Postošas sekas visai dzīvei - speciālisti skaidro, kā bērnu var ietekmēt "Mīlestības mājas" bērnu audzināšanas metodes

Gan Sabīne Bērziņa, gan viņas kolēģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga portālam Mammamuntetiem.lv uzsver – pēdējās desmitgadēs veiktie pētījumi neapgāžami pierāda, ka jebkurš fizisks sods nepadara bērnu labāku, bet gluži otrādi – rada viņā vēl lielāku agresiju, un bērns kļūst rāms tikai baiļu dēļ.

Par situāciju pirmsskolas izglītības iestādē “Mīlestības māja” lasi rakstā Bērniem sasietas rokas vai kājas - sāk kriminālprocesu par Rīgas bērnudārzā pielietotajām metodēm , par sabiedrības reakciju uz to - Kārtējais šoks, klaja psihes traumēšana – tviterī nerimst diskusijas par PII “Mīlestības māja” drastisko attieksmi pret bērniem

“Iepazīstoties ar plašākai sabiedrībai pieejamo informāciju par “Mīlestības mājā” notiekošo, man rodas jautājums, vai iestādes dibinātāja ir informēta par pēdējo 60 gadu pētījumiem uzvedības zinātnē,” retoriski vaicā Sabīne Bērziņa un piebilst: “Prakse, metodes, ko izmanto šajā bērnudārzā, mudina domāt, ka viņa nepārzina šo tēmu.” 

Arī Gunita Kleinberga neslēpj savu sašutumu par to, ka cilvēki, kuri sevi sauc par profesionāļiem un kuriem būtu jāpalīdz bērnam veidoties un augt, patiesībā grauj viņu, turklāt tik agrīnā vecumā. Speciāliste min salīdzinājumu: vecāks, kurš zina, ka pret bērnu jāizturas jauki, bet jābūt arī robežām, ar smaidu saka, ka mīl viņu un reizē arī noper... “Ir dusmas par to, ka šādā veidā var rīkoties profesionāļi,” saka Gunita Kleinberga. 

Sekas – pat intelektu graujošas

Sabīne Bērziņa norāda, ka kopš 20. gadsimta 60. gadiem pastāv vesela zinātnes sfēra ar nosaukumu “biheiviorisms”, kur tiek pētīti ar uzvedību saistīti jautājumi. “Un nav neviena pētījuma visā plašajā pasaulē, kas apliecinātu, ka fizisks sods būtu palīdzošs. Gluži otrādi – pēdējo 20-30 gadu laikā veikto pētījumu rezultāti nelokāmi pierāda, ka tad, ja izmantojam fizisku sodu, tas rada ļoti daudz negatīvas sekas,” norāda speciāliste. 

Kādas ir fiziska soda sekas? 

Ir pierādīts, ka, izmantojot fizisku sodu, tas ir, radot fizisku diskomfortu vai sāpes –, tiek vairota agresija bērnam. Pret sevi, pret vecākiem, pret skolotājiem, pret citiem bērniem. “Iespējams, pedagogi redz, ka soda brīdī un neilgi pēc tam bērns ir mierīgāks, bet tas notiek tāpēc, ka viņam ir bail,” teic Sabīne Bērziņa un atklāj vēl kādus pētījumos gūtus datus – fiziska soda gadījumā bērnam paaugstinās kortizola līmenis, kas izmaina stresa regulāciju, tā rezultātā bērns vairs nespēj tik labi regulēt savas emocijas, lai gan šajā iestādē mērķis bija panākt, ka bērns mācās, kā labāk tikt galā ar emocijām.

“Attiecīgi gan bērna, gan pieaugušā vecumā var sekot psihiatriskas saslimšanas – trauksme, depresija vai piedzīvotas negatīvas emocijas, tādas kā bezpalīdzība, nelaimīgums... Ir pierādīts, ka tam visam ir cēloņsakarība ar fizisku sodu,” uzskaita speciāliste. Viņa atklāj vēl kādu pierādījumos balstītu patiesību –, ka fiziska soda gadījumā samazinās pelēkā viela smadzenēs, kam ir tieša saistība ar intelekta rādītājiem un “šādiem bērniem nav tik labas akadēmiskās zināšanas, mācīšanās notiek lēnāk”.

