Cilvēktiesību aktīvists Kaspars Zālītis: “Kafijas pauzēs man jautā par ģimeni, tad nākas atklāt, ka man nav sievas, bet ir dzīvesbiedrs”

Jautājums vispārīgs, bet tev kā šīs organizācijas vadītājam varētu būt vīzija – kā jūtas homoseksuāls cilvēks Latvijā?

Teikšu godīgi – gribētos, lai mums ietu labāk. Cilvēki saskaras ar diezgan lielām problēmām, īpaši tie, kuriem ir ģimenes. Tie, kuriem klājies pavisam grūti, izvēlējušies pamest valsti, un tādu nav maz.

Vari atklāti pastāstīt par savu ceļu –  kādu laiku biji “skapī”?

No “skapja” mēs iznākam regulāri. Es, piemēram, vadu apmācības par dažādību. Kafijas pauzēs man jautā par ģimeni, tad nākas atklāt, ka man nav sievas, bet ir dzīvesbiedrs. Kad sāc strādāt jaunā darba vietā, jau atkal jānāk laukā no “skapja”. Man paveicies ar fantastisku mammu, ar viņu vispār nebija problēmu, mamma jau sen to zināja.

Vēl pirms tevis paša?

Domāju, ka jā. Vecāki sirdī to zina, viņi bērnu pazīst. Tad nāk attieksmes jautājums. Mana mamma ir pēckara bērns, bet ne viņai, ne manam brālim ar to nebija problēmu, augu iekļaujošā ģimenē, tomēr no “skapja” iznācu šausmīgi stereotipiskā veidā, kā daudzi jaunieši – ja grib kaut ko vecākiem atklāt, sarīko mākslīgu skandālu un izkliedz savu sakāmo. Es tieši tā izdarīju. Kad pateicu mammai, viņa atbildēja: “Tas man nav nekas jauns, turpinām!” Un strīds beidzās. Man bija sešpadsmit gadu. Dažās darba vietās to slēpu, arī no dažiem draugiem. Tagad to neatklāju, tikai ceļojot pa valstīm, kur par to draud cietums vai pat nāves sods.

Vai bija arī cilvēki, kuri no tevis novērsās?

Bija paziņas, kas to uzskatīja par grēku, slimību vai tamlīdzīgi, un mūsu komunikācija beidzās. Ar tuvākajiem draugiem nebija problēmu. Man ir paveicies. Esmu sastapies ar visai skarbiem stāstiem – darbā saskaros ar jauniešiem, kuri ir izmesti vai aizmukuši no mājām, daži ir bez draugiem, viņiem nav, ar ko komunicēt. Ik pa laikam cilvēki uz mūsu pasākumiem atnāk pa kluso – tā ir vienīgā vieta, kur viņi var būt tie, kas ir. Izejot pa durvīm, viņi iekāpj atpakaļ “skapī”. Tāda ir realitāte.

Bērns to saprot jau diezgan ātri. Kāds pazīstams gejs teicis, ka jau septiņu gadu vecumā sapratis, ka viņam patīk puiši. Iekšējā drāma droši vien sākas ap 14–16 gadu vecumu,  kad cilvēks sajūt, ka ir atšķirīgs, dzird naida runas... Tad jādomā, kā sadarboties ar pasauli.

Daudzi ir ieciklējušies uz vārdu “sekss” –  tas ir viss, par ko viņi domā. Taču ir tieši tā, kā minēji, – jau agrīnā vecumā tu apzinies, kas tev patīk, ar ko kopā jūties labāk. Pubertātē hormoni sāk lidot, labāk izprotam, kas notiek ar mūsu dziņām. Ap mums ir tik daudz heteroseksuālas vides, tā sauktā normālība ir visapkārt. Jautājums ir par spēju atzīt savu atšķirīgumu un pašam to pieņemt. Daži sevi pieņem uzreiz, citi to nespēj visa mūža garumā. To ietekmē audzināšana, vide un tas, kā paši jūtamies.

Vai tad, kad cilvēks saprot, ka neietilpst “normālībā”, viņš jūtas tā, it kā liktenis viņam būtu iedalījis sliktu kārti?

Arī tas ir par sevis pieņemšanu. Jā,var rasties jautājums – kāpēc es nevarēju būt normāls, tāds, kā visi citi? Kāds, iespējams, tā jūtas visu mūžu. Es nekad neesmu tā domājis, bet esmu mēģinājis sevi lauzt, pārbaudīt...

Draudzēties ar meitenēm?

