Sarunāties – par mirstamo kleitu, ūdens glāzi un… Psiholoģe Diāna Zande par to, kā pieņemt tuvinieku novecošanu

Ir vārdi, kuru pieminēšana vien izrauj no rutīnas un izraisa asociācijas – ļoti atšķirīgas, pat diametrāli pretējas. Pie šīs jutīgās grupas pieder arī jēdziens "pansionāts", īpaši jau vārdkopā "veco ļaužu pansionāts". Par tā daudzlīmeņu emocionālo ietilpību saruna ar psiholoģi, kognitīvi biheiviorālo terapeiti un supervizori Diānu Zandi.

Garš mūžs – vieduma zīme?

– Ja cilvēka mūžu salīdzinātu ar gadalaikiem, visvairāk krāšņu epitetu droši vien tiktu pavasarim, netrūktu arī vasarai un rudenim veltīto, taču tā laika sprīža apjūsmošanai, kam piederas salti pūta ziemas vēji, būtu mazāk.

– Tā tverot, jā – visi piedzimstam, nostaigājam savu loku un nomirstam. Varam justies laimīgi, ja mūžs bijis skaists, garš, veselīgs un darbīgs – tik piepildīts, ka dzīves beigās cilvēks ar to ir apmierināts. Tās ir mūsu vēlmes. Tomēr visā dzīves gājumā šāds stāvoklis saglabāties nemēdz – novecojam. Pamanot savu vecāku novecošanos, neglābjami saprotam, ka uz ziemas pusi sākam lūkoties arī paši.

– Kā šis mūža posms cilvēku uzrunā, ietekmē?

– Ar ziemu salīdzinātie mūža gadi var būt ar ļoti dažādu amplitūdu – sākot ar vecā cilvēka vēlēšanos, apņēmību un spēju līdz pēdējai stundiņai tikt ar savu dzīvi galā, beidzot ar fizisku vārgumu un nespēju kontaktēt ar apkārtējiem. Pa vidu, protams, neskaitāmi daudz jebkura pieredzē atpazīstamu dzīvesstāstu, kurus nav iespējams ielikt rāmītī, jo tajos vienmēr atrodams kaut kas vairāk par virspusē nolasāmo: šim senioram šajā brīdī vai, sākot ar šo dienu, būtu labāk joprojām turpināt dzīvot atsevišķi, šo pareizāk ņemt bērnu aprūpē un gādībā, savukārt tam nepieciešams profesionāls atbalsts, kas visplašāk pieejams pansionātā. Katram vajadzētu apzināties, ka pilnīgi visi varam būt šādas izvēles priekšā – gan par saviem vecākiem, gan dzīvesbiedru, gan pašiem. Tāpēc pirmais nosacījums – nevienu par viņa izvēli nenosodīt un netiesāt. Tomēr tiesājam.

– Jo jēdzienam pansionāts daudzu zemapziņā tomēr ir nelāga vilkme sabalsoties ar vecvārdu nabagmāja. Vai raisīt asociācijas ar pasakām par ragutiņām, kurās savus vecīšus uz mežu nomiršanai ved tie, kas krietno ļaužu tikumu – savu vecu māmuliņu padomam vien turēju – nezina.

– Katrā tautā ir tradīcijās sakņoti priekšstati un pieņēmumi par attieksmi pret dzīves nogali. Daudzās kultūrās, īpaši jau tajās, kas saistītas ar agrāro dzīves ritmu, vecie ļaudis ir ārkārtīgi iekļauti un cienīti. Gara mūža jēdziens tur bieži ir sinonīms vārdam viedums. Viedumu tur cieņā un godā. Ja kopā mīt vairākas paaudzes, veco pieredze jaunajiem var izrādīties neatsverama daudzās situācijās, sevišķi tādās, kur jāspēj izdzīvot krīzēs un pieticībā. Mūsdienu sabiedrības materiāli nodrošinātajā ikdienā aizvien noteiktāk ienāk individuālisma kultūra. Cenšamies vairs nedzemdēt bērnus komunālā dzīvokļa saspiestībā vai dzīvojot kopā ar vecākiem vienistabas būcenītī. Bērni tiecas pēc iespējas agrāk kļūt patstāvīgi un apliecināt sevi, viņiem iepriekšējās paaudzes pieredze gluži objektīvi vairs nešķiet tik svarīga.

