Ukrainiete Irina, stāvot Latvijas lielveikalā, uzzināja, ka krievu karavīri sabombardēja viņas dzimtās mājas
Dienā, kad ukraiņu ģimene Irina, Jurijs un viņu 3,5 gadīgais dēliņš Nils vēlējās no ciemošanās Latvijā atgriezties Ukrainā, sākās karš viņu dzimtenē. Saistībā ar to Irina intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par saviem pārdzīvojumiem. Lai nekristu panikā un depresijā, viņa katru dienu palīdz gan ukraiņu bēgļiem, gan ar humānās palīdzības organizēšanu.
Patlaban Irinai ir 31 gads un viņa atrodas Latvijā, bet vēl pavisam nesen viņa dzīvoja savā tēvzemē.
“Esmu dzimusi Ukrainā, nodzīvoju tur 16 gadus. Mans otrais tēvs ir latvietis, un mamma ar viņu apprecējās, kad man bija četri gadi. 16 gados vecāki paņēma mani uz Latviju, lai es iegūtu augstāku izglītību, un šeit es nodzīvoju līdz 25 gadu vecumam. Regulāri, divreiz gadā uz 1-3 mēnešiem es braucu ciemos uz Ukrainu un tur arī satiku savu vīru. Gadu mēs nodzīvojām Ukrainā, pēc tam atkal 5 gadus Latvijā un pirms pusotra gada pārvācāmies uz Ukrainu, lai dzīvotu tur pastāvīgi.”
Paldies Dievam, ka atlidoja uz Latviju visi kopā
Februāra vidū ģimene atbrauca uz Latviju, lai nokārtotu dažādus dokumentus. “Bet tajā dienā, kad mums vajadzēja atgriezties atpakaļ, sākās karš Ukrainā.” Var teikt, ka viņi visi kopā atlidoja pavisam nejauši.
Irinai ar dēlu nemaz nevajadzēja doties uz Latviju, jo parasti darīšanas šeit bija tikai vīram. “Mēs kopā atlidojām kompānijas pēc, jo šeit dzīvo draugi, omes un gribējām ar viņiem satikties. Ja es strādātu, mēs noteikti nelidotu, jo bērns ietu bērnudārzā un neviens man nedotu atvaļinājumu. Pirmo reizi esmu pateicīga, ka man nebija darba. Un kārtējo reizi saku paldies savai intuīcijai.”
Lielveikalā uzzināja, ka viņas dzimto pilsētu sabombardēja
Uz Latviju ģimene atlidoja tikai ar rokas bagāžu, tāpēc viņiem nebija gandrīz nekādu drēbju un citu sadzīvē nepieciešamo lietu. “Kad vācamies, saprātam, ka katru reizi braucienam ņemam daudz mantu, tāpēc šoreiz nolēmām: “Priekš kam? Mēs būsim tur tikai nedēļu. Drīz taču atgriezīsimies”.
Kara bērni: pašas spēcīgākās fotogrāfijas no Krievijas agresijas Ukrainā
Mums kā karavīriem bija līdzi “zeķes, apakšbikses un gāzmaska”. Bērnam arī bija līdzi 2 drēbju komplekti. Es pat nerunāju par rotaļlietām, jo tas tagad nav svarīgi. Kad mamma jau pēc nedēļas man prasīja: “Cik jau var staigāt un gulēt tajās pašās drēbēs?”, man bija vienalga, jo es biju aizņemta ar bēgļu nogādāšanu un humānās palīdzības organizēšanu. Nav laika domāt par sevi. Bet, kad ome pateica, ka atrada vienu vecu maiciņu bērnam, bet tā esot ar caurumiem, mēs sapratām, ka nepieciešams doties iepirkties.”
Aizbraucot uz lielveikalu “Spici” un iegādājoties drēbes, Irinai atnāca ārkārtas ziņas kopējā čatā par Ukrainā notiekošo ar video no Ukrainas prezidenta. Viņš informēja, ka tikko Irinas dzimtajā pilsētā Viņņicā krievu karavīri izšāva vairākas bumbas. Nebija teikts, kur tās trāpīja, bet pilsēta ir tik maza, ka ar bumbām pietiktu, lai to iznicinātu.
