Sadedz, savu balsi meklējot. Kāda patiesībā bija izcilā estrādes dziedātāja Nora Bumbiere

Par Noru Bumbieri dzirdēta atziņa, ka viņa nav pratusi samierināties ar dzīves pārmaiņām. Viņa bija uzkāpusi kalnā un kādu laiku staigājusi pa virsotni, bet tad, kad ceļš sācis vest lejā, bijusi izmisumā un šokā. Plašākai auditorijai Bumbiere kļuva zināma pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad sāka sadarbību ar komponistu Raimondu Paulu un dziedāja Rīgas estrādes orķestrī. Septiņdesmitajos gados viņa kļuva par populārāko Latvijas dziedātāju, uzstājoties duetā ar Viktoru Lapčenoku ansamblī Modo.

Nora tika dēvēta par tīrradni ar dievišķu muzikalitāti un fenomenālu mūzikas atmiņu, kurai daba devusi neparastu balss tembru – samtainu un vienlaikus dzidru altu. Vienreiz apgūtu dziesmu Bumbiere spēja nodziedāt ieraksta kvalitātē pat tad, ja mēnesī bija jānodzied 30 koncertu. Kaut lāgā nepazina notis, viņa to kompensēja ar absolūto dzirdi.

Jaunu mūzikas materiālu dziedātāja apguva ātri un spēja piedāvāt savu melodisko papildinājumu ne tikai vienkāršām dziesmām, bet arī ritmiski sarežģītiem džeza skaņdarbiem. Savam izpildījumam Nora prata atrast to maigo intonāciju, kas tik ļoti patika klausītājiem. Diemžēl viņas karjeras noriets sākās ar brīdi, ka radās nesaskaņas un pajuka sadarbība ar komponistu Raimondu Paulu.

Paziņas stāsta, ka Nora bijusi diezgan stūrgalvīga – ko ieņēmusi savā galvā, pie tā arī turējusies. Turklāt viņa bijusi galējību cilvēks ar eksplozīvu temperamentu – varējusi būt gan sirsnīga un mīlīga, gan dzēlīga un aizskaroša. Atklāti, bez mazākās diplomātijas teikusi pilnīgi visu, kas uz sirds, spējusi uzliesmot dažās sekundēs un saiet ar citiem ragos. Arī Raimonds Pauls atzina, ka vēlāk, kad Bumbiere jau apzinājusies savu zvaigznes statusu, ar viņu bijis psiholoģiski grūti sastrādāties. Dziedātāja nereti šāvusi pāri strīpai, sevišķi bieži konfliktējusi ar skaņu režisoru, jo viņai šķitis, ka uz skatuves skaņa nav pietiekami laba. Tad viņa vienkārši piegājusi pie skaņu režisora un krāvusi pa ģīmi.

Ne velti mēdz teikt, ka vislielākais ienaidnieks cilvēkam ir viņš pats, it sevišķi brīžos, kad trūkst spējas tikt galā ar sevi un vaina tiek meklēta citos. Kaut kas līdzīgs notika ar Noru Bumbieri, kad bailes un greizsirdība padarīja dzīvi nepanesamu. Izirstot laulībai ar Viktoru Lapčenoku un pašķīstot sadarbībai ar Raimondu Paulu, veiksme no viņas novērsās.

Tiesa gan, savu dīvas statusu viņa centās saglabāt arī vēlāk, kad izpildīja citu komponistu dziesmas un ar savu talantu bieži vien vājas kompozīcijas spēja pacelt manāmi augstākā līmenī. Dzīves pēdējie gadi Bumbierei virzījās pa lejupejošu līkni gan dziedātājas karjerā, gan personiskajā dzīvē. Neveiksmīgas laulības, nepiepildītas ambīcijas un alkohols – tas viss iezīmēja viņas dzīves noslēgumu.

