Fizikas profesors Mārcis Auziņš katru dienu sāk ar pusstundu meditācijas

Kā jūs skaidrotu, kāpēc būtu jāmeditē?

Es varētu citēt budistu pieeju meditācijai, un viens no veidiem, kā budisti to skaidro – meditācija palīdz ieraudzīt lietu patieso dabu. Izklausās abtrakti un vispārīgi, bet patiesībā tas nozīmē skatīties uz pasauli ļoti adekvāti. Latviski sakot, nestresot un nepsihot, kad tam nav pamata, nomierināties un stabili paskatīties uz notikumiem.

Un, protams, spektra otrā pusē – nopietnas lietas arī uztvert nopietni. Spēt atšķirt notikumus, ko mēs varam savā dzīvē ietekmēt, un to arī darīt, bet par tiem, kas nav mūsu kontrolē, pārstāt pārdzīvot. Ja to realizējam, mūsu pozīcija jeb punkts dzīvē kļūst ļoti stabils un mierīgs, mēs varam mazināt spriedzi un stresu, palielināt spēju koncentrēties utt. Ir ļoti daudz iemeslu, kādēļ cilvēki meditē un arī kādēļ to daru es.

Mūsdienu cilvēks ir ļoti steidzīgs. Cik ilgā laikā var panākt šādu rezultātu?

Te es varu visus uzreiz nobiedēt, jo psihologi ir izpētījuši – un tas attiecas ne tikai uz meditāciju, bet arī uz jebko citu – ja jūs gribat, piemēram, teicami spēlēt klavieres, ja gribat būt teicams fiziķis vai ļoti labi apgūt meditāciju, jāiegulda ne vairāk, ne mazāk kā 10 000 stundu. Starp citu, ja jūs sarēķināsiet trīs četrus gadus doktora studiju laiku, kad cilvēks strādā ļoti nopietni, – desmit stundas dienā, sešas dienas nedēļā, kas ir tipiski doktorantam, – tur arī tās 10 000 stundas savāksiet.

Tomēr gadiem meditēt desmit stundas dienā varētu būt diezgan problemātiski, sevišķi modernam cilvēkam. Tāpēc, lai galīgi nenokautu vēlmi mēģināt, ļoti daudzi skolotāji saka, ka patiesībā galvenais jau nav galamērķis. Par to tiek runāts amerikāņu autora Roberta Pirsiga grāmatā Dzens un motociklu apkopes māksla, kas arī tulkota latviski. Grāmata ar pretenciozo nosaukumu ir Pirsiga biogrāfija. Viņš nodarbojās ar filozofiju, saskārās ar mentālām problēmām un nonāca slimnīcā. Iznākot no slimnīcas, dakteri viņam ieteica ar filozofiju vairs nenodarboties, bet iztika bija jāpelna, un viņš sāka rediģēt dažādu tehnisku līdzekļu lietošanas rokasgrāmatas.

Tad, kad mēs nopērkam, piemēram, veļas mašīnu, mums līdzi dod instrukciju. Ja tādu instrukciju uzrakstītu inženieris, mēs diez vai to saprastu, bet, ja to izrediģē filozofs, tā kļūst saprotamāka. Šajā grāmatā ir virkne ļoti interesantu sentenču. Viena no tām ir, ka bieži vien daudz vērtīgāk ir atrasties ceļā nekā sasniegt galamērķi. Ar meditāciju ir ļoti līdzīgi. Process bieži vien ir svarīgāks nekā tas, ka ceļa galā mēs gribam iegūt vienu vai otru apziņas stāvokli.

Vai ir zināms, kas notiek cilvēka smadzenēs meditācijas laikā?