“Es stāvēju ar drēbēm rokās un skatījos ziņas. Iekšā iestājās tukšums un klusums. Cilvēki gāja apkārt un skatījās uz mani. Man likās, ka viss notiek ļoti lēni un es pamazām jūku prātā, jo galvā nevarēja saiet kopā bilde ar manu atrašanās vietu veikalā, kur cilvēki bezrūpīgi dara ikdienas lietas, ar to, ko es dzirdu. Pēc tam es haotiski sāku mēģināt noskaidrot, kur trāpīja bumbas. Tās trīs minūtes man iekšā samainījās daudz emociju. Es nenovēlu nevienam cilvēkam to kaut kad izjust.”
Nesēdēja un nebaidījās
Runājot par savām emocijām, sākoties karam, Irina norādīja, ka iepriekš pārāk daudz neinteresējās par politiku un neskatījās ziņas, taču pēdējā laikā viņa bija labi informēta par regulāriem kara draudiem. Par tiem runāja visapkārt. Gan Irinas, gan Jurija vecāki aktīvi skatījās ziņas un katru reizi informēja par datumiem, kad sola uzbrukumu. Draugi un radi no ārzemēm daudzkārt vaicāja, vai pāris nebaidās, ka sāksies karš.
“Mēs nebaidījāmies, tā arī atbildējām. Ja sāksies, tad sāksies! Tad jau vairs neko. Vai nu ir kaut kas aktīvi jādara vai nav jādara, bet nav vērts tikai baidīties. Tas nav produktīvi. Kā arī ikdienas uzdevumus un lietas neviens nebija atcēlis.”
Irina atsauca atmiņā, ka pēdējā laikā ukraiņus katru nedēļu biedēja ar kara sākumu. Izskanēja vairāki iespējamie uzbrukumu datumi, un iedzīvotāji jau bija pieraduši, ka aptuveni gadu solīja kara sākumu, bet nekas īsti nenotika. “Katru dienu gaidīt karu nebija iespējams, jo nervu sistēmas tam nepietiktu.”
Kara plosītā Ukrainas pilsēta Irpiņa 2022. gada marta sākumā
Krievu draugi noticējuši Putinam
Irina atklāja, ka viņai ir arī daži paziņas Latvijā, kas atbalsta Krievijas uzbrukumu. Viņi aicinājuši Irinu nepārdzīvot un nebaidīties, jo krievu mediji notiekošo raksturojuši kā operāciju, kuras mērķis esot tikai militārie objekti. Viņi noticējuši, ka karavīri neaizskars nevienu civiliedzīvotāju un šaus tikai pa šiem objektiem.
Viņi arī ticot, ka līdz šim brīdim neviens krievs un ukrainis karā neesot miris, un tas viss esot tikai feiki (nepatiesas ziņas). To Irinai stāstot krievu paziņas, mēģinot pārliecināt par Krievijas nevainību, tāpat kā tas notika karā ar Sīriju, Gruziju, Čečeniju utt.
“Krievi man raksta “Ukrainā ir nacisti un benderovci, kuri 8 gadus Donbasā izvairoja sievietes un pat meitenes. Nogriež galvas cilvēkiem un kliedz “Slava ukraiņiem!” Tieši tajā pati momenta es atcerējos, ka vēl skolā esmu redzējusi tādu pašu video, bet ar domu, ka to dara čečeni. Tad sapratu, ka Krievijas propaganda darbojas pēc viena šablona. Ne es personīgi, ne mani draugi, ne arī paziņas Donbasā neredzēja tos nacionālistus un pat tādus stāstus nedzirdēja.”
