"Limuzīna" Olita jeb Baiba Indriksone: "Man patika būt draiskai!"

Var teikt, ka Latvijas Nacionālajā operā Baiba Indriksone viesojas pie sava dēla, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa, un mazmeitas – baletdejotājas Elzas Leimanes-Martinovas. Leģendām pilna ir viņas dzīve, un visai vētrains bijis jau tās sākums – viņas mamma, nobijusies no dzemdībām, aizmukusi no slimnīcas Pārdaugavā, tāpēc meitēns piedzimis koka mājiņā pie Gaisa tilta. Ar 17 gadu vecāko režisoru Aleksandru Leimani jauniņā Baiba iepazinās studentu ballē Konservatorijā – ēdot no palodzes sniegu. Gan jau kāds mēļoja, ka Lēnas lomu Leimaņa režisētajos Vella kalpos viņa dabūja, pateicoties vīram, bet neviens nevar noliegt, ka spridzīgās krogusmeitas tēls viņai derēja kā uzliets. Tāpat kā pēc dažiem gadu desmitiem saldās mēles īpašniece Olita latviešu šedevrā Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Mēs tiekamies Nacionālā teātra Baltajā zālē, un Baiba jau zina, ko grib teikt...

– Dzīvē notiek daudz kas neparedzams, dažreiz tās ir lielas likumsakarības. Man gribas darboties, un, ja ir tādi garlaicīgi brīži, tad ir skumīgs prāts. Bet te pēkšņi kāds zvans, un tad jau atkal kas notiek. Tā arī tagad – no Operas aicināja piedalīties Vīlās, un tas bija tā jocīgi.

– Ļoti pārsteidzoši, vai ne?

– Jā. Izstāstīja, kāda tā vajadzība. Esam sešas vecas dāmas – līgavas. Man ienāca prātā – kad 1952. gadā Drāmas teātris iestudēja Gogoļa Revidentu, Osis man bija tēvs, Ezeriņa – māte, es – Marija Antonovna. Reiz kādā svinīgā koncertā fragments bija jāspēlē arī uz Operas skatuves, man – tieši līgavas tērpā. Un tagad, pēc daudziem, daudziem gadiem, es atkal esmu turpat un – līgavas tērpā ar plīvuru. Starp vecām fotogrāfijām atradu šo Mariju Antonovnu – lielām, bērnišķīgām acīm. Rēķināju – tas bija pirms 63 gadiem. Un ļoti bieži tā...

– ... kādas nejaušības, negaidītības?

– Un tas sagādā lielu prieku. Arī Olgas Dreģes koncerts. Pirmajā brīdī domāju – es tur neiederos, bet Olga teica – nē, mēs daudz esam bijušas kopā... Tad iedomājos – Dievs tēvs, mēs braukāsim pa Latviju, un daudzi, daudzi tūkstoši uzzinās, ka Indriksone vēl ir dzīva! Kādreiz ar teātri vasarās braucām – pat pa 38 izrādēm, izbraukājām mūsu zemi krustu šķērsu, zināju katru pagriezienu, kas būs. Un tagad arī redzēju Latvijas laukus un visas lielās pilsētas – no viena gala līdz otram, visu laiku skatījos pa logu. Ne tikai tas, ka tikšanās ar kolēģiem, ka esi uz skatuves, bet arī tas, ka tevi pazīst, aplaudē, uzklausa. Un vēl – ka redzi Latviju. Lai gan mani nekas nesaista – iesēstos mašīnā un varu braukt, kur gribu, bet tam vajag paša iniciatīvu. Ar koncertiem ir darbs, pienākums, un – tajā pašā laikā – tu saņem baudu.

