Saldējums no avokado, piparmētrām, plūmēm: "Avenei" īpašnieka Dāvja Dudeļa veiksmes stāsts

Vieni no pirmajiem vārdiem, ko cilvēks izlasa, apmeklējot Avenei mājaslapu, ir “Es nespēju samierināties”. Dāvis pats iesmej par tik dramatisku iesākumu un paskaidro: “Lēnām gribēju pāriet uz vegānisku uzturu un sāku skatīties, kas ir pieejams veikalā. Pirms gadiem pieciem vēl nebija tik daudz gaļas aizstājēju, arī saldējuma, un es domāju, ko ēdīšu tā vietā – īpaši jau saldējuma, jo tas ir viens no maniem mīļākajiem saldumiem. Ar to, kas bija pieejams, nevarēju samierināties, gribējās uztaisīt kaut ko garšīgāku, sāku pētīt receptes un eksperimentēt.”

Gluži kā daudzi Latvijas uzņēmēju stāsti, arī šis sākās paša virtuvē: “Sameklēju un pasūtīju pirmās saldējuma formiņas. Kādreiz strādāju restorānā, man patika gatavot smūtijus, ņēmu receptes, mazliet pārveidoju, visa pamatā ir sablendēta augļu masa. Sāku skatīties, ko gatavo citi, domāju, kā mani saldējumi izskatīsies, ko vēl varētu pievienot, piemēram, mellenes. Bija interesanti braukt uz tirgu, iepirkties, pētīt, ko varētu izmantot no tā, kas aug piemājas dārzā...”

Sākt no otra gala

Mans draugs Valts, vērodams, kā eksperimentēju ar saldējumu, atzina manu ieceri par labu esam. Viņš ar savām idejām jau bija iesaistījies Latvijas Universitātes Biznesa inkubatorā un teica, ka arī man vajadzētu piedalīties. Studijas biju atstājis novārtā, bet ar Valta palīdzību pievienojos šai jauno uzņēmēju atbalsta institūcijai. Taču manam topošajam biznesam vēl nebija ne nosaukuma, ne mājaslapas, ne biznesa plāna. Cilvēki ik pa laikam sapulcējās inkubatorā, stāstīja par aktualitātēm un par to, pie kā strādā. Atceros – visi sēž ap galdu, katram jau ir savs logo, dizains, cits izveidojis mājaslapu, feisbuka lapu. Domāju – stulbi, man pat nosaukuma nav, lai gan gatavoju saldējumu jau pāris mēnešu, piedāvāju feisbuka grupās, tirgoju, pats izvadāju ar velosipēdu, un man gāja labi.

Par to ar jauniešiem esmu runājis bieži – zinu, ka ir kārdinājums vispirms izdomāt logotipu un interesantu nosaukumu, tādas abstraktas lietas, bet tad vienā brīdī attopies, ka nav ne laba produkta, ne klientu. Manuprāt, to vajadzētu pavērst otrādi – vispirms izprast problēmu, ko gribi atrisināt, apzināt nišu, kurā vēlies iekļauties, produkta izmaksas un to, vai cilvēki ir gatavi tavu preci pirkt. Svarīgāk ir mēģināt pirmo produkciju uzreiz pārdot un tad skatīties tālāk – kaut kā intuitīvi es to biju sapratis. Biznesa inkubatora konkursā ieguvām 1. vietu.

Var teikt, ka mani iedvesmoja arī  Biznesa inkubators. Nevaru atsaukties uz konkrētām zināšanām, ko tur ieguvu, bet tas ļāva uzturēties vidē, kur cilvēki domā un dara,– tas bija visvērtīgākais. Apzinos, ka tajā laikā biju aizņemts ar savām lietām un inkubatora sniegtās iespējas pilnībā neizmantoju. Man svarīgāki šķita cilvēki, un kontakti noderēja – pateicoties tiem, pavērās jaunas iespējas. Kā domino principā – no vienas lietas rodas nākamā. Uzskatu – vienmēr, kad apmeklē kādu pasākumu, svarīgākais ir networkings, iespēja iepazīties.

Valts joprojām ir mans tehniskais sargeņģelis, viņš palīdzēja pie mājaslapas izveides, arī citos ar interneta vidi saistītos jautājumos, taču ikdienā viņš daudz neiesaistās – tikai tik, cik aprunājamies. Viņš joprojām ir partneris un līdzīpašnieks, bet es sevi saucu par vienīgo un galveno, jo par Avenei domāju katru dienu, es te strādāju. Tie, kuri ir palīdzējuši, ir līdzdalībnieki.

