Andris un Zane nesen pieņēma svarīgu lēmumu; tagad viņu dzīve ir daudz bagātāka un jēgpilnāka

Kraujas ir salīdzinoši jauna audžuģimene -  viņiem šis statuss ir nepilnus 2 gadu: kopš 2020. gada aprīļa. "Jau uzreiz tajā dienā mums zvanīja, ka vienam zīdainītim meklē audžuģimeni. Mēs piekritām. Vēlāk mūsu ģimenē ienāca vēl divi skolas vecuma puikas, bet tagad mums ir vēl viens zīdainītis. Patlaban pie mums ir trīs audžubērniņi, jo pirmais zīdainītis jau ir adoptēts citā ģimenē.

Pirmās ugunskristības

Ar katru bērnu ir bijusi citādāka pieredze. Ar pirmo zīdainīti, kā teica atbalsta centra vadītāja, bija mūsu ugunskristības. Mēs trešajā dienā ar viņu nonācām slimnīcā, kur bijām 2 mēnešus un 1 nedēļu. Tagad viņam viss ir kārtībā, viņš ir vesels, žirgts, spirgts un super puika. Toreiz tas bija smags posms," Zane raksturoja sākotnējo audžuģimenes laiku.

Pēc vairākiem mēnešiem viņiem pateica, ka drīz zīdainīti varētu adoptēt, un ģimene sāka domāt par diviem skolas vecuma brālīšiem, jo, kamēr Zane bija mājās ar zīdainīti, viņa varēja palīdzēt puišiem labāk iejusties jaunajā vidē un mājvietā. "Lai nav tā, ka viņi nonāk pie mums, bet mēs neesam mājās," Andris skaidroja. Skolēni viņu ģimenē nonāca 2020.gada oktobrī. 

Dusmās grāmatas lido pa gaisu

Kad brāļi nokļuva Krauju ģimenē, viens sāka mācīties 1.klasē, bet otrs - 3.klasē. "Tas bija lēciens nezināmajā. Mēs bijām pieraduši izņemt no bērnudārza mūsu pašu bioloģiskos bērnus, atbraukt mājās un baudīt vakaru. Bet tad mums bija jāmācās pildīt mājasdarbus un jāatceras skolas viela. Man bija nepierasti, ka nevarēju ieplānot vakaru, kā gribēju, jo bērniem bija jāizmācās. Sākumā vajadzēja riktīgi palīdzēt un iedrošināt. Gāja grāmatas pa gaisu un izskanēja teksti "ienīstu latviešu valodu" un "ciest nevaru matemātiku".

Bet nu jau ir pilnīgi citādāka situācija, jo viņi paši ar prieku izmācās, atnāk mājās un saka, ka jau skolā izmācījās kopā ar klasesbiedriem. Tagad atkal varam plānot vakaru, kā paši vēlamies, jo puiši ir saņēmušies. Ir gandarījums, redzot, ka puiši ir mainījušies, ka tas [būšana ģimenē] viņiem nācis par labu," Zane pauda prieku.

Mazs paraugbērniņš

Savukārt zīdainītis, kas patlaban mīt viņu ģimenē, uzvedas kā paraugbērns, mamma smējās. "Vispār nekādu problēmu. Viņš ir vienkārši paraugbērns. Viņš guļ, ēd, ir mierīgs un smaidīgs, aug un attīstās." Arī šis puika tiks nodots adopcijai, un patlaban ģimene gaida, kad tiks sakārtoti dokumenti, lai adoptētāji varētu ātrāk viņu paņemt pie sevis.

Zane neslēpa, ka viņi bija ļoti pieķērušies pirmajam zīdainītim, ar kuru vajadzēja daudz laika pavadīt slimnīcā, taču kopumā viņi kā audžuvecāki savu atbalsta lomu redz tajos brīžos, kad bērni ir zaudējuši savas bioloģiskās ģimenes, bet vēl nav nonākuši adoptētāju ģimenēs.

Emocionāli grūti atdot zīdainīti adoptētājiem

"Atceros, ka slimnīcā zvanīju vīram un teicu, ka nevarēšu pirmo zīdainīti atdot pēc tā, kam mēs izgājām cauri. Likās, ka tas nav iespējams! Tad mēs domājām, ka varbūt paši viņu adoptēsim. Tā kā mēs ticam Dievam, es lūdzu Dievu: "Dievs, es nezinu, ko man darīt!"