Liela avantūra bija filma Džimlai Rūdi rallallā. Man režisors prasa – vai paskriet vari? Saku – nu, laikam jau varu. Bet viens ir paskriet tāpat vien – un pavisam kas cits – pa smiltīm, kalniem, ar smagiem zābakiem, formas tērpā, karstumā. Bet tik un tā tā bija brīnišķīga vasara! Kad jāceļas no rīta, nevari gulšņāt, jāiet uz sapulcēšanās vietu – visi kopā autobusā braucam, runājamies, dziedam, tā atkal ir dzīve.

Skaista dzīve un mūzika

– Cik skaisti, ka tā var līdz sirmam vecumam.

– Man jābūt tik pateicīgai – liktenim, Dievam, gēniem vai tam, ka mani aizgājēji par mani domā, lai es vēl baudu dzīvi, cik varu, – esmu saņēmusi tik daudz uzmanības, mīlestības. Nevaru gan teikt, ka dzīves jaunajā posmā man būtu nodarīts pāri. Un arī tagad varētu sēdēt aizkrāsnē, bet es visu laiku kaut kur eju, daru. Pučīni mūzika ir tik skaista! Tik skaista! Kad, gaidot savu kārtu, klausos, man ir prātā, ka vienmēr jau sakām, ka skatuves dēļi ir svēti... Man svēti ir tie, uz kuriem spēlēju no 1951. gada 1. decembra. Mēģinājumi gan bija jau agrāk, bet tā bija pirmā pirmizrāde. Atradu apsveikumus no Veltas (Veltas Līnes – Aut.), ka šī diena man ir kā iesvētāmā.

– Ja padomā – tikai seši gadi pēc kara!

– Jā, atceros, kāda bija Ļeņingrada. Krušona limonāde garšoja pēc upenēm, kafejnīca Severnaja ar tādām eklēra kūkām, kādas nekad nav ēstas. Biju muzejā, kas veltīts blokādei, to gan vēlāk slēdza, jo teica, ka tas esot par daudz briesmīgs, nav ko rādīt cilvēkiem. Ar īpašām atļaujām tikām augšā Īzaka katedrālē, toreiz to restaurēja. Kad parēķinu, tas bija tik ļoti tuvu pēc kara. Mājas bija sagrautas, redzēju, ka cilvēki Pleskavā zemnīcās dzīvoja. Kad septiņdesmitajos tur Cielaviņas armiju filmēja, pilsēta bija atjaunota, kupoli baznīcām apzeltīti. Filmēties ir viena bauda. Otra – kad satiecies ar dažādiem aktieriem, trešā – ka esi dažādās pilsētās. Tā krājas bagāža. Un tas viss ir jāsavieno ar mājas dzīvi.

– Jūs no tās neatteicāties. Daudzas mākslinieces tomēr atstāj novārtā.

– Man vienmēr ir bijis jānes ļoti daudz darba un smaguma. Jārūpējas. 1965. gadā Leimanim kļuvu par šoferi, biju arī mašīnrakstītāja un, protams, mājas aprūpētāja. Augusts vienmēr bija briesmīgs, jo bija jāmarinē sēnes, sulas jāspiež, gurķi jāskābē un, galvenais, kāposti! Leimanis man lika nopirkt simt kilogramu, un tad viņš tos divas dienas ēvelēja un lielos emaljētos katlos skābēja. Visur tā smaržoja! Pēc tam stampāja trīslitru burkās, bet, protams, ka neviens tos simt kilogramus nevarēja apēst. Kad gāja ciemos, vienmēr pasita burku padusē.

– Leimanis novērtēja jūsu lielo darbu?

– Jā, jā...

– Vārdos vai...

– Nē, arī attiecībās. Viņam vajadzēja to mājas izjūtu un lai viss būtu kā pēc šņorgrāmatas.

– Bet viņš taču saprata, ka sieva ir aktrise.

– Nu, tas tā, arī tam laiku var atrast.

– Jūsu dzīve ir pierādījums, ka var.

– Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka Leimaņa darbs un ieguldījums ir svarīgāks, un tagad tas pierādās... Lai gan dzīves laikā jau viņam vienmēr lika visādus šķēršļus, tāpēc palika daudz neizdarītā. Vienmēr teica – nē, tas neder! – un atdeva citam.

– Tā bija arī ar filmu Vajadzīga soliste.

– Vai, viņš tik ilgi pie tās strādāja! Bet visvairāk pārdzīvoja, ka viņam Silmačus neļāva filmēt. Visi teica, ka brīnišķīgs scenārijs, tomēr neļāva.

– Kādēļ? Viņš nebija tā iegrozījies, nebija savējais Kinostudijā?

– Viņš bija ass, vienmēr tiešs pret cilvēkiem, kas bieži vien lēma, kā ienāk prātā. Kad viņam teica, ka varēs filmēt, viņš uzreiz sadomājās, bet pēc mēneša jau viņi varēja pārdomāt. Daudzas viņa idejas neakceptēja. Teica – uztaisi Atklāto pasauli, tad varēsi taisīt, ko gribi. Viņš uzfilmēja, bet nekas labāks nekļuva.

Kas bija tajās acīs

– Jūs pēc dabas esat pilnīgi citāda – diplomāte?

– Domāju, jā, es mēģinu nolīdzināt asos stūrus. Un arī Leimaņa skaudro raksturu mācēju kaut kā... pateikt, ka tas nebūtu pareizais gājiens. Pēdējos gadus viņš daudz bija slimnīcā. Dienu pirms aiziešanas viņu agri no rīta aizved, viņš slimnīcā pārģērbjas, saka – nav čību. Es atbildu – nu, nekas. Es jau varu atnest, bet tagad tu guli, čības nebūs vajadzīgas. Viņš tā paskatījās un teica – nu, redzi, kā vienmēr tev ir taisnība. Kaut gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka tieši viņš ir tas, kurš nosaka, jo viņa darbs ir grūtāks, atbildīgāks. Kas gan es esmu – viena no daudzajām aktrisēm un ne jau tā spožākā, ne tā lielākā zvaigzne. Tāpēc mans pienākums bija radīt apstākļus, lai viņš varētu pilnvērtīgi strādāt. Domāju, ka tā ir mana... ne nu misija, bet pienākums pret šo cilvēku.

– Bet jūsu lomas taču pierāda, ka talants jums bija un joprojām ir.

– Nu jā, bet tas ir tā...

– Ja jūs nebūtu tik daudz ziedojusies, varbūt lomu būtu vēl vairāk.

– Droši vien. Leimanis teica – filma paliek, tie ir konservi. Ieliek bleķa bundžā un, kad vajag, attaisa vaļā. Reizēm tas konservs ir sabojājies, bet reizēm – ļoti svaigs, tu skaties, un tā filma ir dzīva. Ar teātra aktieri tomēr ir citādi. Man vecākas dāmas saka – jā, jūs man ļoti patikāt... Bet jaunie nezina, ka tas tomēr ir gaistoši. Kas redzējis, bijis tajā brīdī klāt, var kaut ko atsaukt atmiņā, bet ar vārdiem jau nevar izstāstīt. Var pateikt, ka Veltas Līnes acīs viss bija nolasāms, bet, kā tas īstenībā bija, to zina tikai tie, kas bija klāt un to redzēja. Kad es pirmoreiz noskatījos Noru, pilnīgi histērijā kritu, kā mani satrieca viņas tēlojums.

Miķelīša ģērbēja

– Velta kļuva par jūsu draudzeni?

– Jā, mums vienā gadā dzima dēli. Viņai vispirms Aigars, man pēc mēneša un 10 dienām – Aivars. Mēs tajā laikā ļoti sadraudzējāmies, daudz staigājām svaigā gaisā.

– Dzīvojāt netālu?