– Kā tas izpaužas tajās ikdienas izvēlēs, kam saistība ar attieksmi pret vecumu?

– Mūsu tradicionālās kultūras veidotajā domāšanā vecais cilvēks ir neapšaubāma vērtība. To pārliecinoši pauž tautasdziesmas, pasakas, arī klasiķu darbi. Mēs taču emocionālā līdzdzīvošanā akceptējam to, ka izvēles brīžos tiesības sist galdā dūri un teikt izšķirīgo vārdu vairāk pienākas sirmajam tēvam, nevis viņa pieaugušajam dēlam, kā tas tēlots Blaumaņa Indrānos. Gandrīz simt gadu lūkojāmies uz vecajiem Indrāniem kā pozitīvajiem, līdzjūtību pelnījušajiem varoņiem, kamēr jaunie tika uztverti ar nosodījumu, daudz nespriedelējot, cik šāds viedoklis ir objektīvs.

Nu jau savos labi – slikti vērtējumos vairs tik strikti neesam, taču teorētiski vecums un vecie ļaudis joprojām tiek pieskaitīti vērtībām. Tāpat sabiedrības zemapziņā nostiprinātais priekšstats, ka tad, ja vecāki kļuvuši veci un nevarīgi, par viņiem jārūpējas bērniem, bet uzticēt to kādam no malas vai nodot aprūpei valsts institūcijā nav ētiski. Tomēr vienlaikus skaidri redzams, ka goda krēslā viņiem vieta nav ierādīta. Koncertos un izstādēs, tirdzniecības centros un lepnās ēstuvēs, ārzemju braucienos un sporta klubos veco ļaužu tikpat kā nav.

Arī interneta vietnēs pārsvarā lepojamies ar eksotiskiem ceļojumiem, moderniem dzīvokļu interjeriem un laimīgiem bērniem, nevis ar saviem vecajiem tēviem un mātēm, vectētiņiem un vecmāmiņām. Tāpēc nav ko liekuļot – ja veco ļaužu klātbūtne ikdienas dzīvē ir minimāla, par tik neapšaubāmu vērtību viņus nemaz neuzskatām.

Mammīt, verdošs ūdens puķēm nepatīk

– Kā, šādas divējādības ietekmēti, rīkojamies, ja pēkšņi jāsecina – mans ierasti stiprais tētis vai mamma, vecmāmiņa vai opītis ir kļuvuši veci un nevarīgi?

– To nosaka katra izpratne par vērtībām – gan caur tradīcijām apjaustajām, gan ģimenē apgūtajām. Un, protams, konkrētā situācija. Visvienkāršāk ir tad, ja opītis vai omīte atrodas tajā svārsta amplitūdas galā, kur cilvēks pats pieņēmis lēmumu dzīvot vienatnē (nevis vientulībā), un tuvinieku galvenā izvēle ir – cik bieži viņu apciemot, cik atklāti vai slēpti uzmanīt, ko darīt vai nedarīt kopā, ko atbalstīt un ko mēģināt taktiski piebremzēt. Visiem labi, jo skaidri redzams, ka cilvēkam tā patīk – pa reizei satikties ar tuvajiem, bet visās pamatizvēlēs būt pašam.

Cits stāsts ir variantā, kad cilvēks no pašpietiekama seniora kaut kādu apstākļu dēļ pēkšņi pārvēršas par nevarīgu vecīti. Varbūt sagrāvēja ir slimība, bet tikpat labi – gadi. Tāpat var notikt, ja tētis un mamma omulīgi čubinājušies un divatā labi tikuši ar visu galā, taču, vienam no viņiem aizejot mūžībā, otrs ir tik strauji sačākstējis, ka patstāvīga dzīvošana uz viņu vairs nav attiecināma. “Mammīt, tu atkal esi aplējusi puķes ar verdošu ūdeni.” Vai: “Tēti, nestāvi ar makšķeri pie atvērta loga – lejā nav ezers, bet iela.”

Pat gadījumā, ja cilvēks pats situāciju nespēj aptvert un pieņemt, spītīgi turoties pie “es pats, un jūs mani te netraucējiet – ja būs jāaiziet, gribu nomirt savā mājā”, tuviniekiem jāizlemj, vai meklēt pastāvīgu aprūpētāju (zinot reālo situāciju, tas tikpat kā nav iespējams), ņemt savā apgādībā vai meklēt profesionālas aprūpes iespējas pansionātā. Tieši izšķiršanās par sava mīļā cilvēka ievietošanu pansionātā parasti ir visgrūtākā.

