Valērijs Mironovs par savu sievu: "Ideāli būtu sadoties rokās un nomirt reizē"

Šī saruna ar Valēriju Mironovu ir pilnīgi atšķirīga no visām līdzšinējām slavenā deju pasniedzēju pāra gaišajām un romantikas apvītajām intervijām. Deju šova mākslinieciskais vadītājs par neizmērojamo mīlestību un mūža uzticību sievai Agitai stāsta no sava jaunā skatupunkta, ko guvis pirms pusgada, kad radušās aizdomas par ļaundabīgu audzēju un viņš pabijis dispanserā.

Agita un Valērijs Mironovi kopā aizvadījuši vairāk nekā pusi dzīves, un pagājušā gada nogalē apritēja 30 gadi kopš viņu kāzu dienas. „Kāzu jubileja mums bija pērn, bet es pārcentos un sarīkoju kāzu gadadienas svinēšanu gadu iepriekš. Agita smējās – mums taču tā jubileja tikai pēc gada! Kopš tā brīža esmu izlēmis gadus vairs neskaitīt,” smej Valērijs.

Jaunībā Mironovi nodevās sporta dejām, kopā braucot pa pasauli un startējot pasaules mēroga deju sacensībās. Tagad viņi ir dzimtenē un jau 15 gadus strādā par pasniedzējiem savā Deju studijā 7, kur dejotprasmē apmāca jaunos dejotājus.

Šovā Dejo ar zvaigzni 4 ne tikai Agita, būdama žūrijā, svētdienās vērtēja dalībnieku izpildījumu. Aizkulisēs vienmēr rosījās arī Valērijs, kurš bija šova mākslinieciskais vadītājs, un ar tikpat vērīgu aci skatījās priekšnesumus.

Viņi ir kopā 24 stundas diennaktī, un Valērijs atzīst – tā ir milzīga privilēģija, ka ar mīļoto sievieti viņam ir iespēja būt līdzās gan darbā, gan mājās. Mironovs cer, ka tā būs vēl ilgi, ilgi.

 „Pēc šova vispirms gribas iztīrīt māju. Šajā projektā, sākot rēķināt no paša gatavošanās un plānošanas sākuma, esam iekšā jau pusgadu. Pa šo laiku sakrājies tik daudz nepadarītu darbu, ka gružus, kā smejos, drīz jau vajadzēs ar lāpstu rakt. Tagad ir moderni algot apkopējas, bet mēs esam aizspriedumaini. Mūsu mājas ir mūsu vieta, kurā nevienu neielaižam. Kādreiz gribēju lielu dzīvokli, jo uzskatīju, ka tad varēsim uzņemt viesus. Laiks gāja, attieksme mainījās, un mūsu mājās nav bijis neviens pats ciemiņš. Tas ir mūsu midzenis, tā ir mūsu ala, kurā tikai mēs nakšņojam,” stāsta Valērijs.

Viņš uzskata, ka kopdzīvei ar Agitu ir mūža lielākā vērtība. „Kopābūšana, mīlestība, uzticēšanās – tā ir mūsu lielākā dāvana. Bez viņas nemaz nespēju normāli dzīvot. Kad kādreiz Agita viena pati uz nedēļas nogali aizbrauc uz ārzemēm tiesāt deju sacensības, es faktiski neko neēdu. Man viss apstājas, pat apetīte pazūd. Badojos, varbūt uzēdu kādu maizīti un gaidu, kad Agita brauks mājās,” pieķeršanos laulātajai draudzenei raksturo Valērijs. Viņš uzsver: „Daudzi cilvēki mums jautā: kā tas ir, ka nemitīgi esat kopā? Kā to spējat jau gadiem ilgi? Vai attiecībām tas nekaitē, vai nav par grūtu? Tad atbildu, ka to spējam, jo dejas mums šādu dzīvesstilu ir iemācījušas. Bet tāpat jau kādreiz gribas pabūt vienam. Kad jūtu, ka Agitai akumulatori ir nosēdušies, saku, lai iet mājās atpūsties. Ir tikai normāli, ka ir arī brīži, kad gribas būt vieniem pašiem, arī atsevišķi vienam no otra. Ir rīti, kad Agitai saku: „Paliec mājās.””