Patiesība redzama radu un draugu ziņās
Par patiesību ziņo gan Ukrainā palikušie Irinas radi (tēvs, omīte, vīra vecāki), gan daudz draugu. “Viņi filmē no saviem logiem, ka bumba trāpa 1 km attālumā. Vai iznicinātas mājas, stāvot uz ielas, un rāda šos video man. Tas nav feiks, ko atradu internetā un nesapratu, kas tur notiek. Es visas tās šausmas redzu! No Harkovas pilsētas palika nodedzinātas un nopostītas mājas, cilvēki tur sēž bez drēbēm, ēdiena un medicīniskās palīdzības!
Gājiens "Kopā par Ukrainu! Kopā pret Putinu! Rīgā 2022. gada 5. martā
Bet Krievijas ziņas rāda tiešo translāciju no Zaporožjes pilsētas, it kā tas ir Harkovā un saka skatītājiem: “Redzat? Harkovā viss ir labi, nekas nav sabombardēts, kā rāda Eiropas ziņās”. Tas ir informācijas karš. Kā arī Krievijas televīzijai bija slinkums mainīt aktierus un ziņās tā paša sieviete vakardien bija stjuarte, bet šodien viņa sēž blakus Putinam. Tāpat arī tas aktieris, kas vakardien bija Donbasā, bet šodien viņš ir atbrīvotais karavīrs no salas “Zmejinij”. Bezkaunība līdz smiekliem. Kaut gan nē. Smieklīgākais ir, kad cilvēkiem stāsta, ka ukraiņi šauj paši sevi.”
Dzirdēja, kā draudzene Ukrainā bēga no uzbrukuma
Irina norādīja: kārtējās pārrunās starp Krieviju un Ukrainu bija panākta vienošanās, ka būs nodrošināti zaļie koridori, bet brīdī, kad humānā palīdzība aizbrauca palīgā, krievu karavīri šāva uz tām mašīnām un parastiem cilvēkiem. “Viņi neievēroja vienošanos. Cieš daudz civiliedzīvotāju, pieaugušie un bērni mirst, viņu mājas ir sapostītas.”
Nesen Irina runājusi ar savu draudzeni Ukrainā, un telefonsarunas brīdī dzirdējusi gaisa uzlidojuma trauksmi, ka atkal gaidāms uzbrukums. “Dzirdēju, kā viņa skrien, lai kaut kur paslēptos. Un redzēju omīti, kura skrien un raud. Tik žēl viņas palika. Draugi saka, ka viņiem visu laiku liekas, ka skan trauksme par uzbrukumu. Viņi atrodas tādā saspringumā, ka jau vairs nevar noticēt, kur ir realitāte.”
Asaras izspruka tikai dažas reizes
Runājot par savām sajūtām saistībā ar karu, Irina atzina: “No paša sākuma es esmu kā akmens. Man liekas, ka es neko nejūtu. Pirmās dienās šokā es varēji mierīgi staigāt bez jakas, jo pat nejutu, vai man ir auksti. Atnākot mājās, izrādījās, ka esmu nosalusi un nejūtu savu ādu. Es nesēžu un neraudu. Tas negaidīti notika tikai dažas, liekas, trīs reizes, kad mana nervu sistēma neizturēja.
Pirmajā reizē tas bija tad, ka redzēju, kā sašāva māju, kurā bija bērns. Otrā reize bija, kad mans tuvs radinieks iestājās par Krieviju un mēģināja pārliecināt, ka video par šausmām Ukrainā ir feiks. Es nonācu bezpalīdzības stāvoklī. Vēlējos pierādīt, ka tas viss notiek, nevarēju pieņemt, kā cilvēks to var nesaprast!
Bumba bija uzkritusi tieši meitenītei un viņas brālītim…
Par trešo reizi… Trešā reize bija tad, kad es sniedzu morālo atbalstu kādam Ukrainas karavīram. Viņš padalījās ar mani par situāciju ar kādu meitenīti, kas bija kopā ar savu mazo brālīti atnākusi pie viņiem pēc palīdzības Donbasā.
