Ojāram Rubenim vārds “mīlestība” nav tikai taureņi pakrūtē

Tev šī vieta pie Smiļģa muzeja ir ne vien darbam, bet arī dvēselei?

Neesmu par to domājis. Man pirmām kārtām patīk Pārdaugava. Pārvācāmies šurp atpakaļ, jo tā šķita pareizi. Šī nav tikai Smiļģa vieta. Vecā māja ir viņa, bet jaunā – Teātra darbinieku savienības, to savulaik uzbūvēja Lidija Freimane. Šī bija teātra ļaužu iecienīta vieta, lejā – liela zāle banketiem, kongresiem, saietiem. Pēc tam bijis daudz dažādu peripetiju, kā jau pēcatmodas laikā. Viss mainījās.

Kas tik te pa starpu nav bijis, pat spēļu zāle, arī Jaunais Rīgas teātris. Tagad – Dirty Deal Teatro. Izdomājām, ka šīs telpas jāizremontē un Teātra darbinieku savienībai no telpām Dzirnavu ielā jāpārvācas šurp. Vieta lēnām varētu attīstīties, komplekss ar brīnišķīgo zaļo teritoriju varētu būt laba vide teātra izrādēm, performancēm. Vai nav skaisti – ceriņi zied… Bet par dvēseli atbildēt nevaru, es nezinu. Katrā vietā, kur esmu sācis strādāt, man vajag sakoptu vidi, citādāk es nespēju eksistēt – par dvēseli pat nerunāšu, prāts nedarbojas.

Un tas bardaciņš stūrī…?

Neskaitās, jo tikko esam pārvākušies. Izrevidējām arhīvu, plaukti nav pielikti, atbrauksi rudenī, tad viss būs sakārtots.

Tu desmit gadus esi teātri vedis pie tautas. Kāda tev pašam ir jušana?

Es neticēju, ka pagājuši desmit gadi. (smejas) Rudenī Ilze Šadurska, kura visus šos gadus bija projekta vadītāja, teica, ka sākas 10. sezona. Laiks aizlidojis milzīgā tempā. Projektu sākām kopā ar Mārīti Balodi, kura jau taisaulē, – brīnišķīga redaktore, teātra zinātniece. Teterevu fonds bija tikko nodibināts, Boriss teica, ka ieguldīs Latvijas kultūras attīstībā, un viņš to veiksmīgi darīja – palīdzēja gan Rundāles pilij, gan Bērnu slimnīcai, gan Radio teātrim. Arī Teātrī.zip Teterevu fonds ir ieguldījis milzīgu naudu, ja nemaldos, ik gadu ap 100 tūkstošiem eiro. Pirms desmit gadiem nebija runas par raidījumu, galvenais uzdevums bija saglabāt izrāžu ierakstus nākotnei, lai varētu noskatīties, teiksim, kādas ir Rogas veidotās Skroderdienas, kādas tās bija Jaunušanam, kādas Freibergam, – kultūrpolitikas jautājums. Latvijas televīzijai tam naudas nebija. Kad Boriss aizgāja tajā saulē, baidījāmies, ka Ināra mūs vairs neatbalstīs, bet viņa brīnišķīgi silti pateica: “Nevari iedomāties, cik bieži cilvēki man saka paldies par šo projektu!” Un arī Ināra to atbalstīja. Tas patiešām ir mecenātisms! Kad biju teātra direktors, Ināra un Boriss Teterevi ne reizi man nepaprasīja biļetes. Viņi pirka paši, reizēm es aizsūtīju kādu ielūgumu, reizēm viņi atteicās, bet nekad nav bijis jautājums…

… ka viņiem pienāktos, jo viņi dara labu...?