– Tas taču ir saprotami, ka cilvēks, kuram mājas sajūta ir ļoti svarīga, bieži ir pārliecināts, ka visur citur jutīsies labāk nekā valsts iestādē!

– Variantu te ir simtiem, bet iztēlojamies kaut dažus. Ģimenes mātei, kurai ir darbs, vīrs un pusauga bērni, trīsistabu dzīvoklītī jāatrod vieta arī mammai, kas par pansionātu pat dzirdēt negrib, tomēr ar katru dienu kļūst gan vārgāka, gan neiecietīgāka. Meitai piecdesmit kilogramu, mammai, kura katru dienu jācilā, jāpārģērbj un jānomierina, deviņdesmit. Jau agrāk, būdama sprauna un vesela, māte visu laiku spekulējusi ar atgādināšanu, cik ļoti viņa ziedojusies bērniem, un bērni viņu vienmēr aptekalējuši un apčubinājuši. Arī tagad, kad mamma izteikusi vēlēšanos palikt pie savējiem, mājās, viņai tas tiek nodrošināts, un cilvēkam, kuru viņa audzinājusi un lolojusi, lai būtu, kas vecumā galā ūdens glāzi padod – meitai –, pēc iespējas vairāk jābūt blakus un apčubināšana jāturpina.

Tiesa, stāvoklim saasinoties, savējie no viņas sāk vairīties, jo nepārtrauktās žēlošanās dēļ nekādas sirsnīgās sarunas nav iespējamas. Ja ģimenē ir pieauguši bērni un kāds, kurš joprojām kunkst un visus zāģē, ne no viena nekādu siltuma izrādīšanu prasīt nevar. Bērni par mammu spēj parūpēties tikai fiziski, nevis emocionāli, jo grūti kādam iedot to, ko pats neesi saņēmis. Šādā gadījumā doma par pansionātu loģiski var ienākt prātā kā labākais risinājums.

Turpretī, ja man ir pieredze, ka mamma vai tētis bijuši mīļi, veidojot ar mani kā bērnu parastas, sirsnīgas attiecības, man ir daudz grūtāk izlemt par likšanu valsts iestādē. Jo saprotu, ka ar to savai mammai, kuru mīlu, tomēr daru pāri. Pat ja zinu, ka aprūpe, kuru apstākļu dēļ sniegt nespēju, viņai ir ļoti svarīga.

 Cik smagas ir vieglās dienas?

– Mūsu tautā taču vienmēr bijusi arī gatavība sirds norādīta mērķa vārdā nolikt savas vieglās dienas.

– Šai gatavībai joprojām ir skaisti piemēri gan literatūrā, gan cilvēku likteņos. Tomēr jāatzīst, ka mūsu klasikā iepazītās sirmmāmiņas nevilka līdz deviņdesmit, vismaz pārdesmit gadu no tiem pavadot kopjamā nevarībā. Nebija ilgdzīvotājas, bet lielākoties sešdesmitgadnieces, tikai nodzītas smagajā lauku darbā. Indrānu mātei diez vai pat bija sešdesmit, un redzes zuduma iemesls droši vien bija glaukoma vai katarakta, ko tagad varētu izārstēt un turpināt dzīvot vēl ilgus gadus.

Šādā skatījumā cilvēks, kurš apzināti noliek savas vieglās dienas, no paša dzīves ar to atsakoties, īsti prātīgi tomēr nerīkojas. Jo ar šo upuri viņš savam mīļajam vārdzējam visbiežāk neko daudz palīdzēt nevar pat situācijās, kad cerībā uz brīnumu vadā savu jau dziestošo vecūksnīti pie visādiem dziedniekiem un brīnumdakteriem, neļaujot viņam vienkārši un dabiski nomirt, tomēr domu par pansionātu pat nepieļaujot. Vai tas tiek darīts tā vecā cilvēka labā? Diez vai – vairāk tāpēc, lai es visu acīs labs un krietns. Kaut arī pansionātā pieejamā profesionālā aprūpe savārgušajam varbūt varētu dot vairāk. Aizbraucot pēc iespējas biežāk pie vecā cilvēka ciemos, ar viņu arī varētu izrunāties sirsnīgāk un pamatīgāk, nekā tas iespējams mājas darbu gūzmā.

