Natālija par spēku pārtraukt atkarīgas attiecības: "Šis nebija gadījums, kad mīlestība mirusi un jūtu vairs nav"

Natālijai tūlīt būs četrdesmit. Modeles augums, biznesa cilvēka lietišķums runasveidā, savu vērtību zinošas sievietes šarms stājā. Grūti noticēt, ka viņa izgājusi cauri tai ellei, kas atkarīgajiem paredzēta jau zemes virsū. Ar Natālijas stāstu iepazīstinājām hipnopsihoterapeiti Daci Rolavu, kura jau daudzus gadus strādā ar emocionālo atkarību no attiecībām. Strādā ar tiem, kuri vēršas pēc palīdzības. Daudzi joprojām neapzinās, ka tāda palīdzība ir iespējama. Un vajadzīga.

Natālija: Labi jābūt tieši šobrīd

Gandrīz vai mistiski – balti baloži, pāri varavīksne

Savu stāstu sākšu ar otro laulību. Pusotru gadu šis vīrietis mani aplidoja, tad sākām dzīvot kopā. Zināju, ka viņš lieto narkotikas, bet pārāk nesatraucos – kas tur traks, ja reizi pa trim mēnešiem cilvēks noraujas. Mana mīlestība taču ir pietiekami spēcīga, lai pamazām viņu no tā atradinātu. Tas nenotika – tusiņu, kuros alkohols un narkotikas, mazāk nekļuva, bet pēc tiem viņš aizvien biežāk nepārradās mājās. Divas dienas, tad vairāk. Telefons atslēgts. Viņa kolēģi zvana man, bet es neko nezinu. Visi uztraucamies. Kad stāstu, cik ļoti to pārdzīvoju, viņš taisnojas, ka paliekot birojā. Negribu braukt mājās, jo zinu, ka rāsies… Piedod, pēdējā reize... Bet pēc katras tādas pēdējās seko cita pēdējā.

Nezinu, uz ko cerēju, tomēr visu laiku turējos pie domas, ka cilvēks mainīsies. Kamēr tas notiks, varu paciesties, jo esam taču uz viena viļņa. Mums ir līdzīgas intereses – aktīvs dzīvesveids, kopīga dziedāšana, spēlēšana, slēpošana. Daudz ceļojām. Un kā viņš prata aplidot! Dāvanas un ziedi tāpat vien, lai iepriecinātu. Veikalā – izvēlies, kas patīk, bet par cenu neuztraucies.

Pēc divu gadu kopdzīves viņš mani bildināja. Sekoja neaizmirstamas kāzas – tieši tādas, kādas biju iztēlojusies, amerikāņu stilā. Man mugurā kleita ar garu šlepi, apkārt līgavas draudzenes vienādos tērpos. Brīdī, kad tēvs mani veda pie līgavaiņa, sāka smidzināt lietus, un cilvēki jau lūkoja pēc lietussargiem, taču, mijot gredzenus, mākoņi izklīda, iespīdējās saule un parādījās varavīksne. Izlaidām baltus baložus. Skanēja mūzika. Piebrauca kariete. Pārpasaulīgi skaisti, gandrīz vai mistiski.

Pēc tam viņš tikpat neaizmirstamu saorganizēja manu dzimšanas dienu. Un kopdzīves pirmās gadadienas atzīmēšanu kā kāzu atkārtojumu  – tajā pašā muižā, ar tiem pašiem viesiem. Aptuveni pēc gada ieminējos, ka ļoti gribu bērnu – meitiņu, jo dēls man bija no pirmās laulības agrā jaunībā, jau pieaudzis. To biju sapratusi, ka dzemdēt bērnu no tēva narkomāna būtu neprāts. Taču viņš par atteikšanos no savas atkarības bērna dēļ pat dzirdēt negribēja – esmu cilvēks, kurš dzīvo vienai dienai.