Nekad! Arī tagad uz Garančas un Paula koncertu Ināra nopirka biļetes – tas ir labākais piemērs. Pasaulē mecenātisms pastāv, bet pie mums tā ir ļoti maz. Daudzi bagātie latviešu cilvēki, kuri bļauj, ka pelna miljonus, kultūrai dod vai nu ļoti maz, vai nedod vispār. Mūsu trīsvienība AAA nav iedevusi gandrīz neko. Ir cilvēki, kuri pēc Teātra.zip  kārtējā raidījuma man nākamajā dienā zvana. Piemēram, nupat teica: “Tev bija intervija ar Gunu Zariņu, tas bija interesanti, tas ne…” Viens no tādiem fantastiskiem cilvēkiem bija Džemma Skulme, viņa ļoti mīlēja teātri, vienmēr sniedza vērtējumu par manu sarunu un izrādi, bija pateicīga, ka bijusi iespēja to noskatīties. Tādu cilvēku ir diezgan daudz. Nevis uz ielas uzsauc: “O, forši, redzēju tevi televizorā!” – bet analizē. Tas dod spēku – ka tas, ko daru, ir vajadzīgs.

Ko tev teica par to, ka atzinies Gunai Zariņai mīlestībā – gan kā sievietei, gan aktrisei?

Es vienkārši viņu mīlu. Tā jau nav seksuālā mīlestība, lai gan droši vien varētu būt. Es viņu ļoti augstu vērtēju kā personību, viņas godīgo attieksmi – cik nu man ar to bijusi saskarsme. Kopā strādājām, kad viņa Nacionālā teātra Ugunī un naktī spēlēja Spīdolu – Guna vienmēr piemin, ka tā viņai bijusi ļoti svarīga loma. Redzēju, kā viņa iestudēja Mēdeju… Tāda ir mana mīlestība pret Gunu Zariņu – es viņu tiešām mīlu. Bet, zini, es varu atzīties mīlestībā vēl veselai grupai cilvēku. (smejas)

Tev nav aiztures pret šo vārdu?

Nekādas aiztures. Ja saku, ka tiešām mīlu šo cilvēku, tad, nu, jā, savā veidā es viņu mīlu un varu to viņam arī pateikt. Lai gan jebkurš režisors un aktieris teiks, ka par mīlestību var runāt dažādi. Var pateikt “es tevi mīlu”, un tajā būs naids. Var pateikt ar izsmieklu, var “es tevi seksuāli mīlu”, arī  “es tevi mīlu kā līdzbiedru, kolēģi”. Bet ar to vārdu nevar mētāties, ja tev cilvēks nepatīk vai riebjas, – tas gan ir fakts.

Nevar liekuļot?

Nē, to nevar. Man vārds “mīlestība” nav tikai taureņi pakrūtē.

Guna ir diezgan skabargains cilvēks sarunām, tu lauzies un lauzies cauri stiklam, bet viņa paliek savā pusē – tev tas ir okei?

Ir okei. Gunai ir kāda laba lieta – viņa, atbildot uz jautājumiem, domā. Man tas liekas ļoti svarīgi. Televīzijā tas, protams, nav pateicīgi, jo, lai noturētu spraigumu, vajadzētu atbildēt ļoti ātri. Šķiet, šajā reizē Guna uz dažiem jautājumiem nebija gatava atbildēt. Var arī būt, ka viņai kāds jautājums likās pārāk vienkāršs un viņa domāja, kā labāk…

Vai kāda no sarunām tev ir īpaši palikusi atmiņā?

Ļoti labas sarunas ir bijušas ar Rēziju, Keišu, Znotiņu, Daudziņu – arī viņi runā ļoti pārdomāti. Ir bijuši 169 raidījumi, un katrai sarunai ir sava jūtības zona. Es pats nekad ar tām neesmu apmierināts.

Ierakstus neskaties?

Skatos, analizēju un domāju – varēju pajautāt vēl to, ak dievs, kāpēc nenoreaģēju, varēju iebliezt!... Kāpēc man tās sarunas patīk – man tajās neviens nav jāpazemo, jāaizvaino, un tas ir brīnišķīgi. Vairs nevaru nodarboties ar kāda saukšanu uz tepiķa, neesmu tajā stadijā. Tāpēc es katru sarunu sagaidu ar zināmu prieku un mīlestību. Otra lieta, kas man liekas ļoti svarīga, – es vēl arvien mācos klausīties. Ko novēroju no malas – un tas dažkārt piemīt arī man pašam –, televīzijā žurnālisti parasti grib izlikties gudrāki.