– Ar vieglo dienu nolikšanu labāk neaizrauties?  

– Ja vecais cilvēks nespēj pieņemt domu par aprūpi iestādē, tādā gadījumā "vieglo dienu nolicējam" tomēr būtu jānodrošina arī kāda atbalsta persona, kura dotu iespēju jauno rūpju pārblīvēto ikdienu nenest vienam. Citādi izdegšana ir neizbēgama. Un dziļo bēdu vietā pēc tuvā cilvēka aiziešanas – smags atvieglojums, kurā tomēr grūti sev atzīties. Beidzot piecreiz dienā nav jāmaina pamperi, nav jāvāra putriņa, māja vairs nesmird pēc zālēm, beidzot ir iespēja izgulēties un aiziet uz kino, tikai tam vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās...

Tāpēc ļoti nopietni jādomā par to, kas laikā, kurš pavadāms līdzās smagam slimniekam, notiek ar pašu aprūpētāju, aprūpētājiem. Iztēlojamies to paaudzi, uz kuras pleciem pēkšņi uzkrīt šī atbildība! Tie ir ļaudis, kuriem ir vidēji ap piecdesmit. Viņi joprojām strādā, viņu bērni tikko sāk iekārtoties savā dzīvē, varbūt ir arī mazbērni. Viss un visi prasa rūpes un uzmanību, pabalstu un atbalstu. Vecāki, skrienot un sitoties te domās par saviem bērniem, te par darbu, te par vecajiem vecākiem, ir tik ļoti sevi iztukšojuši, ka viņiem pašiem tūlīt būs vajadzīga palīdzība.

– Secinājums?

– Visu savu laiku un spēkus veltot citiem, šie ļaudis nav baudījuši relaksējošo iespēju būt pašiem. Nav aizdomājušies par to, ka katram cilvēkam, ņemot plašāk – katrai paaudzei – noteikti vajadzīga telpa arī savām emocijām, savai atjaunotnei. Ja kādam visu mūžu nākas būt par ūdens krūzes pienesēju citiem, viņa vienīgā cerība ir sagaidīt savu bērnu pieaugšanu, kas turpinātu iesākto skrējienu pa apli. Iznākumā neviens nedzīvo savu dzīvi, nespēj uzņemties atbildību par savu veselību, savām vajadzībām.

Vieglo dienu nolikšanai saistībā ar kopjamu tuvinieku ir vēl viens vērā ņemams aspekts. Ja savu līdz šim atsevišķi dzīvojušo māti vai tēvu nolemts uzņemt ģimenē, bērnu vidū var sākties mētāšanās – tev lielāka māja, jāņem tev! Vai – tu taču strādā attālināti, tev vieglāk izbrīvēt vairāk laika jaunajiem pienākumiem! Tad ir svarīgi vienam, kurš turklāt to negrib, nekļūt par upurjēru. Piekrist vajadzētu vienīgi tad, ja brīvprātīgā gatavība nāk no dziļākās pārliecības.

Ar šiem piemēriem gribu uzsvērt – ja es ļoti mīlu savu mammu vai tēti un viņi man ir vērtība, tas nenozīmē, ka gadījumos, kad pati vairs nespētu viņiem nodrošināt mierīgas vecumdienas un kvalitatīvu aprūpi, es nedrīkstētu viņus ielikt pansionātā. Bieži tas ir pats labākais risinājums, saudzīgākais visiem.

– Atkal runa par attieksmi pret vērtībām?

– Vairāk par mūsu konkrēto pieredzi ar vecākiem. Lai kā ierasts runāt par manu balto māmuliņu, kas, pati brizdama dubļus, mani mīļi audzināja, tomēr ir daudz likteņstāstu, kur māte (vai tēvs) bērna pieredzē tos patīkamākos nospiedumus nav atstājuši, jo bijuši gan valdonīgi, sīvi un sodoši, gan emocionāli vēsi un egoistiski. Gandrīz vai katrā dzimtā mēdz būt arī kāds Kaščejs bessmertnijs – jau kopš spēka gadiem sākot gatavoties miršanai, viņš allaž jūtas tik vārgs un slims, ka no nabadziņa lomas netiek laukā arī vecumā. Ja tāds nonāk bērnu paspārnē, visiem jāelpo viņam līdzi, kamēr viņi cits pēc cita sāk slimot paši. Ģimene kļūst par situācijas ķīlniekiem.