Grūtniecība astotajā klasē

Nora Bumbiere piedzima 1947. gada 13. martā Jelgavā. Viņa auga vienkāršā darbaļaužu ģimenē – mamma Tamāra bija sanitāre, tēvs Jānis strādāja par šoferi. Norai vēl bija vecākā māsa Dace un jaunākā – Māra. Nora mācījās Jelgavas 1. vidusskolā, brīvajā laikā dziedāja korī un dažādos pašdarbības ansambļos, apguva vokāla prasmes Jelgavas mūzikas vidusskolā. Viņa bija komunikabla un šarmanta meitene, kurai jau agri sāka pievērst uzmanību gados vecāki zēni.

Piecpadsmit gadu vecumā viņa iepazinās ar pievilcīgu puisi, vārdā Edgars, un palika stāvoklī. Sākumā Edgars esot solījis viņu precēt, taču pēc neilga laiciņa pametis jauniņo meiteni. Norai un viņas vecākiem tas bijis liels trieciens. Par spīti ieteikumiem taisīt abortu, Nora izlēma dzemdēt un laida pasaulē dēlu Romualdu. Tolaik ārlaulībā dzimis bērns, turklāt tik jaunai māmiņai, skaitījās liels negods. Uzzinot par grūtniecību, Noru izslēdza no skolas, viņa nepabeidza pat astoto klasi.

Norai agri nācās kļūt pieaugušai. Kad piedzima dēliņš Romualds, viņa sāka mācīties vakarskolā un strādāt Latvijas keramikas cehā, kur zīmēja rakstus uz vāzēm. Kamēr Nora mācījās un strādāja, rūpes par mazo Romualdu uzņēmās pārējā Bumbieru ģimene, jo īpaši septiņus gadus jaunākā māsa Māra. Viņa diendienā auklēja puisēnu un ap barošanas laiku veda ratos uz māsas darbavietu.

Tomēr vairāk par visu Noru interesēja dziedāšana – viņa vēlējās kļūt par profesionālu skatuves mākslinieci. Bumbiere dziedāja Jelgavas kultūras nama vokālajā ansamblī, kur slīpēja savu talantu, kā vien prata. Sešdesmito gadu beigās viņa uzvarēja republikāniskajā pašdarbības estrādes solistu konkursā, tādējādi apliecinot sevi kā jaunu un perspektīvu dziedātāju.

Vēlāk notika tas, kas pavēra viņai ceļu uz slavu un atzinību. Tā bija tikšanās ar komponistu Raimondu Paulu. Jau pēc daudziem gadiem Maestro atcerējās – viņam esot stāstīts, ka Jelgavas kultūras namā dziedot interesants mazs, melns skuķis. Viņš braucis klausīties, jo talantīgi dziedātāji visos laikos bijuši liels deficīts. Noklausījies Noru, Pauls viņu uzaicinājis dziedāt Rīgas estrādes orķestra (REO) sieviešu vokālajā grupā. Bumbieru ģimene saprata, ka šādu piedāvājumu nedrīkst laist garām.

Ar izcilu stila izjūtu

Tas bija laiks, ka Nora nesen bija apprecējusies. Viņas pirmais vīrs bija jūrnieks Aleksandrs Rezņičenko, kurš adoptēja Noras dēlu. Visās vēlāko gadu intervijās Nora par viņu runāja kā par Romualda tēvu, bet Edgaru un viņa sagādāto vilšanos nekad nepieminēja. Kopdzīve tomēr nebija ilga – aptuveni piecus gadus. Aleksandrs lielākoties atradās jūrā, bet, kad atgriezās, turnejā devās Nora. Tā pamazām abi atsvešinājās, turklāt, strauji attīstoties karjerai, daudzsološajai dziedātājai mainījās skatījums uz agrāko dzīvi un izvēlēm.

Sākumā Bumbiere kļuva par vienu no sešām REO vokālā ansambļa ārštata meitenēm ar perspektīvu dziedāt solo un saņemt štata vietu. Pirmais patstāvīgais Noras priekšnesums bija dziesma Papu, saki mammai pats duetā ar Ojāru Grīnbergu. 1970. gadā abu izpildītā Cik klusa nakts jau plūca pirmos laurus – dziesma ieguva otro vietu Mikrofona aptaujā. Drīz sekoja Raimonda Paula īpaši Norai radītā pirmā solodziesma Atvadas vasarai.

