Mīlasstāsts, kas radīja leģendāro Siguldas gaisa trošu ceļu

Mīlestība spēj paveikt brīžam šķietami neiespējamo un šoreiz, visu mīlētāju dienas – Valentīndienas noskaņā, stāsts tieši par to. Izrādās, ka Siguldas puse ir bagāta ne tikai ar leģendāro Turaidas Rozes mīlasstāstu vien!

“Gribētos pacelties un lidot kā putnam!”

Ideja par Siguldas vagoniņu divdesmitgadīgajam jauneklim Aivaram Janelsītim radās jau tad, kad, uzsākot darba gaitas Siguldā, pirms dienesta armijā, būdams iecelts par Siguldas kultūras nama direktoru, kādā no deju kolektīva mēģinājumiem bija “salikts” pārī ar toreiz Paula Stradiņa māsu skolu beigušo un Krimuldas bērnu sanatorijā darbu uzsākušo divdesmitviengadīgo jaunieti Genovevu. Abi jaunieši bija ne tikai darbarūķi, bet arī aktīvi pašdarbnieki. Genoveva pēc darba mēroja ceļu uz kultūras namu, lai dejotu pašdarbības kolektīvā.

Vagoniņa vēsture. Kā tas viss sākās (1. daļa):

Tikai nejaušības pēc Aivars bija pavēris mēģinājuma telpas durvis un izrādījies, ka tajā brīdī pietrūcis dejotājs deju zīmējumu izpildei. Meitene bijusi jau ievērota iepriekš, bet kopējais dejas solis ļāvis vaļu iepazīties tuvāk. Pēc mēģinājuma pieklājīgais jauneklis bija gatavs pavadīt meiteni līdz mājai, nenojauzdams, ka ceļš vedīs uz tālo Krimuldu, kur jaunajai medmāsiņai Genovevai ar draudzeni bija ierādīta naktsmītne Krimuldas sanatorijas mazajā tornītī. Aivaram bija, uz kurieni “raidīt” romantiskas domas un ilgas!

Tā viņi 1949. gadā arī sapazinās. Toreiz no Siguldas uz Krimuldu autobusi vēlu vakaros nekursēja un garo ceļu no Siguldas līdz Krimuldai pāri Gaujas tiltam nācās mērot kājām: kalnā lejā un augšā, atkal lejā un augšā. Aivars kā īsts džentelmenis savu mīļoto pēc mēģinājumiem un ballēm vienmēr pavadīja uz mājām Krimuldas sanatorijā un tad atgriezās mājās Siguldā ar domu: kā varētu šo ceļu pāri senlejai padarīt īsāku un pārlidot pāri kā putnam!

Gruzīnu iedvesmo siguldiešu mīlas stāsts

1956. gadā Aivaram āķis bija lūpā, pateicoties viņa Rīgas radinieka – Jāņonkuļa abonētajam Maskavas ilustrētajam žurnālam “Ogoņok”. Uz tā gada žurnāla 19. numura pirmā vāka viņš ieraudzīja kalnraču troses ceļa vagoniņa attēlu Gruzijas kalnu pilsētā Čiatūrā. Tad kāpēc tieši tāds pats vagoniņš nevarētu savienot Gaujas abus krastus? Tas bija kā noteicošais “dzinulis” visam turpmākajam  - gan idejai par tieši tādu, sen lolotu transportlīdzekli Siguldā, gan draudzībai ar Čiatūras kolēģiem visa mūža garumā.

Un sākās neskaitāmu dokumentu, aprēķinu, sarakstes, apstiprinājumu un liegumu “virpulis”. Bet atkāpties vairs nevarēja – tas taču bija Aivara sapnis: kādu dienu savu meiteni Genovevu pārvest pāri Gaujai mazā vagoniņā. Tika izbraukāta Rīga, Maskava, Čiatūra, Volgograda, Ļeņingrada... Līdz idejas realizācijai pagāja 14 gadi. Viņš jau bija aprecējis Genovevu, bet iesāktais “mīlas iespaidā radies apsolījums” bija jānoved līdz galam.

Kā iepriecināja saņemtā atbilde no tolaik Gruzijas pilsētas Čiatūras trošu ceļa būves galvenā speciālista, inženiera Georgija Panculaja! Janelsītis nelikās mierā un devās uz Čiatūru. Panculajam viņš izstāstīja ne tikai ideju par Gaujas senlejas krastu savienošanu, bet arī to, kā šī ideja radusies un par savu mīļoto meiteni Gaujas otrajā krastā.

Panculaju šis stāsts tik ļoti ietekmēja, ka viņš nolēma no sirds palīdzēt siguldiešiem. Kad 1957. gadā Sigulda svinēja savu 750. dzimšanas dienu, uz svinībām ieradās arī Gruzijas delegācija ar īpašu dāvanu - trošu ceļa tehnisko projektu un nestandarta iekārtu. Tolaik Padomju Savienībā gaisu trošu ceļš vēl bija “bērnu autiņos” un Siguldai paveicās, ka tai savu palīdzīgo roku sniedza gruzīnu draugi (Čiatūra bija pirmā pilsēta Padomju Savienībā, kur tika izbūvēts pasažieru gaisa trošu ceļš).

Jau būdams Siguldas pilsētas izpildu komitejas Dzīvokļu – komunālās nodaļas vadītājs Aivars Janelsītis ar biedru grupu vērsās gan pie toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča, kas atbalstīja projekta uzsākšanu, gan pie toreizējā Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšnieka Augusta Čūlīša, kurš negaidīti uz vairākiem gadiem “iesaldēja” tik veiksmīgi uzsākto projektu.