Viņi ļoti labi sagatavojušies, visu jau zina – ko tu man vari pateikt, esmu kā prokurors, varu tevi pabāzt zem akmens. Taču tā nav taisnība, jo neviens žurnālists, lai cik dziļi būtu izanalizējis materiālu, nevar zināt labāk par to cilvēku, kuram uzdod jautājumus. Ja vien tas nav galīgs muļķis, bet tad neko nevar darīt. Reizēm skatos un domāju – bāc, kāpēc operators mani tā parādīja, kāpēc šitā… Mācos izcelt nevis sevi, bet otru cilvēku. Es mācos cilvēkos klausīties, un tas ir ļoti grūti.

Pirms Dieviņš pillā rudenī bija Taņas dzimšanas diena. Kā pārlūza laiks un sabiedrība starp šīm divām izrādēm... Vai iespējams, ka tagad mēs to skatītos citādāk?

Domāju, ka ne. Saprotu, ka nekas nevar mainīties, kamēr neizaugs jauna paaudze, un manas lielākās bažas ir, ka neizaugs... Kāda pieredze mani darīja ļoti uzmanīgu – man bija saruna ar nepilngadīgu meiteni, kura šausmīgi pārdzīvo Krievijas iebrukumu Ukrainā, nevar to pieņemt, pati mēģina kaut kā palīdzēt. Nonācām līdz tam, ka viņas vecāki ir putinisti, dzimuši Latvijā, 43 un 46 gadus veci, nekad nav bijuši Krievijā.

Meitene asarām acīs stāsta, kā viņai mājās norāda vietu: “Kad pati sāksi pelnīt, tad varēsi domāt, kā gribi. Tagad ej savā istabā un sēdi klusu! Ja nāks iekšā krievu armija, mēs vai nu bēgsim uz Krieviju, vai palīdzēsim viņiem cīnīties.” Man nekas nav radījis tādu šoku, pat šis drausmīgais karš. Mana nostāja pēc 24. februāra ir vienkārša – jā vai nē, balts vai melns, es neko ar to nevaru darīt. Šo gadījumu ar meiteni jau divus mēnešus stāstu vienmēr un visur – kā piemēru, ka liela sabiedrības daļa nemainīsies nekad.

Taņas dzimšanas dienā ir pelēkās krāsas: redz, viņi saprot tā, mēs – tā, 30 gadus esam to piecietuši, mazos krupīšus rijuši, braukuši garām okupeklim bez domas, ka tas kādreiz jānojauc. Tagad jāiziet no pelēkās zonas un, izrādās, tas ir baigi sāpīgi. Sevi esam audzinājuši pieņemt citādo, bet te ieraugām, ka tolerance tiek sodīta. Varmāka izmanto vājumu, vienmēr…

Taņas dzimšanas dienā nav dažādā saprašana.

Izrādē ir vēstījums – ir tik grūti nokārtot pilsonības eksāmenu, viņi uzdod tādus jautājumus…

Ko es vairs nevaru pieņemt – justies par visu vainīgam. Gribam, lai mūsu dzimtajā zemē visi saprot latviešu valodu, bet zināmā mērā jūtamies vainīgi, ka neesam raduši iespēju, lai visi tajā runātu. Jau tuvu otrās puses vecumam es vairs negribu justies vainīgs. Ja kādreiz man veikalā atbildēja krievu valodā, arī es uz to pārgāju – mīļā miera labad. Vairs neesmu gatavs to darīt. Ar iebraucēju varu sarunāties krieviski, angliski – ja pretī saņemu toleranci.

