Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Sirds ir muskulis, kas jātrenē, lai izturētu grūtākus brīžus, un es to trenēju, strādājot pie savām lomām," atzīst Inese Kučinska. (Foto: Oļegs Zernovs)

 

Inese Kučinska: "Cilvēki nodod, un tas ir ļoti sāpīgi"

Intervijas
6. martā 07:04 2022. gada 6. martā 07:04
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Viņas kalsno stāvu ir dreijājušas kārtīgas radošas mokas un dzīves kaislības. Apdauzījusies agrā jaunībā, viņa mīļotajam vīrietim ļāva sevi salikt kā Rubika kubu, un viņi ir kopā jau divdesmit astoņus gadus. Tāda neērta savienība, viņš – Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, viņa – teātra vadošā aktrise Inese Kučinska. Apkārt ir daudz nenovīdības, bet viņa peldas ledainā jūrā, uzliek austiņās “draivīgu” mūziku un visu slikto nodejo nost. Žurnāls "OK!" ar aktrisi tikās, vēl pirms bija sācies karš Ukrainā.

Tu uz skatuves izspēlē dažādus cilvēku mūžus – vai tev ir bijis laiks apsēsties un padomāt pašai par savējo?

Nav jau variantu. Es gribot negribot atskatos uz piedzīvoto, nospēlēto, pieļautajām kļūdām. Piecdesmit gadi ir atskaites punkts. Bagāža gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē ir pietiekami liela, varu teikt – esmu laimīga sieviete, man ir četri bērni, augsts profesionālais novērtējums. Šobrīd cenšos atbrīvoties no pārlieku lielas atbildības sajūtas, kā arī neiespaidoties no tā, kādu mani grib redzēt citi. Esmu pret sevi ļoti prasīga, un reizēm perfekcionisms liedz izbaudīt procesu, tvert impulsus, ko sniedz katra diena. Gribētos nedomāt par to, kā būtu labāk, bet vienkārši būt. Mazāk raizēties. Negribu liekuļot, ka ir “baigi” viegli - o, man ir piecdesmit, super, dzīve tikai sākas!... Tā nav. Saproti, ka priekšā ir mazāk nekā aiz muguras, un tas rada vēlmi piešķirt atlikušajam laikam jēgu.

Nav sarežģīti dzīvot ar vieglumu divdesmit gadu vecumā, bet tad meitene kļūst par mammu. Kad bērni paaugušies, izrādās, ka dzīvot ar vieglumu nav tik vienkārši.

Jaunībā ideāli vēl nav sabrukuši, arī par to, ka divi cilvēki kopā var būt laimīgi visu mūžu. Kad ilūzijas zūd, vērtību skala mainās. Tu būvē nākamību, izglītojies, veido ģimeni, dzemdē bērnus, kādu laiku tas stabili turas, līdz nāk kāda vilšanās – vai nu caur nepareizām izvēlēm, vai caur kļūmīgu soli attiecībās, vai kā citādi... Un vērtību skala atkal mainās. Dzīve sadalās pa nogriežņiem, un katrā ir savi atskaites punkti. Kad kļūsti vecāks, paliec aci pret aci ar sevi pašu. Tomēr, lai cik vilšanos bijis, mazā meitene manī arvien vēl tic.

Uzticas cilvēkiem?

Jā. Mamma mēdza teikt: “Meitiņ, tu esi tik naiva!” –  mēģināja mani pasargāt no sūrās dzīves. Es, protams, neatkāpos no saviem ideāliem, bet laiks gāja, un mammai bieži vien izrādījās taisnība – cilvēki nodod, un tas ir ļoti sāpīgi. Tu vilies, bet tad dzīve piespēlē citu scenāriju un tu atkal notici.

Esi teikusi, ka esot meitene no Velnciema.

Tas ir tilta tajā pusē, Jaunliepājā, tur pārsvarā ir daudzstāvu nami, lieli pagalmi. Bērnībā biju ļoti mīlēta. Vecākiem gāja dažādi, bet es nekad nejutos mīlestības apdalīta. Man ir brālis, kurš ir septiņus gadus vecāks. Pēc vecāku aiziešanas kļuvām īpaši tuvi.

Biji delverīgs skuķis?

