Rēzija Kalniņa: "Mēs tik maz viens otram jautājam - kā tu jūties?"

No Sporta 2 kvartāla pagalma paveras centra vide – vecās rūpnīcas lēnām pārtop par kultūrvietām ar skatuvēm un stilīgiem bāriem. Aiz zemām, pieredzes apgrauztām ķieģeļu ēkām slejas banku patmīlīgās augstceltnes… Bet teātra telpās ir omulīgi – var Rēzijai piekrist. Lielās zāles sāns ir atdalīts ar biezu samta aizkaru; mazā telpa, kur runājam, atgādina buduāru. Tajā ir kaut kas teatrāls, bet labā nozīmē, jo tādi ir spēles noteikumi. Tu neesi nokļuvis šeit, lai raudzītos no malas, bet gan piedalītos.  

Urbānā puķe

– Kā tas ir – būt šīs vietas saimniecei?

– Šajās OratoriO mūzikas un drāmas telpās kādreiz ir bijusi saldumu fabrika, kur ražoja mūsu slaveno zefīru. Uzskatu, ka šī ir sievišķā spēka telpa. Interesanti, ka vēsturiski šo rajonu un fabriku asociē ar vīrieti, tās īpašnieku Ģēģiņģeri, bet galvenā iedvesmotāja un saimniece bija sieviete – viņa sieva Ludmila. Man šī telpa nozīmē iespēju pulcēt manus mīļos skatītājus, lai varam runāt par gan viņiem, gan man būtisko. Esmu ļoti sentimentāls un emocionāls cilvēks, un arī te ir vieta intimitātei, harmonijai, skaistumam, kā arī māju izjūtai. Ar Aināru runājām, ka šīs ir mūsu otrās mājas.

– Diezgan skaļi vārdi.

– Tie varētu būt skaļi, bet atbilst patiesībai. Pārsvarā viss, kas šeit ir, pat mēbeles, ir no mūsu mājām. Tāpēc ir tā, ka mājās šobrīd dzīvojam tukšumā.

– Aizvedi mēbeles un neesi nopirkusi vietā?

– Nu… nē. Īstenībā jau cilvēkam pietiek ar mazumiņu. Man bija ļoti svarīgi šeit izveidot mājas atmosfēru – ar samta krēsliem, zelta bufetīti, glezniņām, spilventiņiem. Viss, kas man bijis svarīgs Mārupē, tagad ir šeit. Izņemot suņus.

– Lai gan tu viņus visur ņem līdzi…

– Nu, viņi te atnāk, nosargā, apčurā man aizkarus, un tad jābrauc mazgāties.

– Pagalmā skatījos – urbāna, bet ļoti skaista vide.

– Jā. Manuprāt, urbāna vide nozīmē neatkarīga, ne apgreidota, brīva, kurā katrs var izpausties un radīt ja ne gluži paradīzīti, tad savu mazo, ideālo pasaulīti.

– Esi cilvēks, kurš šādā robustā centra dzīvē jūtas labi?

– Man Sporta 2 kvartāls ir vieta, kur nav jāizliekas par to, kas neesmu. Ja zem vārda urbāns varētu palikt žanra nosaukumu, tad tas nozīmētu – vari būt tas, kas esi.

Asaras un prieks

– Vai tu, sākot šeit darboties, kaut ko vairāk uzzināji par sevi?

– Šeit piedzīvoju prieku, brīvību, māju izjūtu, iespēju dot, dalīties, piesaistīt savējos – cilvēkus, kuri dzīvi un pasauli redz tāpat kā es. Ideālistus. Katrā ziņā tos, kuri nerada produktu, kuriem ļoti svarīgs ir saturs. Mana nauda ir manu skatītāju asaras un arī smiekli, prieks.

– Emocijas?

– Tās ir visapkārt. Tās pat var matemātiski aprēķināt un radīt pēc formulas, bet šis nav tas gadījums. Te es varu uz āru izlikt savu dvēseli, un tas man ir ļoti svarīgi. Tā kā esmu otrais eneagrammas tips – tāds, kuram ļoti svarīgi ir dot –, tad bieži vien aizmirstu pati sevi. Man ir ļoti svarīgi, lai pasaulē ir tāda radoša vieta, – man kā Rēzijai, Rēžukiņam. Mums ar Kasparu Zemīti ir koncertcikls Brīdis pēc vakariņām – ar viņa meistarīgo ģitārspēli un maniem dzejas lasījumiem. Tajā dalāmies ar kaut ko dziļi intīmu, ne to, ko gribam pārdot. Dvēseli taču nevar iepakot spīdīgā papīrītī, lai arī pasaule to pieprasa. Tā pieprasa uzvalciņus. Ja tev ir emocijas, pasaule bieži vien prasa, lai tu tās slēp vai arī notēlo.

