Meitenes, nebaidieties! Evelīna izgāja cauri neparastai pieredzei un pierādīja, ka tas ir iespējams

Evelīna pabeidza maģistrantūras studijas Rīgas Tehniskās universitātes Informācijas tehnoloģiju institūtā, kur apguva datorzinātnes. Studiju laiks bija saistīts ar imitācijas modelēšanas procesiem, un tad viņai paradījās interese par loģistikas pakalpojumiem un transportu.

“Jau studiju laikā viss bija saistīts ar loģistiku un imitācijas sistēmām. Jau tur es iepazinos ar cilvēkiem, profesoriem, kuri strādāja transporta vai loģistikas jomā.”

Sāka pētīt Rīgas transportu

Pēc maģistrantūras studijām un pirmā bērna piedzimšanas Evelīna sāka strādāt Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā par inženieri, kura uztur transporta simulācijas modeli.

“No turienes arī aizgāja ieinteresētība un virzība, lai strādātu un nodarbotos ar transportu, pilsētas transporta mobilitāti. Darbs pašvaldībā deva iespēju iepazīstaties ar labiem un interesantiem cilvēkiem, kā arī veicināja interesi pētīt un attīstīt transporta (tagad moderni teikt mobilitātes) jautājumus pilsētā.”

Viņa atgādināja, ka transporta jēdziens ir ļoti plašs, jo ietver gan dažādus transporta veidus, gan cilvēku mobilitāti pilsētā. Turklāt transporta jomā ir ļoti daudz datu, kas jāanalizē.

Pagrieziena punkts kādā konferencē

“Es grozījos šajā jomā, parādījās interese un satikos ar interesantiem cilvēkiem,” Evelīna stāstīja un piebilda, ka nākamo pavērsienu piedzīvoja pēc tam, kad apmeklēja kādu konferenci Transporta un sakaru institūtā. “Tur iepazinos ar citiem profesoriem un iestājos doktorantūrā tieši par transportu: kā to pētīt, kā analizēt.”

Tagad Evelīna ir institūta profesora asistente un pētniece, jo ieguvusi doktora grādu inženierzinātnēs. Viņa lasa lekcijas par ilgtspējīgu transportu, uzsverot, ka nevar atdalīt tikai vienu transporta veidu, bet gan jāskatās uz visu nozari kopumā.

Analizē transporta sistēmu un cenšas to uzlabot

Visu iepriekš apgūto un pieredzēto Evelīna mēģina izmantot arī savā darbā Rīgas domē. Viņa ir viens no tiem speciālistiem, kas plāno galvaspilsētas mobilitāti. Kopā ar kolēģiem viņa izstrādā stratēģijas un koncepcijas, balstoties uz Eiropas prasībām, kā arī veic dažādas izpētes, piemēram, ko un kā nepieciešams darīt pilsētā, lai uzlabotu transporta sistēmu.

Vienkāršiem vārdiem runājot, var teikt, ka Evelīna ir viena no tām darbiniecēm, kas analizē esošo Rīgas transporta sistēmu un meklē risinājumus, kā to uzlabot. Viņai ļoti patīk savs darbs: “Jā, patīk! Tas ir ļoti interesants.”

Izaicinājums ar skrejriteņiem

Pirmkārt, šajā jomā viss ļoti ātri mainās, parādās jaunas iespējas. “Viss attīstās, ir dažādi jaunumi, piemēram, mikro mobilitāte.

Agrāk nebija skrejriteņu, tie parādījās tikai nesen. Diemžēl pilsēta nav gatava tam, mēs nepaspējām tik ātri reaģēt un izdot visus noteikumus un regulējumus. Bet tagad strādājam, lai vidi sakārtotu, lai pilsētvide būtu visiem iedzīvotājiem gan droša, gan pievilcīga.”

Sievietes var veiksmīgi darboties transporta jomā

Evelīna ir trīs bērnu mamma, un viņa zina, ka saistībā ar sieviešu nodarbinātību transporta jomā pastāv dažādi stereotipi, piemēram, daudzi domā, ka transporta nozare nav sievišķīga un piemērota sievietēm.