Jā, dragāju kopā ar puišeļiem, līdām pāri žogiem, zagām plūmes, vienmēr apdauzītiem ceļgaliem, riktīgs huligāns. Vecākus sauca uz sapulcēm, jo biju taisnības cīnītāja, runāju pretī skolotājiem. Biju dzīvespriecīgs bērns, atvērts pasaulei. Gāju visādos pulciņos, piedalījos dzejoļu konkursos, spēlēju klavieres. Tad - pat nezinu, kāpēc - kļuvu trauksmaināka un nopietnāka. Lai gan turpināju dauzīties arī pēc iestāšanās teātra studijā…

Liepājā ir daudz iespēju...

Jā, bet daudz kas mainījās, kad kļuvu par mammu. Man bija deviņpadsmit.

Tad tev mamma teica, ka streb karstu?

Jau stipri pirms tam… Ar pirmo vīru sagājām kopā strauji, viņš bija vēl trakāks par mani. Staigājām noplīsušos džinsos, ādas jakās pa Liepāju divi bezdarbnieki. Mamma centās mani pasargāt, teica: “Inese, bēdz no viņa!”     

Viņš bija no rokeriem?

Teiksim, huligāns. No nepaklausīgajiem, sliktais puisis. Viņam bija sarežģīta bērnība, man instinktīvi gribējās rūpēties. Mīlestībai, šķiet, bija piejaukta līdzatkarība un mātišķums, gribējās otru sasildīt, apmīļot. Nevarēju aiziet no attiecībām, man bija viņa žēl, es noliedzu sevi, pilnībā atdevos. Piedzima bērniņš, un tas turēja vēl ciešāk. Protams, vienā brīdī viss juka un bruka. Pieaugu un nobriedu, dzīves sākumskola bija devusi samērā rūgtu pieredzi. Tāda iestājos studijā.

Lai cik ciniski izklausītos, tāda personīgā pieredze ir vērtīgāka par desmit dzejas grāmatām.

To, ko iemāca dzīve, nevar dot neviena grāmata.  

Reizēm pieredze jāizdomā. Kā ar Ričardu III – jo tu pats taču neesi slepkavnieks. Esi mēģinājusi uztaustīt tumšo pusi sevī?

Ar lomām ir interesanti – reizēm nopietnā materiālā atklāj tādas līdzības ar sevi, ko pat nezini, vai vēlies ieraudzīt, taču nākas! Protams, skatuvei piestāv lielas drāmas un kaislības, un, ja, teiksim, esi piedzīvojis nodevību, tad uzkāp uz dēļiem un iebliez ar savu pieredzi prožektoru gaismā uz pilnu klapi – tā, ka dēļi trīc.

Foto: Oļegs Zernovs

Kad izdomāji studēt, palīdzēja mamma?

Jā. Mamma aizgāja pirms trim gadiem. Patiesībā sēras, ilgas nebeidzas. Tās nav vairs tik smagas, bet... Mamma palīdzēja izaudzināt visus četrus bērnus. Apbrīnoju mātes mīlestības spēku. Viņa strādāja no septiņiem rītā līdz trijiem dienā, pēc tam nāca pie manis un no pusčetriem (reizēm līdz pat vienpadsmitiem vakarā) bija ar maniem bērniem – mainīja pamperus, lika vannā, gatavoja pusdienas, vakariņas. Mans vīrs divpadsmit gadus strādāja Rīgā, mamma šo gadu laikā bija milzīgs atbalsts.

Kā tu viņu laidi?!

Domāju, tas bija skaists laiks. Nebija vietas pārmetumiem, rutīnai, paguvām noilgoties.

Deficītu divpadsmit gadu laikā nejuti?

Mans vīrs ir labākais tētis maniem bērniem, kādu vien varu iedomāties, vienmēr ir piedalījies bērnu audzināšanā un ir bijis mans drošais balsts. Tomēr mammas klātbūtne manā dzīvē bija un palika ļoti būtiska. Viņas palīdzība bija neatsverama, lai gan esam arī ļoti rājušās… Mamma bija principiāls cilvēks, kontrolieris, viņai likās, ka visam jābūt tā, kā viņa to redz. Protams, bija konflikti, bet… man viņas ļoti pietrūkst. Kad mamma aizgāja, mazā meitenīte manī kļuva ļoti trausla un vientuļa.