Pavisam noteikti! Pašreiz dzīvojam ļoti interesantā laikā, kad ar dažādām neirofizioloģijas metodēm, tehniskiem līdzekļiem, vispirms jau elektroencefalogrāfiju mērām smadzenēs elektriskos signālus. Bet, saliekot to kopā ar smadzeņu trīsdimensionālu attēlu, ļoti precīzi varam pateikt, kas notiek smadzenēs meditācijas laikā. Amerikāņu psihologs un fiziologs Ričards Deividsons šajā virzienā ir absolūts līderis pasaulē.

Viņam ir bijusi iespēja tehniski analizēt budistu mūkus, kuriem ir šī 10 000 stundu meditēšanas pieredze. Tur ļoti perfekti var redzēt, ka šie mūki patiešām spēj savu smadzeņu darbību, apziņu kontrolēt un pārslēgt dažādos režīmos. Un tomēr, meditējot ar mērķi sakārtot un nomierināt prātu, ir pilnīgi vienalga, vai manās smadzenēs ir izmērāmi eklektiski impulsi. Mans mērķis ir iegūt šo mierīgo, stabilo sajūtu. Un, pat ja tā būtu tikai pašsuģestija, es teiktu – kāda starpība? Tomēr man, tāpat kā daudziem eksakti domājošiem cilvēkiem, tas ir liels papildu arguments – ka tā nav tikai tāda sev iestāstīšana, ja gribat, sevis mānīšana. Mēs patiešām spējam kontrolēt sava prāta darbību, to var nomērīt un redzēt objektīvos mērījumos, un tas nozīmē, ka meditācijas prakses patiešām izmaina prātu. Taču pamatmērķis joprojām paliek padarīt prātu vienkārši mierīgāku.

Kā jūs nonācāt līdz meditācijai?

Padomju Savienībā vārda “meditācija” nebija. Tā vietā lietoja vārdu savienojumu “autogēnais treniņš”. Būtībā tas bija tas pats, taču tajā pasaulē “meditācija” bija slikts vārds. Ja jūs man šo jautājumu uzdotu pirms gadiem, es nestāstītu, lai jūs par mani nedomātu neko sliktu. Fiziķis pēkšņi sācis meditēt!

Pēdējos desmit gados pasaule ir būtiski mainījusies. Šobrīd pēc Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm apmēram 500 miljoni cilvēku pasaulē meditē. Tā ir kļuvusi par ierastu Rietumu cilvēka ikdienas daļu. Patiesībā pie meditācijas nonācu arī kaut kādā ziņā tādēļ, ka esmu fiziķis – fiziķi veic eksperimentus un man bija sajūta, ka es varētu eksperimentēt arī ar sevi. Man bija interesanti, vai varu kontrolēt savu prātu. Šobrīd es pat atļaušos pateikt vairāk. Gadus diezgan daudz padsmit atpakaļ nolēmu, ka gribētu pamēģināt psihoanalīzi. Psihoanalītiķis Arkādijs Pancs, kas diemžēl jau ir aizsaulē, bija – domāju, ka nekļūdīšos sakot – pirmais Vīnē sertificētais psihoanalītiķis. Tad nu mēs ar viņu vairākus gadus nodarbojāmies ar psihoanalīzi kā labā vai sliktā kinofilmā.