– Zināmā mērā – lai pasniedz ērtā formā?

– Piekrītu, jā.

– Dvēseles atkailinātība bieži vien nav visai ērta.

– Tad kāda jēga dzīvot? Vai nu tu esi biorobots, vai paliec cilvēks, kāds esi, un meklē autentiskumu, dod citiem iespēju just patiesas, dzīvas emocijas, palīdzi arī viņiem atklāt pašiem sevi. Jā, tā es varētu teikt – mēs šeit esam kā atklājēji.

– Par dzejas vakariem ar Kasparu ir skaisti teikts – ka dzeja, ko sieviete lasa, vīrietim par viņu pasaka ļoti daudz.

– To teica Kaspars – ja gribi izzināt sievieti, tad klausies, kā viņa lasa dzeju. Tas ir brīnišķīgi, ka vīrietis tā var pasacīt. Dzeja ir mana intimitāte, un ir vērts vienam otru sadzirdēt. Nevajag klausīties tādos jautājumos, kāds ārā laiks vai ko ēdīsim, bet gan – kā tu jūties? Mēs tik ļoti maz viens otram to jautājam!

Ejam pie psihoterapeita un tad beidzot izrunājamies par to, kā patiešām jūtamies. Viņš par to saņem naudu, tātad arī tas, kā jūties, ir kļuvis par preci. Mana lielā nepieciešamība ir dalīties – ne par to, kā jūtos, bet kāda, manuprāt, ir pasaule. Katram tā ir sava, bet man tā ir šāda, gribu, lai atnāc un arī tu tajā jūties kā mājās. Lai pēc izrādes paliec ar mani, mēs iedzeram ūdeni, tēju vai vīnu un sarunājamies, pēc tam aizejot piepildīti. Mēs neesam patērētāji, kopā ar aktieriem dalāmies ar to, ko esam radījuši, un tu dalies ar savām emocijām. Tā mēs izejam ārā jau mazliet citādi, nekā te iegājuši. Tāds ir mans ideāls.

Mans stiprais plecs

– Esmu redzējusi dažādus piemērus, kā savu biznesiņu mēģina veidot mākslinieki, rakstoši cilvēki. Sākumā vienmēr ir lielas ilūzijas, aizrautība par to, ka beidzot varēs būt neatkarīgs un realizēt to, kas uz sirds… Vai tev tas ir izdevies?

– Ja nebūtu mana vīra, tad neizdotos. Viņš ir mans stiprais plecs. Mums ir bijuši brīnišķīgi atbalstītāji, kuri pasauli izjūt tāpat kā mēs, ne desmit centimetru, bet pat veselu metru virs zemes. Tā ir Baiba Mikāla, Ieva Treija, Elita Moiseja, Uldis Veits… Visus pat nevaru nosaukt. Svarīgi, ka esam vienā frekvencē. Tas ir tā – uzgriez radio un dzirdi hārdroku vai džezu, bet ir kaut kas, ko nevari definēt. Kad saslēdzies vienā vibrācijā.

– Kā īpašie cilvēki pie tevis atnāk?

– Man ir kāda atpazīšanas atslēga, ja tā var teikt, visus vajag apskaut. Ir cilvēki, kuri nesaprot, ko nozīmē apskāviens, un ļoti nobīstas. Es labi sajūtu, vai apskāviens bijis formāls. Kad tu savā enerģijas laukā ļauj ienākt otram cilvēkam un viņš vai viņa tev ļauj ienākt savējā, man ir kā katalizators, jo es uzreiz nolasu otra cilvēka vibrāciju. Savējie pie manis tiek atsūtīti. Tā ir mazliet bīstama robeža – kad mums kaut ko ļoti sāk vajadzēt, viegli varam sev samelot: jā, tas ir īstais! Tadēļ ir jāprot ieklausīties savās sajūtās. Šī telpa ir kā sirds. Man pašai ir sava sirsniņa, un arī OratoriO tāda ir. Man nav svarīgi meklēt inovācijas, jaunas formas – tas viss ir brīnišķīgi, man patīk tādās piedalīties, bet… Te ir sirds.