Ja ir skaidrība, ka viņam jāpaliek pie mums, tad mēs viņu ņemam, protams, mēs viņu adoptējam bez jebkādiem jautājumiem. Bet tad sirdī ienāca miers, ka viņam būs laba ģimene un viss būs labi." Pēc tam Kraujas vairākkārt satika zīdainīša potenciālos adoptētājus un guva pārliecību, ka zīdainītis nonāks gādīgās rokās. 

Palīdz pārliecība, ka bērniņam būs labi

"Tas ir emocionāli grūts brīdis," Zane teica un atklāja, ka vairāk nekā pusgada laikā audžuvecāki jau bija paspējuši bērniņam ļoti pieķerties. "Protams, tas ir grūti, bet mēs jau sākumā zinājām, uz ko mēs parakstāmies." Sākumā bija doma, ka zīdainītis pie viņiem uzturēsies īsāku laika posmu (tikai dažus mēnešus), tāpēc šķiršanās varētu būt vieglāka.

Zinot, ka atdalīšanās var būt emocionāli grūta, Zane jau tagad emocionāli gatavojas šķirties no otrā zīdainīša. "Es jau emocionālu tam gatavojos." Bērniņu ir vieglāk atdot adoptētājiem, iepazīstot viņus. Tas dod nelielu drošības sajūtu, ka mazulītis nonāks labās rokās un par viņu rūpēsies.

Draudzenes spilgtās atmiņas

Kā ģimene nonāca līdz audžuģimenes statusam? Kad viņi sāka par to domāt, saprata, ka paziņu lokā jau ir uzņemošas ģimenes. Viņiem likās, ka pēkšņā krīzes brīdī bērnam ir svarīgi, lai viņš nonāk ģimeniskā vidē, nevis kādā iestādē.

Kāda Zanes draudzene bērnībā tika atstāta bērnunamā uz vienu nakti, jo vecākiem vajadzēja aizbraukt uz laukiem. "Kad es ar to meiteni runāju, viņa teica, ka nekad mūžā vairs negribētu tur spert kāju." Meitenei bērnunamā bija pilnīgi sveša vide un cilvēki. "Tas man tik ļoti palika sirdī. Ja bērns no krīzes situācijas nonāk vēl svešā vidē, kur viņš nevienu nepazīst un kur arī ir bērni, kas nāk no krīzes situācijām, tad, iespējams, tas viņam varētu būt vēl viens papildus liels šoks un stresa situācija."

Ne uzreiz nonāk adoptētāju ģimenē

Savukārt Andris norādīja, ka bērnu, kas izņemts no ģimenes, nevar uzreiz nodod adopcijai. Paiet kāds laiks, kurā vecāki var atjaunot savas tiesības uz viņu. Tikai tad, kad bērniņš ir juridiski brīvs, viņu var adoptēt.

"Mums šķita, ka mēs gribam palīdzēt tieši tajā brīdī, lai tiktu galā ar pirmo sarūgtinājumu un stresu, lai viņam nebūtu jābūt bērnunamā, bet apkārt būtu ģimeniska vide. Bērnunamā ir daudz bērnu un katram nevar izsekot līdzi, bet mēs gribam strādāt un pievērst uzmanību individuāli, lai bērns tajā brīdī tiktu pāri notiekošajam."

Spilvena loma prasa nervus

Jautāti, cik viegli ir būt par atbalsta spilvenu no bioloģiskās ģimenes izņemtajiem bērniem, Krauju pāris atzina, ka tas lielā mērā atkarīgs no katra uzņemtā bērna. Iespējams, ar zīdainīšiem ir vieglāk.

Nevar noliegt, ka bērna uzņemšana audžuģimenē "prasa nervu", bet jāsaprot, ka arī ar saviem bērniem gadās dažādas situācijas. "Man liekas, ka grūtāk ir izprast, kādēļ bērns dara tā, kā viņš dara," Zane teica un salīdzināja, ka ar bioloģiskajiem bērniem ir vieglāk saprast, kāpēc viņi tā rīkojas.

Bet ar audžubērniem sākumā bija grūtāk saprast viņu asās reakcijas iemeslus. Mamma centās saprast, kāpēc puika aizmeta pa gaisu grāmatu, iesita brālim vai atcirta kaut ko nejauku pretī. "Sākumā bija grūtāk izprast, kāpēc tā notika, lai es varētu reaģēt un palīdzēt tajā situācijā, nevis vienkārši uzbļaut pretī: "Ak, tu šitā, tad es šitā!" Mēs varējām strādāt ar to situāciju."

