Kristīne Virsnīte par to, ko sapratusi, apceļojot pasauli: "Dzīve jau ir par to, lai mēs mācītos un mainītu domāšanu"

"Ja vienreiz esi bijis Alpos, nu kam tos citus kalnus braukt skatīties?!” Reiz, dzirdot šo apgalvojumu, devu sev solījumu – lai kura kalnu virsotne pēc kārtas nonāktu manā redzeslokā, es uz to skatīšos kā uz pirmo, vienīgo. Es mācīšos neuztvert pasauli kā kaut ko, kas te ir un man pienākas. Es to apbrīnošu, centīšos saprast, kas reizēm būs nepaveicami, zinu, ka ļoti vēlēšos to mainīt, tomēr nekad neteikšu, ka valsts, ciemats, piekraste vai kalnu grēda, kuru esmu vērojusi, nav tā vērta, lai skatītu vēlreiz. Ar šo sajūtu es dodos pasaulē.

Bērnībā kopā ar mammu, tēti un māsu bieži braucām uz Lietuvu, jo tur dzīvoja daļa mūsu ģimenes. Tās gan par ārzemēm nesaucām, jo Lietuvu bija ieskāvis tas pats dzelzs priekškars, aiz kura dzīvojām mēs. Toreiz es nenojautu, cik pārsteidzoša un krāšņa pasaule tiek slēpta aiz stingrajām robežām un ka man kādu dienu to visu būs iespēja piedzīvot. Savā pirmajā ārzemju ceļojumā devos sešpadsmit gadu vecumā. Ieguvu ceļazīmi, uzvarot vēstures konkursā, kas man kā pusaudzim no maza lauku ciema bija milzīgs notikums. Es braucu uz Venēciju!

Bija deviņdesmito gadu beigas, vecāki līdzi deva 30 latus, pilnu somu ar cietajām desām, sieru, kur katra šķēle iepakota atsevišķā plēvītē, sausās zupas, buljonu kubiņos, kādu tomātu, gurķi un maizi. Par naudu pirku suvenīrus, dāvanas mammai, tētim un itāļu saldējumu. Tas kopš tiem laikiem vienmēr atgādina par došanos nezināmajā un to, ka nezināmais var būt aizraujošs un garšīgs, kas ir ne mazāk svarīgi. Vai toreiz baidījos braukt tik tālu, nezinot, kas mani sagaidīs aiz robežām? It nemaz! Ar bailēm ceļot ir kā ar bubuli tumšā pagultē. Mums šķiet, ka kaut kas tur slēpjas, taču, kad tiek ieslēgta gaisma, izrādās – neko biedējošu zem gultas neatrast.

Katrs ceļojums manā dzīvē ir nācis ar savām atziņām. Kāds gan jau teiks, ka var taču to visu saprast, arī nekur nebraucot. Iespējams, var – nezinu, jo man ir tikai braukšanas pieredze un līdz ar to gūtās atziņas.

Mums visiem ir vienādas iespējas. Vai patiesi?

Es, kā daudzi citi, kādu brīdi “sēdēju” uz sociālo tīklu atziņu adatas: “Tu vari visu, atliek tik vēlēties. Tev izdosies, ja zināsi, ko gribi. Viss ir sasniedzams, galvenais – dari! Domā kā miljonārs, un tev nekad vairs nebūs jādzīvo no algas līdz algai.” Kādā pasaules daļā gan jau tas darbojas, kādā sabiedrības slānī to ir iespējams sasniegt, taču ne visur un visiem.

Tas puisēns Marokā, kuram uzvilktas bikses otrādi un viņš ir ēdis sauju rīsu vakar, aizvakar, taču ļoti iespējams – ne šodien, kurš ar saviem vecākiem un piecām māsām dzīvo no akmeņiem būvētā ielokā kalna pakājē, kurš nekad dzīvē nav redzējis segu un spilvenu, var no ādas izlīst darot un tik un tā paliks savā kalna pakājē, akmeņu ielenkts.

Bija laiks, kad mana stereotipu piebāztā galva ticēja, ka tā ir izvēle. Šādi dzīvot ir izvēle. Man šķita, ka sievietei Dakārā pie Rozā ezera, kura gaida sava ceturtā mazuļa dzimšanu, kurai vīrs ir bez darba un kura cep mīklas bumbiņas, lai katru dienu nopelnītu ēdienreizei, ir izvēle nedzemdēt. Kauns. Man ir milzīgs kauns, ka tā domāju un nesapratu, ka nesaprotu.

Visi tie gudrie saukļi, kurus tetovējam sev uz pleca, nav nekā vērti, ja neatzīstam, ka dzīve ir daudzslāņaina un ne visas dzīves kārtas mēs tā uzreiz redzam un saprotam. Es šķetinu pa kārtai. To darot, nākas saskarties ar neglītu patiesību par sevi.