Sieviete ir tik skaista, cik stipri vīrs viņu mīl

Šovā Dejo ar zvaigzni Agita Mironova, sēžot pie žūrijas galda, allaž izskatījusies apburoši. Valērijs tam piekrīt. Ikdienā gan Agita ar komplimentiem netiekot bieži lutināta. „Baigais komplimentu teicējs neesmu. Uzskatu, ka tik skaista viņa izskatās tāpēc, ka mēs esam kopā. Absolūti piekrītu teicienam, ka sieviete izskatās tik skaista un laimīga, cik mīlestības viņa izjūt no sava vīrieša. Es Agitu ļoti mīlu. Un viņa ir man visskaistākā. Viņa to zina,” saka Valērijs.

Pieredzēti daudzi skandālu brīži

Mironovs neslēpj, ka ne visas viņa un Agitas dienas ir rožainas.

„Viss ir kā dzīviem cilvēkiem. Ne jau nemitīgi ir tā saskaņa un sapratne. Tas ir normāli. Esmu laimīgs, taču arī prasīgs. Mēdzu būt arī neapmierināts ar to, kas ir izdarīts, un tad tieši saku, ko domāju. Viņa tāpat. Bet tā ir attīstība. Lai varam augt, lai savos gados nepaliekam uz vietas un nestagnējam. Jo mums visa dzīve ir kā sportā. Uz priekšu, uz priekšu... Un neizbēgami ir arī dusmīgie skatieni, skarbie vārdi,” skaidro Valērijs.

„Jā, mums dzīvē ir bijuši arī daudzi skandālu brīži – ģimeniski un dejiski. Bet, kā ūdens noslīpē akmeņus, tā mēs viens pie otra esam pierīvējušies. Varu pilnīgi godīgi teikt – mūsu dēļ Agita sevī ir ļoti daudz ko mainījusi, un es jau nu pilnīgi noteikti! Kādreiz biju cilvēks, kas nedēļu no vietas mierīgi varēja dusmoties un apvainoties, ja biju pārliecināts par savu taisnību. Tagad tāda īpašība šķiet smieklīga. Apvainošanās un nerunāšana ar otru ir bērnišķīga, tā liecina par vājumu. Tā ir greznība, ko nevaram atļauties. Vairs neapvainojos, jo esmu sapratis – tā ir lieka laika tērēšana. To saku arī saviem skolēniem, kas mēdz kašķēties deju dēļ.”

Valērijs neslēpj, ka ikdienā viņam visriņķī ir jaunas, daiļas sievietes, bet sānsoļiem viņš ne reizes nav ļāvies. „Tāds esmu piedzimis. Tas, manuprāt, pieder pie likteņa. Jau jaunībā sapratu, ka tas princips viena, otra, trešā, piektā... nav mans. Kad vēl tikai draudzējos ar Agitu, viņas vecāki, zinot, ka augu šķirtā ģimenē, izteica neuzticību arī man. Radās domstarpību mirkļi. Bet jau tad, 20 gadu vecumā, biju pārliecināts, ka uzticīgāka cilvēka par mani laikam nav. Vai vismaz reti tādi gadās,” domā pieredzējušais deju pasniedzējs.

„Ja daudzi teic, ka manā vecumā vīrieši nomaina sievietes uz labākiem un jaunākiem modeļiem, tad es varu attaisnoties ar vārdiem – neredzu nedz jaunāku, nedz labāku modeli par savu sievu. Tāda vienkārši nav. Ja tāds būtu, varbūt arī sāktu domāt. Un es esmu laimīgs, ka mana sieva man ir gan izcila sieva, gan lieliska mīļākā. Agita ir man labākā visos kritērijos.”