Lai gan audžuvecākiem ir pieejama informācija par bērniem, viņi 100% nezina, ko bioloģiskie vecāki bērniem deva, kādas bija viņu audzināšanas metodes, kā viņi reaģēja konflikta situācijās. Tāpēc Krauju ģimenē sākumā bija ļoti svarīgi to saprast, lai zinātu, kā pareizi reaģēt konkrētajā situācijā.

Intensīvais iepazīšanās kurss

"Tagad pēc vairāk nekā gada, kad viņi ir pie mums, mēs viņus vairāk vai mazāk esam iepazinuši, un ir pavisam cita sajūta. Mēs jau zinām, kā viņi reaģēs un kādi cilvēki viņi ir," Andris sacīja un skaidroja, ka iepazīšanās ar puikām notika ļoti intensīvi. Tādējādi jau ātri vien bija redzamas gan viņu labās, gan sliktās īpašības.

Ar mazākiem bērniem varētu būt vieglāk, jo audžuģimene turpina atvasi veidot jau no pirmajiem dzīves mēnešiem, savukārt skolēnus saņem ar daudz iemācītām lietām. "Tad centies saprast, kas tur ir un kas nav apakšā, vai kaut kas trūkst, vai ar kaut ko ir jāstrādā." Taču nevar apgalvot, ka ar lielākiem bērniem noteikti ir daudz grūtāk. Kraujas pazīst kādu ģimeni, kurā ienāca 2-3 gadus vecs bērniņš, un arī viņiem negāja viegli.

Ir labi, ka audžuvecāki pirms bērna uzņemšanas var iepazīties ar dažādu informāciju un, vadoties no tās, varbūt izlemt arī konkrēto bērnu neuzņemt. Tas pat ir labāk, nekā uz pāris dienām pieņemt bērnu un tad saprast, ka netiek galā, tāpēc ir jāatsakās no viņa. Tas bērnam rada ļoti lielu traumu.

Ļoti grūti, bet tikai uz brīdi

Zane un Andris atklāja, ka dažbrīd viņiem ir nolaidušās rokas, jo netika galā ar situāciju, taču labi, ka tādas sajūtas pārņēmušas tikai īsus brīžus. "Mums nav bijis, ka mēs abi to pasakām," Andris teica un piebilda, ka grūtību brīžos laulātie viens otru atbalsta un "piesedz".

Piemēram, ja sieva pasaka, ka viņa kādu dienu vairs nevar izturēt, viņa dodas uz guļamistabu, kur pavada atlikušo dienas daļu, bet Andris tiek galā ar bērniem. "Mēs viens otru uzpasējam. Ja jūtam, ka kādam ir par daudz, otrs tajā brīdī uzņemas vairāk, lai pirmais var atpūsties."

Zane smejoties piebilda: "Bet nevar teikt, ka tas ir tikai audžubērnu dēļ. Dažreiz "izved" arī pašu bioloģiskie bērni. Visu vainu nevar uzvelt tikai audžubērniem."

Puiši lūdz atļauju saukt par mammu un tēti

Uzņemtie skolēni jau pirmajā dienā pajautāja, vai drīkst Zani un Andri saukt par mammu un tēti. Īstos vecākus viņi apzīmē ar vārdiem "tie tur" vai "tie", jo puikām nav bijušas nekādas normālas un siltas attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem - viņus audzināja kāda vecāka radiniece.

Andris uzskata, ka puikas ir pietiekami lieli, lai saprastu esošo situāciju un tāpēc vecāki audžudēliem stāsta visu svarīgo, kas ar viņiem notiek.  Zēni zina, ka bija tiesa, kurā nolemts bioloģiskajiem vecākiem neatjaunot viņu tiesības uz abiem bērniem. Viņiem bijušas arī sarunas ar Bāriņtiesu par turpmāko dzīvi, un puiši ir izteikuši savas domas. Iespējams, zēni paliks Krauju ģimenē ilgāku laiku.

Ar audžubērniem dzīve ir piepildītāka

Ar audžubērniem ir liela noņemšanās un savai dzīvei paliek mazāk laika, bet Zane atklāja, ka daudz palīdz vīrs un viņa vecāku ģimene, kas dzīvo pavisam netālu. Viņu motivācija atbalstīt bērnus saistīta ar labajiem augļiem, kas pēc tam saskatāmi.