Tieši divus gadus pēc kāzām iesniedzu šķiršanos. Šis noteikti nebija gadījums, kad mīlestība mirusi un jūtu vairs nav; vienkārši kopā ar viņu neredzēju iespēju vēlreiz kļūt par māti. Sarežģīts lēmums, bet sapratu, ka šoreiz situācija jāvērtē pragmatiski. Bija arī otrs iemesls – viņa pazušanas reizes es tik ļoti pārdzīvoju, ka neēdu, novājēju, naktīs nevarēju gulēt. Pēc organisma reakcijas sapratu, ka, tā turpinot, tūlīt nobruks veselība, bet darbā man tik apjomīgi projekti, ka atslābt nedrīkst.  

Izšķīrāmies. Pēc trim mēnešiem viņš mani bildināja otrreiz, taču man pietika spēka pateikt – nē, negribu. Vēl pirms gadiem septiņiem vai desmit, kamēr nebiju sākusi apgūt psiholoģiju un apmeklēt psihoterapeitus, es to nevarētu. Taču sevis izzināšana bija palīdzējusi saprast, ka visas līdzšinējās attiecības ar vīriešiem noteikusi bērnības pieredze. Tēvs bija atkarīgs no alkohola un spēļu automātiem – sānsoļi, nenakšņošana mājās. Māte nepārtrauktā stresā, bet vienlaikus – gatavībā piedot. Tādā vidē augot, iemanījos gūt šādās attiecībās patvērumu un aizsardzību, jo tā bija vienīgā realitāte, ko pazinu. Normāls ģimenes formāts. Jutos tajā komfortabli. Esmu taču izdzīvojusi, un nekas – apģērbta, paēdusi, patstāvīga, materiāli nodrošināta, izglītota. Veiksmīga biznesā.

Taču kā pirmais vīrs, tā pārējie vīrieši, ar kuriem biju attiecībās pēc tam, bija atkarīgie. Tātad es pati tādus biju pievilkusi. Ja būtu augusi līdzsvarotā ģimenē, tādiem pat nepievērstu uzmanību. Uzreiz iedegtos lampiņa – tā ir slikti, ej ar līkumu! Ļoti svarīgi, lai cilvēks pats saprastu, tieši kuri bērnības momenti izrādījušies traumējošākie, un tad tos atstrādātu. Katru dienu ar sevi jāstrādā. Tikpat regulāri un pašsaprotami kā zobus tīrīt.

Brīnumainās pārvērtības – vakar trusītis, šodien vilks

Pēc šķiršanās sev nosolījos, ka man izdosies no šā burvju apļa izkļūt. Un tiešām – jau pēc nepilna pusgada satiku ideālo vīrieti, gandrīz kā filmā "Sekss un lielpilsēta" – visīstākais Lieliskais. Nedzer, neaizraujas ne ar azartspēlēm, ne narkotikām, nakšņo mājās, ar aizdomīgiem draugiem nepinas, ar biznesu viss kārtībā. Viņš nēsāja mani uz rokām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bija gandrīz vai tā – man tikai atliek iedomāties, kā viņš jau to pasaka skaļi un īsteno. Kad piedāvāja dzīvot kopā, ieminējos, ka vienmēr esmu ilgojusies pēc mājas, nevis dzīvokļa. Viņš uzreiz noīrēja tikko uzceltu jaunbūvi. Iekārtojām to pēc manas gaumes, kopā pirkām mēbeles. Astoņos kopābūšanas mēnešos apceļojām četras valstis. Neslēpa, ka tāpat kā es ļoti ilgojas pēc bērna, tieši meitenītes, jo arī viņam no pirmajām attiecībām jau bija dēls.