Tiesa, tolaik Bumbieres tik blīvajā Paula dziesmu repertuārā vienu savu skaņdarbu izdevās iestarpināt arī komponistam Imantam Kalniņam, un tas bija neaizmirstamais Dūdieviņš. Jau pēc daudziem gadiem Kalniņš atzina, ka tik skaisti Dūdieviņu neviens nav spējis nodziedāt, kā to reiz izdarīja Nora.

REO, kurā darbojās arī populārie dziedātāji Ojārs Grīnbergs un Margarita Vilcāne, Bumbiere pamazām kļuva par Latvijā pazīstamu dziedātāju. Kaut gan viņai nebija atbilstošas muzikālās izglītības un viņa pat lāgā pat nepazina notis, taču dabas dotais talants ļāva ātri vien apgūt repertuāru. Turklāt to viņa paveica izcili. Kolēģi bija spiesti atzīt, ka Norai piemīt lieliska muzikālā stila izjūta – gan frāzējumā, gan dziedāšanas manierē.

Laika gaitā Bumbiere izveidojās par spilgtu fenomenu, ko ļaudis mēdz dēvēt vārdā "dīva". Taču sākumā, kā atzīst kolēģi, Nora nepavisam nav līdzinājusies zvaigznei – nav mācējusi sevi pasniegt un diezgan bezgaumīgi ģērbusies. Taču viņa ātri mācījusies, ņēmusi vērā modelētāju un stilistu padomus. Turklāt Norai piemitis īpašs šarms, kas cilvēkus ietekmējis gluži vai maģiski.

Attīstoties karjerai un kļūstot populārai, viņas attieksmē jau kļuva samanāms dīvas statuss. Intervijā laikrakstam Padomju Jaunatne viņa teica: “Nenoliegšu – ir patīkami dzirdēt labas atsauksmes, saņemt ziedus pēc veiksmīgi nodziedātas dziesmas. Taču, ja popularitāte rada par tavu personu neveselīgu interesi, ja tā traucē koncentrēties un strādāt, tad nekāda prieka nav. Gribētos, lai visi saprastu – ja kas sasniegts, tad tā pamatā ir milzu darbs, nerēķinoties ar brīvām stundām un reizēm pat veselību. Nekas nav dots par velti un arī turpmāk netiks dots.”

Slava un Viktors Lapčenoks

Viena no spilgtākajām iezīmēm septiņdesmito gadu Latvijas estrādes mūzikā neapšaubāmi bija leģendārais Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka duets. Viktors atceras, ka pirmoreiz, kad aizgājis uz REO mēģinājumu, bijis saaukstējies un visu laiku šņaukājies. Kad Pauls teicis, ka Norai būs jādzied duetā ar Viktoru, viņa iesaukusies: “Ko? Ar šito puņķaino?” Kā vēlāk izrādījās, Maestro ar savu izvēli bija trāpījis desmitniekā – Nora un Viktors lieliski sadziedājās ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. 1973. gadā Pauls izveidoja grupu Modo, kurā solisti bija Bumbiere un Lapčenoks. Tas bija izcilā dueta slavas apmirdzēts laiks. Tieši septiņdesmitajos gados Nora kļuva par populārāko Latvijas dziedātāju, dziedot gan solo, gan duetā. Nora un Viktors guva augstas vietas ne tikai pašmāju Mikrofona aptaujā, bet arī konkursos ārvalstīs.

Dziedot kopā uz skatuves, abi satuvinājās arī dzīvē. Reiz kādā koncertā, piesakot duetu, Pauls nejauši pārteicās: “Tagad dziedās Nora Lapčenoka un...” Viņš uz brīdi samulsa, bet tad pabeidza: “... un Viktors Bumbiers.” Skatītāji pieņēma šo joku ar atsaucību, un tas, kā izrādījās, bija liktenīgi. Drīz vien savas attiecības viņi reģistrēja oficiāli. Populārā dueta kāzās vedēji bija Raimonds Pauls ar sievu Lanu, pasākums tika nosvinēts Vecrīgas restorānā Pūt, vējiņi.