Andris piekrita, ka ievietošana dažādās institūcijās ir liela netaisnība pret bērniem, tāpēc gribas šiem cilvēkiem palīdzēt. Krauju ģimene tic Dievam, un arī saistībā ar to labprāt atbalsta bāreņus. Darīt labu ir viena no viņu ticības izpausmēm. Palīdzēšana bērniem Zanei un Andrim dod papildus piepildījumu dzīvei un gandarījumu. Daudz lielāks piepildījums un gandarījums ir palīdzēt bērniem, nekā pavadīt dzīvi, tikai pašiem izklaidējoties.

Lai puikas kļūtu par kārtīgiem vīriem

Zane pievienojās vīra teiktajam un atminējās laiku, kad viņu ģimenē ienāca pirmais zīdainītis. Nevarētu teikt, ka viņas dzīvei līdz tam nebija jēgas, bet līdz ar audžubērniem tā kļuva vēl jēgpilnāka. "Tāda sajūta, ka dari kaut ko, lai vērstu šajā pasaulē kaut ko par labu. Sajūta, ka es strādāju pie kaut kā vērtīga, nevis tikai sevis izklaides un nodarbināšanas," Andris teica.

Bieži vien saka, ka bērns, kas dzīvojis kādā iestādē nevis ģimenē, pēc tam vēlāk nonāk kādā citā institūcijā vai arī viņa bērniem ir liels risks nonākt kādā institūcijā. "Mēs cenšamies lauzt to līkni, lai tā nenotiktu, lai viņi aizietu dzīvē kā kārtīgi vīri, nevis nonāktu kādā institūcijā. Lai tā notiktu, ir jāiegulda darbs. Protams, pie katra bērna citādāks."

Zane izteica neticību, ka būtu labs rezultāts, ja viņu audžudēli tagad dzīvotu kādā krīzes centrā. "Darbs bija jāiegulda. Joprojām mēs ieguldām." Dažkārt bez vecākiem palikušie bērni uzskata, ka audžuģimenei ir jāpiepilda katra viņu iegriba, tāpēc vecākiem nākas stāstīt un pamācīt, ka tā nebūt nav. Savukārt citi bērni ir apņēmības pilni neatkārtot savu bioloģisko vecāku kļūdas.

Kopā spēlējas, nevis kaujas

Zanes lielākais gandarījums, darot šo smago, bet svētīgo darbu ar bērniem, ir brīžos, kad visi četri puikas pirms gulētiešanas kopīgi spēlējas. "Sākumā viņiem bija spēles par kariņu, nošaušanu, cīņām, piekaušanu, bet tagad es dzirdu, ka viņi spēlējas ģimenēs, kur viens ir tētis, bet otrs - vecākais brālis. Dzirdu, ka viņi svin dzimšanas dienas kopā un taisa dāvanas viens otram. Man tādi brīži liekas svētlaime.

Ja dzirdu, ka kāds no mūsu mazajiem kaut ko nevar izdarīt, bet lielie saka, lai pagaida, ka viņi tūlīt palīdzēs, tad redzu darba augļus." Ir prieks, ka lielie vairs nesaka: "Eu, mazais, paej malā!" un "Sīkais!", bet gan palīdz mazākajiem brāļiem. "Tas man palīdz. Tad es redzu, ka mans darbs nav bijis veltīgs."

Savukārt Andris atzina, ka pēc smagas dienas vakarā nav gandarījuma, bet kopumā ir prieks par forši kopā pavadīto laiku. Viņi mēdz visi spēlēt galda spēles. Vecāki cer, ka šādi kopīgi izbaudīti mirkļi bērniem paliks daudz spilgtākā atmiņā nekā skumjie bērnības piedzīvojumi. "Redzēt, kā mainās bērns, ir ļoti īpaši."

Arī Zane piekrita vīram, ka, neskatoties uz grūtībām, viņai atmiņā dziļāk iespiedušies kopā piedzīvotie labie brīži nevis grūtības. Kad kāds pajautā, kā viņai klājas ar audžubērniem, gribas atbildēt, ka labi un nav, par ko sūdzēties, lai arī dažbrīd nav viegli.