Bērni bija palikuši bez vecākiem un karavīri viņus baroja, glāba un slēpa, kad bija uzbrukumi no Krievijas puses. Kārtējā uzbrukumā karavīri bērnus atstāja patvērumā un aizskrēja karot. Kad ukraiņu karavīri attālinājās 200 metrus no viņiem, bumba bija uzkritusi tieši meitenītei un viņas brālītim… Bērni nomira. “Es nekad nepiedošu viņiem to,” teica karavīrs.
“Kad viņš to stāstīja, man bija jāturas, lai viņu atbalstītu. Bet, kad par to atcerējos, sēžot mašīnā viena pati, tad sāku raudāt. Nevarēju izturēt. Tādus stāstus cilvēks vienkārši nevar pavilkt.” Irina uzsvēra, ka kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainā bojā gājuši vairāki desmiti bērnu.
Draugi sēž pagrabā un gaida, kad varēs aiziet uz tualeti
“Mani draugi pagājušajā nedēļā atradās viskarstākajā Kijevas punktā, kur no paša kara sākuma neapstājoties šāva - blakus Gostomeļai. Viņi jau vairāk nekā desmit dienu kopā ar kaimiņiem un mājdzīvniekiem sēdēja vienā pagrabā. Draugiem bija kaut kāds ēdiens, kas gāja uz beigām. Nopirkt, protams, neko nevarēja. Viņi gaidīja, kad var atstāt pagrabu, lai vienkārši aizietu uz tualeti, nerunājot nemaz ne par ko citu.
Viņiem nācās pamest visu: Kongresu namā ierīkots Atbalsta centrs bēgļiem no Ukrainas
Rīgā, Kongresu namā atvērts atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem, kur tiek sniegta iespējami pilnvērtīga palīdzība no Krievijas uzsāktā kara aizbēgušajiem ukraiņiem.
Un pēc šī visa, kad cilvēki saka par feiku, mani piepilda niknums. Kā var tā negribēt neredzēt visu, kas notiek?!”
Grūti pieņemt palīdzību
Jautāta par Latvijā saņemto palīdzību, Irina atklāja, ka viņai ir grūti lūgt palīdzību un kauns saņemt to, zinot, ka Ukrainā iedzīvotājiem pat nav šādas iespējas. “Es pirmo brīdi nevarēju ieēst tāpēc, ka tur cilvēkiem nav ko ēst. Kā es varu būt priecīga par kaut ko, kad cilvēki tur mirst?
Es psiholoģiski nevaru aiziet pēc palīdzības. Vienīgais: es palūdzu draugiem atdot kaut kādas vecas nevajadzīgas rotaļlietas manam bērnam. Un draudzene pat nopirka jaunas un atnesa mums. Es labi runāju latviski, bet saprotu, ka ir daudz citu cilvēku, kuriem nav tādu iespēju – viņi nerunā latviski, viņi vispār nesaprot, kur atrodas.” Irina apzinās, ka ļoti daudziem ukraiņiem ir krietni sliktāki sadzīves apstākļi nekā viņas ģimenei.
Par bērnudārzu jāmaksā 530 eiro
Kā vienīgo pamatīgo atbalstu, kas viņu ģimenei būtu nepieciešams, viņa minēja palīdzību bērnudārza maksas segšanā. Viņi atraduši mazākumtautības bērnudārzu netālu no savas dzīvesvietas, bet par to jāmaksā 530 eiro mēnesī. “Pat ar dotāciju tagad ir grūti atļauties katru mēnesi atdot tik lielu summu par bērnudārzu, mēs nezinām, cik ilgi ievilksies karš un kad būs nepieciešama nauda”.
Sanāk, ka par pirmo bērnudārza mēnesi jāmaksā 530 eiro, bet pēc tam vairāk nekā 250 eiro katru mēnesi. “Mums 250 eiro tagad ir ļoti dārgs pasākums. Tur man būtu noderīga valsts palīdzība. Būtu ļoti labi, ja bērnudārzi varētu uzņemt ukraiņu bērnus bez maksas. Tas ir vienīgais. Drēbes mēs nopirksim, pārtiku mēs varēsim sev paši nodrošināt, kā tas bija Ukrainā, bet katru mēnesi maksāt par bērnudārzu tik daudz ir sāpīgi.”