– Kāpēc tik grūti nonākt līdz izsvērtākai izpratnei, kā visiem būtu labāk?

– Galvenokārt tāpēc, ka neprotam sarunāties. Daudz un dikti spriežam par visu un visiem, tomēr vissvarīgākajiem jautājumiem, kas skar pašus, ģimeni un dzimtu, pieskarties vairāmies. Un tas turpinās no paaudzes paaudzē. Nesaprotot, ka bērnu neprasme sarunāties ar vecākiem nerodas no tā, ka viņi būtu slikti, bet tāpēc, ka neviens nezina, kā tas darāms. Jo arī vecāki par kardināli svarīgām lietām klusējuši. Taču pēkšņi tas tiek pieprasīts – uzklausīšana: es tevi dzemdēju, audzināju, upurējos, bet tu tagad mani uz pansionātu…

Mūža mīlestību bērni no vecākiem un vecāki no bērniem neizpelnās ar to, ka daudzās svarīgās jomās bijuši supervaroši, bet ar spēju ik pa laikam nolaisties no savas taisnības augstumiem un īstajā reizē pateikt – piedod, es kļūdījos, kaut arī darīju to, ko tobrīd uzskatīju par labāko un pareizāko. Lai arī man nebija taisnība, es tevi mīlu. Ja vecajā cilvēkā ir drosme atzīt, ka viņš nav pasaules naba, un tāpat rīkojas jaunais, attiecības var uzlaboties. Saruna kļūst iespējama. Tāda, kurā var pajautāt – kā tu, tēt, redzi savu turpmāko dzīvi, kopš mammas vairs nav un esi palicis viens? Kā tu labāk gribētu – nākt pie manis un visu dienu nīkt mūsu mazajā dzīvoklītī, vai labāk tomēr domāsim par pansionātu? Ja šo domu laikus aktualizē, bērni var palīdzēt to konkretizēt, kaut vai aizbraucot uz aprūpes namiem un visu izpētot, tad sameklēto informāciju pārrunājot. Varbūt aizvedot vecākus arī pie psihologa, kas palīdzētu profesionāli lietpratīgāk saprast to, kas jāsaprot, lai tik kardinālas dzīves pārmaiņas traumētu mazāk.

Saviem bērniem jau diezgan sen esmu pateikusi – ja man sāktu šķobīties prāts vai piemeklētu līdzīgs ļaunums, ko pati varbūt pat nejustu vai pamanītu vien tad, kad nekas vairs nav labojams, bez mazākās vainas apziņas lieciet mani pansionātā! Vienīgais, ko lūdzu – nāciet pie manis ciemos. Pat tad, ja jūs nepazīšu, noteikti sajutīšu. Galvenais ir sarunāties.

Radikālā pieņemšana – tas nav tikai termins

– Arī par smagām un nekomfortablām lietām?

– Par visu, kas piederas dzīvei. Ja vecmāmiņa sāk stāstīt, kā gribētu organizēt savas bēres – ko likt galdā, kādu kleitu vilkt mugurā, kādus cilvēkus aicināt –, bet studijas beigušais mazdēls steidz viņu kušināt, labāk būtu vienkārši aprunāties par viņas nāvi un bērēm, jo tā ir daļa no dzīves, viņai svarīga. Ja aizbildināmies, ka negribam sāpināt un tapt sāpināti, tāpēc bailēs no sāpinājuma izvairāmies runāt arī par svarīgo, neizrunātais var tikai samilzt problēmā, nevis izkliedēties. Tā ir liela balva, ja ģimenē par dzīves normalitāti var runāt visi un visu. 

– Ja komunicēšana tomēr neizdodas – vieni negrib, otri neprot? Vai, kā tas bieži mēdz būt, demences vai Alcheimera dēļ vecais cilvēks teikto pat lāga nesaprot? 