Jā, domāju – varbūt… Bet diezgan ātri sapratām, ka nekas tur nebūs. Tā tas stāsts beidzās un es sevi pieņēmu.

Daudzi jaunieši tagad ar homoseksulitāti eksperimentē, iespējams, daudzi jūtas biseksuāli, jo izmēģinājuši daudz ko.

To dzirdu diezgan bieži. Vienmēr saku – ja tev bijušas attiecības ar sava dzimuma vai pretējā dzimuma cilvēkiem, tas uzreiz nenozīmē, ka tev ir tāda seksualitāte. Pazīstu ļoti daudz homoseksuālu cilvēku, kuri dzīvo heteroseksuālā laulībā, viņiem ir bērni, bet tas viņus ne uz brīdi nav padarījis par heteroseksuāliem un pat ne par biseksuāliem. Tas ir jautājums par to, kādu dzīvi tu dzīvo. Tagad jaunieši ir daudz atvērtāki. Ja attiecības izveido uz veselīgiem pamatprincipiem, tas nav nekas slikts.

Ja kādu biedē fakts, ka jaunieši izmēģina šo un to, tad mani vairāk biedē tas, vai jauniešiem ir izskaidrotas pamatlietas par to, kā veidot attiecības, ka tu pats nosaki, kam piekrist, bet kam – ne. Daudzi vecāki ar jauniešiem par to nerunā, viņiem ir bail. Arī manas mammas vecāki skatījās uz viņu kā uz dīvaini – kā var staigāt tādās kleitās, nedod dievs, tā uzvesties! Tagad jaunieši ir daudz brīvāki, bet galvenais – viņiem ir iespēja sevi apzināties un tikt pieņemtiem tādiem, kādi viņi ir. Un ko tas citam cilvēkam maina?

Arī daudzi vecāki nav pietiekami izglītoti attiecību veidošanā. Tas būtu jādara skolā – caur veselības mācību, psiholoģiju. Vismaz reizi nedēļā, vismaz no 6. klases. Par attiecībām, ķermeni, seksualitāti.

Es uzskatu, ka par attiecību veidošanu jārunā jau bērnudārzā, jo tā ir daļa no cilvēka identitātes. Mums jāapzinās, kas mēs esam. Nesen bija milzīgs skandāls – kāda politiķe mēģināja teikt, ka Pasaules Veselības organizācija māca, kā skolotājiem un bērnudārzu audzinātājiem ar pavisam maziem bērniem runāt par pašapmierināšanos. Daudzi profesionāļi nesaprata, par ko ir runa. Tiem, kuri neizprot lietas būtību, tas šķiet tiešā veidā saistīts ar seksu vai pornogrāfiju. Bet bērniem tas ir svarīgi, kad viņš iepazīst savu ķermeni un brīžiem aiztiek noteiktas vietas – iepazīstot vai nervozējot. Kādam cilvēcīgi jāpaskaidro, ka publiski tā darīt nav pieņemts.

No mazām dienām jārunā par seksuālo drošību; bērnam jāzina, ko drīkst un ko nedrīkst, lai viņu nevarētu pakļaut seksuālajai vardarbībai – citādi bērns var nesaprast, kas notiek. Ja bērnu māca veidot attiecības jau agrā bērnībā, viņam ir daudz vieglāk sevi pieņemt. Man ir draugi manā vecumā un jaunāki, kuriem arī par attiecībām daudz kas nav mācīts. Viņi mācās kopā ar saviem bērniem un tiešām iedziļinās jautājumos, ko bērni uzdod. Esmu padomju bērns, man nopirka 1988. gada marta Zīlīti.

Tu biji īstā auditorija.

Absolūti. Man daudz kas tapa skaidrs, jo mēs to skatījāmies kopā ar mammu un viņa visu paskaidroja. Man bija pieci vai seši gadi. Redz’, ar mani nekas traks nav noticis, bet es arī tāpēc nekļuvu par heteroseksuālu. Atkārtošu, esmu audzis heteroseksuālā vidē, bet tas mani nav ietekmējis. Man nekad nav šķitis, ka es varētu būt heteroseksuāls.

Pat tad, ja kāda klases meitene tevī samīlējās un sūtīja fluīdus?

Es to nejutu, jo mūsu fluīdi nesaplūda. (smejas) Sliktāk gāja ar skolasbiedriem, runa ir par pazemošanu. Mana atšķirīguma dēļ bija daudz nepatīkamu brīžu. Šķiet, tagad ir daudz trakāk, nekā bija tad, kad es mācījos.

