Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Dedzīgajai sportistei testosterona līmenis ir paaugstināts nepārtraukti. Un tad var gadīties, ka vienā brīdī padsmitgadīgā boksere vai hokejiste aptver – mani seksuāli pievelk nevis puisis, bet komandas biedrene," par jauniešiem, kuri ir sevis izzināšanas meklējumos, saka hipnopsihoterapeite Dace Rolava. (Foto: Shutterstock)

 

Ko darīt, ja ir sajūta – es esmu puisis, nevis meitene. Psihoterapeite Dace Rolava par jauniešu seksuālo identitāti

Dzīvesstils
18. jūnijā 07:11 2022. gada 18. jūnijā 07:11
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Laikā, kad norma ir uniseksa kosmētika un apģērbs, kad puiši krāsojas, bet meitenes iekaro virsotnes, kad tradicionālais sieviešu un vīriešu lomu dalījums izplūdis nenosakāmā robežā, kad pastāv visatļautība – brīvs cilvēks, dari, ko gribi! –, kad dzimumu līdztiesība arvien augstāk ceļ savu karogu, izrādās, ka joprojām daudziem justies savā ādā ir ļoti sarežģīti. Jo īpaši pusaudžiem, kuriem dzimumnobriešanas process jau pēc dabas nav vienkāršs, bet te – visas durvis vaļā, izvēlies, ko vēlies! Bet ko es vēlos? Nenobriedušam prātam tas ir ļoti nopietns jautājums.

Pirmā sastapšanās ar jēdzienu "gejs" hipnopsihoterapeitei Dacei Rolavai bijusi tajos tālajos laikos, kad šo vārdu ikdienā pat nelietoja, bet aizvietoja ar dažādiem apzīmējumiem no vulgārleksikas slāņa, tomēr skaidri zinot, ka ar to tiek norādīts uz sabiedrībai bīstamu un krimināli sodāmu perversiju. Viņa atceras: “Mēs, trīs kaimiņos dzīvojošas dāmas, kurām tikko piedzimuši bērni, svētdienās bijām iesākušas kopā patusēt – kafiju padzert, lietas pārrunāt. Pamazām mūsu kompānijā iekļāvās arī kāds kungs – galants un smalkjūtīgs, izskatīgs un mākslinieciski ievirzīts trīsdesmitgadnieks. Visām viņš traki patika – samodelēja mums modīgas kleitas, neskopojās ar jaukiem komplimentiem. Sacīja, ka viņam ar mums esot interesanti. Tomēr pamazām sarunās atklājās, ka šis ārēji izturētais cilvēks patiesībā ļoti cieš, jo sevī jūtas kā sieviete, nevis vīrietis.

Tad arī uzzināju, ko nozīmē vārds "gejs". Viņš to izskaidroja arī tajās detaļās, par ko publiski nerunāja. Pastāstīja, cik apgrūtinoši ikdienā ir dzīvot ar masku, zem kuras gruzd "liekam būt" sajūta. Visu laiku no kaut kā baidies, kaut konkrēti neviens tevi neapdraud. Visu laiku jūties par kaut ko vainīgs, kaut nevienam pāri neesi nodarījis. Vīrieša vārdi no kādas sirds izkratīšanas reizes ir atmiņā joprojām: “Kā tas varēja notikt, ka pat mamma nepamanīja, cik mēs ar brāli esam atšķirīgi? Abiem viss vienāds – tāds, kā vīriešiem pieklājas. Tas, kas interesēja mani, uz šā fona bija nevērtīgs.” Nesaprasts, nevajadzīgs, citāds. Tas briesmīgi sāp. Tas rada pāridarījuma izjūtu un atņem spēku – tā toreiz sacīja šis vīrietis.

Tagad hipnopsihoterapeite Rolava pie šīs tēmas ir atgriezusies. Viņa uzskata, ka pienācis laiks vairāk aktualizēt jautājumus, ko uzdod jaunieši, kuri apmaldījušies sevis izzināšanas labirintos un seksuālās identitātes meklējumos. 