Paklausība caur bailēm

Abas ikdienā praktizējošās speciālistes vēlreiz norāda, ka pieejamā informācija par bērnudārzā notiekošo un arī “Mīlestības mājas” vadītājas Inas Grasmanes sniegtās atbildes, ka “disciplinēšana nav vardarbība pret bērnu”, ka tā ir apzinātības prakse, mudina domāt par “šī speciālista nekompetenci jautājumos, kas saistīti ar uzvedības zinātni”. Sabīne Bērziņa teic: “Pat, ja fizisks sods tiek pielietots tikai retos gadījumos, kā ir izskanējis no vadības, tas tik un tā nav pieļaujami. Un ar apzinātību tam nav nekāda sakara, jo, ja uzdevuma funkcija (pipari uz mēles, sāpīga vingrošana utt.) ir radīt bērnam sāpes vai pat tikai diskomfortu, tad tas ir fizisks sods, un tas pat nav apspriežams.”

Savukārt Gunita Kleinberga norāda: “Skaidrs, ka bērni var būt agresīvi – kāds vairāk, kāds mazāk, jo katram ir savs aizsardzības veids. Ja bērnam ir augsta reakcijas intensitāte, viņš neizdošanās, kādu grūtību gadījumā izrāda cīņu un agresivitāti, taču ir virkne zinātnē balstītas, pierādītas, efektīvas metodes, kuras pielietot tādos gadījumos.” 

Speciāliste arī uzsver, ka disciplīna ir ilgtermiņa process un to nevar panākt nedēļas vai mēneša laikā: “Reizēm pat vajadzīgi gadi, jo attīstība pāriet no viena uz otru posmu un attiecīgi mainās arī pielietojamās metodes darbam ar bērnu.”

Abas terapeites norāda, ka ir divu veidu uzvedības veidošanas paņēmieni – pirmā, kad bērns paklausa, jo ir veiksmīga sadarbība ar pieaugušo un mazais saprot, ko no viņa sagaida un vēlamā uzvedība tiek apbalvota ar pozitīvām sekām (uzslavu, mazāk mājasdarbiem, papildu spēli, uzmanību utt.). Šo paņēmienu jāizmanto ļoti daudz uzvedības problēmu gadījumā, un otra veida paņēmiens, ko sauc par sodu, kura mērķis ir panākt kādas negatīvas uzvedības pārtraukšanu. Šo metodi izmanto ļoti maz, ļoti dozēti. Pieņemams sods ir privilēģiju atņemšana uz noteiktu laiku, piemēram, atņemt spēli uz 10 minūtēm, taču fizisks sods nav pieņemama metode un nav pieļaujama tā izmantošana nekādā gadījumā. 

Turklāt, kā norāda Sabīne Bērziņa, baidās ne tikai sodu saņēmušie bērni, bet arī pārējie, kuri to visu redz un klausa tikai tāpēc, lai ar viņiem nenotiktu tas pats. Bērni, kuri vēro fiziska soda izpildi uz citiem bērniem, iemācās šo uzvedību: “Bērni mācās no tā, ko viņi redz. Ja viņi redz, ka citus sasien, viņos šī vardarbība vairojas. Tas pats attiecināms uz situācijām, kad uz viņiem vai uz brāļiem/māsām kliedz, rauj, kniebj – viņi to visu redz, apgūst un pielieto paši. Tie ir 50.-60. gadu sociālās iemācīšanās pētījumi par uzvedības modelēšanu.” 