“Es veicu pētniecisku darbu, kur jādomā ar galvu. Tas vairāk ir analītisks darbs.” Evelīnas darba pienākumos neietilpst vadīt kādu sabiedrisko transportlīdzekli vai tehniski regulēt satiksmi krustojumos. Viņa pamatā strādā ar datu analīzi datorā.

Sievietes veiksmīgi vada arī tramvajus, trolejbusus un autobusus

Vienlaikus viņa norādīja, ka sievietes var veiksmīgi strādāt arī par sabiedriskā transporta vadītājām. “Tā ir ļoti aktuāla problēma gan Eiropā, gan Latvijā. Mums trūkst autobusu vadītāju gan pilsētas, gan reģionālajos maršrutos. Tā ir problēma. Ja arī vadītāji ir, viņi ir jau pieklājīgā vecumā, kā arī kovida laikā daudz cilvēku slimoja un reisi bija neregulāri.

Visi uzskata, ka autobusu vadīšana ir vīriešu profesija, bet paskatāmies uz Rīgu: mums ir gan trolejbusa vadītājas sievietes, gan tramvaja vadītājas sievietes. Kāpēc nē? Tagad parādās arī autobusa vadītājas sievietes. Visi uzskata, ka tas ir sarežģīti un grūti, ka tas ir vīriešu darbs, bet patiesībā tur daudz kas ir automatizēts un modernizēts, svarīgi ir uzmanīgi braukt. Ja ir kāda tehniska problēma, tad ir citi cilvēki, kas var to atrisināt.”

Biedrībā secināts, ka vadītāju trūkums ir hroniska un nopietna globāla problēma. “Šis trūkums ietekmē pasažieru un preču pārvadājumu operācijas, kas savukārt ietekmē cilvēku mobilitāti un jo īpaši loģistiku un globālās piegādes ķēdes.”

Var apvienot trīs bērnus, doktora grādu un darbu!

Lai gan Latvijā ir tendence, ka kopumā sievietes ir izglītotākas nekā vīrieši, tomēr 74% inženierzinātnes, ražošanas un būvniecības jomas absolventu ir vīrieši. Turklāt diemžēl ir sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības.

Evelīna novērojusi: sabiedrībā valda stereotips, ka visas inženierzinātnes ir paredzētas vīriešiem. “Ļoti maz sieviešu gan mācās inženierzinātnes, gan strādā tajās. Bet es esmu piemērs, ka sieviete ir ar trīs bērniem un doktora grādu [inženierzinātnēs]. Viss ir iespējams! Protams, vajag atbalstu, ir sarežģīti. Ir ļoti grūti apvienot gan darbu, gan bērnus un viņu izglītību, bet tas viss ir iespējams!”

Novērtē brīdi klusuma

Viņa atzina, ka ikdienā visgrūtākais ir apvienot visas svarīgākās viņas dzīves jomas. “Un visā šajā steigā ir grūti atrast laiku tikai sev.” Atradusi laiku sev, Evelīna priecājas jau par to, ka ir iespēja pasēdēt vai pastaigāt brīdi klusumā. Ir ļoti patīkami, kad dažkārt neviens neko nejautā, nerausta un nepieprasa.

Patlaban Evelīnas dēlam ir 18 gadi, bet dvīņu meitenes ir 10 gadus vecas. Lai gan atvases vairs nav maziņas, tomēr joprojām pieprasa vecāku un mammas uzmanību un laiku. Tāpat jāsaskaras ar pusaudžu vecumam raksturīgajām iezīmēm.

Ja ir iespējams izdarīt, kāpēc nedarīt?

Lai Evelīna varētu ikdienā gan strādāt transporta jomā, gan lasīt lekcijas, viņai ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts. “Svarīgi, lai vīrs palīdz. Tas ir ļoti nepieciešams. Runājot par stereotipiem, dažkārt vaicā: “Kāpēc tev to vajag?” Bet es atbildu: “Ja ir iespējams to izdarīt, kāpēc neizdarīt? Ja ir iespējams, kāpēc nepamēģināt?””