– Šeit ir vienkāršs stāsts no sirds uz sirdi?

– Jā, pareizi saprati.

– Tā droši vien ir dāvana – būt tik jūtīgam cilvēkam, lai noķertu katru sīkāko vibrāciju, bet citreiz tas dzīvi var arī apgrūtināt.

– Tas apgrūtina dzīvi, jo visu uztver, jūti daudz saasinātāk. Tev ir oža kā sunim, dzirde kā stirnai, redze kā putnam – perifērā, un ir ļoti grūti runāt cilvēku valodā. Lūdzu nejaukt – ne cilvēcības, bet cilvēku valodā. Tāpēc šo varu uzskatīt par savu cietoksni. Drīz vien mēs visi pāriesim uz savējo kopienām. Šeit pagaidām nav iebrukuši patērnieciski domājoši hjūmeni, vēl šī ir teritorija, kur varu atļauties būt ļoti ievainojama. Bet, ejot pasaulē, es vairs neļauju sevi ievainot.

– Ārpus šīm sienām?

– Jā. Bet uz skatuves es varu… Ja arī strādāju ar vīriešu kārtas hjūmenu, bet es viņam uzticos, viņš ļauj man sev uzticēties… Esmu kā suns – lēnām pieeju cilvēkam un varu arī iekost, bet, ja uzticos…

– …tad esi padevīga?

– Nē, tad es vienkārši vairs neizliekos. Tāds režisors tagad manā dzīvē ir Viesturs Kairišs, kurš… jā, sadzird mani. Man ir ļoti svarīgi, ka mani sadzird.

– Viņš tevī ieklausās?

– Es viņā ieklausos, un caur humoru varētu teikt – viņš mani iztur. Man ir svarīgi, lai mani cilvēki mani iztur. Un Viesturs tāds ir. Jā, viņš manī ieklausās.

– Arī tāda ir mīlestības mēraukla – izturēt, jo mēs ne vienmēr esam viegli, arī ar tiem, kurus mīlam.

– Pilnīgi piekrītu. Es to gan sauktu citā vārdā – tā ir abpusība.

Zvaigznes un tabletītes

– Tagad ar Kairišu strādājat pie izrādes Farinelli un karalis, bijāt skaistā fotosesijā.

– Jā, Zirgzandalēs. Viss vēl ir tikai procesā. Pirmais mēģinājumu periods ir beidzies, augustā sāksies nākamais. Neraugoties uz to, kāds būs rezultāts, jau tagad esmu ļoti priecīga par kāpumiem un kritumiem, virsotnēm un bezdibeņiem mūsu mēģinājumu procesā.

– Tas nebija viegls?

– Tas bija radošs un ne vienmēr viegls.

– Vari mazliet iezīmēt tēmu, pavērt priekškaru?

– Nezinu, vai varu to atļauties, bet katrā ziņā varu runāt par savu Izabellu. Dramaturģe rakstīja šo lugu savam vīram, aktierim, un to iestudēja Londonā. Izlasot lugu un lomu, ar Viesturu nonācām pie tā, ka svarīgs nav Izabellas karalienes tituls, tas, vai viņa ģimenē ir karaliene vai spiesta būt karaliene, tātad – atbildīga. Viņa dzīvo ar vīru un domā kā lielākā daļa sabiedrības – ja kāds aiziet dzīvot mežā, neēd piecpadsmit dienas, pat nedzer ūdeni, tad viņš ir traks un tūlīt nomirs. Esam pieraduši kontrolēt, otru cilvēku ieliekam būrī, un, ja viņš no tā laužas ārā, tad dodam kādas nomierinošas zālītes, nesaprotot, ka patiesībā jau paši atrodamies cietumā.

Mana Izabella ir atkarīgi līdzatkarīga, viņa savu vīru Filipu uztver kā bērnu un tā arī pret viņu izturas. Kad viņi nonāk brīvībā, pēkšņi atklājas viņu patiesās attiecības vai neattiecības. Mežā tiek izcirsts caurums, lai dzirdētu zvaigznes, – tās ir mūsu dzimtene, no kurienes esam nākuši. Un tad pēkšņi atklājas, ka nespējam tās sadzirdēt. Kad nobīstamies no tā, ka varam palikt vieni, izdarām visu, lai to cilvēku atkal ieliktu būrītī.