Sākām runāt par precēšanos, pat apspriedām iespējamos kāzu datumus. Pēkšņi vienā dienā – tu par daudz strādā, tad vēl spēlē, dziedi, ar draudzenēm tiecies! Tas jāizbeidz! Cilvēks līdz nepazīšanai pārvērtās – sajūta tāda, it kā trusītis būtu pārtapis par vilku. Nākamajās dienās tas viss tika izsacīts vēl kategoriskāk – hobijus nost, visus projektus darbā prom! Draugi nav vajadzīgi, jo tev taču esmu es, kas ar visu dzīvei vajadzīgo var nodrošināt. Ja es tevi mīlu, arī tev sava mīlestība jāapliecina ar to, ka esmu tev pirmajā vietā. Pieprasīja, lai veltu viņam visu savu laiku.

Kad tādā gaisotnē pagāja viss nākamais mēnesis, un spiediens tikai pieauga, notika izšķirīgā saruna, pēc kuras aizgāju. “Tu mani apvainoji!” viņš pārmeta. “Ar ko, kā?” – “Ar to, ka noliki mani pēdējā vietā.” – “Bet tu taču mani tādu iepazini – sievieti, kurai ir sava pilnasinīga dzīve: darbs, bizness, hobiji. Tieši tā arī es gribu turpināt – attīstīties kā personība, lai būtu interesanta sev un citiem.” Tomēr jutu sevī pamostamies arī vainas izjūtu. Saku, ka gribu ģimeni, bet pati katru vakaru sešos mājās neesmu – kad darbs pie jauna projekta, birojā nosēžu pat līdz astoņiem, deviņiem. Varbūt tiešām vainīga, slikta?

Šīs pārdomas viņš pārtrauca ar paziņojumu, ka tā turpināt vairs negrib. Pastāstīja – kad bijis mazs, vecāki viņam veltījuši sāpinoši maz laika un uzmanības, tāpēc viņam vajadzīga sieviete, kas šo parādu varētu atdot. Un tādu viņš saskatījis manī. “Tu pie visa esi vainīga, jo nodevi manu mīlestību!” nikni teica. Paziņoju, ka netaisos būt par nesaņemto vecāku jūtu novēloto aizvietotāju; par tādām problēmām cilvēkam jātiek skaidrībā  ar psihologu. “Es tavus dvēseles caurumus aizlāpīt netaisos. Ja kopā divi pieauguši cilvēki un nobriedušas personības, viņiem jābūt tiesībām arī katram uz savu personisko dzīvi.”

Sameklēju psihoterapeiti. Sarunas ar viņu papildināja manu līdzšinējo pieredzi par atkarībām attiecībās, ieviešot arī jaunu jēdzienu – narcistiska personība. Kad viņa man ieteica internetā izlasīt šai tēmai veltītus materiālus, biju šokēta – viss it kā par mani. Īpaši jau norādes uz manu vainu – tu nekopi attiecības, tu nenovērtēji mani, tu nemīlēji. To saprotot, aiziet bija vieglāk.

Izmantoju pat speciālu mentālo saišu saraušanas tehniku; tā palīdz pārtraukt visu veidu traumējošās attiecības. Vieglas meditācijas laikā tu vizualizē cilvēku, pie kura šī nevēlamā saite tur, bet seansa laikā tā jāpārgriež vai jāpārrauj. Ieraudzīju sarkanu pavedienu, kas no mana saules pinuma stiepās uz viņējo. Paņēmu šķēres un pārgriezu. Tā izrādījās ļoti jaudīga atlaišanas metode – sākumā speciālista vadībā, vēlāk var atkārtot pats. Arī internetā noteikti atrodami šādi ieraksti.

Esmu interesanta, mīlēta un vajadzīga – sev

Agrāk es nevarēju iztikt bez attiecībām, tiklīdz vienas beidzās, uzreiz vietā citas. Man līdzās bija vajadzīgs otrs – kā pierādījums sev un apliecinājums citiem, ka esmu laba, ka mani mīl, ka esmu kādam vajadzīga. Tagad man attiecību nav, taču jūtos lieliski. Pat sapnis par meitiņu nav zudis. Lai arī esmu iepazinusies ar vīrieti, kas mani aplido, esmu nolēmusi nesteigties. Kādu laiku gribu pabūt viena. Gandrīz vai izbaudu, cik tā ir labi – veltīt laiku tikai sev, ceļot vienatnē, vienai izklaiņoties pa svešu pilsētu, izvēlēties tieši tādus savas personības pilnveidošanas kursus, pēc kādiem radusies nepieciešamība.