Ja Evelīnai piedāvā kādu iespēju, viņa labprāt tai piekrīt un priecājas, ka var dot arī savu skatījumu un zināšanas. “Ja tu to spēsi izdarīt, kāpēc nedarīt?”

Bērni mācās no mammas piemēra

Viņa piekrita, ka sievietes piekrišana dažādiem profesionāliem un pat sarežģītiem izaicinājumiem bēriem māca, ka mamma nav tikai maltīšu gatavotāja, bet arī speciāliste ar savu skatījumu. Piemēram, intervijas rītā bērni, noskaidrojuši, ka mammai paredzēta svarīga saruna, devās savās darīšanās ātrāk, lai viņu netraucētu.

“Viņi paši arī organizējas, mācās patstāvīgi. Viņi zina, ka mamma ir arī aizņemta un nevar viņus vest visu laiku, līdz ar to bērniem arī pašiem ir jāpielāgojas un jābeidz būt tādiem, kas tikai prasa, bet arī jābūt tādiem, kuri dod.”

Evelīnas bērni daudz palīdz saimniecības darbos. Viņi labprāt dodas iepirkties vai sakopj istabas. Viņu mājās mamma nav mājsaimniece, kas visu padara, tāpēc saimniecības darbi tiek dalīti arī pārējiem ģimenes locekļiem. “Viņi ir spiesti iesaistīties! Starp citu, tas ļoti motivē bērnus attīstīties. Viņi iemācās dzīvot.”

Neatsveramā vīra palīdzība

Arī Evelīnas vīram tiek daļa no mājas pienākumiem. “Kurš pirmais atnāk mājās, tas gatavo ēst. Vīrs ļoti atbalsta. Mums nav tādu stereotipu, ka ēst gatavošana un veļas mazgāšana ir tikai sieviešu pienākums, bet vīriešiem vajag tikai atpūsties pēc darba. Mums tā nav. Mēs visi darām visu.”

Tas palīdz Evelīnai veiksmīgāk pildīt savus profesionālos pienākumus. “Es jau teicu, ka nepieciešams atbalsts. Man ir atbalsts no ģimenes puses. Protams, ir grūti un sarežģīti [to visu apvienot].

Sinerģija ar studentiem

Vajag sagatavoties arī lekcijām. Bet, lasot lekcijas, es arī kaut ko saņemu pretī no tiem cilvēkiem gan kā iedzīvotājiem, gan profesionāļiem, jo daudz studentu ir ar pieredzi, kas ļoti palīdz. Brīžiem pat var konspektēt to, ko viņi saka! Notiek abpusēja sinerģija.”

Noslēgumā Evelīna aicināja sievietes un meitenes nebaidīties iet mācīties un strādāt transporta sfērā, lai gan tā var būt sarežģīta un vīrišķīga. “Tas ir interesanti. Tas nenozīmē darbu tikai augstākajā izglītībā, kur šo jomu var pētīt. To var darīt arī ikdienas līmenī: sievietes var strādāt arī par šoferēm,” viņa ieskicēja nozares plašās iespējas.

Profesionālās un privātās dzīves balanss

Viņa uzsvēra, ka darbs it kā vīrišķajā un grūtajā transporta nozarē ir savienojams ar ģimenes dzīvi. Turklāt tad, ja vecāki attīstās un īsteno profesionālus izaicinājumus, to redz un novērtē arī bērni. “Es tā ceru, ka varbūt arī viņi tā darīs. Piemēram, meitām, kad viņas bija mazas, bija spēle, kad viņas paņēma manu somu un kurpes un teica: “Es došos uz konferenci.””

Meitenes bija redzējušas, ka mamma ne tikai slauka grīdu, bet arī dodas uz svarīgu konferenci. “Protams, arī mājas darbi mums bija un ir, bet tos vajag darīt visiem kopā.”

Lai veicinātu sieviešu aktīvāku iesaisti transporta jomā, Evelīna bija viena no tām sievietēm, kas 2020.gadā piedalījās biedrības “Sievietes transportā” dibināšanā.