– Jo tā ir vieglāk?

– Tā ir drošāk. Manuprāt, Viesturam veidojas tāds interesants psihedēlisks, psihodramatisks un psihoterapeitisks stāsts, kurā caur zemapziņu, simboliem varēsim ieraudzīt savu attiecību modeļus, kā tas ir ģimenē, pasaulē, tautā un dzimtā.

– Tu dzirdi zvaigznes?

– Bērnībā mūsu mammas draugam Pēterim Krilovam Lapmežciemā bija teleskops, mūs tur veda skatīties zvaigznēs, pārzinājām visus zvaigznājus. Tagad taču zinām, ka ir ne tikai viena galaktika, to ir miljoniem. Ja cilvēks skatās zvaigznēs un mēģina uzminēt… Domāju, viņš kā Mazais Princis zina, ka viņa mājas ir tur.

– Kaut kas velk?

– Jā, skaties zvaigznēs, un kas ir tas, ko jūti? Tā ir vilkme. Šajā iemiesojumā nezinām, kāpēc tā ir, bet mūsu dvēseles to zina.

– Tikai jānotic?

– Nē, jāļaujas. Ticība ir kas cits.

– Jānotic, ka drīksti ļauties?

– Tieši tā.

– Bieži vien cilvēks ar prātu, saprātu tam pretojas.

– Bērnam jau no paša pirmā soļa un vārda tiek iedolbīts (pieklājīgāku vārdu es nespēju atrast), kā viņam jājūt, kas jāēd, kā viņš drīkst vai nedrīkst uzvesties. No pirmās dzīves dienas dvēselei, kura pati ir izvēlējusies ienākt šajā ķermenī, liek nevis pieredzēt vai piedzīvot, bet tieši otrādi – taisīties ciet un darīt to, ko no viņas sagaida. Un gaida to, lai tu kļūtu par biorobotu; uz to pasaule iet. Iesaku Netflix platformā noskatīties seriālu Sweet Tooth – tā es šobrīd izjūtu, kur pasaule iet. Jau kopš 2012. gada dzimst mazie avatāriņi… Es šo seriālu skatījos divas dienas un divas naktis pēc kārtas – sajutu kā to, ko manas acis neredz, bet sirds skatās.

– Mazliet mistikas?

– Domāju, mēs to tagad tā saucam. Tas, ko pirms trim gadiem mēs sauktu par mistiku, jau pēc gada piepildījās. Tāpēc jāskatās ar sirdi un jāklausa intuīcijai.

Ko vīrietis ar

– Vai jūti arī kādu smagumu, lai spētu tikt galā ar šo vietu, jo šī droši vien nav tikai kultūrtelpa, bet arī bizness?

– Vīrs mani no tā pasargā – tāda ir pasaules kārtība.

– Pirms pāris gadiem vadīji sarunu ciklu Brīdis pirms jubilejas. Ar Ausmu Kantāni runāji par to, ka sieviete, esot blakus vīrietim, palīdz viņam augt un tapt. Var teikt, ka Ainārs tagad palīdz tev. Kā tās lomas galu galā ir sadalījušās?

– Domāju, ir tā – sieviete ir zeme. Lai tā būtu auglīga, rastos sēkla, auglis, mijiedarbība, vīrietis to ar. Es viņam palīdzu kā sieviete, dodu ieročus. Es dodu viņam brokastis, mīlestību, mīļumu, lai viņš varētu iet un to zemi art. Šāda mijiedarbība ir ļoti svarīga. Jā, ir būtiski saprast, kāda kuram loma, uzdevums. Jūtu, ka atkal ļoti strauji tuvojas matriarhālais laikmets, tas nes mieru, harmoniju, mīlestību, pieņemšanu, ieņemšanu un esību. Patriarhālais ir par ego – es, man. Par varu un kompleksiem.

Šķiet, vīriešu dzimums sāk ļoti satraukties, tas notiek neapzināti – intuitīvi, zemapziņā. To nemierīgu dara nemanāmi, bet nepārtraukti intensīvi augošais sievišķais spēks. Ne sievietes spēks, jo arī katrā vīrietī ir anima un animus, gluži tāpat kā katrā sievietē. Mums, sievietēm, ir jābūt ļoti apzinātām, jūtīgām. Tas nozīmē – es redzu, kas notiek, spēju to analizēt, spēju just gan mīlestību, gan līdzjūtību un spēju to dot. Ir jāmeklē skolotāji.