Kopdzīves sākumā pāris apmetās pie Viktora vecākiem netālu no kinoteātra Teika, bet pēc pāris gadiem dabūja dzīvokli Purvciemā. Kā vēlāk stāstīja paziņas, abi šo dzīvokli bija iekārtojuši ar gaumi un rūpību, braukājot pa ārzemēm, bija sapirkuši visādas skaistas lietas. Turklāt Nora bija laba mājsaimniece, dzīvoklis vienmēr spīdēja un laistījās. Viņa prata gan labi gatavot, gan parūpēties par savu izskatu.

Viktors kādā intervijā teica, ka attiecību sākumā abi jutušies kā uz devītā viļņa – uz skatuves bija sadziedājušies, viens otru jutuši no pusvārda. Nenoliedzami, viņi bija spilgts un populārs pāris, kuru varēja tikai apskaust, taču tikai retais zināja, kādas drāmas un scēnas abu starpā tika izspēlētas mājās. Laika gaitā ģimeniskās attiecības veidojās arvien smagākas.

Galvenais nesaskaņu cēlonis bija milzīgā greizsirdība, ko Nora juta pret ikvienu sievieti, kas parādījās Viktoram tuvumā. Dziedātāja dzīvoja nemitīgās bailēs, ka kuru katru brīdi kāda cita atņems viņai Viktoru. Viņai ļoti nepatika, ka ap vīru lakstojas meitenes un ka viņš tām uzsmaida. Nora ļoti uzmanīja savu vīru un pat aizliedza Viktoram tikties ar meitu no pirmās laulības.

Lapčenoks kādā intervijā atzina, ka viņam nav bijis ļauts uz citu sievieti paskatīties ilgāk par sekundi. Ja tā noticis, momentā bijis belziens ar elkoni vai ar spēriens kāju zem galda. Nora viņu uzskatījusi par savu privātīpašumu. Tas šķiet kuriozi, bet Viktors, lai nesadusmotu sievu, pat mucis no meitenēm, kuras nākušas uz skatuves pasniegt puķes.

Vairākās intervijās Viktors izteica pieņēmumu, ka abu kopdzīve, iespējams, būtu izvērtusies citāda, ja būtu bijuši kopīgi bērni, taču tādu nebija – Nora neesot gribējusi. Šajā jautājumā dzirdēts arī cits viedoklis – ka Nora attiecībās ar Viktoru nevis neesot gribējusi, bet neesot varējusi tikt pie bērniem. Reiz pat piedzīvojusi spontāno abortu... 

Lai vai kā, bet laulība nebija glābjama. Atstājis dzīvokli un iedzīvi Norai, Viktors pacēla cepuri un aizgāja. Kā dziedātājs reiz izteicās – ja nebūtu aizgājis, visticamāk, būtu sajucis prātā, jo smagi pārdzīvojis sievas rīkotos greizsirdības skandālus.

Sāncensība uz skatuves

Problēmas Norai radās arī darbā, jo sāka buksēt sadarbība ar Raimondu Paulu, kuram parādījās citi favorīti. Pauls savā grupā Modo bija pieņēmis jaunas solistes Aiju Kukuli un Mirdzu Zīveri, bet Norai tas nepatika, viņa jutās apdraudēta. Vēlāk viens otrs kolēģis sprieda, ka Norai piemitusi lielummānija – viņa ne tikai vīru Viktoru Lapčenoku uzskatījusi par savu privātīpašumu, bet arī Raimondu Paulu. Viņa diezgan greizsirdīgi uztvērusi to, ka Maestro sadarbojas un raksta dziesmas citiem dziedātājiem. Beigu beigās nesaskaņas samilza tik tālu, ka Bumbierei nācās aiziet no ansambļa.

