nevis pasakām priekšā fragmentu, kas jāspēlē, bet viņiem pašiem jālasa un jāizvēlas.

Vai joprojām var atrast vienkārši Mariju

Saistībā ar tavu vārdu man teju uzreiz nāk prātā viens no pirmajiem Latvijas televīzijās demonstrētajiem meksikāņu seriāliem, tā nosaukums – Vienkārši Marija. Neatceros sižetu, bet frāze ir ietilpīga.

Es tajā laikā no seriāla nosaukuma visai cietu. Tobrīd vasarās dzīvoju pie vecmammas Dobelē, kur bērniem patika nākt man klāt un teikt просто Мария. (Atdarina indīgu bērnu balstiņu.) Bet laikā, kad vārdu man iedeva, Marijas bija tikai vecākās paaudzes. Taču, kā mamma man stāstīja, tas nebija tikai kristīgais aspekts. Viņi gribējuši, lai vārds ir internacionāls, un meklējuši lielajā Webster vārdnīcā. Un Marija ir arī mare (latīniski – jūra).

Aktieri manā priekšstatā ir viņu izspēlēto lomu uzslāņojumā ieslēpti. Vai aiz visām lomām ir arī un – kāda – vienkārši Marija?

Ir, un domāju, ka tieši tagad viņa aizvien vairāk parādās. Jo ar dēliņu es vēlreiz atgriežos bērnībā. Tas varbūt pat ir visskaistākais – ka Dievs dod iespēju vēlreiz izdzīvot dzīvi. Vēlreiz sākt no sākuma. Jo es ar viņu kopā augšu, vēlreiz iešu skolā. Kaut gan… vienmēr esmu bijusi ļoti zinātkāra. Mani interesē viss. Un spēja brīnīties vispār aktierim ir ļoti svarīga. Tev ir jābūt kā bērnam! Domāju, ka joprojām esmu diezgan naivs, cilvēkiem ticošs, cilvēkus mīlošs radījums un atvērta tam, ka joprojām ar mani var notikt kaut kas interesants.

Bet ko atstāj lomas? Man ilgstoši ir bijis periods, kad šķita, ka autoritātes var pateikt labāk par mani. Esmu no tiem, kura ir gājusi terapijā. Un vienā brīdi terapeite teica: “Es tevi nositīšu! Tu nepārtraukti runā par viņu un viņu. Es likšu viņiem maksāt par vizītēm! Bet ko tu pati domā?”

Taču cilvēku priekšstatā, ko noteikti zināmā mērā ir veidojusi Somerseta Moema romāns Teātris un tā spilgtā ekranizācija latviešu kino, aktieri arī ārpus teātra vienmēr spēlē.

Man ir kolēģi, kuri sevi neatdala no aktiera profesijas. Taču man ir teikuši – kaut man ir bijušas ļoti spilgtas formas izrādes –, ka uz skatuves nemaz tik ļoti neatšķiros no tās Marijas, kāda esmu dzīvē. Protams, ir teatrāli žesti, pie kuriem pati esmu pieradusi, un grūtāk ir tiem, kas ir ar mani kopā. Taču manā uztverē aktieri dzīvē ir daudz sliktāki meļi nekā pārējie.

Tagad, klausoties tevī, es domāju – klišejai, ka aktieri vienmēr ir lomā, ir saistība ar labi nostādīto balsi un skaidro dikciju. Cilvēki dzīvē tā nerunā!

Kaut gan runas speciāliste Zane Daudziņa teica, ka aktieri nekad vairs nerunās kā Uldis Dumpis vai Harijs Liepiņš, jo tagad tiek prasīta daudz sadzīviskāka runa. Bet, jā, mani parasti tiešām visvairāk pazīst pēc balss.

Vai tu kādreiz esi sevi pieķērusi, ka izej no negaidītas situācijas ar fragmentu no lomas?

Ar lomas tekstu gluži nē, bet argumentācijā piesaukusi kādu citātu gan, un – kaut kā izeju. Šo spēju ir veicinājušas manas nepilnu gadu ilgušās studijas politoloģijā un vispār interese par ļoti plašu tēmu loku. Protams, ja man prasītu kaut ko saistībā ar ķīmiju vai fiziku, es atbildētu, ka “atvainojiet, man nav viedokļa”. Bet arī tas nāk ar laiku – ka tev vairs nevajag muldēt.