Sapratu – beidzot tu esi tiešām viena. Tev var būt draugi, bērni, vīrs, bet paliek ilgas pēc beznosacījuma mīlestības, ko kompensēt nevar neviens. Tu kļūsti vientuļa. Lai cik tev būtu gadu, kad aiziet mamma, tu pieaudz pa īstam. Nav, kas apsedz, pasargā, stāvi kalna galā, un tevi skar visas brāzmas.

Varētu domāt, ka mīlētie bērni ir auguši siltumnīcā…

Mums nebija siltumnīcas apstākļu. Dzīvojām ļoti pieticīgi, mamma strādāja divos darbos, tētim bija atkarība, tā ietekmēja ģimeni. Taču vecāku mīlestības mums ar brāli nekad nav trūcis.

 Vai, tavuprāt, beznosacījuma mīlestību var dot tikai vecāki?

Šķiet, ka tā. Attiecībās starp vīrieti un sievieti sākam kaut ko gaidīt, pieprasīt, parādās ambīcijas. Tāpēc, manuprāt, tuvojoties briedumam, var balstīties tikai uz sevi. Esmu ceļā uz to.

Ka otru cilvēku blakus nevajag?!

Nē, nē, bez vīrieša es dzīvot nevaru, viena – kategoriski nē. Bet rast emocionālo stabilitāti, pašpietiekamību sevī – to gan es gribētu.  

Kā tu sadzīvo ar saviem iekritieniem?

Ar mani tā arī ir – te bedrē, te no bedres laukā… Interesanti pašai ar sevi, paradoksāli. Ziedonis teica – ko lai es jums saku no tiltapakšas – ir zemu jākāpj, lai augstu redzētu. Skarbi, bet patiesi – ir jāsaņem sitieni un jāpiedzīvo kritieni, lai varētu soļot tālāk. Tas, protams, nenozīmē, ka turpmākais ceļš būs gluds.

Bet kas tevi nodzen tiltapakšā?

Laikam jau es pati. Teātra pieredze ir blīva, nav viegli izdzēst dzīves, kas manī noslāņojas. Tas, protams, bagātina, iemācos mīlēt cilvēkus, pieņemt. Tas pats Ričards – man viņš ir jāmīl kā sevi pašu, jāsaprot, jāattaisno, tikai tā var panākt, lai skatītājs izprot viņa kroplības iemeslu un sāk šim ‘’briesmonītim’’ just līdzi.

Tavs uzdevums ir sajust viņu ar muguras smadzenēm?

Un ar sirdi – tas ir muskulis, kas jātrenē, lai izturētu grūtākus brīžus, un es to trenēju, strādājot pie savām lomām.

Tev jābūt jūtīgai un vienlaikus sevi jāsargā, lai spētu būt sakarīga mamma.

Mājas dzīve prasa savu tiesu. Nevaru atļauties būt psihiski nelīdzsvarota, arī fiziski jābūt spēcīgai.

Kā tiec galā?

Ar mainīgām sekmēm. Nedomāju, ka bērni no manas labilitātes būtu cietuši. Esmu pratusi sevi mobilizēt un par viņiem rūpēties. Taču ir bijuši brīži, kad tas ir ietekmējis manu veselību, jo neļāvos pēcpirmizrāžu “paģirām”. Es nedrīkstu, man ir pienākumi. Savā ziņā labi – darbs ir darbs, mājas ir mājas, bet… Esmu dzirdējusi aktierus sakām: “Nav tādas lomas, no kuras es nevarētu iziet!” Tad man gribas teikt – acīmredzot tev nav bijis tādu lomu.

Dvēseli nevar atstāt uz grimētavas galdiņa kā parūku, ar to esi autobusā, pie jūras, teātrī…

Man ir ekskluzīvi apstākļi – dzīvoju piecas minūtes no jūras. Es brienu jūrā, un jūra paņem visu lieko.

Laimes hormons ir visos, un pašiem vien tas jādabū ārā. Sūtu draudzenei video, kā dejoju pie jūras. Ja vajag, arī izkliedzos, izraudos, man ir plaša emociju gamma! Reizēm gan māc slinkums un knapi līdz jūrai aizvelkos...