Varbūt daudz atkarīgs no cilvēka rakstura? Pieredzēts, ka cilvēks deviņdesmitajos gados simts cilvēku kolektīvā neslēpās, bet iznesa savu būtību ar milzīgu pašapziņu, iespējams, arī ar smeldzi. Viņš ar savu dzīvesbiedru ir kopā gadu desmitiem.

Reizēm savu būtību manifestējam, lai sevi sargātu – dabūjam visu uguni uzreiz un tad jau sliktāk vairs nebūs. Otra iespēja – esmu sevi pieņēmis, ja tu mani nepieņem, kāds esmu, tā ir tava problēma. Ņemot vērā sabiedrības attieksmi, LGBT kopienai tas nozīmē lielu uzticības soli. Uz darba balli ir normāli atnākt ar pretēja dzimuma cilvēku, bet cilvēki no LGBT kopienas nereti dzīvesbiedrus līdzi neņem. Ja tevi tajā ģimenē ielaiž, tas parāda vai nu cilvēka paša drošības sajūtu, vai uzticēšanos tev. Tā kā nav neviena likuma, kas aizstāvētu viendzimuma ģimenes, šobrīd tās var atzīt tikai tiesas ceļā. Cilvēki iet uz tiesu, mēs viņiem palīdzam. Šobrīd valstī ir astoņas atzītas ģimenes.

Tu esi starp tiem?

Nē. Mūsu ģimene numur viens ir divu vīriešu pāris, kas tikko nosvinēja 30 gadu kopdzīvi. Tā ir šausmīgā Latvijas realitāte – viņiem nācās stāties tiesas priekšā, lai pierādītu, ka viņi ir ģimene. Tiesās ir iesniegtas 28 lietas, katras ģimenes stāsts ir citādāks, bet visām jāpierāda, ka tā ir ģimene. Diezgan absurdi.

Sabiedrības daļa, kas nepieņem, to uzskata par izlaidību, nesaprotot, ka jūtas starp viena dzimuma cilvēkiem ir tādas pašas kā starp pretējo dzimumu – mīlestība, vēlēšanās veidot kopīgu saimniecību, varbūt arī audzināt bērnus.

Esmu vadījis apmācības dažādu jomu speciālistiem. Reiz kāda augsta līmeņa vadītāja man visā nopietnībā klusi pajautāja, kā tas ir – mīlēt tā paša dzimuma cilvēku. Uz mirkli apmulsu, tad uzdevu pretjautājumu: “Kā bija, kad jūs pirmoreiz iemīlējāties? Taureņi vēderā? Visa pasaule griežas tikai ap vienu?” Viņa atbildēja apstiprinoši. Tad pajautāju: “Kā, jūsuprāt, es to zinu?”

Brīžiem arī fascinē, ka mums piedēvē tādu varu, it kā mēs būtu pārcilvēki. Reizēm domāju – ko ar to varētu paveikt? Eiropā LGBT tiesību jomā joprojām esam vienā no sliktākajām pozīcijām. Ja mums būtu tāda vara, mēs zeltu un plauktu.

Gadās, ka uz praidu atnāk cilvēks, saka – saņēmos un pirmo reizi atnācu. Klau, bet te visi ir normāli cilvēki. Kad atver acis, saprot, ka dažādība ir tikpat aizraujoša un tikpat garlaicīga.

Bieži vien arguments ir – lai taču viņi guļamistabā dara, ko grib, bet lai publiski nebāžas acīs.

Teikšu, ka droši vien neesat bijuši uz tiem praidiem Rīgā. Redzamākā daļa – gājiens ir protests.

Tam jābūt skaļam un jāpievērš uzmanība? Tāpēc bieži vien tur ir spilgtas krāsas, tērpi…? Ko tu atbildētu uz to, kāpēc jūs nevarat klusiņām mīlēt viens otru?

Saka – nerādiet publiski savas guļamistabas, bet neviens jau īsti to nedara. Gājiens nav par seksu, bet par tiesībām mīlēt un netikt nosodītam; tikt atzītam, lai mums būtu pamattiesības. Pirmais praids 1969. gadā Amerikā bija par to, lai cilvēkus beigtu sist. Tas sākās no viena bāra Ņujorkā, kas joprojām tur ir, – Stonewall. Bāru regulāri apmeklēja policisti, cilvēkus iekaustīja un pazemoja. Kad vienai transsievietei tas bija līdz kaklam, viņa meta pirmo pudeli, lai aizstāvētos. Sākās nemieri, kas ilga trīs dienas.