Dažreiz esmu mēģinājusi sev noformulēt tās savos četrdesmit gados gūtās atziņas, ko uzskatu par svarīgām arī turpmākajai dzīvei. Vispirms – nevēlēšanos sakārtot paša dzīvi nevajadzētu mēģināt attaisnot ar bieži dzirdēto pienākumu katram samierināties ar savu krustu un to pacietīgi nest. Esmu apmeklējusi Bībeles studijas, smago dzīves sarežģījumu posmā regulāri gājusi uz baznīcu, tomēr man tuvākas tās Bībeles rindas, kur rakstīts – mīli tuvāko kā sevi pašu. Tātad vispirms jāiemācās iemīlēt sevi, lai zinātu, kā izstarot mīlestību uz citiem.

Cilvēks, kurš mīl sevi, nekad nenokļūs attiecībās, kas viņu ārda un iznīcina, jo no tādām, kur ir slikti, viņš vienkārši aizies. Atkarīgās attiecībās atrodas tikai tie, kas sevi nemīl. Kāpēc nemīl? Tas katram par sevi jānoskaidro. Lielākoties tāpēc, ka vecāki nespēja sniegt to mīlestību, kas bija vajadzīga. Kāpēc vecāki nedeva? Jo viņi citādi neprata – mīlēja tikai tā, kā mācēja. Vecākiem jāpiedod, sirdī uzkrāto pārmetumu vietā atbrīvojot vietu mīlestībai. Un aktīvai rīcībai, lai mainītu to, kas nešķiet pieņemams. Svarīgi precīzi formulēt, kādi ir tie bērnības laikā ieliktie nosacījumi, kuriem paļāvīgi sekots, taču nonākts strupceļā. Piemēram, ja reiz esi izgājusi pie vīra, šķirties nedrīkst. Vai – sievietei nav jāstrādā, lai vīrs apgādā ģimeni. Vajag mierīgi apsēsties, visus šos vecāku, dzimtas un sociuma uzspiestos uzvedības noteikumus uzrakstīt uz lapas, tad balsī nolasīt un mēģināt saprast, kā tie atbalsojas sirdī. Piekrītu tam? Tā ir arī mana dzīves pozīcija vai citu uzspiests viedoklis? Tas varētu būt temats pirmajai nodarbībai, lai iemīlētu sevi.

Otrajā vēlams nonākt līdz sapratnei, ka bērni nav arguments, lai vecāki paliktu kopā arī traumējošās attiecībās. Kad biju attiecībās ar savu pirmo vīru narkomānu, zemapziņā bieži jutu, ka nedzīvoju savu dzīvi. Vajadzēja paiet gadiem, lai sev atzītu, ka tā tiešām bijusi manu vecāku dzīve. Ka esmu atkārtojusi savas mammas mūžu, turpinājusi viņas scenāriju, tikai citos apstākļos. Taču man savai dzīvei noteikti jāuzraksta savs scenārijs. Tāpēc nevajag izniekot laiku, spēlējot kādu cita uzliktu lomu, vajag būt tam, kas esi. Tas iespējams vienīgi tad, ja dzīvo apzināti, šeit un tagad, nevis ar domu, ka tagad ir slikti, bet pacietīšos, un nākotnē būs labāk. Nē, labi jābūt tieši šobrīd. Galvenais – ja ir vajadzība kaut ko mainīt, nesēdēt ar klēpī saliktām rokām un neko nedarīt.

Dace Rolava: Cilvēkam tomēr ir nabiņa

Greizsirdība iet roku rokā ar agresiju

Atkarību tēmā mani visvairāk interesē neiroloģija un fizioloģija – tie bioķīmijas procesi, kas norisinās smadzenēs un vairāk vai mazāk nosaka uzvedību. Runājot par atkarību iedalījumu, jāsaprot, ka smadzenēs ir tikai viens atkarību centrs, un tas reaģē daudzmaz līdzīgi, vai cilvēks ir atkarīgs no alkohola, narkotikām vai azartspēlēm. No seksa, ēšanas, lasīšanas vai mākslas. Vai arī no otra cilvēka.

Atkarību pamatā ir jēdziens pārāk – pārāk liela mīlestība, pārāk liela kontrole, pārāk liela greizsirdība. Tikko izdzīvošanai un labsajūtai nepieciešamo emocionālo izpausmju jomā kaut kas ir pārāk, pastāv risks, ka veidosies emocionālās atkarības. Sākumā tās viegli sajaukt ar pozitīvu ieinteresētību, kam jābūt jebkuras kopdzīves pamatā: man rūp mans tuvākais – viņa domu gājiens, pārliecība, vajadzības, tāpēc es viņu pastāvīgi paturu savā uzmanības lokā. Ja tas ir abpusēji, attiecības parasti veidojas veselīgas un harmoniskas. Taču, tiklīdz no vienas puses rodas pārāk, līdzsvars zūd. Jo parādās bailes, ka varu zaudēt to, ko uzskatu par sev piederošu.

Tas noved pie greizsirdības, kas ir viena no smagākajām atkarības izpausmēm, jo greizsirdīga cilvēka smadzenēs veidojas vīzija, kas ar otru varētu notikt. Bet mūsu neiroloģijai ir vienalga, vai es kaut ko redzu, atceros, iedomājos, vai arī tikai montēju vīzijas no savas pieredzes lego klucīšiem. Zemapziņa visu kodē vienādi, radot bildi, ko apziņa pieņem par patiesību. Cilvēks, kurš kļuvis par šādu attiecību upuri, ir bezspēcīgs pretoties – jo vairāk cenšas otra radīto bildi apšaubīt vai noraidīt, jo aktīvāk un spēcīgāk strādā atkarīgā cilvēka iztēle, kas balstās pārliecībā: mani māna, ar mani manipulē. Vienai bildei seko nākamā. Lai ko darītu kontrolētais un aizdomās turētais, kurš šajā situācijā ir līdzatkarīgais, viņš vienmēr izrādās vainīgs. Lai izdabātu, viņš sāk skaidroties vai kaut ko piemelot, ar to tikai uzkurinot spriedzi.

Cilvēkiem, īpaši vīriešiem, kuri atkarīgi no greizsirdības un bailēm zaudēt kontroli pār savu īpašumu – otru cilvēku –, bieži piemīt arī agresivitāte, kas var izpausties kā mājas vardarbība. Ne tikai kā emocionālā – tu mani pazemo, netici, turi aizdomās un kontrolē –, bet arī kā fiziskā pāridarīšana.

Vienlīdz slimi un nelaimīgi

Nokļūt atkarīgās attiecībās ir vienlīdz liels risks visiem, bet viens no svarīgākajiem faktoriem ir vide, no kuras cilvēks nācis. Viss, kas uzsūkts, redzēts un sajusts gan vecāku, gan sociuma izpildījumā tajā laikā, kad augām, bieži iespaido izturēšanās modeļus arī vēlāk. Tam, kurš nācis no sociāli nelabvēlīgiem apstākļiem, ir lielāka iespēja nokļūt atkarīgās attiecībās.

Aizvien spēcīgāka kļūst vēl kāda ietekme – virtuālās pasaules uzspiestais zīmogs. Bērni, ģimenē un rados redzot aizvien mazāk reālas saskarsmes starp cilvēkiem, vairāk ļaujas dažādu seriālu un ietekmeļu radītu burbuļu piedāvātajiem attiecību modeļiem. Uz jautājumu, cik ilgu laiku tu pavadi datorā vai telefonā, vairākums manā kabinetā pabijušo pusaudžu atbild, ka 12 līdz 14 stundas diennaktī. Pusi šī laika aizņem mācības, taču pārējais, kas būtu veltāms tai saskarsmei ar reālo vidi, kam vajadzētu palīdzēt apjaust, apgūt un iemācīties to, kas nepieciešams harmoniskai dzīvošanai, tiek atstāts virtuālās pasaules ziņā. Tās radītais priekšstats par dzīvi un attiecībām ir izkropļots – vai nu izskaistināts, vai nelīdzsvaroti sakāpināts, nepamatoti izraujot kādu atsevišķu tēmu.

Nesenā sarunā kāda jauniete no sirds priecājās, cik interesantas pēdējā laikā kļuvušas filmas – tajās rodams visu iespējamo cilvēcisko izpausmju spektrs: geji un lesbietes, psihopāti, sociopāti, maniaki un dažādu atkarību mocītie. Citādi taču neviens par tādiem pat neuzzinātu! Beidzot esot jūtamas patiesas rūpes, lai katrs atšķirīgi orientētais vismaz mākslā netiktu aizvainots ar atstāšanu ārpusē un varētu atrast kaut ko sev adresētu. Te es iebildu, ka, manuprāt, tas tomēr ir tāds grābeklis, pret kuru nākotnē, kad tagadējie jaunieši sāks veidot reālas attiecības, nāksies klupt aizvien sāpīgāk.

Atkarīgās attiecībās vienlīdz slimi un nelaimīgi jūtas gan atkarīgie, gan līdzatkarīgie. Pārējās izpausmēs atkarību spektrs ir neaptverami plašs un individuāli atšķirīgs, jo tās skar ne tikai pāru attiecības, bet arī saites starp vecākiem un bērniem, autoritātēm un viņu sekotājiem. Mātēm ļoti bieži veidojas spēcīgas mentālās saites ar dēliem, tēviem – ar meitām. Ir mātes, kurām neviena dēla atvestā meitene nav laba, līdz viņš vairs draudzenes mājās neved. Kad tomēr saņemas aiziet uz ārpusmājas izklaidi, māte visu nakti neguļ, bet, paslēpusies aiz aizkara, nervozē un gaida savu 25 gadus veco dēliņu atgriežamies. Uz rīta pusi mātei klāt infarkts, dēlam – pienākums jau deviņos vakarā būt mājās, lai tikai mātei nevajadzētu uztraukties. Jo sievas viņam tā arī nav. Tās ir ļoti smagas attiecību atkarības.

Pāru attiecībās sevišķu uzmanību pelna tās, kur kāds no partneriem ir narcistiski noskaņots. Narcistiska domāšana ir smadzeņu darbošanās specifika, kas tendēta uz sevis izcelšanu un savu īpašumtiesību prioritizēšanu. Šie cilvēki, visbiežāk vīrieši, jau attiecību sākumā spēj padarīt savu līdzcilvēku atkarīgu, pārliecinoši ievedot viņu tādās nākotnes ainās, kurām grūti pretoties. Piemēram, sieviete, ilgāku laiku bijusi sāpinošās attiecībās, no kurām izdevies izķepuroties, beidzot saņemas jaunām, taču izredzētais izrādās narcistiska personība. Tad nu vīrietis prasmīgi spiež uz visām tām podziņām, kas viņai svarīgas: gaidāmo ģimenes laimi un dvēseļu saderību, bērniem, materiālo nodrošinājumu, ceļojumiem. Un vienlaikus darbos rāda, ka tie nav tikai tukši solījumi. Ziedi, uzmanība, materiālie labumi. Dažreiz pat gredzens pirkstā.

Pateicība un aizkustinājums sievietē rada tādu eiforiju, ka viņa kļūst no šā cilvēka atkarīga: darīšu visu, lai tu savu izvēli nenožēlotu! Bet tad vienā dienā cildenais sapņu princis pēkšņi pārvēršas un rāda pavisam citu ādu un dvēseli – tev jādzīvo tikai man! Visu, kas piederējis iepriekšējai dzīvei, prom – darbu, draugus, hobijus. Pieprasot šo prasību izpildi, tiek liktas lietā visdažādākās emocionālās un dažreiz arī citas vardarbības formas. Turklāt cilvēks, kuram ir narcistiskie izgājieni, to nedara aiz ļauna prāta, jo sava sakāpinātā ego izveidotajai uzskatu sistēmai pats cieši tic: es taču tevi mīlu, tāpēc arī tev ar bezierunu pakļaušanos jāpierāda, ka vienīgais tavas mīlestības objekts esmu es. Tādas ego sakāpinātības galējās izpausmes pat spēj otru iznīcināt.

Smadzenes pagātni no tagadnes un nākotnes nešķir

Var jau vaicāt, kāpēc upuris jeb līdzatkarīgais, kurš visu saprot un nav ar situāciju apmierināts, nemūk prom. Pasaki spēlmanim, ka tev jāiet tai spēļu zālei ar līkumu. Vai sadzirdēs, paklausīs? Nē taču! Atkarību centrs nostrādā, un mūsu smadzenes pieņem lēmumu, kas nosaka rīcību. Ja smadzenēs iereģistrētās eiforijas ainas saistītas tieši ar kādu konkrētu cilvēku, objektu vai norisi, prātam vairs nav autoritatīvas teikšanas, ka labāk būtu mukt. Tāpēc jau atkarīgu attiecību gadījumos saprātīga šķiršanās notiek ļoti reti. Abi mokās. Pat tad, ja izdodas sadūšoties šādas toksiskas attiecības pārtraukt, bieži parādās ļoti smaga piedzīvotās atkarības blakne – cilvēks fiziski sāk it kā jaunu dzīvi, taču emocionāli saglabā atkarību no iepriekšējām attiecībām.

Lai cik sairdinātas un traumatiskas tās bijušas, sieviete no atmiņām izvelk tikai situācijas, kur pati bijusi vainīga, un sāk sevi šaustīt un vainot. Griežot kopdzīvi uz riņķi un akcentējot tajā tikai labo, pārsteigta saprot – man līdzās krietns un labs cilvēks, taču es ilgojos pēc tā, no pagātnes. Pat tad, ja izdodas izveidot jaunas attiecības, zemapziņā tās visu laiku tiek salīdzinātas ar iepriekšējām, kas vairs tik postošas neliekas. Sākas eksistence, nevis dzīvošana. Bet tā funkcionē mūsu smadzenes, kas savos neiroloģiskajos procesos pagātni no tagadnes un nākotnes nešķir. Tā izpaužas atkarību daba.

Labā ziņa ir tā, ka gan psiholoģijā, gan psihoterapijā un hipnopsihoterapijā ir daudz instrumentu, kas ļauj palīdzēt arī vissarežģītāko atkarību gadījumos, lai arī mūsu smadzeņu darbība joprojām nav līdz galam izzināta. Jo dziļāk rokamies, jo vairāk saprotam, cik daudz vēl ir neatklātā. Taču stāsts par attiecībām, kurās esam bijuši no kāda atkarīgi, mūsu visu zemapziņā jau ir ierakstīts. To, ka nākam no saistības ar māti, tātad no atkarības, simbolizē nabassaite. Varēja taču cilvēkam nabiņas nebūt, bet mūsu Radītājs to atstājis par zīmi, ka it visam, ar ko esam attiecībās, ir gan eksistenciālais vēstījums, gan atgādinājums par nepieciešamību atrast savu ceļu un sevi nepazaudēt.