Nevajag, lai ciena mani, bet zemi, kurā viņš ir spēris savu kāju. Visu mūžu esam jutušies vainīgi, ka neesam kaut ko darījuši tā, kā dažiem patīk. Vairs nevaru tolerēt, man Ždanoka ir pie vienas vietas, riebjas, es viņai roku nekad nedošu. Paldies dievam, teātra mākslas pasaulē ar imperiālistisko  domāšanu saskaros ļoti maz. Tā neattiecas tikai uz krieviem, bet arī uz amerikāņiem, francūžiem. Vācieši pēc Otrā pasaules kara joprojām tā domā – ja vajadzēs kādu pakļaut, viņi mēģinās. Tā ir mirāža, ka visi esam vienlīdzīgi – nē, mēs vienalga būsim pakļautie cilvēki. Taču es negribu ar tādu sajūtu nodzīvot dzīvi, pietiek!

Tavi bērni un mazbērni dzīvo ārzemēs – tas tevī rada zināmu miera sajūtu?

Nekādu.

Domā – ja būs gaļasmašīna, tai visi iesim cauri?

Pilnīgi visi. Manī bažas rada tas, ka, lai cik forši būtu, ka esam NATO, es neticu, ka mūs tik viegli pasargās, ja mums nāks pāri. Redzot, kā mēģina izgriezt cauri to, ka jāļauj Putinam saglabāt seju, man nav ticības, ka mēs neiekļūsim tajos griežos. Es nezinu, kā ir būt tādā situācijā… Man vairs nav 30–40 gadi, lai skrietu ar automātu pa lauku vai brauktu bruņutransportierī, varu darīt visus citus darbus. Un man nav ne mazākās pārliecības, ka tas, ka mani bērni dzīvo ārzemēs, viņus pasargās.  

Domāju – vai tev ir sajūta, ka viņi ir pasargātāki nekā mēs?

Nav. Dēls dzīvo Amerikā – varētu šķist, ka tur ir drošāk, bet kur gan uz pasaules tādā situācijā var būt droši… Varbūt Jaunzēlandē vai kādā džungļu nostūrī, Āfrikā, taču tur var būt bads. Pasargāts nav neviens. Protams, ir iespējami visādi varianti, var kaut kur bēgt, skriet, darīt, stāties Zemessardzē vai ne, braukt prom vai nebraukt – tas ir katra individuāls lēmums, es nevaru atbildēt. Patlaban te sēžu un domāju – lai kas arī notiktu, es prom nebrauktu.

Taču nezinu, kas notiks brīdī, kad mums metīs virsū bumbas, kā organizēsimies, jo gadu desmitiem neesam par to domājuši. Mēs dzīvojam kā tādi leļļi, domādami, ka viss jau būs kārtībā. Nav shēmas, kur likt māmiņas ar bērniem un vecos cilvēkus. Katrs domā – bēgšu uz savu lauku māju, kaut kur pie jūras, bet šajā pasaulē neviens cilvēks nekur nav pasargāts. Ne Briselē, ne Amerikā, jo, ja tā knopka ies vaļā, tad ir viss...  

Tas mūs atbrīvo no 72 stundu somas kārtošanas?

Es par to pat neesmu domājis, nāk smiekli, kad daža laba dāma saka, ka ir sakārtojusi…

Vai tāpēc tevī ir iedegusies spuldzīte baudīt šo dienu?

Tam nav sakara ar karu. Sākumā tas varbūt izpaudās mazliet nervozākā pakāpē – ko vēl saķert, bet nu vairs tā nav. Ar situāciju jau esmu apradis, nelasu ziņas 24 stundas diennaktī. Pirmajā mēnesī kā jau visi – mēģini analizēt ziņas, bet patiesībā neko izdarīt nespēj, tikai palīdzēt konkrētam cilvēkam, pārskaitīt naudu, kaut ko iedot uz ielas, aizvest drēbītes… Apbrīnoju mūsu džekus, Reini Pozņaku – vienkārši fantastika! Zinu, ka pats to vairs nespēju, taču lepojos ar cilvēkiem, kuriem nav jautājumu par to, ko risinās valdība, vai būs pabalsti. Priecājos arī par jaunajiem, kuri stājas Zemessardzē, – meitenēm, puišiem.