Pirmajā praidā nosvinēja to, ka policija atkāpās un beidza šos cilvēkus pazemot. Tas bija uzvaras gājiens, kas vienlaikus kļuva par pamanāmības simbolu. Tā ir vienīgā reize gadā, kad mēs varam pateikt, kur ir problēma. Es nerādu guļamistabu, bet problēmu. Arī tad, ja būšu uzrakstījis testamentu, manam dzīvesbiedram par mantojumu būs jāmaksā 60 reižu lielāka valsts nodeva nekā precētam pārim. Ja nonākšu slimnīcā intensīvajā terapijā, pēc likuma dzīvesbiedrs nedrīkst mani apmeklēt.

Esam pieredzējuši daudz gadījumu, kad pāris kopīgi maksājis kredītu, viens aiziet aizsaulē, dzīvoklis ir uz nelaiķa vārda, partnerim ar nelaiķa ģimeni nav labas attiecības un viņu no dzīvokļa vienkārši izliek. Jā, var teikt, ka to juridiski varēja nokārtot citādāk, taču, kad esi vēl jauns, uzsākot attiecības, nedomā – fiksi vajadzētu visu sakārtot, ja nu kāds no mums nomirst. Tas būtu racionāli, bet tā nenotiek. Par to arī mēs ejam ielās. Mēs ejam ielās, lai cilvēkus nepiekautu. Lai piekautie tiktu aizsargāti, bet piekāvēji – sodīti. Mēs ejam tāpēc, lai tiktu sodīti arī cilvēki, kuri raksta tos šausmīgos komentārus un draudu vēstules.

Praidu Rīgā redz kā LGBT pasākumu, bet tas ir kļuvis par cilvēktiesību pasākumu. Mūsu kopiena nav atrauta no citām. Esam maza valsts. Jā, mums ir iespēja rīkot pasākumu, kam pievērš uzmanību, jo runājam par visām lietām: par dzimumu līdztiesības jautājumiem, par garīgo veselību, par dzimuma identitāti. Mēs ejam ielās arī tāpēc, lai nosvinētu to, kas mums ir. Katras ģimenes uzvaru tiesā mēs nosvinam, svinējām brīdi, kad Civilās savienības likums tika iesniegts Saeimā, kad to skatīja komisija, kad tas nonāca līdz pirmajam lasījumam, otrajam… Arī ar praidu varam nosvinēt mazumiņu, ko esam sasnieguši, vismaz novērtējam brīvību. Šogad piedalījās mūsu kolēģi no Kijivas, prasījām, vai tas ir labi, ka ejam ielās, viņi teica – protams!

Ukrainas karš izraisījis patriotisma uzplaukumu un tādu kā latvietības manifestāciju – no vienas puses, ļoti labi, bet reizē ar to izlien homofobijas āža kāja – mums vajag “stipras ģimenes”, “sievišķīgas sievietes un vīrišķīgus vīriešus”, slēptā doma – geji un lesbietes nav “foršie latvieši”, kuri spēj radīt bērnus.

Tas, kā bērns ienāk viendzimuma ģimenēs, ir plānošanas process. Gandrīz neviens bērns nav ienācis netīšām. Kad viņš piedzimst, viss jau ir izplānots līdz maģistra grāda iegūšanai.

Caur adopciju?

Adopcija nav iespējama. Sieviešu pāri Latvijā izvēlas mākslīgu apaugļošanu (Sveiciens tiem, kuri saka, ka viendzimuma cilvēkiem nevar būt bērnu!). Tas nozīmē ilgstošu sagatavošanās procesu, rūpes par sevi, daudzas pārbaudes. Ja cilvēki vēlas kopīgu bērnu, bērniņš dzimst heteroseksuālā ceļā, bet viņu audzina divas mammas, divi tēti vai plašāka ģimene. Papildu stresu rada tas, ka viendzimuma ģimene nedrīkst kļūdīties, jo visi rādīs ar pirkstu – re, ko mēs teicām, tādiem nevar dot bērnus! Tāpat kā vadītāja sieviete nedrīkst būt dusmīga – tad viņai vai nu ir menstruācijas, vai, atvainojos, viņa ir kuce. Bet, ja dusmīgs ir vīrietis, viņš ir kārtīgs vecis.

Ieslēdziet raidījumu Degpunktā un redzēsiet virkni heteroseksuālu ģimeņu, kur neviens nepievērš uzmanību tam, ka māte ar tēvu ir piedzērušies jau trešo dienu un bērni nav ēduši. Bet, ja viendzimuma pāra bērns sasitīs galvu, to pasludinās par sliktāko ģimeni pasaulē.