Latvijā populāras metodes darbam ar “grūtajiem” bērniem

“Mīlestības māja” vadītāja Ina Grasmane paudusi, ka nav variantu, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir agresijas problēmas. “Tā nav taisnība,” saka Sabīne Bērziņa, “ja bērnam ir uzvedības traucējumi, ir ļoti daudzas lietas, kuras pieejamas tepat Latvijā jau no agra vecuma. Piemēram, ABA terapija, ko vairāk saista ar autismu, bet tā pielietojama jebkurā situācijā bērniem ar uzvedības grūtībam. Arī kognitīvi biheiviorālie terapeiti strādā ar šādiem bērniem, izmantojot pozitīvās sekas. Vispirms terapeits norāda, kas ir tas, ko no mazā sagaida, piemēram, lai viņš noliek rokas gar sāniem. Kad tas noticis un bērns pats spēj nolikt rokas gar sāniem, terapeits dod viņam pozitīvu atgriezenisko saiti, sakot – malacis, kā tu vari turēt rokas gar sāniem! Tā ar labām sekām tiek veicināta vēlme bērnam atkārtot šo pozitīvo risinājumu.” 

Latvijā pieejama arī efektīvā programma bērnudārziem ar nosaukumu “STOP 4-7”, kas paredzēta bērniem, kuriem diagnosticēti uzvedības traucējumi. “Programmas ietvaros tiek izglītoti pedagogi un vecāki, kā strādāt ar šiem bērniem,” stāsta terapeite. 

Dažkārt tikai jāiemāca draudzēties...

Speciālistes norāda, ka nereti bērnu agresivitātei ir pavisam triviāls un viegli novēršams iemesls – tas ir sociālo prasmju trūkums. Tādos gadījumos talkā var ņemt visa veida universālās programmas, kas nekoncentrējas tikai uz agresīviem bērniem, bet uz visu klasi vai grupiņu, mācot, kā rīkoties, lai bērnu savstarpējās attiecības kļūtu labākas. Sabīne Bērziņa min piemēru, kad bērns kādu pagrūž tikai tāpēc, ka neprot pateikt, lai viņu palaiž. “Tās ir sociālās prasmes, un šādas programmas Latvijā ir kā, piemēram, “Atbalsts pozitīvai uzvedībai” vai “Sociāli emocionālā mācīšanās”, kas apmāca pedagogus, kā caur pierādītām atziņām veicināt labvēlīgu bērna uzvedību. Ir daudz zinātnē pierādītas metodes, kuras strādā,” uzsver terapeite un piebilst, ka vēl viena svarīga nianse ir blakus būšana bērnam jebkādas prasmes apgūšanas laikā: “Vai tad mācot bērnam peldēt, mēs viņu iemetam ūdenī? Nē. Mēs esam klāt, ļaujam izdarīt pašam tik, cik viņš var, un tad palīdzam. Tas pats attiecas uz miera māju utt. Pedagogam jābūt līdzās.”

Savukārt Gunita Kleinberga papildina kolēģes teikto, paužot, ka ikvienam cilvēkam pamatvajadzība ir emocionāla un fiziska drošība, kas pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāvja teiktā raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” netika ievēroti.

Tāpat psihoterapeite atgādina, ka daļa no cilvēka pašvērtējuma ir arī ķermeniskais pašvērtējums, tāpēc sakot, ka bērna rokas vai kājas ir sliktas, notiek vēršanās pret mazā cilvēka pašvērtējumu. “Un te jau var jautāt, vai tā nav emocionālā vardarbība pret bērnu,” saka Gunita Kleinberga. 

Noslēgumā speciālistes piebilst – neskatoties uz postošajām sekām, ko piedzīvotais var radīt bērnos un kas var izpausties ilgtermiņā, pozitīvi ir tas, ka par šo jautājumu tiek runāts un tas tiek risināts. “Tie bērni, kuri nespēj par šo runāt, sāks sevī pārstrādāt to visu, bet viņi visi redz, ka pieaugušie iesaistās, tas tiek risināts un kļūst labāk. Bērnam rodas pārliecība, ka ir vērts runāt, stāstīt arī nepatīkamas lietas, jo tās tiks risinātas,” teic Gunita Kleinberga.