Aktīvi palīdz tautiešiem
Jurijs patlaban strādā attālināti, bet Irina aktīvi darbojas, palīdzot ukraiņiem. “Es tagad pat netaisos meklēt darbu, jo organizēju humāno palīdzību Ukrainai un tās iedzīvotājiem, brīvprātīgiem un bēgļiem. Kamēr neesmu kara laukā, varu savienot cilvēkus, kuriem nepieciešama palīdzība, ar palīdzības sniedzējiem.”
Irina mēģina palīdzēt ukraiņiem no rīta līdz vakaram, un patlaban viņai pat nebūtu laika strādāt algotu darbu. Viņa zina arī vairākus latviešus, kas skaitās darbā, bet realitātē gandrīz visu dienu pavada, dažādos veidos palīdzot ukraiņiem.
Tagad palīdzība bēgļiem ir vienotāka un koordinētāka. “Bet sākumā bija ļoti grūti. Cilvēkiem iestājās panika, neviens nezināja, ko darīt, kur skriet. Visi tikai sāka kaut ko pa daļām organizēt. Sākumā bija miljons pieprasījumu no katra cilvēka bez vienota informācijas avota. 100% spēka aizgāja tam, lai tikai atrastu un savienotu atsevišķus pieprasījumus, kā arī pārbaudītu informācijas patiesumu. Bija arī gadījumi, kad krievu dezertieri speciāli rakstīja “Instagramā” pieprasījumus par palīdzību un pēc tam nogalināja tos, kas nāca palīgā,” Irina raksturoja palīdzības sniegšanu.
Kā var būt fake news, ja pilsētas ir nopostītas un cilvēki ir miruši!
Sarunas noslēgumā Irina izteica sirsnīgu pateicību latviešiem, kuri kā brāļi paceļas un palīdz. “Visus spēkus latvieši tagad atdot atbalstam ukraiņiem, aktīvi palīdz, ziedojot gan savu laiku, gan spēkus, gan naudu, gan daudz vajadzīgo lietu, kā arī brauc ar privātām mašīnām līdz robežai, nogādājot humāno palīdzību un paņemot bēgļus atpakaļceļā.”
Vienlaikus viņa vērsās pie tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas labprātīgi mīt Krievijas informatīvajā telpā un skatās okupantu kontrolētos medijus. Lai gan viņi var maldīgi domāt, ka karš Ukrainā ir feiks un propaganda, jāsaprot, ka šajā karā mirst gan krievi, gan ukraiņi.
Krievijā dzīvojošajiem ir grūtāk kaut ko mainīt, jo alternatīvo viedokļu paudējos neklausās un viņus savāc varas iestādes, bet Latvijā dzīvojošajiem Krievijas atbalstītājiem ir daudz un dažādu iespēju.
Ukrainas brīvības cīņu pirmās septiņas dienas
Pagājušas septiņas dienas, kopš Krievijas agresijas Ukrainā.
Putina atbalstītāji, lūdzu, parunājiet ar kādu ukraiņu bēgli!
Tiem, kas domā, ka karš un posts Ukrainā ir feiks, Irina apsolīja pēc tam personīgi organizēt ekskursijas pa pilsētām, kuras noslaucītas karā un no kurām palikusi pāri tukša vieta. “Lai viņi atnāk uz Rīgas Kongresa namu, kur vācas kopā visi ukraiņu bēgļi! Lai viņi paskatās uz tiem, kas nedēļu gulēja metropolitēnā, kas bēga no šaušanas un redzēja ar savām acīm mirušos uz ielas. Atnākot uz turieni un parunājoties ar kādu bēgli, nepaliks šaubu.
Sēžot siltās mājās un skatoties ziņas, nekad nesapratīsi, kur ir patiesība. Vienmēr ir iespēja redzēt visu dzīvē un personīgi pārliecināties, kur ir taisnība. Bet vai ir vēlme?”