Tā kā mani interesēja dabas aizsardzība, izvēlējos studēt vides zinātni. Par veģetārieti kļuvu pirms 14 gadiem, 17 gadu vecumā. Sākumā man vegānisms šķita ekstremāls un neaizsniedzams, šķita – tas nav domāts man, bet, gadiem ejot, sapratu, ka ar veģetārismu nepietiek. Kaut arī gaļu neēdu, mana ietekme uz dabu ir salīdzinoši liela, tādēļ lēnām sāku pāriet uz vegānisku uzturu. Vides zinātnes studijas tam šķietami atbilda, taču sapratu, ka īsti tās zināšanas nepielietoju.

Atsperties uz pedāļiem

Man ļoti patika braukt ar BMX, gribēju sākt profesionālu karjeru, tādēļ studijas atstāju fonā un simtprocentīgi nodevos sportam. BMX frīstails ir ļoti šaura niša, par to interesējas nedaudzi. Ar parasto BMX, kur laurus plūca mūsu olimpiskais čempions Māris Štrombergs, to nevar pat salīdzināt. Mani sasniegumi: mazākās sacensībās esmu bijis Top trijniekā, lielākajās – Top 10 vai 15. To daru jau padsmit gadu un no sporta karjeras esmu ieguvis daudz: ceļojumus pa pasauli, daudz draugu, izveidoju savu BMX skolu, kur trenējam bērnus. Ar velokomandas priekšnesumiem un paraugdemostrējumiem Baltijas valstīs uzstājamies jau 12 gadus. Gadus astoņus tas bija mans iztikas avots, vienlaikus darbs un izklaide.

Avenei biznesu uzsāku 2017. gadā, pirmie divi gadi bija drusku tāda muļļāšanās. Daudz laika aizņēma BMX, uzņēmumam atlika ļoti maz stundu. Tomēr lēnām attīstījāmies, un 2019. gadā sapratu, ka vēlos Avenei veltīt vairāk laika. BMX biju nolicis malā, tas mani vairs tik ļoti neinteresēja. Un notika tā – kolīdz saldējuma uzņēmumam veltīju 100 % uzmanības, izaugsme un atdeve kļuva milzīga.   

Uzņēmējam ir īpaša dzīves uztvere. Mūsdienās daudz cilvēku strādā sev, un nereti tieši tā arī uzņēmēja sajūta rodas. Man nav tādas pieredzes kā tiem, kuri stāsta, ka jau bērnībā nolīguši draugus, lai nopļauj zāli. Es 20 gadu vecumā drīzāk meklēju iespējas piepelnīties, kaut ko tirgojot, bet izteikta uzņēmēja gara manī nebija. Taču 26 gadu vecumā sapratu, ka BMX nespēs mani uzturēt visu atlikušo dzīvi, pietrūka potenciāla. Kļuva skaidrs, ka jārada kaut kas no nulles.

Manuprāt, pēc dabas esmu gan komunikabls, gan introverts – 50 pret 50. Komplektējot komandu, darbiniekus meklēju starp draugiem. Mēdz teikt, ka tā draugus var arī pazaudēt, bet uzskatu, ka tas atkarīgs no tā, kā tu izturies pret cilvēkiem. Kļūt par priekšnieku, šķiet, ir interesantākā izaugsme manā dzīvē. Nebija pieredzes, kā apvienot cilvēkus vienam mērķim, to mācos joprojām. Piemēram, mana draudzene Zane, kuru pazīstu jau 15 gadus, kļuva par ražošanas vadītāju. Viņai nebija ne pieredzes, ne specifiskas izglītības, bet viņa visu iemācījās, tā teikt, kājās stāvot. Es viņā redzēju potenciālu, uzticējos, un šis ir stāsts par to, ka draudzība netika sabojāta.  

Es vienmēr pret cilvēkiem izturos tā, kā gribētu, lai izturas pret mani. Mūsu uzņēmumā viss notiek diezgan brīvi. Man nav ieraduma skatīties uz pirkstiem. Saprotu, ka pašos pamatos es diezgan naivi uzticos. Domāju, cilvēki to jūt, man nav sliktas pieredzes. Laikam instinktīvi esmu atradis veidu, kā tikt pāri grūtībām, galvenokārt – visu izrunājot. Cilvēkiem tas patīk. Tie, kuri no mums ir aizgājuši vai strādājuši sezonāli, nereti atgriežas ar vārdiem: “Aizgāju izmēģināt kaut ko citu, bet nāku atpakaļ, jo man te ļoti patīk, nākamajā vasarā atkal būšu klāt.”