Iedrošina citas ģimenes, bet uzsver, ka tas ir nopietns lēmums 

Krauju ģimene ir iesaistījusies Labklājības ministrijas informatīvajā kampaņā "Es gribu savas mājas!", kurā pievērš uzmanību bāreņu un bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpei. Viņi iedrošināja arī citas ģimenes aizdomāties par iespēju uzņemt savās mājās kādu bērniņu, taču uzsvēra, ka šim jautājumam jāpieiet ļoti nopietni. "Ja audžuģimene paņem bērnu, bet pēc tam atdod atpakaļ, tas, man šķiet, bērnam veido vēl lielāku traumu nekā sākotnēji. Tā nav joka lieta."

Ja ģimene nav pārliecināta par savu vēlmi un iespējām uzņemt bērnu uz ilgāku laiku, var pamēģināt viesģimenes statusu, kas arī ir ļoti vērtīgs un sniedz atbalstu bērniem.

Būs grūti, bet būs arī gandarījums

"Jārēķinās, ka būs grūti. Par to nav jautājumu," Andris brīdināja, taču piebilda, ka, sagaidot grūtības, ir iespēja tām sagatavoties. Pirms audžuģimenes statusa iegūšanas pārim jāpiedalās īpašās apmācībās un kursos, kas ir noderīgi ne tikai audžubērniem, bet arī pašiem vecākiem un viņu bioloģiskajiem bērniem.

Kraujas uzsvēra, ka, neskatoties uz grūtībām, audžuģimenes noteikti piedzīvos arī gandarījuma pilnus mirkļus. "Arī par to nav jautājumu."  Viņi noteikti nenožēlo nopietno lēmumu kļūt par audžuģimeni, kaut arī dažbrīd ir bijis ļoti smagi. Daudz spilgtāk atmiņā iespiedušies kopīgie jaukie momenti.

Bērniņš jau būs iepazinis mammu un tēti

"Nevarētu teikt, ka 100% visiem, kas paņems bērniņu, būs smagi un grūti. Bet, ja tam gatavojas, ir vieglāk kādai situācijai iziet cauri," Zane iedrošināja un piebilda, ka ļoti svarīgi izvērtēt, ko cilvēks uzskata par smagu un grūtu savā dzīvē.

Protams, ar mazu bērnu vecākiem ir mazāk laika sev un savām nodarbēm, bet  Zanei tas nesagādā lielas problēmas. Daudz lielāks prieks, ka zīdainītis atrodas ģimenē un bauda vecāku mīlestību, nevis atrodas vientuļš kādā krīzes centrā.

"Viņam apkārt ir ģimeniskā vide. Viņš tālāk aizies uz adopciju un ģimeni kā bērniņš, kurš jau zina, kas ir mamma un tētis, brālis un māsa." Viņam nokļūšana jaunā ģimenē nenozīmēs tik krasas pārmaiņas.

Vakarā pēc pulksten 21 sākas viņu kopējais laiks

Noslēgumā Andris un Zane arī vēlējās padalīties ar atziņu, ka kļūšana par audžuģimeni nav pilnībā atņēmusi viņiem laiku divatā. "Runājām, ka ar audžubērniņiem ir mazāk laika sev, bet mums ar vīru ir izstrādāta ikdienas kārtība, ritms, ka mēs bērnus ap pulksten 20 vai 21 sataisām uz gulētiešanu.

Uzvilkuši pidžamas un iztīrījuši zobus, viņi iet augšā uz savām istabām un kaut ko pačubinās līdz gulētiešanas laikam. Pēc pulksten 20 vai 21, kad viss ir izdarīts, mums ar sievu ir divas, trīs, reizēm pat vairāk stundas, ko mēs pavadām kopā. Tas ir mirklis atpūtai, ko mēs esam atraduši. Tāds restarts."

Organizēt kopīgas pačubināšanās

Pēc ikvakara izdarītajiem darbiem pāris var mierīgi atpūsties un pačubināties viens ar otru. "Palīdz tas, ka arī puiši to zina." Viņi tajā laikā var zīmēt, krāsot, spēlēties ar "Lego" vai darīt citas lietas, bet par nebūtiskiem jautājumiem nevajadzētu traucēt mammas un tēta atpūtu divatā.

"Viņi cenšas mūs netraucēt. Gribam pateikt, ka ikdienu var sakārtot arī ar 5 bērniem. Ir brītiņš vienam otram. Ir brītiņš padarīt kaut ko, ko paši gribam. Mēs to varam izdarīt, kaut arī ir pilna māja ar bērniem. Tas viss ir sakārtojams, tikai jāgrib to darīt."