Vai esmu normāls?

– Vai tiešām informācijas par seksuālās orientācijas daudzveidību vēl nepietiek? Nav taču tikpat kā nevienas grāmatas, filmas vai interneta portāla, kur iztiktu bez gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem, transpersonām. Šādas tēmas kļuvušas par modes lietu arī ikdienas sarunās. Vai tiešām te vēl sameklējams kāds zemūdens akmens?

– Atbildēšu ar kādas situācijas pārstāstu. Strādāju ar anoreksijas meiteni, divpadsmit trīspadsmit gadus veca. Mugurā T krekls, kājās šorti un biezzoļu zābaki – parasta pusaudze. Bet pietika palasīt informāciju, ko pauž meitenes acis, gaita un stresā saspringtais ķermenis, lai jautājums, kāpēc šis bērns nonācis līdz tik smagai anoreksijas stadijai, kļūtu lieks. Šajā vecumā meitenēm sākas mēnešreizes, kad daba pat kuslākajos augumiņos sāk iezīmēt sievišķīgas aprises – gurnus, krūtis. Taču šai meitenei, ka liecina jau viņas ārējais izskats, iekšā ir sajūta – es esmu puisis, nevis meitene. Ja būšu tieva, varbūt novājēšu tiktāl, ka krūtis un gurni vairs neaugs, tad puiciskajā veidolā varēšu arī palikt. Tomēr dzimumbriedums notiek pēc cita ģenētiskā plāna. Fizioloģija sevis izjušanas un identitātes meklējumos sajūtu pusē nenostājas, un cilvēks cieš.

– Kā cauri tik kļūdainam ģenētiskajam plānam tikt pie anoreksijas ārstēšanas?

– Apzinoties, ka šādos gadījumos pamatproblēma nav anoreksijā, bet cilvēka dabas nepazīšanā un nepieņemšanā. No bērna to nevar prasīt, no vecākiem gan. Akceptēt arī to, ka jau stadijā, kad mammas vēderā notiek hormonu cīņa par to, vai būs puisītis vai meitenīte, tās iznākumā var veidoties arī kaut kādas nobīdes. Dabas kļūdas vai varbūt kaprīzes dēļ iespējams piedzimt gan par kreili un daltoniķi, gan ierasties pasaulē cita dzimuma ķermenī, ar citu identitāti. Šāda iespēja nobīdei no vidējā aritmētiskā pastāv desmit procentos gadījumu. Turklāt tāda tā bijusi vienmēr – ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem.

– Ko nozīmē būt šajos desmit procentos?

– Apgūt visu veidu diskomfortu. Sākumā izjūti, tad sāc saprast, ka tev kā meitenei nav draudzenes. Ja vien ir iespēja izvēlēties, tu labprātāk nēsā vīriešu apģērbu un apavus, jo iekšējā pasaulē jūties citādi, nekā esi ielikts ārējā. Ne meiteņu, ne puišu kompānijā tevi īsti nepieņem. Neiederīgais. Tad saspringsti un bieži veltīgi meklē vidi, kurā būtu iederīgs. Sevišķi aktuāli tas ir biseksuāļiem – cilvēkiem, kuru dzimuminterese attiecas kā uz vīriešiem, tā sievietēm. Iekšējā pasaule ir tik sašķelta, ka rodas jautājums – vai man nav personības dalīšanās? Vai esmu normāls? Ja šāds dzīves pārvērtību posms pārsteidz nesagatavotu, cilvēks ir vairāk nekā apmulsis. Sevišķi jau jauns cilvēks.

– Risinājums?

– Izprast un pieņemt situāciju. Tad domāt, kā rīkoties tālāk. Vienam, bez līdzcilvēku atbalsta un palīdzības tas tikpat kā nav iespējams. Izpratne par to, kas ir normāli, kas ne, tikai pēdējo gadu desmitu laikā ir mainījusies tiktāl, ka būt gejam vai lesbietei vairs nav krimināls pārkāpums, par ko var ielikt cietumā vai – saudzīgākā variantā – ieslodzīt psihiatriskajā dziednīcā. Vairs nav jāslēpj, ka iekšējā pasaulē jūties citādi nekā tajā, kur esi ielikts ārēji. Vari būt gan sieviete vīrieša ķermenī, gan vīrietis sievietes veidolā, turklāt laužot visus pieņēmumus par to, kā jāizskatās sievišķīgai sievietei un vīrišķīgam vīrietim.