Četrreiz nedēļā uz ādas dīvāniņa, galvgalī sēžot Arkādijam, notika process. Bet tad vienā brīdī man šķita, ka tas varbūt īsti nav tas interesantākais, ko varu darīt ar savu apziņu. Nāca laiks, kad es strādāju Kalifornijas Universitātē Berklijā, un nav nekāds noslēpums, ka arī ASV un it īpaši Kalifornija ir vieta, kur ļoti daudz cilvēku meditē un kur šīs prakses ir vairāk ienākušas ikdienā nekā Eiropā un pavisam noteikti vairāk nekā Latvijā. Atradu Niingmas institūtu. Niingma ir viena no četrām Tibetas budistu skolām. Tas arī ir interesants stāsts, jo mums vienmēr šķiet, ka budisms – tas ir Dalailama, bet izrādās, ka Dalailama pārstāv tikai vienu no četrām budisma skolām Tibetā. Niingma ir senā skola. Tajā var pieminēt Dalailamu, bet tas pavisam noteikti būs sliktais tonis, jo ir četras skolas – katrai savas mācības un savi līderi. Senajai skolai ir ļoti interesanta vēsture un pamats, tāpēc man šķiet, ka no viņiem ir vērts mācīties. Tā ir vecākā no Tibetas budistu skolām, un tās klosteri atrodas diezgan tālu no Tibetas galvaspilsētas Lhasas. Mēs zinām, ka šobrīd Ķīna apspiež budismu Tibetā, bet patiesībā laiki ir bijuši dažādi. Mēs to mazāk atceramies, bet arī angļi savulaik Tibetā ir rīkojušies līdzīgi. Taču šajos tālajos klosteros, kas fiziski ir grūtāk sasniedzami, ir saglabājies daudz vairāk tekstu un mācība ir autentiskāka. Tā ir vieta, kur es mācījos meditēt, un tagad jau droši vien vairāk kā 10 gadus neesmu bez meditācijas izlaidis nevienu dienu.

Ieplešu acis.

Tad, kad es to pasaku, arī jūsu reakcija rāda, ka tas ir kaut kas īpašs. Bet, ja es tagad kādam jautātu – cik bieži tu ej dušā? Cilvēks teiktu: “Nu, kā? Katru rītu! Ja es neieiešu dušā, visu dienu jutīšos slikti.” Tāpat ir arī meditāciju. Kad tā kļūst par daļu no ikdienas, vairs nav jāpiespiežas, tas vienkārši notiek pats no sevis.

Kā atšķiras Mārcis Auziņš pirms meditācijas iepazīšanas no Mārča Auziņa, kurš praktizē meditāciju gadiem?

Sevi novērot ir ļoti grūti, varu vienīgi teikt, ka mana ģimene un kolēģi, kas ir līdzās manos darbos, kas noteiktos dzīves posmos ir bijuši gana komplicēti un stresa pilni, man ir teikuši: “Kā tu vari būt tik mierīgs, smaidīgs un priecīgs?” Droši vien, ka daļēji tā ir atbilde. Ir grūti pārbaudīt, vai tas ir tieši meditācijas dēļ, jo tad šeit blakus būtu jābūt otram Mārcim, kas visu šo laiku būtu darījis visu to pašu, bet nebūtu meditējis. Tad mēs redzētu, vai viņš ir pavisam citāds.

Cik laika jūsu ikdienā aizņem meditācija? Pieminējāt dušu. Vai laika izteiksmē to var salīdzināt?

Manā gadījumā tas ir nedaudz ilgāk nekā duša. Psihologi un budistu skolotāji ir ļoti precīzi izpētījuši, ka meditēt mazāk par 10 minūtēm ir maz efektīvi. Jo 10 minūtēs mūsu nemierīgais prāts spēj nomierināties un nonākt meditācijas procesā. Otrs atskaites punkts, vismaz mani skolotāji tā ir teikuši – ja jums nav ļoti konkrēti, speciāli vingrinājumi, tad vienā reizē meditēt ilgāk par pusstundu arī nav īpaši efektīvi. Var meditēt vairākas reizes dienā pa pusstundai. Līdz ar to īsā atbilde par manu praksi – tā ir vismaz viena pusstunda dienā. No rīta man pusstunda vienmēr atrodas. Un tad vēl dienas laikā vai vakarā, atkarībā no situācijas.

Kā tas notiek praktiski? Vai noteikti jāsēž bieži redzētajā lotosa pozā?

Viens labs budistu skolotājs teica, ka poza ir svarīga, jo poza ir lūgums ielaist tevi procesā. Kad esi ielaists procesā, tā vairs nav svarīga. Tas nozīmē, ka, apgūstot šo praksi, lai spētu noturēt uzmanību, spētu koncentrēties, šī te lotosa vai cita poza tomēr ir būtiska. Starp citu, ļoti labi var meditēt, arī sēžot uz krēsla, jo Rietumu cilvēkam ne vienmēr ir viegli nosēsties lotosa pozā un katram mums dažādos vecumos ir savas kaites – mugurā un citviet. Ir svarīgi sēdēt ar šo taisno, nesasprindzināto muguru, lai noturētu uzmanību.