Pierunājot sevi?

Jā. Ko tad es gaidīšu – brīnumu? Tā nenotiek, ir jāpiestrādā. Uzlieku draivīgu mūziku, skābeklis ieplūst plaušās, un beigās jūtu, kā sirds gavilē un pati smaidu. Pirms pāris dienām pienāk vīrietis: “Vai drīkstu nofotografēt, jūs izskatāties tik laimīga…?” Sakautrējos: “Nē, man jādodas mājās.” Sievietei ir būtiski vismaz apjaust, kur viņā slēpjas laime, un ik pa laikam sev to atgādināt. Eju pa drūmu ielu, velku koferi, dodos uz Binnijas salonu pucēties Spēlmaņu naktij, kāds pretimnācējs saka: “Jūs labi izskatāties.” Domāju – es? Kapucē, drēgns… Bet – jā, iekšēji esmu priecīga. Un, kad pati ar sevi esmu harmonijā, citiem liekos skaista. Tie ir brīži, kad gadiem nav nozīmes. Šodien piecdesmitgadīga sieviete ir kā trīsdesmit piecus gadus veca, ja pieliek pūles. Protams, arī jauna vari būt veca, bet tas nav mans gadījums.

Foto: Oļegs Zernovs

Ir bijuši pelēki brīži, kad jāatrod sevī tas laimes kriksis?

Es to vien daru, bet gatavas receptes man nav, ļaujos impulsiem. Es apzinos, kas man palīdz būt priecīgai, dod spēku strādāt, likt citiem justies labi.

Tu mīlestību esot pierunājusi, teikusi debesīm, ko tev vajag, un tevi sadzirdēja.

Tik romantiski nebija. Teicu draudzenei: “Velns ar’ ārā, kā es gribētu tādu…”

...veci?

Jā, kārtīgu veci ap gadiem trīsdesmit pieciem. Pašai bija divdesmit trīs. “Kā es gribētu tādu – ar stiprām rokām, kas mani paņemtu, apskautu, mīlētu, un es justos drošībā.” Nekad neesmu cēlusi rokas pret debesīm: “Ak, Dievs, sūti man to liktenīgo vīrieti!” Acīmredzot auklēju to zemapziņā. Tā bija sagadījies, ka pirmajās attiecībās es biju tā, kas rūpējās.

Tev rokas vienmēr bija nosalušas…

Tās joprojām ir salīgas. Laukšteins teica: “Es tevi satiku melnā mētelītī ar baltu šallīti, plikām rokām…” Ar domu – nesaprotu, ko es tevī ieraudzīju. Ja tev, jaunai sievietei, ir trauma no iepriekšējām attiecībām, tad būvēt nākamās nav tik vienkārši. Viņš bija daudz pieredzējušāks, gudrāks, viedāks un kaut kā salika to manu kubiku-rubiku. Esam kopā jau divdesmit astoņus gadus.

Bet bija taču saderība, ne tikai aprēķins?

Kāds aprēķins! Nepagāja ne divas nedēļas, kad viņš bija gatavs mani vest uz dzimtsarakstu nodaļu, gribēja precēt! Mums bija ļoti vētrains sākums, nevarēju viņu atlaist ne uz mirkli, ļoti skaistas, kaislīgas attiecības. Bet toreiz viņam teicu: “Attopies!” Pēc tam nākamo piedāvājumu gaidīju divus gadus...

Viņš attapās uz diviem gadiem?

Jā, nomierinājās, bet blakus bijām katru dienu – gan mājās, gan teātrī…

Teātrī ne visi to pieņēma…

Protams! Kopš esmu ar Herbertu, par sevi ir nācies dzirdēt daudz, taču sen jau esmu imūna. Padsmit gadus nelasu komentārus, neļauju darvas pilei iekrist prātā. Tāpat jau līdz manai sirdij atnāk viss, jo esmu direktora sieva. Kad iepazināmies, viņš bija galvenais režisors, es – jauniņa, pilnīgi zaļa aktrise, tikko ienākusi teātrī, – arī tad bija viedokļi. Tas bija ļoti sarežģīts laiks, tāpēc savā ziņā labi, ka Herberts aizgāja no teātra. 1996. gadā gaidījām mūsu pirmo meitiņu. Bija pilnīga beznauda, ģimene jāuztur, viņš kā kārtīgs vīrietis izdarīja izvēli – nolika ambīcijas malā un aizgāja no teātra.