Vari atzīties arī biseksualitātē. Tikai šāda drosme paņem tik daudz spēka, ka nekam citam pāri nepaliek. Sabiedrība kopumā pagaidām tikai mācās pieņemt – tu mani interesē galvenokārt kā profesionālis, draugs, līdzpilsonis, nevis personiskās dzīves peripetijās svaidīts dzeltenās preses varonis. Tāpēc par šiem jautājumiem jārunā un jārunā. Ja līdzcilvēks, dzīvojot ar savu iekšējo identitāti, ir laimīgs, labi visiem.

Sports kā provokators? Jā!

– Kā tāda runāšana varētu attiekties uz jauniešiem brīdī, kad viņiem jāiet cauri šim sevis apzināšanās procesam?

– Tiklīdz bērns sāk apzināties, ka ir citāds – vienam tas notiek ļoti agri, citam vēlāk –, viņam vajadzīgs cilvēks, ar kuru pilnā uzticībā par to var izrunāties. Lai puisis, kuram iekšā ir meitene, var nekautrēties, atzīstot, ka viņam vajadzība pēc komunikācijas ir citāda – vairāk velk pie meitenēm. Un kā uz to reaģēt, ja meitenes viņu nepieņem, sak – nelien mūsu lietās! Ar pretējo dzimumu tas pats, tikai spoguļattēlā. Meitenes mani nepieņem, jo – tu ne tikai izskaties puiciski, bet neproti spēlēties kā normāla meitene, ej prom!

Bet es nemaz negribu kā normāla meitene. Man daudz interesantāk ir ar puišiem, bet kāpēc arī viņi dzen prom? Kā var justies mazais cilvēks, kurš nav pieņemts ne vienā pusē, ne otrā? Visur noraidīts, turklāt vecumā, kad vissvarīgākā ir piederības izjūta – piederība grupai, kolektīvam, klasei. Mani pieņem! Es varu pielīdzināties, iekļauties!

Tās ir vajadzības, kas veido ego un personību, dodot iespēju pilnveidoties un realizēties. Bez vecāku līdzdalības tas ir gandrīz neiespējami. Tādēļ vecāku pirmais uzdevums – vērot, kā bērns attīstās, kādas intereses parāda rotaļājoties. Un pieņemt, ka arī mans bērns var būt tajos desmit procentos, kas varbūt ir dabas misēklis, taču nevar būt šķērslis mīlestībai pret viņu. Tad nebūs jāpiedzīvo anoreksijas izraisīta nonākšana soļa attālumā no nāves tikai tāpēc, ka bērns nav laikus saprasts, nomierināts, atbalstīts.

– Bet ko vecāki šādās situācijās var darīt?

– Nebaidīties lietas nosaukt īstajā vārdā pat tad, ja tās ieraudzītas negaidītā gaismā. Piemēram, meitene, kas visās izpausmēs ir ļoti dedzīga, sāk aizrauties ar kādu no tā sauktajiem vīrišķīgajiem sporta veidiem – hokeju, futbolu, motocikliem. Dara to no visas sirds, gūst panākumus. Bet nezina, ka jārēķinās ar to, ka sports organismā ceļ vīrišķā hormona testosterona līmeni. Jebkurai sievietei, arī nesportistei, testosterons ir ļoti svarīgs, jo pareizajā hormonu sabalansējumā tā klātbūtne nosaka gan matu kvalitāti, gan seksuālās iekāres intensitāti, gan spēju sajust orgasmu.