Ja šo tehniku esat apguvis, poza vairs nav izšķiroši svarīga, lai gan lielākā daļa meditētāju, to skaitā arī es, to tomēr dara noteiktā pozā. Vēl vairāk – ir labi to padarīt par tādu kā rituālu. Meditēt katru rītu vienā un tajā pašā vietā un vienā un tajā pašā laikā, izmantojot vienu un to pašu tehniku. Vārds “tehnika” cilvēkus atbaida. Sak’ – es gribu nodarboties ar garīgu praksi, bet jūs man te stāstāt par tehniku! Patiesībā tehnika ir ļoti svarīga, lai prakse būtu efektīva. Un ne velti budistu prakses ir izkoptas divarpus tūkstoš gadu garumā.

Daudzviet lasāms, ka dažādi meistari piedāvā apgūt dažādus meditācijas veidus: transcendentālo, mestra, kinētisko u. c. Ko par tām sakāt?

Tām ir sava vieta un iespēja eksistēt, bet, ja paskatāties budistu pamattekstus, tur ir minētas tikai divas meditācijas pamattehnikas. Tā ir koncentrēšanās un apzinātība ar ļoti precīzi izstrādātiem priekšrakstiem budisma literatūrā. Varētu šķist, ka dažus tūkstošus gadu senos budistu tekstos ieraudzīsim reliģisku saturu, taču 99 % gadījumu nekā tāda nav. Ja runājam par Pāli kanonu – senāko budisma daļu, mēs ieraugām tekstus, kas mūsdienās izskatās pēc ļoti tehniskas rokasgrāmatas. Rokasgrāmata meditācijā. Satipatthana Sutta – četri apzinātības pamati. Četras komponentes apzinātībai, kā tās praktizēt, kādam stāvoklim apziņā būtu jābūt sasniegtam utt. Mana pieredze, kā es to esmu darījis un arī aicinātu citus, ir vispirms apgūt klasiskos pamata meditācijas veidus. Kad tas ir izdarīts, varat izpausties dažādos veidos un atrast kādu konkrētu mūsdienu meditācijas atvasinājumu, kas der tieši jums. Jo cerēt, ka būs iespējams efektīvi meditēt, neapgūstot pamatelementus, ir tāpat kā domāt, ka ir iespējams kļūt par, piemēram, kubistu glezniecībā, neiemācoties uzzīmēt lodi un kubu. Ja pratīsiet uzzīmēt lodi un kubu, varat kļūt par impresionistu, ekspresionistu, kubistu, dadaistu – par ko vien vēlaties. Tāpat ir jebkurā nodarbē un tai skaitā meditācijā. Tā ir mana dziļākā pārliecība, ka vispirms ir jāapgūst pamati.

Un šos pamatus jūs mācāt LU Open Minded interneta platformas lekcijās.

Es negribētu to pozicionēt kā mācīšanu. Man ir diezgan ilga meditācijas pieredze, un, ja ir cilvēki, kas grib to dzirdēt, es esmu gatavs dalīties savā pieredzē, stāstīt, kā es to saprotu, ko esmu iemācījies no saviem skolotājiem un kā es to daru praktiski. Ja cilvēkiem tas ir interesanti, man ir prieks. Un es noprotu, ka cilvēkiem tas ir interesanti. Zinu, ka tā tagad būs pašreklāma, bet – kā man teica šo kursu organizatori, jo es esmu tikai satura piegādātājs, – kursu esot noklausījušies krietni vairāk nekā 1000 cilvēku. Tas droši vien ir diezgan nopietns skaitlis.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Veselības akadēmijas saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".