Manējie ir, protams, mans vīrs, tāpat arī mans brīnišķīgais osteopāts (lai gan tas ir pārāk sīks nosaukums), drīzāk dvēseles brālis Artūrs Ķirpis un, neizbēgami, arī Indulis Paičs. Viņi ir virzītāji, manas dzīves bultas. Protams, arī bērni. Skatoties uz pavisam maziņiem, redzi, ka viņi dzīvo jau citā, nākotnes pasaulē… Jā, man tā ir ļoti spēcīga… es neteiktu aizmugure, bet kā tautas dejās, kad esi vidū, un ap tevi nostājas aplis… Drīz mēs katrs nonāksim izšķirīgas izvēles priekšā, un tad būs tie, kuri ir ar tevi, un tie, kuri nav. Nevis pret tevi, bet vienkārši nav. Ir svarīgi saprast, cik, esot kopā, varam būt ārpus pasaules noteikumiem, kas mūs spiedīs arvien vairāk un vairāk. Ir būtiski, cik šajā procesā apzināti esam.

– Arī tu pati kādam esi Skolotājs, eņģelis vai Lielais cilvēks?

– Tas būtu jāprasa viņiem. Bet es nevaru būt lielais Skolotājs, Lielais cilvēks arī ne, jo augumiņā esmu sīka.

– Par garu ir runa.

– Es zinu. Liekas, šajā laikā dvēseļu ģimenes savelkas kopā. Tās, kuras ir šeit, uz zemes.

Pasargāta

– Nomainīji profila bildi feisbukā – ieliki bērnības. Ko redzi, tajās skaidrajās acīs skatoties?

– Es redzu debesis, nevainību, ievainotību, skumjas, tomēr arī ticību un cerību. To darīju apzināti… jo tad tam Rēžukam vēl tik ļoti nesāpēja. Pasaule.

– Skatoties savās bērnības acīs, domājam gan par brīžiem, kad dzīves laikā tikām pasargāti, gan, kad mums ļoti nodarīja pāri. Par ko tu domā vairāk?

– Tagad es domāju par to, ka esmu ārkārtīgi pasargāta. Tieši pēdējā laikā meditācijās uzpeld notikumi, kas man liek saprast Dieva mīlošo klātbūtni, milzīgu eņģeļu aizsardzību un apzināties, ka manam Radītājam joprojām ir plāns, lai es būtu šeit. Kā cilvēks es nezinu, tieši kāds tas ir, bet svarīgi ir apzināties, ka es nepiederu sev. Es piederu Viņam. Katram cilvēkam ir savi mērķi, vēlmes, ego un tamlīdzīgi, bet Dievam uz viņu ir plāns. Vajag savai virsdvēselei ļauties. Tikai izredzētie var aiziet tuksnesī, sēdēt lotosa pozā alā un iziet no ķermeņa. Man liekas mierinoši, lai kas arī notiktu, saprast, ka tavam Radītājam, tam, kurš tevī elpo, kurš dzīvo tavā sirdī, ir plāns.

– Aktieris apgūst dažādas tehnikas, var nospēlēt daudz – gan kino tuvplānos, gan no skatuves dodot savu enerģiju, bet bērna acis vairs nekad. Pieaugušais tādu tīrības pakāpi nespēj sasniegt.

– Nevajag bērna, vajag suņa acis.

– Tas nav gluži tas pats.

– Ir. Bērna un suņa acīs ir absolūta uzticēšanās, beznosacījuma mīlestība – galvenās sastāvdaļas, kā skatīties uz pasauli. Lai kas arī ar tevi notiktu. Ticība, cerība, mīlestība – pats lielākais no tā, kas ir.

Pie ozola pastāvēt

– Gribi teikt, ka sunīša acīs ir ticība, cerība, mīlestība?

– Uzticība.

– Palaidniekam, kurš apčurā tavus aizkarus?

– Man ir divi.

– Tu uz viņiem reizēm dusmojies?

– Nē, nekad.

– Lai ko viņi sastrādātu?