Avokado, multiaugļi, kokosrieksts

Dažas no garšām Avenei piedāvājumā ir jau no tās pirmsākumiem. Laika pārbaudi ir izturējis pirmais Dāvja radītais saldējums – avokado-ananasu, saldi skābs, ar patīkamu konsistenci, krēmīgs. Arī multiaugļu saldējums bija viens no pirmajiem. Dāvis nav bijis apmierināts ar piedāvājumu veikalos, tāpēc radīja pats savu – no svaigi spiestām sulām. Avenei tās izmanto joprojām, kas ir neierasti, jo industrijā parasti ņem jau gatavus koncentrātus. Apstaigājot Avenei telpas, tik tiešām ieraugām kastes ar apelsīniem. Kopš pirmsākumiem Avenei piedāvā arī kokosriekstu-ogu saldējumu. Laikam ejot, nosauktajām pievienojušās jaunas garšas, un nu jau gadus divus uzņēmums klientiem mājaslapā ik mēnesi piedāvā izmēģināt kādu jaunu, eksperimentālu garšu, kas ir pārdošanā no pirmā datuma līdz pēdējam. 

“Tas ir labs veids, kā cilvēkiem dot iespēju nogaršot kaut ko jaunu. Tādējādi piedāvājums neapnīk un mēs varam notestēt, kas ir iegaršojies un ko varētu iekļaut pastāvīgajā sortimentā. Arī cilvēkiem ir interesanti – zinu, ka šis produkts, iespējams, pazudīs, es to vairs nedabūšu, tāpēc noteikti jāpagaršo! Tas piešķir mazu spriedzīti. 2022. gada maijā tāds bija rabarberu-plūmju saldējums, jūnijā – piparmētru-šokolādes trauciņā. Mums tāds jau ir, tikai uz kociņa, un tas ir ļoti iecienīts. Jautājām – ko jūs teiktu, ja mēs piedāvātu arī trauciņā?... Ļoti ieklausāmies, ko mums saka, gribam savus klientus iesaistīt saldējumu radīšanas procesā. Tas, manuprāt, darbojas ļoti labi – aktīvi runājam, labojam, izmantojam datus, fotogrāfijas, video, ar tiem dalāmies... Uzskatu, ka e-komercija, cilvēku radītais saturs ir mūsu veiksmes  pamatā.”

Darbā ir pieņemts tehnologs, kurš strādā, lai uzlabotu saldējumu konsistenci. Tā ir vegāno saldējumu problēma – nav tik viegli kā ar parastajiem, kur, pievienojot pienu vai saldo krējumu, ideāls rezultāts ir gandrīz garantēts. Tehnologs palīdz pilnveidoties. “Arvien grūtāk kļūst izdomāt jaunas garšas, sākam prātot, ko vēl neesam izmantojuši, lūkojamies pēc izejvielām. Tā ienāca prātā plūmes, kas bija jaunā garša maijā. Kopā ar tehnologu izdomājam idejas, nogaršojam pirmos testa variantus un saprotam – der vai neder, vai varbūt ir iespējams kaut ko uzlabot. Daudz nozīmē arī tas, ka visa komanda izsaka savas domas. Ja vajag vairāk viedokļu, tad saldējumu izlaižam mazās partijās un dodam testēt arī draugiem un klientiem. Mēs it kā cenšamies būt lieli, bet vienlaikus paliekam mazi, fleksibli, ļoti ātri un atsaucīgi.”