Reiz dzirdēju tevi sakām, ka tu laimīgā kārtā visu izdarīji līdz divdesmit gadu vecumam. Tomēr sākumā mēs runājam par lēnu uzplaukšanu…

Es runāju par to, ka man apzinātība, brīdis, kad sāku saprast, ko, kas, kāpēc, ieslēdzās pēc aktieriem, pēc studijām. Pedagogi pārmeta, ka man ir pārāk plašas intereses un vajag koncentrēties. Zini, tagad gan es to nenožēloju. Es neatsakos no sevis tādas, kāda biju savos septiņpadsmit, bet – tas bija pilnīgi citādi. Karaoke. Visu laiku bija jādzied, jādzied, jādzied. Es taču gāju uz to karaoki, kā teica mana māte, kā uz darbu – četras reizes nedēļā! Pirmdienās – Slepenais eksperiments, otrdienās – Karakums, trešdienās – Cita opera un ceturtdienās – iepretim Vāgnera zālei Vecrīgā bija tāds Citrons. Jā, es iemācījos strādāt ar mikrofonu, bet arī nenormāli bļaut – iedomājies, tev ir jāpārkliedz visa kluba troksnis – un kopēt. Un mana lielā dzīves skola vēlāk bija vokālā pedagoģe Anita Garanča, kura studiju laikā ņēma visus slāņus nost, lai dabūtu manu īsto toni.

Izklausās arī pēc manas jaunības, tikai bez karaokes.

Tas laiks bija tik piepildīts, ka dažkārt man par kaut ko prasa – kā, tu neatceries?! Bet es tiešām neatceros. Jau tagad domāju, ko es darīšu, kad bērnam būs sešpadsmit. Viņa tēvs arī bija normāls ballētājs. Ko mēs viņam vispār varēsim pateikt? Lai gan maniem vecākiem bija ļoti laba pieeja – viņi ļāva ballēties mājās. Un tad, kad daudz kas nebija aizliegtais auglis, zuda arī vilinājums pēc tā. Dažreiz ezoteriskais skatu punkts man liek teikt, ka tie bērni, kas dzimst tagad, ir tīri mīlestības bērni, un viņiem nebūs kā mums – jākapā, lai kaut kas dzīvē būtu.

Ja jau izpeldēja šis vārds, tad – tu esi ticīgs vai ezoterisks cilvēks, vai, teiksim, reāliste, kas vienkārši ņem darīšanu un notikšanu pati savās rokās?

Esmu klasiskā latviete. Manī absolūti mierīgi sadzīvo kristietība ar Jūras māti. Tieši tā tas ir, jo esmu kristiete. Tā ir diezgan būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Bet ne par konfesijām ir runa. Tur man ir bijušas dažas vilšanās. Mana lielā pārliecība ir tā, ka Dievs ir viens, un sauc tu viņu, kā gribi – par likteni, par Visumu, par Krišnu, par Jēzu. Šajā kalnā var kāpt no dažādām pusēm. Man nerada problēmas tas, ka kāds ir lielāks par mani, ka es nevaru visu zināt, saprast, nojaust un iemācīties. Es patiešām esmu piedzīvojusi, ka tu lūdz, un tas tiek uzklausīts.

Vai ir kaut kas, par ko tu teiktu – nekad nebūtu domājusi, ka tā darīšu, vai – ka tā notiks?

Nu, tās ir kaut kādas attiecību sadaļas. No sērijas, ka šādi jau nu gan nevajadzētu būt, un tu attopies, nonākusi tieši tur. Zini, uz āru esmu visai ekspresīva, bet iekšēji esmu pacietīgs cilvēks. Tādā nozīmē, ka diezgan ilgi varu izturēt dažādas situācijas, bet tad, kad kausiņš ir pāri malām, tad viņš ir. Man ir nācies nožēlot, ka tik ilgi ļāvu sev nejusties labi. Savā ziņā ir atspēlējusies mūžīgā ticība cilvēkiem.

Pēctecība un mūžīgās mācīties alkas

Tu esi divu aktieru meita. Savā ziņā vienmēr esmu nedaudz apskaudusi dzimtas tradīciju turpinātājus profesionālajā jomā. Ka tas ir, nu… tā skaisti. Vai tas tā ir?

Kā runājām ar Ditu Lūriņu, aktieru bērni ir īpaša suga un tēma. Taču viņi bija labi aktieri, līdz ar to tas ir forši. Viņiem abiem ir bijušas izcilas skolas, mātei bija Ādolfs Šapiro, tēvam – Arnolds Liniņš. Un ļoti augsta latiņa patiesības izjūtai uz skatuves. Es vispār esmu šausmīga taisnības vālodze arī dzīvē. Meli man vispār… Nē, protams, ne jau spēlējot un izliekoties par kādu citu! Taču, ja man melo un saka, ka tas nav tas, ko es redzu, tas mani visvairāk var izvest no pacietības. Bet tas galīgi nav noslēpums, ka viņi mani nepavisam nebīdīja uz aktieriem.