– Nē. Es tā kā bišķiņ paceļu balsi, pabaru, bet… Es no viņiem mācos piedot, atlaist un mirkli uztvert kā tagad. Ja es kaut uz piecām minūtēm aizbraucu uz veikalu, viņiem šķiet, ka esmu mūžību bijusi prom, un tā arī viņi mani sagaida. Vienā no savām pirmajām lomām lugā Silvija es spēlēju suni. Tagad OratoriO ar brīnišķīgiem aktieriem mēs atkal to iestudēsim. Silvijai ir ārkārtīgi skaists teksts. Kad mīļotais saimnieks viņu sūta prom, pirms tam izkastrējot, viņa saka – atceries stāstu par Odiseju. Kad viņš pēc daudziem gadiem atgriežas mājās, kurš pirmais viņu sagaida? Ne jau sieva vai bērni, bet suns. Viņš paskatās uz viņu, pavicina asti un nomirst.

– Bija sagaidījis, uzdevums izpildīts… Tavi sunīši varētu būt greizsirdīgi uz šo vietu.

– Ja te nāk kādi, kuri viņiem nepatīk, tad rej.

– Viņi taču mājās Mārupē tevi gaida.

– Jā, bet man ir brīnišķīga kaimiņiene Aiga, sunīši ir pie viņas. Viņa ir viens no maniem pēdējā laika sargeņģeļiem.

– Bet tavai mājai un dārzam tevis pietrūkst?

– Dārzam – jā. Mana mamma vienmēr teica – nepļaujiet zāli līdz Jāņiem! Visa laba jāņuzāle… Zināju, ka Ainārs šodien pļaus, beidzot uz īsu brītiņu no Berlīnes ir atbraucis, tāpēc gāju saplūkt margrietiņas, smilgas, visādas puķītes… Tur ir tādi āboliņa aplīši, kā iesētas dobītes, lai gan neviens nav sējis. Ir ļoti svarīgi pēc iespējas biežāk braukt nevis gar jūru pastaigāt, nevis būt starp cilvēkiem, bet iet dabā, klausīties putnus, celties piecos no rīta un skatīties debesīs, būt ar visu dzīvo radību, sazemēties. Un iet pie kokiem.

Lai cik tas kādam šķistu dīvaini, bet skatīties, kā viņi aug. Pēc iespējas vairāk klausīties dabā – viņa pateiks priekšā. Mācīties par ārstniecības augiem, tos lasīt, draudzēties ar savas kopienas cilvēkiem, iet, meklēt, kur ir tīrība, nav pesticīdu, no debesīm netiek laistas kādas ķīmiskas vielas. Es katru agru rītu eju ārā staigāt ar suņiem, skatos debesīs, un tur ir tādas dīvainas līnijas.

Saprotu, ka aiz lidmašīnām paliek dūmu astes, bet aiz dažām tās ir saraustītas, kā ar pārrāvumiem. Ko tajos caurumiņos dara lidmašīna – tā kā uz bremzēm laiž? Esmu aizdomīga par visu, kas ar mums tiek darīts. Tāpēc domāju, tagad ļoti vajag meklēt savējos, ļoti skaidri skatīties un analizēt, ko tava intuīcija un sirds saka priekšā, un apzināt jebkuru savu draugu, vecāku vai kaimiņu laukus – tas ir pirmais priekšnoteikums.

– Tev ir tāda vieta – lauki, kur aizbraukt?

– Jā, man ir papa lauki Vecpiebalgā, jebkurā brīdī varu turp braukt un būt. Un ļoti svarīgs ir mans ozols – milzīgs, pat nezinu, cik viņam gadu.

– Mārupē?

– Jā. Es pie viņa eju ļoti lēnām, jo viņam ir tas Dieva augstums, apķeru, un tā mēs stāvam. Tad viņš man saka – stāvi ar kājām uz zemes, neskrien, netraucies, vienkārši esi. Jo ozols ir. Viņš, protams, aug, bet viņš ir. Krīzes brīžos viņš man saka – esi.

Ļauj dvēselei dubļus brist

– Lai arī apdzīvotā vietā, bet viens koks sevī glabā daudz enerģijas un spēj to dot. Tad kāpēc sēdi telpā, kas mazliet izskatās pēc Mulenrūžas – putekļi, sviedri un grims? Kāpēc neesi dabā?

– Šodien tu mani atvilki uz pilsētu, bet ne jau tāpēc vien… Man ar skolotāju un vēl dažām sievietēm būs meditācija. Katru pirmdienu šeit satiekamies, spēcinām sevi un viena otru. Tas ir ļoti nepieciešams – sievietei satikties ar citām. Ne obligāti veidot savu kopienu, bet vienkārši dot spēku un zināšanas.