Sieviete, kurai sievišķā hormona estrogēna papilnam, taču trūkst testosterona, ir frigida, ar plāniem matiem, kas krīt laukā, lai cik dārgi šampūni tiktu lietoti, un viņai nevajag ne vīrieti, ne seksu. Vienīgā iespēja tādam cilvēkam palīdzēt ir uzdabūt šo vīrišķā hormona klātbūtni līdz normas līmenim, bet tas panākams ar paaugstinātu fizisko slodzi vai mīlēšanos bez prezervatīva, jo spermā testosterona ir ļoti daudz. Arī ar hormonu terapiju.

Turpretī tai dedzīgajai sportistei testosterona līmenis ir paaugstināts nepārtraukti. Un tad var gadīties, ka vienā brīdī padsmitgadīgā boksere vai hokejiste aptver – mani seksuāli pievelk nevis puisis, bet komandas biedrene. Ja līdzīga attieksme tiek saņemta pretī, atliek tikai iztēloties, kā iekšējā balss liks uz šo īssavienojumu reaģēt.   

– Kādi varētu būt iespējamie atbilžu varianti?

– Ļaut aizraušanās dzirkstij iedegties liesmās, kas pamodina jūtas – iekāri, tad mīlestību. Tā visbiežāk notiek tad, ja satikušās divas no tiem desmit nobīdes procentiem, kurām savā identitātē ir grūti. Lesbiešu pāros viena partnere parasti vairāk pārstāv vīrišķo pusi, otrs sievišķo. Puiciska meitene visbiežāk pieķeras aprisēs sievišķīgākai partnerei. Veidojot kopdzīvi, vienu iekšējā struktūra vairāk bīda uz vīriešu darbiem – celt, nest, būvēt, atbalstīt. Jo, lai arī fizioloģiski būdama sieviete, viņa sevi tā izpaustu, ja būtu piedzimusi par vīrieti. Savukārt otra varbūt jūtas piemērotāka emocionālā mājīguma radīšanai. 

Taču paaugstināta testosterona rādītājos var slēpties arī cits skaidrojums. Vienai, kas puiša ķermenī jau piedzimusi, tas var būt paaugstināts jau kopš bērnības, bet otra šo līmeni varbūt sastrādājusi smagos treniņos, jo sākusi sportot ļoti agri, no četru vai piecu gadu vecuma. Tas nekavē savstarpēju pieķeršanos, kas var pāraugt spēcīgākās jūtās pat tad, ja viena šādā pārī izskatās pēc trauslas fejas, otra pēc muskuļota mežcirtēja. Katrā no mums ir 2,5–4 procenti neandertāliešu gēnu, kas nosaka auguma proporcijas un matu toni. Ja to saglabājies vairāk, ķermenis ir ducīgāks, matos vairāk rudā pigmenta arī tiem, kuru uzvedību paaugstinātais testosterons neietekmē. Bet var būt arī tā, ka abas meitenes ir piedzimušas sievietes ķermenī un tajā jūtas komfortabli, tomēr uzpumpētais testosterona līmenis provocē abpusēju iemīlēšanos.

Svarīgākais – nenoliegt sevi

– Tādas attiecības uzskatāmas par dabiskām un atbalstāmām?  

– Ja diviem patstāvīgiem, pašpietiekamiem, apziņā nobriedušiem cilvēkiem tādas ir pieņemamas, kāpēc ne? Tomēr ar jauniešiem ir mazliet citādi – ir svarīgi noskaidrot nozīmīgāko hormonu līmeni organismā. Meitenēm noteikti jāpārbauda testosterons un androstendions – divi galvenie vīrišķie hormoni, kas ne tikai ceļ agresivitāti, vairo spēku un nosaka apmatojuma veselīgumu vīrietim, bet nodrošina arī citas vitalitātei nepieciešamās kvalitātes sievietēm. Vīrietim jānosaka arī sievišķo hormonu estrogēna un prolaktīna sabalansējums.