Inetas Meimanes grāmatā "Nora Bumbiere. Nepalikt vienai tumsā" Raimonds Pauls saka: “Pēc mūsu kopējās sadarbības Nora vairs nespēja atrast cilvēku, kas ar viņu tāpat darbotos tālāk – kā menedžeris, kā koncertmeistars. Turklāt viena lieta bija strādāt ar mani (man no viņas bailes nekad nav bijis), cita – ar pārējiem komponistiem. Ar citiem viņa jau runāja kā pazīstama soliste, kā zvaigzne Nora Bumbiere, dažkārt nostādīdama sevi ne sevišķi ērtā situācijā... Ar mani viņa tā runāt nevarēja..

Par galveno Noras atraidītāju un bezdibenī grūdēju tieku uzskatīts es. Vainīgais. Tā liecināja arī Noras pēdējās intervijas. Agrāk šo attieksmi klusībā pārdzīvoju un centos analizēt, vai tiešām tā ir bijis. Nu jau pa šiem gadiem esmu pret šādiem pārmetumiem kļuvis imūns. Darīju savu darbu – nekad ne ar vienu dziedātāju nebiju salaulāts. Jā, dažkārt spēju pateikt kādu asāku frāzi... Ne jau pārāk glaimojošu... Bet tā ir mana ironija, tas nekad nav domāts ļauni. Taču cilvēki to ilgi atceras.

Es vienmēr mūzikā meklēju arvien jaunas kombinācijas un variantus. Sekodams savai intuīcijai, gandrīz vienmēr esmu trāpījis precīzi. Nekad neesmu prasījis, lai dziedātāji pēc darbības beigām mani slavētu. Es tikai gribu, lai viņi paliek līdz galam godīgi. Bet mūziķa karjeras norietā šie cilvēki mainās un kļūst ļauni.

Pārāk cienu Noru, lai iedziļinātos to gadu konfliktos un teiktu par viņu ko sliktu. Tā ir liela manas dzīves daļa. Arī mans skaistākais laiks. Mēs pierādījām, ka varam ar latviešu dziesmu iekarot tautas mīlestību.”

No kalna lejā

Kad tika šķirta laulība ar Viktoru Lapčenoku un pajuka sadarbība ar Raimondu Paulu, sākās Noras Bumbieres karjeras noriets. Viņa dziedāja Jūrmalas krogos un dažādās grupās, pēc Margaritas Vilcānes aicinājuma kādu laiku muzicēja ansamblī Tip Top kopā ar Ojāru Grīnbergu, bet vēlāk – ansamblī Inversija.

Daudzas mazpazīstamas grupas ar Noru noslēdza īslaicīgas vienošanās par sadarbību. Kādu laiku viņa darbojās Pļaviņu ansamblī Drīz un Jūrmalas kantri grupā Sandra un Harijs, bet vēlāk pusotru gadu dziedāja viesnīcā Latvija. Nora veidoja programmas kopā ar Uldi Stabulnieku un Aleksandru Kublinski, taču jāatzīst, ka viņas dziedātājas karjera vairs neatguva agrākos augstumus un spožumu. Turklāt radās problēmas ar alkoholu...

Šeit vietā veikt nelielu atkāpi un atzīmēt, ka Noras Bumbieres liktenī bija jaušams kāds smagums, kas saistās ne tikai ar viņu, bet visu ģimeni. Kad Norai bija 22 gadi, tika nosista viņas vecākā māsa. Inetas Meimanes grāmatā "Nora Bumbiere. Nepalikt vienai tumsā" jaunākā māsa Māra atceras: “Mūsu vecākā māsa Dace bija skaista – piemīlīga zilace ar skanīgu soprānu... Viņas nāve tajā lietainajā naktī pirms trīsdesmit gadiem bija bezjēdzīga. Daci nosita pašas piedzēries vīrs. Man tolaik bija tikai piecpadsmit gadu. Norai – divdesmit divi; tikko bija ienākusi REO, sākusi dziedāt pie Paula. Vienā naktī no vidējās, bezrūpīgās māsas Noras bija kļuvusi pieaugušo, vecāko. Mamma nosirmoja balta. Tai naktī dzīve saplīsa lauskās. Bet nākamajā rītā man bija astotās klases izlaidums. Nora uzstāja, ka tomēr jāiet. Pati uztaisīja man frizūru, un gājām.”