Jautāts par garšas neveiksmēm, Dāvis nosmejas: “Pats sliktākais variants, ko reiz joka pēc uztaisījām – kad krēmīgas konsistences meklējumos testējām, vai kā saldējuma bāzi varētu izmantot pupiņas. Toreiz pievienojām arī bietes. Atceros, kā to pagaršoju – tas bija kaut kas briesmīgs! Šis saldējums uzreiz tika iznīcināts, pat ne apēsts – lai neviens par to neuzzina. Patiesībā jau viss ir gaumes jautājums. Līdztekus produktiem, par kuriem cilvēki riktīgi fano, ik pa brīdim izspēlējam visādus jokus. Devām iespēju komentāros ierosināt, kas būtu trakākā garša, ko gribētos izmēģināt. Toreiz uztaisījām saldējumu no marinētiem gurķiem, bet tikai bildes dēļ, lai būtu redzams, ka tiešām esam to izdarījuši. Kad pandēmijas sākumā sabiedrību  bija pārņēmusi griķu mānija, uztaisījām griķu saldējumu, un cilvēki par to kārtīgi izsmējās. Taču pārdošanā nevienu tik traku garšu neesam laiduši – teiksim, no tomātiem vai kaut kā sāļa –, taču ļaujam cilvēkiem pafantazēt.”

Pakāpties

Vai, sekojot zaļajai domāšanai, Avenei varētu pakāpties, teiksim, līdz tāda veiksmes stāsta kā Printful līmenim? Dāvis atbild noraidoši: “Tāds nav bijis mans mērķis. Un saldējuma ražošanā tas būtu ļoti grūti, tad jābūt tik milzīgam konglomerātam kā Nestle, kas ir pārpircis dažādus zīmolus, un noteikti jādarbojas starptautiski. Latvijā vien tas nav iespējams. Esam uzsākuši sadarbību ar izplatītājiem Lietuvā, šovasar lēnām sāksim to tirgu kustināt un skatīsimies, kā veiksies. Plānā ir arī pāris citas valstis, kovids to nedaudz izjauca. Ekonomiskā situācija ir interesanta, un tirgi pret kaut ko pilnīgi jaunu izturas ļoti piesardzīgi.”

Lai pārtikas ražošana notiktu masveidā, vajag lielas investīcijas. Mēs visu sākām no nulles. Es ieliku savu naudu, aizņēmos no radiniekiem, draugiem. Labi, ka man bija arī BMX, ar to varēju pelnīt sev iztiku. Avenei sākuma gados sev algu nemaksāju, tad pienāca brīdis, kad sapratu – okei, varu sākt maksāt algu arī sev. Tagad esam nonākuši punktā, kad jāsāk domāt par milzīgām investīcijām. Pagaidām piesaistīt investorus nevēlamies, bet  domājam, ka esam gatavi ņemt vairāk kredītu – lai paplašinātos, ietu pāri Latvijas robežām, bet galvenokārt – lai automatizētu ražošanu. Ļoti daudz izmantojam cilvēku roku darbu, ir vajadzīgas nopietnākas iekārtas, bet to ieviešana prasa iedziļināšanos, laiku un zināšanas. Lielu grūtību mums nav bijis, galus esam savilkuši vienmēr.”

Var teikt, ka Avenei ražotne Tēraudlietuves ielā ir visai askētiska – nekā lieka, un tāds ir arī vadītāja kabinets. Pie sienas ir dažas ierāmētas fotogrāfijas, vienā no tām – Dāvis ar savām cīņubiedrenēm un necila ēka, kas atgādina garāžu. Tā esot viņu pirmā ražotne Maskačkā, kas atradās pagalmā starp daudzdzīvokļu mājām un kapiem. Tur vietas bijis tik maz, ka grūti apgriezties. Ja bija jānosūta lielveikalam trīs paletes ar saldējumu, tās nācās uzkraut ar rokām. Arī saldētava bijusi tik maza, ka, lai ražotu klāt jaunu saldējumu, atlika tikai cerēt uz jau saražotā saldējuma realizāciju. Nu jau trešo mēnesi Avenei ir jaunas, plašas telpas Tēraudlietuves ielā. Apkārtne – joprojām skarba, taču vietas ir piecreiz vairāk. Lielākais prieks par milzīgajām saldētavām – ir potenciāls, lai izvērstos. Nu atkal var sākt domāt par jauniem produktiem. Kad interesējos, cik saldējuma atrodas saldētavā aiz sienas, Dāvis nosmej, ka vairāki desmiti tūkstošu...  

 Bez “bērnības garšas”

“Nevar teikt, ka saldējumu ēdu katru dienu, bet, ja paskaitītu kopējo daudzumu gadā, tad katrai dienai sanāktu. Dažkārt vienas dienas laikā varu apēst pat piecus. Saldējumu ēdu visu gadu, ziemā mazliet mazāk. Tas atkarīgs arī no tā, cik daudz saldējuma ir mūsu saldētavā, ko varu paņemt nogaršot. Mums ir tāds skapis – lai visi ēd, tikai jāpārvar slinkums, lai līdz tam aizietu,” nosmaida uzņēmējs.