Atbildot uz jautājumu – es jau kādu laiku protu novērtēt dzīvi. Ir aizgājis diezgan daudz līdzcilvēku, krietni jaunāku par mani. Skatos uz kapakmeņiem, rēķinu un priecājos par katru laika posmu, ko esmu pārdzīvojis. No rītiem pamostos un esmu laimīgs, ka varu pats pakustēt, katru vakaru, gultā ejot, pasakos liktenim vai Dievam, ka varēju nodzīvot šo dienu. Vēl mēģinu sev atbildēt uz jautājumu – kā esmu to nodzīvojis? Cik daudz laba esmu izdarījis, cik slikta, cik cilvēku aizvainojis, cik patiesības esmu varējis pateikt, cik noklusējis, kur biju konformists, kur ne – man tas ir riktīgi svarīgi.

Vai kaut kas ir mainījies, esi kļuvis par labāku cilvēku?

(Domā) Nē, bet es spēju piezvanīt un atvainoties: “Piedod, ka tevi aizskāru, es tā negribēju.”

Vienmēr tā esi varējis?

Neesmu, bet vienmēr to esmu pārdzīvojis. Man nekad nav bijusi laba sajūta, ja esmu darījis pāri cilvēkiem. Pat ja reizēm taisnīgi – vienalga pārdzīvoju. Arī ģimenē esmu mēģinājis… Ne vienmēr ir izdevies. Nu, jā, dzīvē ir tā, kā ir. Mēģinu sevi audzināt. Ja vien konflikta laikā galīgi neaizsvilstos, es tā kā saraujos un mēģinu uzreiz izrunāt: “Piedod, piedod… Tev nebija taisnība, bet vienalga – es sūdīgi uzvedos. Tas ir slikti, tā nevar.” Bet tas nav viegli, jā.

Tā ir sava veida atslēga tam, ka tik ilgi esi nodzīvojis ar sievu?

Nē, tā atslēga ir viņai. Es neko. Viņa ir gudra sieviete.

Piedod?

Nezinu, nekad neesmu jautājis… Lai gan zinu, ka ir piedevusi. Ja arī kaut ko nav piedevusi, man nav teikusi.

Ir forši jūs redzēt kopā, teiksim, pirmizrādēs.

Viņas gudrība ir tur, ka viņa prot intensīvi neuzspiest savu viedokli. Es to neprotu – kad maucu, tad maucu. To arī mācos – ka vienmēr nevar būt tā, kā man vajag. Sieva māk ar savu gudrību panākt, lai es izdaru tā, kā vajag viņai… Varbūt viņai ir taisnība, viņa ir mācījusies psiholoģiju.

Strādājusi par psiholoģi?  

Nē, viņa bija mediķis. Zinu, ka viņai nevar pirkstu mutē bāzt. Viņa gan ļoti ilgi briest…

… ir pacietīga?

Ļoti! Bet, kad nu ir, tad ir. Domāju, mūsu ģimenē visi ar viņu rēķinās. Labā lieta, kas pēdējo gadu laikā attīstījusies, – esam iemācījušies mājās nosargāt katrs savu teritoriju. Ir kopējais, bet katram vajadzīga arī sava telpa. Vairs neuzspiežu, ka sievai jānāk uz visām pirmizrādēm un koncertiem. Agrāk likās – kā tas var būt, ka viņa kaut ko nav redzējusi!... Ja es to būtu iemācījies agrāk, būtu bijis vieglāk dzīvot. Cilvēkam vispār vajag vairāk telpas, mēs otram to nedodam –  ne tikai ģimenē, arī darbā.  

Jaunībā pieķeramies kā dadži un viens otru smacējam.

Smacējam un tāpēc arī šķiramies, vajag brīvāk.

Vari ar bērniem runāt arī par tādām lietām?

Jā, mēs ar bērniem varam runāt pilnīgi par visu.  