Par svinēšanu piekrītu – arī es svinēju mūsu ārlietu ministra iznākšanu no “skapja”. Katra publiska cilvēka iznākšana ir maza manifestācija, apsveicama drosme. Tomēr tā notiek ļoti reti. Tikai atsevišķi drosminieki – Kašers, Ieva Pļavniece – atļaujas pateikt, kas viņi ir, un dzīvot cilvēcīgu dzīvi, nevis slēpties.

Te ir tas paradokss – kad Edgars Rinkēvičs iznāca no “skapja”, laikam viņš pats arī rakstīja, ka tūlīt būs vētra. Kaut kas jau bija, bet tūlīt būs pagājuši astoņi gadi, un viņš joprojām ir ārlietu ministrs – šķiet, labākais, kādu šī valsts pieredzējusi kopš dibināšanas.

Sabiedrībā ļoti ieredzēts un cienīts.

Tieši tā! Esmu Rinkēviča kungam teicis, ka vēl īsti nav novērtēts tas, kā viņa solis ir mainījis daudzus jauniešus. Tas pierāda, ka arī es varu, man nav jāslēpjas. Jāuzteic arī Marija Golubeva, kura, būdama iekšlietu ministre un Saeimas deputāte, neslēpj savas attiecības. Arī viņa iedvesmo ārkārtīgi daudzus. Kašers iedrošina jauniešus runāt un uzticēties. Gribu uzteikt arī tos, kuri mūs atbalsta. Lielākais šoks bija šī un pērnā gada praida noslēgums, kad uz skatuves no sešiem māksliniekiem četri bija hiphopa un repa pārstāvji – tā nekad nav bijusi iekļaujoša mūzika. Tur bija ansis, Singapūras Satīns, rolands če… Viņi pasaka no skatuves – jūs esat forši tādi, kādi esat. Tā arī ansim pateicu – tu pateici mazajiem, ka viņi ir forši, un, iespējams, kādam pat izglābi dzīvību.

Tā ir liela tēma, kurai pat nepieskārāmies, un personīgie piemēri droši vien ir visiedarbīgākie. Linda Freimane savulaik pieminēja grāmatu Cepti zaļi tomāti – par lesbiešu attiecībām. Kā tev šķiet – vai sabiedrību pa kriksītim empātiskāku varētu darīt mākslas darbi – laikmetīgā māksla, izrādes, grāmatas?

Tas jau notiek, viss iet savu ceļu. Piemēram, televīzijas seriālā Mīlas viesulis ir viendzimuma pāris. Dailes un Nacionālajā teātrī bijušas izrādes par Oskaru Vaildu, kuru joprojām uzskata par ģēniju. Jaunajā Rīgas teātrī Nastavševam par to bija vairākas izrādes, zāles bija pilnas. Ja mierīgā solī, nebaidoties, ka dažiem politiķiem vai organizācijām tas nepatiks, ietu uz priekšu – viss būs savās vietās. Māksla un kultūra palīdz, jo izglīto.

Tā bieži vien ir izglītība caur līdzpārdzīvojumu, cilvēcisko saskari ar tēlu, to saproti. Nesen LTV demonstrēja franču filmu Meitene – meitene slikti jūtas puiša ķermenī un līdz izmisumam mēģina tikt no tā vaļā. Viņai ir atbalstoša vide – ģimenē, skolā, ārstniecībā. Viņas tēvs, vienkāršs taksists, dzīvo līdzi, ved pie ārstiem, kuri veic hormonterapiju, sāk runāt par dzimuma maiņas operāciju. Domāju – kad mēs būsim tādā sabiedrībā, kurai tas šķitīs pašsaprotami…

Gribas domāt pozitīvi – jā, ir negatīvi stāsti, bet daudz arī pozitīvu. Nereti arī mēs paši spriežam kļūdaini, baidāmies, ka viskonservatīvākās būs omītes, bet tā nevar teikt. Kad mana paziņa iznāca no “skapja”, tēvs teica – mēs jau ar mammu domājām, kuram tu pirmajam pateiksi. Bet viņa tik šausmīgi baidījās... Daudzi saka, ka laukos esot grūtāk, taču socioloģija vēsta, ka tur sabiedrība ir pat pieņemošāka, jo tur viņu pazīst kā cilvēku.

Tas laikam ir ļoti svarīgi.

Ļoti! Tā rodas pieņemšana.

Vai arī jūs ar dzīvesbiedru gribētu audzināt bērnu?

Nē, es savus bērnus īsti nevēlos. Esmu priecīgs, ka manam brālim ir bērni, mammai ir mazbērni, un viņa par to priecājas.

Un tu esi labs krusttēvs?

Jā!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.