Ko Herberts Rīgā darīja?

Viņš bija gatavs darīt jebko. Wrigley kompānijā piegādāja veikaliem preces, staipīja kastes ar “košļenēm”. Divpadsmit gadu laikā Herberts kļuva par reģionālo menedžeri Baltijā un Latvijas filiāles vadītāju. Kad viņš no kompānijas gāja prom, visa komanda stāvēja kājās, padsmit minūtes viņam aplaudēja un uzdāvināja izlasi – divpadsmit lieliskus vīnus par divpadsmit nostrādātiem gadiem.

Lūk, tas ir mugurkauls…

Ir gan. Un to divpadsmit gadu laikā es pilnveidojos kā aktrise, apliecināju, ka man, lai tiktu pie lomām, nav jābūt galvenā režisora sievai. Kāds apgalvo – tev dod lomas tikai tāpēc, ka tu esi direktora sieva. Lai.. Sorry, visu esmu sasniegusi ar savu darbu. Es mīlu skatuvi – tā ir mana pieres vieta, no kuras varu būt atklāta gan pret sevi, gan pasauli.

Tā ir arī tava psihoterapija?

Kādā krīzes brīdī man piedāvāja iet terapijā, un es atteicos tieši šīs pārliecības dēļ –  mana terapija ir skatuve. Katrs nopietns darbs vispirms ir ielūkošanās sevī – tas ir process; ne tikai teksts, bet vesela dzīve, kuru padaru par savu. Es izbrienu neizbrienamus labirintus un, ja paveicas, satiekos ar sevi.

Transpersonālā psiholoģija cilvēku dziedina caur ieiešanu citos apziņas stāvokļos – ar normālām un nenormālām metodēm.

Kādas ir nenormālās?

Psihodēliskas vielas…

Jā, par to es arī esmu domājusi. Kad mamma aizgāja, šķita, ka vajag…

… sēnīti apēst?

Dēls, kurš dzīvo Amsterdamā, visu laiku mēģina pierunāt: “Mammu, tev jāapēd sēne!” Viņš argumentē tik pārliecinoši, ka man nav ko iebilst. Patiesībā es labprāt pamēģinātu, ja man nebūtu bail aizķerties tur “kaut kur”, no kurienes neviens vairs mani nedabūs atpakaļ. Man vēl gribas šeit atgriezties.

Varbūt teātris ir veselīgā apziņas stāvokļa maiņa – pieļauju, tu aizraujies un uz brīdi atslēdzies no visa reālā...

Tad uz savu dzīvi var paskatīties ar distanci, lai saprastu – mīļā meitene, tev tomēr viss ir kārtībā!

Aizmiršanās reizēm ir salda kā vīns.

Jā, un lielās lomas to paģēr.

Tu ļaujies?

Arī, bet es zinu, ko es daru arī tad, ja nezinu. Es apzinos, kur sākas un kur beidzas tēls. Citādi ceļš vestu pa taisno uz Tvaika ielu.

Liepājā ir sava Tvaika iela?

Jā, kā ar humoru saka Laura Groza – švilpiņmāja.

Nesen dzeltenajā presē varēja lasīt par kādu konfliktu, kurā tika pieminēts arī tavs vārds…

Zini, man ir viena laba īpašība – es nenododu draugus. Esmu pārliecināta, ka ar mani var iet izlūkos. Dievs mani māca caur attiecībām. Mīlestība var būt vienpusēja, draudzība – nē. Vajag atgriezenisko saiti. Attiecībās ar šo cilvēku ieguldīju daudz arī vēl tad, kad pieredzējuši teātra kolēģi teica: “Inese, viņa nav tava draudzene!” Bet es viņu kā draugu mīlēju, tāpēc attaisnoju. Arī tad, kad sākās netaisni uzbraucieni, apvainojumi. Man šķita – vai mazums…

Tu aizej pie jūras, izbļaujies un esi tīra?

Zini, šajā gadījumā nē. Man tiešām žēl tāda cilvēka, ir skumji, ka draudzība var pārvērsties “kaut kamā”, kas man nav saprotams…

Varbūt mazs nenovīdības velniņš sēž katrā, bet, ja kādu tiešām mīli, tas noplok.