Padsmit gados ir viena norma, kas ņemama par atskaites punktu, savukārt pieaugušā vecumā – cita. Savā dzimumidentitātē stabilajiem būs citāda norma nekā tiem, kas jūtas tajā apmaldījušies. Vai, kad un kā šo jomu koriģēt un vai iejaukšanās vispār ir vajadzīga – tas ir pašu ieinteresēto cilvēku un speciālistu ziņā. Vieniem var palīdzēt hormonu terapija, citiem tuvinieku atbalsts un psihologa padoms, taču noteikti visiem vienlīdz ir nepieciešama līdzcilvēku izpratne un citādības pieņemšana. Tas arī ir mans galvenais darba lauks – vispirms izprast un pieņemt viņus pašai, tad palīdzēt viņiem izprast un pieņemt sevi.

– Vai citādības izpratnes sapludināšana ar vispārpieņemtu normu pastāvēšanu neietver risku sākt ar šo jomu koķetēt, fizioloģisku un psiholoģisku dabas untumu padarot par spēli ar robežu pārkāpšanas elementiem?

– Par modes lietu un spēli varbūt varētu uzskatīt puiša krūtī ievērtu pīrsingu, ierodoties uz skolas ballīti. Vai nolakotu kāju nagu demonstrēšanu. Vai meitenes dumpinieciskumu ārējā tēlā vai uzvedībā. Taču tā nav problēma, drīzāk situācija, kas jārisina, un, vadoties pēc konkrētajiem apstākļiem, ir viegli atrisināma. Problēma ir tad, kad padsmitgadīga meitene grib izdarīt pašnāvību, jo draudzene, kas savā būtībā ir puisis, viņu pametusi, klasesbiedri pastāvīgi izsmej, bet vecāki uzskata, ka ar izlaidīga dzīvesveida grūtībām pašam jāprot tikt galā.

Un nav neviena, kam interesētu, ka tas ir dzimumbrieduma laiks, kad hormonu darbība lēkā un pat mentāli stabils cilvēks brīžiem var sevi neizprast. Kur nu vēl tīne, kurai testosterons ir paaugstināts divas reizes, androstendiona norma – trīskārtīgi, un gada laikā šie skaitļi tikai kāpuši uz augšu. Vai nepieciešamību aktualizēt šādu situāciju iespējamību un bīstamību var uzskatīt par modi?

Un te rodas daudz nopietnāks jautājums – vai pastāv iespēja, ka šiem desmit liktenīgajiem procentiem piederīgais jaunietis, kas ar varu būs pārrāpies pie deviņdesmit procentiem, būs izgājis cauri savam dzimumidentitātes nostabilizēšanās posmam nesagatavots, nesaprasts, sarūgtināts un sevī ierāvies, pieauguša cilvēka dzīvē būs laimīgs? Kā partneris pārī, kā kolēģis, kā līdzcilvēks un sabiedrības loceklis?   

Sievietei gejs parasti ir labākais un iejūtīgākais draugs, sievai vīrs – diez vai. Tāpēc ir svarīgi nekādos apstākļos nenoliegt savu iekšējo būtību. Ja tas notiek, līdzcilvēks tik un tā jutīs, ka neesi patiess. Un, apzinājies realitāti, jutīsies nodots. Rezultātā ir divi nelaimīgie – gan tas, kurš nav dzīvojis pēc savas iekšējās sajūtas un aicinājuma, jo mēģinājis iekļauties normās un robežās, gan otrs, kurš šo upuri pieņēmis.   

Saistītās ziņas

17 gadu vecā Una: "Ļoti atklāti klasē paziņoju, ka esmu biseksuāla"
Princeses Diānas kurpēs: Kristena Stjuarte un viņas seksuālās atklātības cena
“Iztrakojusies”: nav šaubu, ka Džolijas un Pita meita vairs nevēlas kļūt par zēnu 6

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Baidens aicina Rietumus palikt vienotiem 38
Latviešu uzņēmējas rada jaunu biznesu - dabai draudzīgus peldkostīmus “īstām” sievietēm
Putina iespējamā mīļākā Alīna Kabajeva iegādājusies luksusa mājas Turcijā, apgalvo Ņevzļins 3
Tēmas: Dace Rolava