Čūlītis arī neredzēja nekādu perspektīvu Siguldas pilsētas attīstībai par tūrisma centru: padomju pilsoņiem jābrauc atpūsties uz Kaukāzu, Krimu, Melno jūru, bet Sigulda nav ievērības cienīga vieta.

Kā īsta dāvana nāca tas, ka Valsts plāna komitejas priekšnieka amatā Čūlīti nomainīja Miervaldis Ramāns, kurš “iestājās” par avangardisku ideju – Siguldas gaisa trošu ceļu. Tā tika akceptēta, līdz ar to finansiāli garantēta ieceres realizācija. Pašam Ramānam klātesot, 1969. gadā 3. janvārī 20 grādu aukstumā beidzot varēja griezt sarkano atklāšanas lenti un atklāt satiksmi pāri Gaujai pa trošu ceļu. Atklāšanas brīdī Aivaram un Genovevai tā īpaši iepukstējās sirds – bija piepildījies sapnis “kā putnam pārlaisties pār Gauju”.

Goda pilsonis

Jāteic, ka Janelsītis Siguldu padarījis slavenu ne tikai ar trošu ceļu vien. Līdz 1974. gadam viņš strādāja Siguldas (pēc tam Rīgas rajona) Dzīvokļu komunālās nodaļas pārvaldē, līdz nokļuva atbildīgākā amatā – par Komunālās saimniecības ministrijas Dzīvokļu-komunālās saimniecības pārvaldes vadītāju. 

Vagoniņa vēsture. Kā tas viss sākās (2. daļa):

Sigulda Janelsītim var pateikties par daudziem labiem darbiem - ielu, ietvju un skvēru izbūvi, tajā skaitā Gūtmaņa alas apkārtnes sakārtošanu un dīķu kaskādes izveidošanu, kā konferansjē viņš vadījis dažādus pasākumus un koncertus, un komentējis kalnu slēpotāju sacensības, par rūpīgi krāto un izpētīto novadpētniecības materiālu, par ilggadīgu darbību Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrībā, par darbību Siguldas domē, par Siguldas aktualitāšu atspoguļojumu presē, par aktīvu līdzdalību Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā.

Ne velti 2012. gadā viņš saņēma pirmo Siguldas Goda novadnieka titulu. Siguldas novada mērs Uģis Mitrevics to pamatoja: “Par to, kuram pirmajam no Siguldas ļaudīm piešķirt godpilno titulu, nešaubījāmies ne brīdi.”

2014. gadā Siguldas sadraudzības pilsētas Čiatūras 135 gadu jubilejā Aivars tika nominēts par Čiatūras Goda pilsoni. Čiatūrieši viņam pateicās par nozīmīgo ieguldījumu un iniciatīvu, uzsākot un nostiprinot abu pilsētu sadarbību, rūpīgo un vērtīgo darbu, lai apkopotu un glabātu vēstures liecības par pilsētām, kā arī aizrautību un patiesu sirsnību pret Čiatūras iedzīvotājiem. 

Piesātinātais mūžs

Pirms četriem gadiem Aivars Janelsītis (1929-2018) devās Mūžības ceļos pie savas mīļotās Genovevas (1928-2014), ar kuru laulībā nodzīvoja 59 gadus. Kāzas tika svinētas 1955. gada 29. janvārī – Aivaru dienā. Genoveva pēc ilgiem darba gadiem Krimuldas sanatorijā strādāja arī Siguldas slimnīcā par medmāsu. Viņa visu mūžu aktīvi darbojās Siguldas pilsētas kultūras dzīvē. Sākotnēji deju kolektīvā, vēlāk koros. Vairākkārt piedalījusies Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Abi kopā izaudzinājuši divas meitas, sagaidījuši arī mazbērnus un mazmazbērnus.

Siguldas novada Gada cilvēks Aivars Janelsītis:

Tomēr jāteic, ka Aivara Janelsīša dzīves ceļš ne vienmēr bijis rozēm kaisīts. 1941. gada 14. jūnijā viņu kopā ar vecākiem izsūtīja uz Sibīriju. Tēvu, bijušo “Cēsu Avīzes” un “Cēsu Vēstu” redaktoru, 1942. gadā nošāva, bet māte Latvijā atgriezās tikai pēc 17 gadiem. Pats Aivars tēvzemē atgriezās 1946. gadā ar “Sibīrijas bērnu” vilcienu.

Mācījies Cēsu 2. pamatskolā, pēc tam mācības turpinājis Biriļusu pamatskolā Krasnojarskas novadā Sibīrijā. Latvijā pabeidzis Priekuļu Lauksaimniecības tehnikuma Elektromehāniķu nodaļu, mācības turpinājis Latvijas Universitātes Ekonomikas un juridiskajā fakultātē. Vēlāk iestājies aspirantūrā Maskavas Komunālās saimniecības akadēmijas Ekonomikas un pilsētu saimniecības vadības nodaļā un zināšanas papildinājis Berlīnes Būvju saglabāšanas un modernizācijas institūtā, praktizējies Somijas Nekustamā īpašuma tālākmācības un izglītības institūtā. 

Lai godinātu Aivaru Janelsīti ir iecere pie Siguldas vagoniņa izveidot skulptūru, kuru veidos tēlnieks Valtis Barkāns. Pašlaik tiek vākti ziedojumi tās izveidošanai un jebkurš tai var ziedot, nopērkot īpašu žetonu piemiņas monētas veidā.