– Vai šī vieta tevi izprovocē arī kādam tēlam?

– Nē. Es šai vietā jūtos kā mājās.

– Bet es tevī ko redzu, nojaušu... Varbūt tēls nav pareizais vārds un tā nav spēle?

– Tas ir mans šābrīža dvēseles stāvoklis, kad tā izgājusi cauri… mācībai, visai sāpīgai. Tāpēc varbūt redzi tādu rezignāciju. Esmu pauzē, lai saprastu, kas par skolu tā bijusi un kā tā ir mani bagātinājusi.

– Tu runā par kādiem zaudējumiem, pārbaudījumiem?

– Pārbaudījumiem. Kā jau katram dzīvē – augšā, lejā, tad ir kāds līdzenums… Patlaban laiks ir ļoti saspiests. Mūsos ir daudz spēka, galvenais – ļaut sev piedzīvot visu, kas jāpiedzīvo. Nevajag pretoties. Es nerunāju par vardarbību, bet nepretoties tam, kam dvēsele vēlas iet cauri. Mēs ar ego varam to nevēlēties, taču tikai miers un harmonija, uz ko tiecamies, dzīvē nebūs nekad.

– Dvēsele varbūt grib dubļus brist?

– Jā. Dvēselei nesāp, cilvēkam, ego sāp. Dvēselei tā ir pieredze. Viss, kas notiek pasaulē, ir apzināti radīts, nav nejaušs, tas ir gadiem ilgi izstrādāts scenārijs, un arī tam ir jānotiek, arī šādai pieredzei ir jābūt. Tad varam nonākt pie tā, par ko jau runājām, – kā uzticēties. Vienkārši uzticies. Tava virsdvēsele nav dumja. Uzticies. Bet apzinies.

Kā bizē savijies

– Ņemsi brīvlaiku vasarā?

– Bišķiņ sanāks (smejas).

– Tev ir ieplānoti dzejas vakari un mazās Imantdienas.

– Jā, bet tas ir kaut kas, kas mani uzpilda, gandarī. Dzejas un mūzikas pasaulē jūtos ļoti labi, komfortabli, mierpilni un harmoniski, un es to nevaru nosaukt par darbu, jo tas no manis nepatērē. Starp citu, jau domājam par Ziemassvētku koncertu, ar Daci Micāni-Zālīti spriežam, kā to saukt – varbūt par Gada mistēriju... Būs brīnišķīga mūzika, vissenākie korāļi un arī vissenākās mītiskās tautasdziesmas, viss mīsies kā tādā skaistā bizē.

– Vasarai piederas arī kaut kas trakulīgs. Esi teikusi, ka tevī ir pašpuika – cīnītājs un dauzoņa…

– Vasarā es ļaujos tāda nebūt. Paskaties, ap Jāņiem taču viss ir citādi – mistērija.

– Cilvēki lec pāri ugunij.

– Arī tā ir mistērija, ne dauzīšanās. Mēs to īsto nozīmi nesaprotam.

– Skaidrs, ir rituāls, bet tur ir arī daudz neapvaldīta prieka.

– Nuja, mūsdienās prieks ir deficīts.

– Kur ir tava prieka deva?

– Šķiet, tad, kad mani dzird, ļauj būt man pašai, tad man ir ārprātīgi labs humors. Pēdējie pasakainie smiekli bija pavisam nesen. Mamma man bērnībā teica – nu, nesmejies tik daudz, pēc tam būs jāraud. Es to atcerējos un nodomāju – tā, tā, būs jāraud… Bija tā. Sēžu uz savas mazās terasītes un pēkšņi dzirdu – kāds baigi raud. Tā kā negribas traucēt, bet nē, nē, jāzvana Aigiņai – vai tu raudi? Viņa saka – nē… Hm, bet tev tur siltumnīcā kāds baigi raud. Izrādās, viņas draudzenes meita, padsmitniece, austiņās kaut ko klausās, un viņas smiekli atgādina raudāšanu… Tas bija tik priecīgi, neviltoti, ka arī es no sirds izsmējos – tik dobji, ka asaras tek. Pēc tam es to meitēnu apskāvu un teicu – paldies, neatceros, kad pēdējoreiz tā būtu smējusies.