Pieminēji politoloģijas studijas. Kad tās bija?

Franču licejs bija humanitārās ievirzes skola, un vidusskolā mani aizrāva vēsture, politoloģija. Tomēr politologos iestājos tāpēc, ka ar pirmo reizi netiku aktieros un, kā vēlāk izrādījās, samaksāju par tēva grēkiem. Sākotnēji stājos Dailes kursā, kurā bija Gints Grāvelis, Lauris Dzelzītis, Maija Doveika, ar kuriem, starp citu, joprojām esmu tuvās attiecībās. Un Maija, pārnākot no Dailes uz Nacīti, ir viena no dažām, kas man ir ne tikai kolēģe, bet arī labs draugs.

Tomēr politologi neņēma pārsvaru pār vēlmi kļūt par aktrisi?

Skaidrs, ka visu bērnību – nekas jauns, nekas oriģināls – es pavadīju Dailes teātrī. Tā ir zināma veida narkotika. Turklāt politologi man izrādījās par sausu, bet atlikums no tā gada ir tāds, ka es turpinu lasīt ziņas un vienmēr eju vēlēt, jo zinu, ko tas nozīmē un kāpēc tas ir svarīgi. Un, jāatzīst, pirmā netikšana aktieros bija baigais duncis ribās, jo tas tomēr nebija tā, ka netikt vienalga kur. Bet tad, kad beidzot iestājos – un tas bija leļļinieku kurss, jo cita nebija –, kādā otrajā vai trešajā kursā bija reize, kad atnācu mājās, sabruku uz gultas un raudāju, ka man nekas nesanāk un viss ir slikti. Reakcija no abiem vecākiem bija – mēs jau tev nelikām tur stāties, tu pati izvēlējies.

Taču pirmā veģetatīvās distonijas lēkme – tik ātra un strauja, ka pat īsti neaptvēru – man bija no pārslodzes, tieši beidzot aktierus. Es biju četros diplomdarbos, divās lomās teātrī Skatuve, un arī pirmais lielais iznāciens Nacionālajā, Galka Matalka, ļoti mīļa loma. Ik pa brīdim tās atkārtojas, un tā ir lieta, ar ko, manuprāt, sastopas diezgan daudzi radošo profesiju pārstāvji. Mēs, aktieri, esam ļoti duālas personības, jo, no vienas puses, mums ir zināma lielummānija – kāpjot uz skatuves, ir jābūt pārliecībai, ka tevī ir kas tāds, lai tu varētu patikt. No otras puses, ir totālas šaubas, un ar to ir jāmāk sadzīvot.

Tāda kā emocionāla bipolaritāte.

Visu laiku ar vaļā nervu galiem. Bet es domāju, ka nav vēl par vēlu, un esmu gandrīz pārliecināta, ka man būs vēl kāda izglītība. Ja es būtu pietiekami finansiāli nodrošināta, es varētu nodarboties ar mūžizglītību.

Bet tev jau ir otra izglītība!

Jā, jā, man ir. Režija. Bet es domāju, piemēram, par starptautiskajām attiecībām. Psiholoģiju. Tā ir vēl viena šī laikmeta iezīme – atšķirībā no mūsu vecākiem, kuri izmācījās, par ko nu izmācījās, un ar to arī nodarbojās. Šis laiks ir ļoti starpdisciplinārs. Un manam raksturam ir vajadzība mainīt dekorācijas.

Vai aktiera profesija jau nav pietiekama dekorāciju maiņa?

Varbūt. Nē, protams, teātrī ir mainība, un lomas ir dažādas, un tāpēc šī profesija man ir piemērota. Man ir prasījuši – ko jums nozīmē būt labam aktierim? Man nav tāda termina. Labs aktieris ir dažāds aktieris. Režisoram ir citādi, viņam ir rokraksts. Bet man vienalga negribētos, ka cilvēki aizietu un teiktu – ā, nu skaidrs, Marija! Ka jau zinātu, ko no manis gaidīt. Nu nē. Man patīk pārsteigumi arī no kolēģiem.

Vai pareizi esmu sapratusi, ka, lai gan mācījies Leļļu teātra kursā, nekad tur neesi strādājusi?

Man piedāvāja, bet es nepaliku. Tas ir darbs ar rokām, un man tās nav tik izcilas. Jā, man ir izteiksmīgas rokas, un es arī daudz žestikulēju, bet tās visas marionešu lietas, motorika – tas ir kaut kas cits. Un vēl... Ja tas man būtu vienīgais piedāvājums, tad būtu citādi. Bet, tā kā piedāvājums nāca gan no Dailes, gan Nacionālā teātra… Protams, ka manas cerības saistījās tieši ar Daili, bet mani tur diezgan skarbi sagaidīja. Tas nav arī tik svarīgi, esmu to jau daudzreiz stāstījusi. Un tur man tomēr būtu vilcies līdzi tas, no kā es nespētu izvairīties, – ka esmu savu vecāku meita. Tagad jūtu, ka Nacionālais bija pilnīgi pareiza izvēle.