– Tad jāpieņem arī tas un viss, kas tiek darīts, mierīgi jāizklāsta un jāpamato. Alcheimers, demence, emocionālā slieksme uz negatīvo – daudzu vecu cilvēku ikdienā ar to kādā mērā jārēķinās, tomēr tikai līdz brīdim, kamēr ar šīm izpausmēm iespējams sadzīvot, nevienu neapdraudot. Ja katrā tikšanās reizē sarunas aizvirzās pie ierasti nikniem pārmetumiem vai neapmierinātas gražošanās, rāties ir veltīgi.

Tā vietā jāiemācās noteikt robežas – mammu, esmu atbraukusi, lai tev palīdzētu. Es tevi mīlu, tu esi man svarīga, bet vairs neklausīšos, ja turpināsi mani vainot. Svarīgi runāt skaidri un labvēlīgi, taču saglabājot mieru un noteiktību: mammu, realitāte, ar ko tev jārēķinās, ir šāda. Realitātē, kur pieaugušie bērni jūt, ka dod vecākiem labāko, ko var, noteikti ir vieta arī domai par pansionātu.

– Kā parunāties ar sevi, ja vainas izjūta tomēr rodas?

– Psiholoģijā ir tāds termins "radikālā pieņemšana". To izstāstīt ir vieglāk nekā praktizēt. Taču, ja tā ir notikusi, pēc skumjām, sāpēm un lielā grūtuma, kas gandrīz vienmēr ar šādu lēmumu saistās, iestājas vismaz relatīvs miers. Vairs nemēģinām mainīt to, kas nav maināms. Pat domās ne. Apzinoties, ka pasaulē ir daudz sāpīgu lietu, ko jāspēj pieņemt, es nevis sev iestāstu, ka mans lēmums ievietot mammu vai tēti pansionātā bijis labs, bet apzinos, ka šajā situācijā tas ir labākais, ko bija iespējams pasākt savā, savas ģimenes un savu tuvo cilvēku labā.

Filosofijas, kas palīdz šādus grūtus brīžus izturēt, ir dažādas, bet tās visas satiekas aicinājumā pazemīgi tvert tos dzīves notikumiem, arī ļoti sāpīgos, ko nav iespējams ietekmēt. Iedrošinājumā uzlūkot šādus pārbaudījumus ar labvēlīgi pieņemošu un patiesi piedodošu skatu. Tad izturēt dvēseles smeldzi, kas sarežģītas izšķiršanās reizēs tomēr var uzplaiksnīt, ir daudz vieglāk. Pat gadījumos, kad tuvinieki vecā cilvēka ievietošanu pansionātā vilkuši tik ilgi, ka cilvēks jau ir pavisam novārdzis. Nonācis jaunos apstākļos, bieži vien viņš drīz izdziest. Tad var pat gadīties, ka melno smagumu gribas novelt uz to, kurš šajā izvēlē bijis dedzīgākais – rīkojamies, darām!

Emocionāli iebildēji vienmēr šķiet patīkamāki – tāds taču žēlo veco māmuļu vairāk nekā aicinātājs uz skarbu izlēmību. Ar to jārēķinās, ka dzirdēt patiesību ir ļoti grūti, un bieži tas, kurš pirmais to pasaka skaļi, kļūst par slikto. Rēķināties ar neaprēķināmo – arī tas pieder pie radikālās pieņemšanas. Vienlaikus saprotot – pieņemt sāpīgus lēmumus nenozīmē, ka esam slikti cilvēki vai ka mums ir draņķīgas attiecības ar saviem tuvākajiem.

– Ko vēl vajadzētu piebilst, lai iedraudzēties ar pansionātu būtu vieglāk?

– Saprast, ka neviens pansionāts nav salīdzināms ar pieczvaigžņu viesnīcu. Šo aprūpes iestāžu standarti pie mums ne tuvu nav tādi kā ārzemēs, un tie paaugstinās ļoti lēni. Taču, neraugoties ne uz ko, mums tomēr vajadzētu tuvināties pārliecībai, ka pavadīt mūža nogali pansionātā, kur pieejama gan medicīnas darbinieku, gan sociālo aprūpētāju palīdzība, ir visnotaļ pieņemama prakse, nevis peļama rīcība. Tā pat ir salīdzināma ar nepieciešamību laist bērnu bērnudārzā. Ja vecāki var atļauties neiet uz darbu un bērna audzināšanu nodrošināt paši – ļoti labi, bērnudārzs nav vajadzīgs. Bet tiem, kuriem šādu iespēju nav, tieši šis risinājums ir vispiemērotākais. Kā iesmej anekdote – lai, izejot no mājas, bērns nav jāpiesien pie galda kājas.