Acīmredzot mana mīlestība bija vienpusēja. Ja es te tā skaļi runāju par savām labajām īpašībām, tad piebildīšu, ka man ir vēl viena – esmu tiešs cilvēks un ļoti mīlu kolēģus. Man nav problēmu pateikt otram: “Tas ir tik labi, ko tu dari!” Kolēģi zina, ka esmu viens no labākajiem skatītājiem, skatos pozitīvi, novērtēju ieguldīto darbu. Tagad ir ienācis jaunais kurss, man patīk viņu enerģija.

Kad mācījos 1. kursā, pēc festivāla Liepājas dzintars iegājām ciemos pie nākamā kolēģa. Tur bija viena aktrise, kura visu laiku zākāja citu aktrisi. Pie sevis nodomāju, ka gribētu būt tā, kuru zākā, nevis tā, kura to dara. Tukšas pļāpas galvā neņemu, bet konstruktīva kritika man pat ir nepieciešama.

Kas ir tikai tava telpa – procedūras, šopings, grāmatas, ceļojumi…?

Vismazāk laika man paliek pašai sev. Šobrīd gan tā kļūst vairāk, jo bērni ir izauguši. Esmu sākusi iet uz jogu. Vienmēr esmu bijusi aktīvās atpūtas piekritēja. Kad peldu jūrā vai āliņģī, es kustos, bet skatos, ka ir arī ūdenī “stāvētāji”. Tagad man arī āķis lūpā. Tas ir tāds “ommm” – es to gribētu varēt. Vakar bija pirmais mēģinājums…

Foto: Oļegs Zernovs

Kas ir tavs garīgums? Vai ej baznīcā, vai ir mācības, kas mierina, kam uzticies?

Nezinu, vai atbildēšu uz jautājumu. Man ir kāda atkarība, un domāju, ka tā ir laba atkarība – mīlestība. Aizeju uz baznīcu, bet tā nav mana pārliecība. Man ir savas mantras klusumā, vienatnē. Lasu un klausos, ko gudri cilvēki saka par šo dzīvi. Tas it kā nepavēsta neko jaunu, bet tajā ir precizitāte un domas skaidrība, kas palīdz izprast šo konkrēto brīdi.

Tu domā visaptverošu mīlestību vai mīlestību pret konkrētu cilvēku?

Mīlēt skaistas lietas un skaistus cilvēkus ir viegli, bet neglīto, kroplo... Gandrīz nelietoju vārdus “es nevaru ciest” vai “man riebjas”. Šis tas mani kaitina, bet vairs neesmu tik kategoriska, vairāk pieņemu citādo.

Saki paldies par to, kas tev ir dots?

Vienmēr. Ir raizes un rūpes, bet, kad redzu, caur kādām grūtībām iet cilvēki, liekas – ko es te peros, ko ņemos. Man ir daudz, par ko pateikties. Man ir veseli bērni – četri brīnišķīgi, talantīgi, absolūti atšķirīgi, spēcīgi un radoši.

Kad divi lielie jau izaudzināti, vai ar diviem jaunākajiem ir vieglāk?  

Nē, šis laiks diktē savu. Man ir aizdomas, ka bērni kā personības nobriest ātrāk, viņu iekšējā pasaule ir daudz komplicētāka. Man patīk, ka viņi domā globāli. Piemēram, meita nedzer no plastmasas pudelēm, jo zeme jau tā ir piedrazota. Viņi domā zaļi, pat mušu paņems trauciņā un izlaidīs pa logu. Protams, cits kosmoss ir sociālie tīkli. Viņi tajos pavada ļoti daudz laika, tur jebkurš var ieknābt, bet pusaudzis ir jūtīgs un trausls. Šo to, kas notiek ar maniem bērniem, nenojaušu, redzu tikai ārējas izpausmes – nomāktību... Gribētos viņus pasargāt, lai ārpasaule viņus neskar, taču katram jāiegūst sava pieredze.

Kopēju valodu esi atradusi? Vai viņi ir kā eži?