Un viņi tavās atziņās ieklausās?

Mēs šausmīgi daudz strīdamies, un es ļoti daudz no viņiem mācos. Domāju – ja es būtu bijis tik gudrs kā bērni savos 40, tad būtu dzīvojis un daudz ko darījis citādāk. Es ļoti respektēju viņu telpu…

Arī garīgo?

Arī, un viņu ģimenes telpu – arī tas man jāmācās. Agrāk likās – jādara tā, kā es gribu! (uzsit ar kulaku pa galdu) Tā esmu cilvēkiem nodarījis daudz slikta. Bet ar bērniem man ir ļoti labas attiecības, es tās izbaudu.

Iepriekšējā sarunā teici, ka ir ļoti svarīgi būt pret bērniem godīgam – lai tad, kad mūs kremēs, viņi teiktu: “Lai kāds viņš bija dzīvē, vismaz pret mums bija godīgs.” Tev ir izdevies tādu pakāpi panākt?

Tas būtu jāprasa viņiem, kā viņi to jūt. Jā, es cenšos pateikt un izrunāt arī visas sāpīgās un problemātiskās lietas.

Nepaslaucīt zem tepiķa?

Tās vienalga kaut kad nāks atpakaļ. Meitai ir 43 gadi, dēlam – 40. Ko es varu… Viņi nenormāli jūt, ja viņiem melo. Bērnībā juta intuitīvi, tagad vienkārši redz, ka viņiem stāsta nepatiesību. Reizēm esmu neiecietīgs, aizvainoju, tad lūdzu piedošanu. Ko citu man darīt? Es galīgi neesmu viegls pasažieris, ļoti ātri aizsvilstos. Varam sakasīties, sākot ar bēgļu un beidzot ar lielās politikas jautājumiem, mums ir dažādi uzskati par Amerikas un pasaules prezidentiem. Retajos brīžos, kad esam kopā, ļoti maz runājam par sadzīviskām lietām, tās var atrisināt ātri. Ko ēdīsim? Taisām tā. Esam baudītāju ģimene. Bet lielajos jautājumos… Viņiem arī otrās puses ir ļoti jaudīgi cilvēki, un man ar viņiem ir interesanti.

Jātur līdzi.

Un jārēķinās, nevar uzspiest savu viedokli, reizēm esam sakasījušies līdz asinīm, kad ģimenē viss iet pa gaisu. Sagājām tādā ripā, kad sadzērāmies par daudz vīna... Bet forši, ka tas nav ļauni, no rīta pamostas, viss kārtībā. Man ļoti patīk jauni cilvēki.

Nešaubos, ka tev ir laba gaume, bet vai tev kundze palīdz veidot garderobi?

Nē.

Piemēram – šo violeto džemperīti…?

Nē, nē, mēs katrs veidojam savējo. Arī sievai ir laba gaume. Es pats visu pērku, sevi ģērbju. Un viņa – sevi. Reizēm mēs viens otram kaut ko…

Vari sievai nopirkt ne vien lakatiņu, bet, teiksim, blūzi?

Jā – blūzi, zābakus, kleitas… Visu ko varu.

Zināt viens otra gaumi, nenošausiet garām?

Jā, vienīgais, ko viens pie otra uzpasējam – lai savā vecumā nekļūtu smieklīgi. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski. Jo nevar būt nekā briesmīgāka par mūsu vecuma sievieti minisvārkos…

Varbūt daudz ļaunāk ir, ja cilvēki kļūst senili?

Jā, jā… Katram vecumam ir sava domāšana, valoda, rupjības pakāpe, ko vari un ko nevari atļauties. Arī tas, kā izskaties. Daudz esmu par to domājis – kāpēc sievietes un arī vīrieši taisa plastiskās operācijas, pumpē lūpas un visu ko citu? Kāpēc cilvēki nesaprot, ka tas nevienam nav vajadzīgs? Tātad to vajag viņiem pašiem. Katram vajag sevi novērtēt. Izskats, tāpat kā izturēšanās, liecina arī par cieņu pret citiem cilvēkiem – lai viņiem, tevi ieraugot, nerastos neērtības sajūta.