Atceros – mammīte bija tik laimīga. Lilijas stāsts

Jau pagājis gads, kā manas mammītes starp mums vairs nav. Viņa nomira pansionātā. Vienīgais, kā pēdējos brīžos būtu varējusi palīdzēt – būt pēc iespējas vairāk kopā –, nebija īstenojams, jo viņas aiziešana notika pandēmijas laikā.

Manai mammai bija 80 gadu. Viņa bija pieradusi dzīvot viena un pārcelties uz Rīgu pie manis nevēlējās. Arī man likās, ka tas nav risinājums, jo laukos, savā ierastajā vidē, viņa bija spiesta iet uz veikalu, uz kapiem, pie draudzenēm. Pie manis, pašā Rīgas centrā, viņa pat laukā no dzīvokļa nebūtu gājusi.

Braucu pie mammītes vismaz reizi nedēļā, arī uz divām trim dienām. Vairāk nespēju, jo bija savs darbs, mācības, ģimene. Taču jutu, ka pamazām viņā aug augumā aizvien lielāka vientulība, bailes, neapmierinātība. Tad jau arī insults bija klāt. Mammīti paralizēja, tomēr slimnīcā neņēma – pārāk veca. Gan es, gan mani dēli nu kārtojām savas lietas tā, lai kāds pastāvīgi būtu slimniecei klāt, uz maiņām braucām un dzīvojām pie viņas. Pēc mēneša mammai atjaunojās spēja kustēties, tad ar katru dienu vairāk viņa no savas iedomu, tēlu un sajūtu pasaules atgriezās šajā realitātē.

Tieši tajā laikā apstākļi sakārtojās tā, ka radās iespēja tikt veco ļaužu pansionātā, kas atradās tikai pāris kilometru no viņas mājām. Šo iespēju apspriedušas, abas ar prieku to pieņēmām. Ar domu, ka šīs pārmaiņas ir tikai uz laiku, kamēr atjaunosies veselība, sakravājām mantiņas un devāmies uz pansionātu. Jau pirmo divu mēnešu laikā, baudot labu aprūpi un atrodoties starp līdzīgiem, mana stiprā mamma sāka staigāt. Par atgriešanos mājās vairs pat dzirdēt negribēja. Tāds risinājums apmierināja arī mani – viņai nebūs tik vientuļi.

Mammītes dzimšanas diena ir vasarā; divus gadus sarīkoju tās svinēšanu viņas mājās dārzā. Uz svētkiem ielūdzu arī visus pansionāta iemītniekus un personālu. Kad nāca vietējie apsveicēji ar lauku puķēm rokās, redzēju, ka mamma ir patiesi laimīga. Trešās vasaras vairs nebija, jo pasaulē sākās kovids. Mani pie viņas vairs nelaida, mūsu pastaigu līdz kapiem un dārzam, kur varējām izrunāties un kārtīgi izsmieties, vairs nebija. Savā demences vīziju skartajā prātā mana mamma, nevarēdama saprast, kāpēc es pie viņas vairs nebraucu, aizvien vairāk sabruka.

Joprojām esmu ļoti pateicīga personālam, ka, neņemot vērā striktos ierobežojumus, man tomēr atļāva videozvanus, šad tad pat uz pāris minūtēm ielaida viņu apciemot – samīļot, paturēt rociņu. Diemžēl tajās retajās reizēs, kad drīkstējām satikties, mammīte mani vairs nepazina. Saprata tikai to, ka esmu viņai mīļa, bet neatšķīra, vai esmu māte vai meita. Arī kustēties vai staigāt pa istabiņu vairs negribēja – pamestības un vientulības izjūta bija viņu sagrauzusi. Dzīvot vairs nebija vēlēšanās, bet no nāves bija bail. Tas bija beigu sākums.

Atceroties šo posmu viņas, tātad arī manā dzīvē, esmu sapratusi, ka vairāk par zālēm un tīriem palagiem cilvēkam vajadzīga tuvu cilvēku klātbūtne un mīļums. Tam, vai tas tiek saņemts un dots atpakaļ lauku mājā, pilsētas dzīvoklī vai pansionātā, nav nekādas nozīmes.