Ceļošu, kad bērni paaugsies

“Jūs gan malači, ka ceļojat, mēs ceļosim, kad bērni paaugsies.” Šādi sākas visbiežāk sūtītās vēstules manā Instagram pastkastītē. Ja kādreiz domāju, ka gan jau tā varbūt arī ir un ar mazu bēbīti nav nemaz tik ērti ceļot, jo esam bijuši tūkstošiem kilometru tālos ceļojumos ar zīdaini uz rokām, tad šobrīd, kad esmu sešgadnieka un pusaudzes mamma, nākas atzīt, ka ceļojumi ar bērniem ir pārgājuši nākamajā līmenī.

Tas ir kā datorspēlē, kad katrs nākamais līmenis kļūst arvien sarežģītāks, līdz beigās būs jācīnās ar bosu. Iespējams, paliek fiziski vieglāk, jo neviens nekur nav jānes vai jāstumj, taču vajadzības un pieprasījumi kļūst advancētāki, un to izpilde prasa augstākas performēšanas spējas, kurām reizēm nav spēka. Taču vienu gan es iemācījos, ka mēs nekad nevarētu aizbraukt līdz citam kontinentam ar automašīnu kopā ar bērniem, ja nekad iepriekš nebūtu devušies ceļojumos ar auto. Ir kāds teiciens, ka pieredze slīpē perfektumu – "practice makes perfect". Varbūt savdabīgs tulkojums manā izpildījumā, taču domu noteikti noķērāt.

Ja mēs ceļosim ar bērniem kopš viņu mazotnes, pastāv daudz lielāka iespēja, ka viņiem ceļošana šķitīs aizraujoša arī paaugoties. Nav svarīgi, ka viņi neatcerēsies, kā tas bija – pirmo reizi ieraudzīt Pizas torni, bet viņos būs saglabājusies daudz vērtīgāka informācija, ka pasaulē doties ir atļauts un nekas nebeidzas pie mūsu valsts robežām.

Ne viss ir tā, kā no malas izskatās!

Skrollējot ziņu lentes, klausoties stāstus no cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši konkrētajā vietā, mums domās zīmējas savi priekšstati par to, kā tur ir, un mēs, ļoti iespējams, pieņemam lēmumu nekur nedoties. Šis cieši saistās ar stāstiem par Indiju. Pirms nu jau padsmit gadiem, kad pakojām somas savam dullajam trīs mēnešu piedzīvojumam Indijā, pār mani vēlās pieredzes lavīna.

Kā izrādījās, neviens no lavīnas veidotājiem nekad Indiju nebija tuvumā redzējis. Tomēr man ar citu biedējošajiem stāstiem nepietika, es gribēju zināt, kā Indija smaržo, kā tā garšo, kādi ir cilvēki Indijā, redzēt tās krāsas un dabu, dzirdēt džungļus, saprast, ko nozīmē pārapdzīvotība, cik ļoti Indija atšķiras no visa iepriekš piedzīvotā un kas ir tā dēvētā “tūlītējā karma”, kad, esot tur, tu rīkojies tā, kā parasti nebūtu darījis, un Indija atbild ar to pašu.

Aizbraucot sapratu, ka Indija ir pārsteidzoša, skaudra, koša un prātam neaptverama, pavisam ačgārna no mūsu skata punkta, tomēr arī skaista un cilvēcīga. Tā māca, ka ne visam ir jābūt, kā esam pieraduši vai iedomājušies. Ļoti līdzīgi ir ar Āfriku. Tu vēlies to mainīt, taču tad atskārt, ka tā ir mainījusi tevi.

Ceļošana maina

Prasme mainīt domas esot pieaugšanas un nobriešanas neatņemama sastāvdaļa, un ceļošana šajā procesā ir kā tas izcilais lektors, uz kura semināru tu vienmēr esi vēlējies nonākt, jo ceļ priekšā visu iespējamo emociju, pieredžu, garšu, krāsu un valodu buķeti. Mēs kaut kā mūsu sabiedrībā esam pieraduši ticēt apgalvojumam, ka cilvēks mainīt domas nedrīkst. Ja reiz esi tā teicis, tad viss – pie tā arī jāpaliek.

Tomēr dzīve jau ir par to, lai mēs mācītos un mainītu savu domāšanu. Lai to, ko neesam iepriekš spējuši saprast, tomēr saprastu. Ja esam kļūdījušies, savu kļūdu pieņemtu un atzītu, turpmāk domājot citādāk vai vismaz cenšoties tā darīt. Lai nenosodītu citādo, atšķirīgo. Un ceļošana ir par citādo, atšķirīgo lielās devās, kad neskaitāmas reizes nodomājam, ka diez vai tā varētu dzīvot, un pasakāmies par visu, kas dots. Tieši tik banāli, taču nekas ģeniālāks prātā nenāk.

Šo visu uzliekot uz papīra, apzinos, ka būt ceļā ir mana būtība. Ceļš dara mani dzīvu. Satiekot tik dažādus cilvēkus, kur katrs izskatās un redz pasauli atšķirīgi, paņemu no viņiem pa stāstam un veidoju pati savu stāstu. Būt ceļā ir mana brīvība, vērtīgākā valūta, kāda man dota.