Mmm, tā ir pavisam smalka lieta...

Jā, un lai tu būtu piemērots katrai konkrētai situācijai – uzskatu, mēs par maz par to domājam. Pagājušogad Spēlmaņu naktī lūdzām visiem izturēties ar cieņu pret skatītāju un arī sevi – nekāpt ielas zābakos uz skatuves, pārdomāt sakāmo. Cieņa pret sevi – būt sakoptam, daudzmaz pieņemamam – man tas ir svarīgi. Varbūt kādam ir citādāk.

Sākotnēji šis jautājums šķita nepieklājīgs, bet nu tas ir vietā – vai vēlme patikt ar gadiem mazinās?

Nē. Esmu to nodefinējis līdz tādam ārprātam, ka sievai teicu: “Ja es pirmais nomirstu, lūdzu, netaisi zārku vaļā. Noliec vienkāršāko fotogrāfiju, kaut pie vīna glāzes, bet netaisi vaļā! Jau no domas vien, ka visi iet garām un es tur kaut kā gulēšu… Man to nevajag. Vai nu jūs mani mīlat, vai nemīlat. Ja nemīlat, nenāciet. Ja mīlat, tad nāciet! Un vai es vispār gribu… Vēl neesmu izdomājis. To gan zinu – ka bērēs vienmēr jūtos slikti. Aizeju no cilvēka atvadīties, ja viņš man ir kaut ko nozīmējis…

… bet tavā atmiņā viņš ir palicis citādāks?

Jā. Un es to negribu. Runājot par vēlmi patikt, ikdienā man nevajag, lai saka: “Ak dievs, cik forši…” – lai slavē: bla, bla, bla… Tomēr tā nozīmē arī zināmu cieņu pret citiem un arī pret sevi.

Bet tajā ir arī savs prieciņš?

Arī prieciņš – jā. Man tas Latvijas presē nepatīk – fotoreportieri nobildē un žurnālisti nopublicē kaut ko iespējami neforšāku. Kāpēc? Ja tev tas cilvēks riebjas, tad neliec viņu vispār!

Tā ir dzeltenās preses maize.

Jā, jā… Man ir foršs piemērs – ļoti bieži pasākumos bildē, es pagriežos un fotogrāfam saku: “Beidz, mēs nostāsimies, ja tev tik šausmīgi vajag…” Taču skaidri zinu, ka 90 procentos gadījumu to bildi neieliks. Liks to, kas kustībā.

Visas zip sarunas ir par cilvēka dabu. Vai tev ir izkristalizējusies atbilde, ko iesākt ar kārdinājumiem, kas dzīves laikā mūs piemeklē un aicina pārkāpt morāles normas?

Domāju, ka tie jāņem. Vajag darīt visu, lai nebūtu jānožēlo.

Vajag pārkāpt…?

Jā, pārkāpt vajag. Bet līdz robežai. Ja nesabojā savu tālāko dzīvi… Lai gan – tā var mainīties pat nejaušības dēļ. Tu taču dzīvo vienreiz. Ja kārdinājums noved pie nelietības, ja tu ar to kādam cilvēkam, putnam, dzīvniekam, ābelei vai ceriņam nodari kaitējumu – tad nevajag. Taču pilnīgi visiem pārējiem kārdinājumiem vajag iziet cauri! Patiesībā es nožēloju visu, ko savulaik neesmu izdarījis.

Piemēram?

Par to es negribu runāt.

Negribi saukt nepiepildītos kārdinājumus vārdā?

Ja vien ir iespēja. Bet nevajag, zinu, uz ko tu tagad mērķē. Kārdinājumi ir ļoti dažādi. Pret otru cilvēku jāizturas ar cieņu, lai viņu caur savu kārdinājumu nepazemotu. Ja vien gribi saglabāt attiecības. Ja ne, tad ir pilnīgi vienalga – dari visu!