„Teikšu godīgi – tā iemīlēšanās, kaisle un mīlestība, kas bija, kad satikāmies, jau sen ir beigusies. Tas ir saprotams, jo, tik ilgi dzīvojot kopā, attiecībām rodas cita vērtība. Agita man ir dārga kā biznesa partneris, kā dzīves partneris šo vārdu visdziļākajā nozīmē. Tā nav vairs tikai mīlestība, tā drīzāk ir mūža uzticība.

Dzīve tā izvērtās, ka mums ar Agitu nav bērnu. Mūsu bērni ir dejas, dejotāji un mūsu kopīgais darbs šovos „Dejo ar zvaigzni”,” ar nojaušamām skumjām balsī teic Valērijs. „Reiz mums bija arī sunītis, amerikāņu kokerspaniels. Diemžēl zaudējām viņa uzticību mūsu biznesa dēļ. Tai laikā mums bija daudz jāceļo. Bija kārtējais tālais brauciens, tagad neatminos, uz kuru pasaules malu devāmies. Sarunājām, ka suni paņems pie sevis mans brālis. Mēs no mājām aizbraucām piecos rītā, brālis pēc suņa ieradās ap septiņiem. Kad pēc tām divām stundām brālis pēc sunīša atbrauca, viņam pavērās šausminošs skats. Brālis teica: „Pirmo reizi redzēju suni, kas mirst nost!” Kad atgriezāmies no brauciena, devāmies pie brāļa savu sunīti paņemt, un tad saņēmām neuzticību. Viņš mūs vairs nepieņēma. Tā dzīve mūs ir mācījusi. Tāpēc mēs protam būt ļoti uzticīgi viens otram. Kā zināms, arī dzīvnieku pasaulē mēdz būt milzīgas uzticības, piemēram, kad mirst viens, arī otrs iet līdzi.”

Valērijs atzīstas, ka pēdējā laikā viņu sākušas mākt bailes no nāves. No nāves, kas apdraud viņa un Agitas mīlestību. „Tā mīlestība un uzticība ir tik liela, un ir nesaprotami, kā dzīve vispār būtu iedomājama bez šī otra cilvēka. Man ir abi vecāki aizgājuši. Mana mammīte un brālis nomira Dejo ar zvaigzni trešajā sezonā. Nedēļas laikā, viens aiz otra, bet Agitai īsi pirms nupat izskanējušā deju šova sākuma aizgāja mamma. Kad caur to prizmu iedomājos, ka mēs zudīsim viens otram, kamols kāpj kaklā... Ja nemaldos, Agitas tētis ar mammu nodzīvoja kopā kādus 50 gadus. Tagad tētis ir palicis viens. Tas viņam neizsakāmi sāp. Kad to pārnesu uz sevi, burtiski zaudēju zemi zem kājām. Nesaprotu, kurš, kad, cikos, kāpēc... Kurš būs pirmais, kurš – otrais. Tas ir drausmīgi. Man ideālais variants būtu sadoties rokās un nomirt abiem reizē. Pavisam godīgi. Negribu teikt, ka laimīgs tas, kurš aiziet pirmais, bet, manuprāt, laimīgs nav tas, kurš paliek viens pats,” domā Valērijs.

Dispanserā redzētais satriec

„Mums ir liela privilēģija, ka šajā dzīvē ir iespēja būt kopā ar mīļoto cilvēku tik cieši. Tāpēc arī vēl jo vairāk aizdomājos par to, cik ilgi vēl tā būs... Un kā mūsu stāsts beigsies,” aizlūstot balsij, nočukst Valērijs.

Attiecībās šis notikums ievilka jaunu rakstura līniju. Jo vārds „līdzjūtība” piedzima dubultā.” Viņš bilst, ka vēža diagnostikas centra apmeklējums vēl ciešākām saitēm apvienojis ar mīļoto sievu.

„Mēs staigājam, rokās sadevušies. Mīlam viens otru un nekautrējamies no tā,” pēc beidzamo gadu likteņa pavērsieniem un mīļo zaudējumiem ik mirkli ar sievu Agitu izbauda Valērijs.

Inta Mengiša, žurnāls „Kas Jauns” / Foto: Toms Norde, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva