Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Gribēja bērnu pulciņu, bet nebija neviena... Kāda patiesībā bija leģendārā Anna Brigadere 1

Dzīvesstils
23. janvārī 07:06 2022. gada 23. janvārī 07:06
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Annas Brigaderes dzīve – tas ir stāsts, kā no vienkāršas kalpu meitenes kļūt par populāru un atzītu rakstnieci. Tomēr jāatzīst, ka rakstnieces darba veiksmes mijās ar neveiksmēm privātajā dzīvē. Brigadere tiecās pēc ģimenes, bet tādas viņai nebija, vēlējās daudz bērnu, bet nebija neviena. “Šķiršanās, vairīšanās un atsacīšanās ir mana likteņakmens rakstu zīmes,” atzina rakstniece.

Rakstniece Anna Brigadere bija atturīgas un kautras dabas cilvēks, kas nevēlējās, lai kāds interesētos par viņas privāto dzīvi. Brigadere uzskatīja, ka viss, ko viņa gatava atklāt citiem, atrodams viņas darbos, bet pārējais – tas pieder tikai viņai pašai. Bet, iespējams, tieši ar savu atturību un noslēpumainību viņa radīja vēl lielāku interesi ne tikai par savu daiļradi, bet arī privāto dzīvi.

Tie, kas tuvāk pētījuši Brigaderes biogrāfiju, min kādu rakstnieces personības aspektu – bailes no fiziska kontakta ar vīrieti un seksualitātes nicināšanu. Droši vien te būtu darbiņš kādam psihoanalītiķim, kurš varbūt tiktu skaidrībā, kur tas suns ir aprakts. 1933. gadā Anna atklājusi dzejniecei Aīdai Niedrai, ka viņas sapnis vienmēr bijis liels pulks bērnu, pat divpadsmit, ja Dievs būtu tā vēlējis, un piebildusi: “Bet esmu vientule, un man nav nekā…”

Saistībā ar Brigaderes bezbērnu dzīvi dzirdēti stāsti par traģiskām operācijas sekām, bet ir arī cita versija, proti, cienījamajai rakstniecei bijis ļoti bail no dzemdībām, un tās vienmēr viņu apstādinājušas izšķirīgajā brīdī. Dzemdībās nomira gan Annas māsa, gan arī rakstnieces draudzene Irma Balode, ar kuru viņa ceļoja pa Eiropu, un mīļā kalponīte Līda. Tuvo cilvēku nāve dzemdībās Annai bijis liels bieds.  

Zinātāji gan stāsta, ka Annas Brigaderes privātā dzīve bijusi slēptu kaislību plosīta, kaut arī viņa vienmēr pratusi radīt ap sevi nepieejamības un stingrības auru. Vīrieši, ar kuriem viņa, iespējams, varēja saistīt savu dzīvi, vai nu pāragri nomira, vai arī bija precējušies. Savās piezīmēs Brigadere raksta: “Kad lasu par sevi spriedumus, arvien jautāju: “Vai tā ir? Vai tādu mani atrod? Vai tāda esmu? Šķiršanās, vairīšanās un atsacīšanās ir mana likteņakmens rakstu zīmes. Un es, protams, atkal kļūšu padevīga un mierīga.””

Skaidrs, ka rakstnieces ģimenes stāvoklis jeb, precīzāk, tā neesamība izraisīja ne mazums baumu. Brigadere jutās saērcināta, kad laikrakstos tika dēvēta par jaunkundzi, tādējādi uzsverot viņas vecmeitas statusu. Tas tiešām izklausījās amizanti, piemērojot šo uzrunu rakstniecei, kurai jau bija pāri piecdesmit. 1924. gada februārī, piedaloties publiskā disputā par laulību, viņa aicināja mainīt agrākos paradumus.

Brigadere norādīja: “Laulātas un nelaulātas jeb – labāk – precētas un neprecētas sievietes šķirošana ir pastāvējusi un pastāv vēl arī ārējās formās. Kādēļ, piemēram, pieaugušu neprecējušos vīrieti neviens, ja tas grib būt pieklājīgs, neuzrunā, teiksim, Krēsliņa jaunskungs, Bērziņa jaunskungs, bet gan: Krēsliņa kungs, Bērziņa kungs, bet viņa māsu, ja tā neprecēta: Bērziņa jaunkundze? Kādēļ jaunkundze un ne kundze? Kādēļ gan visiem alarmēt (sacelt troksni – vācu val.), ka sieviete neprecēta, kamēr ar vīrieti to nedara?”

Latvijas sabiedrībā rakstnieces vārdam bija svars, viņa bija atzīta dramaturģe. No daudzajām viņas lugām pirmajā vietā noteikti bija liekams Sprīdītis – šis darbs kļuva par vienu no nedaudzajām latviešu autoru lugām, kuras izrādīja ārzemēs un vēlāk arī ekranizēja. Šajā lugā Anna Brigadere jauši vai nejauši uztaustīja vienu no nācijas kodiem, kas nav zaudējis aktualitāti joprojām.

Tiekšanās pēc zināšanām

Anna Brigadere piedzima 1861. gada 1. oktobrī Kalnamuižas pagasta Baļļu mājās, kas atradās kādus trīs kilometrus no rakstnieces vēlākajām mājām Sprīdīšiem. Tēvs Krišjānis bija saimnieka dēls, kas apprecēja mežsarga meitu Lavīzi. Māju viņam pašam nebija, jo tēva mājas paturēja vecākais brālis, tomēr pēc savas zemes un saimniecības viņš ļoti ilgojās. Krišjānis bija cilvēks, kas sekoja savai sirdsbalsij. Kaut brāļi veda viņu precināt ar turīgu saimniekmeitu, viņš tomēr izvēlējās nabadzīga mežsarga jaunkundzi; kaut bija apveltīts ar saimnieka ķērienu, viņš visu mūžu kalpoja svešās mājās.

Nākamās rakstnieces dzīvē tēvam bija liela loma. Viņš bija gaišs cilvēks, nasks strādnieks, liels dziedātājs, izpalīdzīgs un citu ļaužu cienīts. Savukārt māte bija skarbākas un asākas dabas, vairāk rūpju nomākta. Viņa reizēm pārmeta vīram, ka tas par daudz palīdz citiem, un mudināja vairāk turēt rūpi par savu ģimeni. 

Annele ģimenē bija jaunākais bērns – tēva lolota un lutināta. Māsa Līziņa bija par viņu daudzus gadus vecāka, brālis Jānis, kas vēlāk kļuva par aktieri, bija vēl vecāks. Visi Brigaderu bērni bija lieli dziedātāji. Anna ilgu laiku pat sapņoja kļūt par dziedātāju, tomēr šim sapnim nebija lemts piepildīties, jo ģimenei trūka līdzekļu, lai viņa varētu iegūt muzikālu izglītību. Lai vai kā, tomēr mūziku Brigadere mīlēja visu mūžu. No visiem komponistiem viņa visvairāk cienīja Bēthovenu un Mocartu, bet no latviešu skaņražiem – Alfrēdu Kalniņu. Mūzikas žanru izvēlē Brigadere priekšroku deva kora dziesmām.

Triju bērnu tēvs Krišjānis neparko nevēlējās redzēt savus bērnus Tērvetes laukos par kalpiem – dēlu gribēja skolot, arī jaunāko bērnu Annu laida skolā, bet Līzu sūtīja uz Jelgavu mācīties par šuvēju. Annele agri iemācījās lasīt, gāja skolā Kalnciemā, pēc tam Aucē. Viņa tiecās pēc zināšanām, bija laba skolniece. Tomēr notika neparedzētais – 1874. gadā Anneles tik ļoti mīļotais tēvs nomira. Viņš aizgāja ļoti strauji – pļaujas laikā pārpūlējās, sasirga un dažu dienu laikā nonāca smilšu kalniņā. Skarbā māte, kurai līdz tam jebkurš lauku darbs bija nieks, pēc vīra nāves sabruka. Pēc tēva nāves Annelei skola bija jāatstāj. Tā iznāca, ka izcilās rakstnieces oficiālā izglītība beidzās trīspadsmit gadu vecumā, ja neskaita vienu ziemu, ko viņa jau daudz vēlāk pavadīja, mācoties pedagoģiskos kursos Rīgā.

Protams, skola nav vienīgā vieta, kur gūt zināšanas. Brigadere daudz ko apguva pašmācības ceļā. Viņa visai labi prata vācu valodu, no sākuma vāciski arī rakstīja, labi pazina vācu literatūru. Viņa labi runāja arī krieviski, lai gan par nevienu krievu rakstnieku īpaši nejūsmoja. Tēva Krišjāņa rūpes, lai bērni izglītotos un tiktu ārā no kalpu kārtas, nebija veltas. No Brigaderu bērnu trijotnes izsitās divi – pastarīte Anna un Jānis, kurš kļuva par pazīstamu aktieri.

Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Sprīdītis un popularitāte

Pēc tēva nāves Jānis skolojās Rīgā, bet abas māsas ar māti dzīvoja Jelgavā, kur piepelnījās ar šūšanu. Šis laiks vēlāk tika aprakstīts Annas Brigaderes autobiogrāfijas trešajā daļā Akmeņu sprostā. 1879. gadā Anna pārcēlās dzīvot uz Rīgu pie brāļa, turpinot piepelnīties kā šuvēja un pārdevēja. Pēc trīs gadiem viņa devās uz Maskavu, kur strādāja par aukli un istabeni kādā vācu ģimenē. Tad negaidīti saslima ar tīfu, bet pēc izveseļošanās strādāja par mājskolotāju krievu ģimenē Jaroslavļā.

Divdesmit trīs gadu vecumā viņa atgriezās Rīgā un iestājās Reinšes augstākās meiteņu skolas pēdējā klasē, kuru pabeidza, iegūstot mājskolotājas diplomu. Ar īsiem pārtraukumiem par mājskolotāju Brigadere nostrādāja vēl 12 gadus. Šo darbu viņa darīja ar lielu sīkstumu un atbildību, taču bez īsta prieka.

Anna bija attīstījusi sevī novērotājas spējas, un tās, protams, lieti noderēja rakstniecībai. Tapa stāsts Slimnīcā, kas vēstīja par piedzīvoto Maskavā, slimojot ar tīfu. 1896. gadā to publicēja Baltijas Vēstnesis. Vēlāk sekoja arī citi stāsti un noveles, bet 1901. gadā iznāca Annas pirmā grāmata Vecā Karlīne. Tas bija laiks, kad viņa pielika punktu mājskolotājas karjerai un pievērsās rakstniecībai. Jāatzīst, Brigaderes atstātais literārais mantojums ir visai raibs – stāsti, noveles, dzeja, lugas. Kā norāda kritiķi, rakstnieces stāstos atklājas viņas ētiskie uzskati, tajos slavināta sirds skaidrība, pārtapšana ciešanās, līdzjūtība un dzimtenes mīlestība. To literārā vērtība ir ļoti dažāda – daži stāsti ir izcili, bet daži diezgan pavāji.

Vislielākā uzmanība vienmēr tikusi pievērsta Brigaderes dramaturģijai. Viņa sarakstījusi pavisam 24 lugas – komēdijas, psiholoģiskas drāmas un teiku drāmas. Tomēr pašā augšgalā no visiem dramatiskajiem darbiem ierindojamas četras pasaku lugas: Sprīdītis (1903), Princese Gundega un karalis Brusubārda (1912), Maija un Paija (l92l) un Lolitas brīnumputns (1926). Ja lirikā Brigaderes valoda ir pasmaga, tad lugās tā plūst viegli un dzidri, gluži kā avots. Turklāt visas personas šķiet īstas un pārliecinošas, savukārt folkloras elementi ir veiksmīgi izmantoti dziļu ētisku problēmu risināšanai. 

Jāteic gan, ka par slaveno lugu Sprīdītis varam pateikties kādam interesantam atgadījumam. Kad Rīgas Latviešu biedrības teātris gribēja Ziemassvētkos uzvest bērnu lugu, režisors Jēkabs Duburs palūdza Brigaderei pārtulkot kādu piemērotu darbu no vācu valodas. Rakstniece to arī apsolīja, taču vāciskās lugas viņai ne īpaši patika, tāpēc viņa nolēma uzrakstīt pati savu lugu, kas būtu tuva latviešu garam. To viņa izdarīja rekordīsā laikā – deviņās diennaktīs.

Lugai bija pārsteidzoši labi panākumi, tieši ar šo darbu Brigadere kļuva populāra. Par pirmizrādi viņa bija gaužām priecīga: “Aktieri bija kā jauna gara pilni. Izrāde man likās būt debešķīga. Es brīnījos un apbrīnoju. Kā viņi visi to izprata! Cik latviski viņi bija!”

Lugas galvenais varonis Sprīdītis ir latviešu zēns un brīvas fantāzijas auglis, kurš no tautas aizņēmies vien savu vārdu, trīs mīklas un pāris tautasdziesmu. Pēc Sprīdīša panākumiem Brigadere beidzot sāka apzināties, ka viņa patiešām māk rakstīt.

Aizraušanās un vilšanās

Savās piezīmēs Brigadere rakstīja: “Pusseptiņos jau esmu augšā. Apģērbos, vingroju. Pustumsa laukā. Viena tase tumes... Mīlestība... Daudzi domā, ka man par to nav ne jausmas, man – neprecētai, bez bērniem. It kā bez mīlestības šajā pasaulē vispār nevarētu dzīvot?!”

Savulaik cilvēki baumoja, ka viņai ir attiecības ar Rūdolfu Blaumani. Tā sanāca, ka vispirms Rūdolfs sadraudzējās ar Annas brāli, aktieri Jāni Brigaderu, bet vēlāk tuvāk iepazina arī pašu Annu, kura tolaik vēl nebija rakstniece. Laika gaitā viņi kļuva kolēģiem un tuviem draugiem. Kad 1906. gadā Rīgā sāka izdot laikrakstu Latvija, redakcijas sastāvā uzaicināja arī Rūdolfu Blaumani, kurš apņēmās vadīt literāro daļu. Pēc tam Blaumanis kļuva par avīzes atbildīgo redaktoru, un darbs viņu pārņēma pilnīgi savā varā.

Tolaik viena no viņa kolēģēm un uzticamākajām līdzgaitniecēm bija Anna Brigadere, kura vēlāk atcerējās: “Tas gāja pāri spēkiem. Blaumanis prasīja daudz. Katru nodaļu gribēja nostādīt ideāli. Ar pāris netaktiskiem ievadiem laikraksts no sākuma bija ieņēmis greizu stāvokli, kuru vēlāk bij grūti izlabot. Kā visur, tā arī avīžniecībā Blaumanis cīnījās pret paviršību, gļēvulību, netaktību, bieži avīžrakstus, kuriem tikai viendienas mūžs, mērodams ar radoša mākslinieka mērauklu. “Es tak nevaru viens pats visu avīzi pierakstīt,” viņš dažreiz sūrojās, kad negāja tā, kā gribēja.

Tajā laikā viņš nāca bieži pie manis. Par avīzi man jau apnika klausīties, bet Blaumanim vajadzēja norunāt visas rūpes no sirds, vajadzēja draudzīgas kritikas un apstiprinājuma saviem plāniem, lai kļūtu viegls un ticīgs. Darba bij tik daudz.”

Nekādu intīmu attiecību viņiem gan nebija, tās vairāk bija kā brāļa un māsas draudzība. Blaumanis ieteica Brigaderei uzmanīties no jaunā dekadentu rakstnieka Konrāda Bulāna, kurš plašākai publikai bija zināms ar provokatīvo pseidonīmu Fallijs, netieši norādot uz savām seksuālajām spējām.

Tas bija laiks, kad rakstniece darbojās pretalkohola biedrībā Auseklis, vadīja tur dāmu komiteju. Un tad viņas dzīvē uzradās jauniņais Fallijs – sieviešu mīlulis, dzejas dekadents. Annai tolaik bija 39, bet Fallijam – tikai 23 gadi. Šai savienībai nebija nākotnes, pēkšņā aizraušanās drīz vien ieguva vilšanās un rūgtuma piegaršu. Dzirdēts stāsts, ka Anna šausmās aizbēgusi, kad Fallijs vēlējies fizisku tuvību.

Tomēr no īstas mīlestības tik viegli neaizbēgsi, tā reizēm ir kā pērkona negaiss, kas negaidīti pārsteidz un pārņem savā varā. Tā tas notika ar rakstnieci, kad viņa, pametusi Latviju, devās uz Šveici.

Sākums šim mīlasstāstam meklējams 1898. gada oktobrī, kad Rīgas turīgā jaunkundze Irma Balode pirms kāzām vēlējās pusgadu pavadīt Šveices kūrortā, lai uzlabotu veselību, bet viņas stingrie un bažīgie vecāki atļāva meitai turp doties vienīgi kopā ar uzticamu pavadoni. Par uzticamības personu tika izvēlēta Anna Brigadere. Bagātie vecāki bija gatavi maksāt ceļa naudu un uzturu, lai tikai Anna brauktu Irmai līdzi uz Davosu.

Abas dāmas sēdās vilcienā un devās uz kūrortu, bet netālu no galamērķa vilciena kupejā ienāca kāds simpātisks pasažieris. Viņš aizrautīgi klausījās svešajā valodā, līdz skaļi paziņoja, ka dāmas laikam būšot no Baltijas. Sarunā noskaidrojās, ka jauno vīrieti sauc par Augustu Langmeseru un viņš atgriežas no Cīrihes, kur nupat aizstāvējis filozofijas doktora grādu un studē teoloģiju, bet viņa angļu sieva tobrīd devusies uz dzimteni kārtot mantojuma lietas.

Tā nu sanāca, ka inteliģentais un pievilcīgais Langmesers, kamēr viņa bagātā sieva atradās ārzemēs, aizrāvās ar rakstnieci no Rīgas. Tās bija pastaigas, interesantas sarunas, kopīgi pasākumi. Tie bija brīži, kad Annai šķita – beidzot viņa satikusi savu īsto vīrieti. Augusts bija interesants sarunbiedrs, viņam piemita intelekts un smalkjūtība. Tobrīd Annai bija 37, Augustam – 32 gadi. Gadu starpība nebija jūtama, Langmesers jutās pieredzējis – labi pazina cilvēka dabu, rakstīja ne tikai teoloģiskus traktātus, bet arī dzeju, turklāt prata vairākas svešvalodas.

Pēc pusgada viņi izšķīrās, jo rakstniece devās mājās, atpakaļ uz Latviju. Taču mīlestība saglabājās, tā izpaudās abu intensīvajā sarakstē. Brigadere Langmeseram nosūtīja vairāk nekā 200 vēstuļu un saņēma arī tikpat. Tomēr liktenis bija lēmis tā, ka viņi nekad vairs nesatikās. Langmesers nebija gatavs šķirt savu laulību, lai apprecētos ar Brigaderi. Savas nerealizētas un nepiepildītās jūtas rakstniece bija spiesta remdēt sabiedriskajā darbā un rakstniecībā. 

Rūgtumu par neizdevušos personīgo dzīvi rakstniece mazināja ar dažādām sabiedriskām aktivitātēm, un viena no tēmām, kam viņa pievērsās, bija sieviešu līdztiesība. Savās piezīmēs viņa raksta: “Jaunsudrabiņam – kundze pārraksta visu uz mašīnas. Rozītim – kundze par sekretāru. Romēnam Rolānam – māsa par sekretāru.  Un tā bez gala. Kur vien vīrietis ko rada, sieviete tam kalpo, to paijā, kopj, glāsta, lutina. Kur – man ir sekretārs?” Citviet norāda: “Ja kaut kad – vai ar kādu – savstarpējās attiecības nonāca līdz tam, ka vajadzēja nest upurus, tad arvien biju es tā, kas nesa šos upurus.”

Sprīdīši kā svētvieta

1915. gadā rakstniece tāpat kā daudzi latvieši devās bēgļu gaitās un kādu laiku pavadīja Maskavā. 1917. gadā viņa atgriezās Rīgā, piedzīvojot vācu, lielinieku un bermontiešu okupāciju. Par šo laiku Anna Brigadere raksta savās piezīmēs un vienīgajā romānā Kvēlošā lokā (1928).

Kad 1922. gada janvārī Brigadere atzīmēja 25 gadu literārās darbības jubileja, Nacionālajā teātrī notika viņas drāmas Ausmā un pasaku lugas Maija un Paija pirmizrāde. Rakstniecei kā tautas balvu piešķīra Sprīdīšus – apmēram 36 pūrvietas lielu zemes gabalu ar ēkām. Tās kādreiz bijušas dzirnavas, pēc tam mežsarga mājas, celtas no smagiem akmeņiem. Šim dāvinājumam bija kāda būtiska nianse, kuru vietā pieminēt. Kā stāsta zinātāji, valsts dāvinātās mājas esot bijušas īsts grausts, kur vajadzējis ieguldīt pietiekami daudz naudas un darba, lai visu sakārtotu.

Vēlāk pat izraisījās diskusijas, vai tā vispār bijusi solīda rīcība no valsts pārstāvju puses – cienījamai rakstniecei uzdāvināt graustu? Taču Brigadere no šīs dāvanas izveidoja skaistu un patīkamu vietu. Tērvetes upe tecēja cauri Sprīdīšu zemei un mežam, tur auga priedes, egles un veselas lazdu alejas. Pie mājas bija ārkārtīgi skaists dārzs ar daudziem svešzemju košumkrūmiem un plašu augļu dārzu. Dzejnieces mīļākās krāsas bija dzeltens, violets un pīlādžu sarkans, un tās tad arī dominēja gan Sprīdīšu dārzos, gan mājā. Tur bija arī sevišķi krāšņs rožu dārzs, par ko rakstniece vienmēr priecājās, lai gan viņas mīļākās puķes bija dzeltenie vizbuļi.

Bet ir vēl kāds interesants fakts – Brigadere īslaicīgi aizrāvās arī ar politiku. Piemēram, 1920. gadā 59 gadus vecā rakstniece kandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās Bezpartijisko pilsoņu grupas sarakstā, kurā figurēja diezgan prestiža kompānija. Saraksta augšgalā bija iekšlietu ministrs Arveds Bergs, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, Tautas Padomes prezidents Jānis Čakste, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tiesa gan, Anna Brigadere Saeimā neiekļuva – grupējums ieguva sešus mandātus, bet rakstniece pēc saraksta bija desmitā.

Dzīves nogalē radniecīgas, draudzīgas un cieņpilnas attiecības Brigaderei izveidojās ar grāmatu izdevēju Jāni Rapu, kurš bija rakstnieces attāls radinieks, 24 gadus jaunāks par viņu. Rapa bija grāmatnieks ar pabeigtu komercizglītību un veikalnieka tvērienu, Brigaderes rakstu pirmais un vienīgais izdevējs. Un ne tikai... Rapa bija arī Sprīdīšu pārvaldnieks un saimniecisko izdevumu sedzējs, jo dzīves nogalē rakstniece pati to vairs nespēja. Līdz pat Brigaderes nāvei tieši Rapa bija tas cilvēks, kurš pavadīja rakstnieci uz dažādiem saviesīgiem pasākumiem. Brigadere viņam bija kā vecākā māsa, abu starpā valdīja abpusēja labvēlība. Daudzi Brigaderes labākie dzejoļi veltīti tieši Jānim Rapam, turklāt savā testamentā rakstniece viņam novēlēja Sprīdīšus, darba istabas iekārtu un bibliotēku ar apmēram 700 grāmatu. Trešo daļu ienākumu par saviem darbiem viņa novēlēja literārai prēmijai, kas piešķirama katru trešo gadu par “labāko nacionāli ideālistiska virziena daiļdarbu” Brigaderes balvas pirmais laureāts bija Jānis Medenis, kas to saņēma 1937. gadā par dzejoļu krājumu Varenība.

Sprīdīšu gleznainā apkārtne bija iedvesmojoša, tomēr nekāda saimnieciskā darbība šajos pauguros nebija iespējama; rakstniece savās lauku mājās pavadīja vien vasaras. Sprīdīši kļuva par savdabīgu svētvietu Latvijas kultūras cilvēkiem, turklāt rakstniece bija ļoti viesmīlīga namamāte. 

1933. gada ziemā Anna Brigadere beidzot pielika punktu autobiogrāfiskā darba Dievs, Daba, Darbs noslēdzošajai daļai. Rakstnieci nomāca veselības problēmas, aizvien biežāk streikoja sirds. Anna Brigadere nomira 1933. gada 25. jūnijā. Viņa aizgāja miegā – klusi un mierīgi. Spītējot stiprajam lietum, bēru dienā uz Rīgas Meža kapiem cienījamo rakstnieci izvadīja liels viņas cienītāju pulks.

Saistītās ziņas

Modernais stilists. Izcilais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un viņa dzīves noslēpumi
Dzejniece Austra Skujiņa salūza gluži kā trausls zieds 1
Dzejnieks, kuru ārprātā ieveda pati dzīve: kas notika ar Poruku pirms sajukšanas prātā un nāves 39 gadu vecumā 62

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Baidens apstiprina 40 miljardu dolāru palīdzību Ukrainai 32
FOTOGALERIJA. Labāk ģērbtās slavenības Kannu kinofestivālā 2022. gadā
Draudi ielikt suni mikroviļņu krāsnī, vafeles faniem, fekālijas gultā un baumas par romānu ar advokāti. Jaunākie notikumi Depa prāvā pret Hērdu 1
Pievienot komentāru