Tev ir izdevies otru nepazemot?

Šķiet, ka nav…

Ejot cauri Smiļģa ziedošajam dārzam, apstājies, lai pasmaržotu kādu ceriņziedu?

Līdz brīdim, kad atstāju Nacionālā teātra direktora amatu, es nebiju pamanījis tūkstošiem lietu. Tagad apstājos un skatos, kā te izplaukuši ceriņi, bet pie manis Jūrmalā tie nav pat pumpuros. Tur daba mostas vēlāk – vēlāk nāk lapiņas, ziedi. Neprotu atpazīt putnus, no rīta pamostos, dzirdu, ka dzied, un prasu sievai: “Kas tas tāds ir?” Jā, esmu dzīvojis, bet neko no tā neesmu pamanījis. Kopš esmu prom no teātra, nu jau pilnus trīs gadus, sāku daudz ko ievērot.

Esmu sācis Vecrīgā apstāties, lai paraudzītos, kā noteiktā rakursā izskatās, teiksim, Jāņa baznīcas tornis, kā mājas ir saliktas kopā. Esmu skrējis pa dzīvi, to visu nepamanot. Kādreiz, atbraucis no ceļojuma, Ausmai Kantānei un Imantam Ziedonim sajūsmā rādīju bildes. Reiz Imants teica: “A kāpēc tu bildē visas tās lietas? Atcerēties vajag!” To es piefiksēju. Teiksim, Izraēlā es visu laiku filmēju, bet, kad vēlāk skatījos, sapratu, ka neesmu to visu redzējis. Es tikai filmēju. Es mācos apstāties un piefiksēt to sajūtu... Pa dzīvi apkārt esmu skrējis kā idiots, bez apstājas. Tagad raugos – redz, ceriņi zied, zālīte šogad aug lēnāk, rozei pumpurus nogriežu citādāk nekā pērn. Agrāk par to nedomāju, viss notika pats no sevis.

Lai gan, kad zaudēji amatu, tā šķita maza traģēdija?

Jā, jā, izmisums – tā bija!

Paiet divi trīs gadi, un saproti, ka tas ir ieguvums?

Katrā zaudējumā ir kāds ieguvums. Domāju – ļoti labi. Vienmēr jāredz, kur vari pakāpties augstāk. Pēc divpadsmit gadiem teātra direktora amatā ir svarīgi apstāties un saprast, vai varu iet pa to pašu plakni, vai būs jauns pakāpiens. Nebiju pārliecināts. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Kad apstājies, tad šķiet, ka laika kļūst vairāk?

Man tā nav. Laiks – nezinu, kur tas paliek. Domāju, katram brīdim ir sava dimensija, kurā tu attīsties un dzīvo... Tas ir tavs nogrieznis. Otra lieta – esmu šodienas cilvēks un nedzīvoju pagātnē. Man gan tā ir svarīga ar visu, kas bijis, – gan labo, gan ļauno. Intervijas zipā – viena ir veiksmīgāka, cita ne tik, bet ne par vienu nevaru teikt – nu, šī bija absolūti lieliska! Katra no sarunām man ir bijusi pietiekami sarežģīta. Man dzīvē bijis daudz foršu tikšanos – varu būt laimīgs, taču nevaru teikt, ka kāda man bijusi par mācību. Lai gan, protams, kaut ko paņemt var no katra brīža.

Diena vēl nav galā – ko labu esi izdarījis?  

Palīdzēju vienai studentei zoomā kaut ko saprast par teātri, biju kārtējā nodarbībā ar krievu bērniem runāt par kultūru – to daru ar baudu –, vēl šodien ar Jāni Dripi izstaigājām vecpilsētu, viņš divas stundas runāja par arhitektūru. Biju tirgū, nopirku rozi Zigurdam Neimanim, kuru jāiet apsveikt, – viņš varēs to ieaudzēt, un savam dārzam nopirku margrietas. Jā, to es šodien izdarīju.