Arī Noras dēlam Romualdam liktenis izvērtās ne sevišķi veiksmīgs. Kad dziedātājai izveidojās attiecības ar Lapčenoku, dēlam bija pieci gadi. Tas bija laiks, kad Nora un Viktors aktīvi koncertēja, reizēm bija pat 30 koncertu mēnesī. Romualdu visbiežāk pieskatīja Noras mamma, bet viņa ar puiku tā īsti netika galā – viņš izauga ar noslieci uz huligānismu, dauzījās un nemācījās. 2001. gadā viņš tika smagi piekauts un no gūtajām traumām nomira. Traģiska bija arī Romualda tēva Edgara Skrodera nāve – medību laikā viņu nejauši nošāva paša tēvs.

Ar cerību līdz pēdējam brīdim

Kolēģi uzsver, ka Nora bija izcila un talantīga savās muzikālajās izpausmēs, taču pagalam neprasmīga attiecībās ar vīriešiem. Viņa bieži savas iedomas uztvērusi par īstenību un nav spējusi adekvāti novērtēt realitāti. Draugi stāsta, ka viskaistākais un gaišākais kopdzīves laiks viņai saistīts ar Viktoru Lapčenoku, bet diemžēl šīs attiecības beidzās. Pēc tam sekojušas vēl divas laulības, bet gaužām neveiksmīgas. Noras trešais vīrs bija ģitārists Valērijs Beļinovs, deviņus gadus par viņu jaunāks. Laulībā piedzima dēls Georgs. Ar laiku attiecībās iezagās nesaskaņas, abi izšķīrās, kad dēlam bija trīs gadi. Vēlāk Valērijs Beļinovs pārcēlās uz dzīvi Amerikā, kur izpaudās kā etnoblūzmenis un blūza teorētiķis.

Pēc draugu nostāstiem, dziedātāja attiecībās bijusi pārāk emocionāla un saistījusies ar vīriešiem, kas bijuši sveši viņas būtībai. Tieši tā noticis ar viņas ceturto vīru – Tip Top skatuves tehniķi Arsenu Suleimanovu. Arī viņš bija ievērojami jaunāks par Noru. Dziedātājai 43 gadu vecumā piedzima meita, tomēr ģimenes pieaugums vairs nespēja uzlabot pāra saspīlētās attiecības. Turklāt Arsenam izveidojās attiecības ar meitas auklīti Andželu. Problēmas vēl pastiprināja arvien vairāk lietotais alkohols. Raimonds Pauls vēlāk atzina: “Redz, kā ir: mēs visi manām, ka cilvēks slīkst alkoholā, bet klusējam. Kad nomirst, tad nožēlojam.”

Noras māsa Māra gan uzsver, ka dziedātājas pāragrās nāves cēlonis bijis nevis alkoholisms, bet gan laikus neatklāts un neizārstēts hepatīts, kas arī izraisījis aknu cirozi. Vācijā bijusi sarunāta aknu pārstādīšana, taču Nora savu kārtu nav sagaidījusi. Viņa nav ticējusi, ka mirs. Guļot slimnīcā, rūpējusies par savu izskatu līdz pat pēdējam brīdim un vienmēr radiem jautājusi, vai labi izskatās. Tomēr liktenis nenovēršami veda uz beigām – 1994. gada 12. janvārī Nora Bumbiere aizgāja mūžībā. Pavēstot par izcilās dziedātājas nāvi, Latvijas Radio atskaņoja viņas izpildīto Zigmara Liepiņa dziesmu Ķiršu lietus.

Uz Noras izvadīšanu ļaudis pulcējās 1994. gada 18. janvārī Jelgavas Baložu kapsētā. Pie baltā zārka stāvēja arī viņas vīrs Arsens un bērna auklīte Andžela. Radu sašutumu izraisīja auklītes izskats – viņa bija tērpusies Noras mētelī, zābakos un ar dziedātājas gredzeniem pirkstos. Vēlāk Arsens Suleimanovs un Andžela devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, līdzi aizvedot arī Noras meitu Beatrisi. Dēls Georgs palika Latvijā, viņu izaudzināja Nora māsa Māra.