“Kaut arī maijs bija vēss, mēs jau sākām uzņemt apgriezienus. Laika apstākļi uz saldējuma ražošanu atsaucas visai izteikti. Pie sezonas darba esmu pieradis, jo arī BMX sezona ilgst no maija līdz septembrim. Pagājušogad saldējuma ražošanai vislabākais mēnesis bija jūnijs, arī jūlijs. Pērn arī maijs bija ļoti karsts un darbīgs, bet augusts un septembris – vēss un drēgns, un mēs uzreiz to jutām.   

Saldējuma ražotāji komunikācijā bieži vien izmanto tādas klišejas kā “bērnības garša” un tamlīdzīgi, Avenei šādas nostalģiskas nots nav. Viens no iemesliem – man pašam nav tāda sentimenta, nekādu spilgtu atmiņu. Mēs vairāk skatāmies, ko varam iegūt tagad.

Domāju, ka Avenei ir ļāvis cilvēkiem vieglāk īstenot ideju par vegānismu. Tāds arī bija mūsu mērķis – radīt produktus, lai veikalā būtu vieglāk izvēlēties un būtu alternatīva “parastajam” plauktam. Akcija Neapēst zemeslodi aicināja 30 dienas izaicināt sevi un draugus ēst vegāniski vai veģetāri. Kad cilvēks to ir tikko uzsācis, ļoti svarīgs ir pirmais moments. Kādā brīdī viņš grib saldējumu un, ja veikalā nav alternatīvas, domā – labi, šodien apēdīšu parasto. Nezinu, vai uzņēmumam tas ir izdevies, bet personiski es pāris savus draugus esmu iedvesmojis pievērsties veģetārismam, kaut vai periodiski samazinot gaļas patēriņu par 80 procentiem. Tagad viņi saka: “Forši, ka rādīji piemēru!” Laikam ejot, tāds pats stāsts ir arī par vegānismu. Cilvēkiem vajag redzēt piemēru dzīvē. Īpaši laikā, kad aktīvi sportoju, daudzi brīnījās: “O, tu neēd gaļu un piena produktus, bet tik aktīvi dzīvo!” Izrādās – nav tā, ka ar vegānismu var tikai eksistēt!

Mīlēt dzīvi

No BMX esmu ieguvis īpašo sajūtu – tu spēj uzlidot gaisā un vēl veikt trikus! – tas atstāj nospiedumu arī uz pārējo dzīvi. No sporta uz biznesu transformēju arī neatlaidību. Man patīk ikdienas rutīna, ka viena lieta jāmēģina tūkstoš reižu un jārēķinās, ka vari arī sasisties. Salīdzinot ar citiem industrijas cilvēkiem, šķiet, esmu diezgan bailīgs, bet savā ziņā arī pietiekami drosmīgs, lai nestresotu. Reizēm, protams, domā – bāc, kur es esmu iekūlies?... taču tas netraucē. Var teikt, ka stress man ir pilnīgi svešs. Apziņa, ka darbojies pats savā labā un esi noteicējs, ir ļoti svarīga. BMX brīvais stils – dari, ko vēlies, viss ir iespējams.

Teikšu, ka mana ikdiena ir ļoti dzīvespriecīga un viegla. Un tā ir gadiem, jo man vienmēr bijis princips, ka daru tikai to, kas man patīk. Negribu izklausīties kaprīzs, bet es vienmēr atrodu tādas iespējas. Tikpat svarīgs ir optimistisks skats uz itin visu. Attiecībās ar kolēģiem un citiem cilvēkiem es vienmēr uzņemos atbildību. Nespēju ne uz vienu dusmoties, jo vienmēr domāju, ko es pats varētu izdarīt labāk. Veselīgās devās esmu paškritisks. Protams, ir arī grūti brīži, bet tos diezgan ātri aizmirstu, pāridarījumus sevī neturu, ilgi nedomāju par nepatīkamām situācijām vai strīdiem, kuros būtu vajadzējis rīkoties citādāk. Es dzīvoju tagadnē, varbūt vajadzētu mazliet vairāk pievērsties nākotnei, bet pagātnei – tiešām ne. Tas manu dzīvi dara vieglāku.”