Es meklēju, tas nav vienkārši. Saku: “Esmu rokas stiepiena attālumā.” Aicinu uz sarunu, reizēm vienkārši cenšos apskaut, bet viņi šobrīd ir, jā, kā eži. Grib par varītēm pārraut nabas saiti un ātrāk tikt lielajā dzīvē. Es vēl viņus pieturu, gribas teikt: “Paga, tu vēl daudz ko nesaproti, kad būs astoņpadsmit…” Puikam jau ir, bet vēl mācās. Kamēr dzīvo ģimenē ar vecākiem, tev ir savi pienākumi un jābūt arī zināmai disciplīnai.

Ar kādiem izaicinājumiem esi pārkāpusi jaunā gada slieksni?

Iesākām darbu ar Lauru Grozu pie izrādes Teātris.

Tas ir tas pats…?

Jā, pēc Somerseta Moema romāna motīviem. Šie divi gadi man pagāja, nebaidos teikt, apjukumā. Kad sākās kovids, vecākā meita bija pirmajā saslimušo simtniekā, tā bija papildu panika. Elmārs Seņkovs uztaisīja Irānas konferenci, Spēlmaņu nakts Liepājā man “norāva jumtu” – saņēmu balvu kā aktrise, Seņkovs kā režisors, un otro gadu pēc kārtas saņēmu skatītāju balvu, kas ir balvu balva.

Apjukuma dēļ nespēju noformulēt savu paldies, lai gan pateicība manī ir milzīga. Saņemu ārkārtīgi lielu skatītāju mīlestību. Vasarā nospēlējām divdesmit koncertus – Paula, Kalniņa – cilvēki, noilgojušies pēc tā, saviļņojumā cēlās kājās. Kad pirms nedēļas atbrauca Laura, sajutu iekšējo dinamiku, šķita, ka tiek iedarbinātas visas turbīnas. Tāds āķis lūpā – azarts, adrenalīns, tu pavērtu muti klausies režisorā, kapā tekstu, analizē. Auzāna mūzika, darbs kabarē estētikā. Laura ir gudra režisore, atbalstu to, ka viņa maksimāli attālinās no filmas. Filma ir ikoniska, to atdarināt būtu muļķīgi.

Man jāatveido Džūlija Lamberte, kura atskārš, ka kaut kas ļoti svarīgs paskrējis garām mežonīgā ātrumā – un tas ir laiks. Šajā ziņā mēs ar viņu saprotamies. Džūlija, protams, mēģina laiku pieturēt, izvēlas dažādus ceļus, kā saglabāt skaistumu, būt interesantai, arī iekārojamai. Viņa grib spēlēt jaunu meiteni, līdz saprot, ka tas rīvē kanti, izmēģina, kādu iespaidu viņa atstāj uz vīriešiem. Viņai ir grūti sevi pieņemt pārejas periodā, un tas zināmā mērā skar arī mani. Džūlija ir ļoti gudra sieviete. Arī pašironiska, kas ir ļoti svarīgi. Izejot visam cauri, viņa sevi akceptē gan kā sievieti, gan kā mākslinieci.

Streičs esot ļoti gudri ļāvis Vijai Artmanei izvēlēties mīļāko pašai…

Ja? Man neviens tādu iespēju nedeva. Bet man nav pretenziju pret režisores izvēli (sirsnīgi smejas). Tas būs jaunais aktieris Valts Skuja.  

Ceru, ka pietiekami iznesīgs…

Lai tikai pamēģina nebūt!

Saistītās ziņas

Egons Dombrovskis par teātri, Minesotu un lauku mājām: "Viss tā dabiski salikās - piedzima mana meita"
Žilbinošas vakarkleitas, eleganti smokingi - Liepājas teātra jaunās izrādes kostīmus var iepazīt Ilzes Vītoliņas izstādē “Teātris”
Sigitas Pļaviņas tiesu darbi atklāj īstu drāmu Liepājas teātrī 3

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; krievi okupētajā Mariupolē mēģināšot sarīkot Ukrainu diskreditējošu preses tūri 25
Cilvēks, kuru Krievija nespēja nogalināt! Ukrainis trīs dienas spīdzināts, sašauts sejā un aprakts kapā, izdzīvo
FOTO: Ronalds Ķēniņš pirms treniņa noliek pie vietas Latvijas hokeja spilgtāko zvaigzni