Vai būtu pareizi teikt, ka tu esi klasiska aktrise? 

Ja tu runā par manu uzbūvi un ampluā, tad – jā, esmu tāda, kurai vajadzētu spēlēt lielas, dramatiskas lomas. Bet Nacionālais teātris beidzamos piecpadsmit gadus ir laimīgi mainījies. Paldies Dievam, manī redz arī kaut ko citu.

Iespējams, plašākai publikai tu esi labāk pazīstama caur muzikālajām izrādēm.

Vienubrīd muzikālo izrāžu bija tik daudz, ka man likās – es taču varu ne tikai dziedāt un dejot! Taču, ja Dievs tev ir iedevis labu balsi, to nedrīkstētu arī galīgi palaist vējā. Bet mūzikla aktieris ir cita specifika. Pašlaik Rīgas Doma kora skolā ir tieši mūziklu dziedātāju programma.

Tu tagad režisē Agro rūsu, starp citu, tieši tās muzikālo uzvedumu, tātad tomēr saisti savu nākotni ar šo profesiju?

Es pati sevi, lai neuzņemtos tik šausmīgu atbildību, mierinu, ka šobrīd ar to koķetēju. Piedāvājumi kaut ko darīt man ir. Bet es par to domāju aspektā, ka būt uz skatuves prasa baigo jaudu, un tā ir vīrišķā jauda. Un režisors ir vēl smagāka profesija nekā aktiera, jo tev ir jāatbild ne tikai par sevi. Vēl pamatīgāka vīrišķā enerģija, un es tajā negribu aizkavēties, jo esmu tur bijusi jau tā pietiekami daudz.

Tad kāpēc vispār režijas studijas?

Bija brīdis, kad biju neapmierināta ar piedāvājumu kā aktrise. Zināju, ka varu vairāk, tāpēc tapa monoizrāde Mollija saka nē. Redzi, aktieris ir ļoti atkarīga profesija. Tu vari būt nenormāli laba, bet, ja režisors tevi neredz, tu nebūsi uz skatuves. Un ar gadiem tev vairs negribas būt tik ļoti atkarīgam, gribas būt pašam nedaudz noteicējam.

Ko atrašanās, tā teikt, abās laukuma pusēs tev dod attiecībā uz pretējo pozīciju? Respektīvi, ko tu, būdama režisore, labāk saproti nekā aktrise? Un arī otrādi.

Pēc horoskopa esmu Svari, un šaubas ir mans otrais vārds. Režisora profesija iedod strukturētību un māca ātri pieņemt lēmumus. Savukārt kā aktrise es ļoti labi zinu, kā aktieriem krīt uz nerviem nenoteiktība, kad režisors īsti nespēj pateikt, ko viņš grib. Ka mēs tagad taisīsim mākslu, bet – ko īsti?! Tas ir galvenais – tev galvā ir iedegusies spuldzīte, bet tev tā ir jāieslēdz arī citiem. Esmu sapratusi savus stipros punktus: es labi spēju analizēt materiālu, izprast tēla domāšanu, bet, kā to visu ietērpt, tā saucamie režisora gājieni – tas vēl ir treniņa jautājums. Augstākā pilotāža ir savienot dziļu saturu ar foršu formu.

Par vienu no saviem režisoriem es uzskatu Regnāru Vaivaru. Man patīk, ka viņš ir nenoslīpēts, ir veiksmes, neveiksmes, bet viņa domāšanas kosmoss… Un viņš nekad nedeva lomas pēc deguniem. Viņš vienmēr lauza. Arī es gribētu dot aktierim iespēju sevi ieraudzīt citādu.

Kur ir tava komforta zona?

Šeit. Košragā. Man diezgan daudzi ir teikuši, ka šeit esmu pilnīgi cita. Tāpēc, ka te ir bezlaiks. Esmu diezgan liela vērotāja. Un divos kovida gados, pavadot šeit daudz vairāk laika, esmu pamatīgāk saplūdusi ar dabas ritmiem. Vispār visjēdzīgākā esmu tad, kad neuztraucos un nestresoju. Un tieši tāpēc šī vieta ir tik dievišķīga. Un arī jaunajam cilvēkam jau ļoti patīk jūra. Šajā ziņā viss ir kārtībā.