– Centrā, viņa – Baznīcas, es – Lāčplēša ielā. Toreiz jau attālumi nešķita tik lieli. Pēc tam bijām Jūrmalā, viņa Mellužos, es Majoros. Draudzējāmies līdz pat mūža galam. Kad Velta bija jau galīgi, galīgi slima, viņa tika atvesta uz manu 80 gadu jubileju, ko mēs tā drusku atzīmējām. Velta bija saņēmusi spēkus un atbraukusi, uzskatīja, ka viņai tas jādara. Bija grūti skatīties, kāda viņa kļuvusi, – tie gadi ir nežēlīgi... Nu ja, cik es varu, tik kustos. Man arī mājās ir visādi pienākumi. Palīdzu kādreiz kaut ko sagādāt, ar meistariem nodarbojos. Jo mājā jau vienmēr kaut kas plīst, lūst, ir jāmeklē, kas salabo.

– Un vajag cilvēku, kas pieskata procesu?

– Jā, ir labi, ka man ir tie brīvie brīži, kad esmu mājās, un ir, kas viņus sagaida. Turklāt mums vienmēr ir bijuši suņi. Berģos atdusas divi bokseri, Jūrmalā – trīs lielie suņi. Es vienmēr gādāju par viņu dakteriem, ēšanu, labsajūtu. Mēs ar Klintīti (Anta Klints – Aut.) bijām ceļabiedrenes – viņa dzīvoja Ģertrūdes ielā, es – Lāčplēša, braucām ar 1. trolejbusu. Klintītei bija mazs sunītis Miķelītis, un mans uzdevums bija viņam uzvilkt mētelīti. Bieži vien dzirdēju – Baibiņ, apģērbiet Miķelīti!

– Jūs bijāt Miķelīša ģērbēja?!

– Jā. Un tad Miķelītis tika pabāzts zem mēteļa, gājām uz trolejbusu. Ja pretim nāca liels suns, Miķelītis jau pa gabalu izbāza purniņu un – vau, vau, vau! Viņš ilgus gadus nodzīvoja. Vienu dienu mums kopīga izrāde, skatos, Klintīte sēž tāda bēdīga. Prasu, kas ir, viņa saka – Baibiņ, ir lielas bēdas, Gagarins šodien gāja bojā. Bet tu mani sapratīsi, man arī ir bēdas, mans Miķelītis arī šodien aizgāja. Viņš jau bija dikti vecs, slikti redzēja, un viņa bija sapratusi, ka vairs tā nevar. Domāju – tā arī ir liela uzticēšanās, ka viņa man to... (Nopūšas.) Kad Klintīte savu pēdējo gadu bija slimnīcā, Kublinskis (režisors Mihails Kublinskis – Aut.) iedeva, lai aizvedu viņai eksemplāru Vasara Noānā. Bet Klintīte teica – nē, to jau es vairs nenospēlēšu. Un tad to lomu iedeva man, kaut es tai biju daudz par jaunu. Sebris mani sauca par veco abru un tamlīdzīgi.

Ar visām mūsu vecajām dāmām man bija ļoti labas attiecības. Mana paaudze laikam bija tāda, kas ar bijību, neteiksim – dievināšanu, bet ļoti labām acīm skatījās uz dāmām, kas visu mūžu bija teātrī nodzīvojušas. Ar Mirdzu Šmitheni grimētavā sēdējām ar mugurām kopā, pēc tam to vietu ieņēma Elza Radziņa. Kad bijām gatavas, salikām krēslus un pļāpājām. Mirdza pēdējos gadus cilvēkus pie sevis uzņēma nelabprāt, bet es varēju pie viņas Stabu ielā iet ciemos. Redzēju, kāda izskatās lielā Raiņa aktrise Lilija Ērika. Man šķita, ka viņai jābūt gara auguma, staltai, bet viņa bija sīka, sīka, smalka, smalka vecenīte. Un ļoti interesējās par dzīvi. Nekad neaizmirsīšu viņas pēdējo lielo lomu, kad viņa spēlēja vecu aktrisi. Un viņai nekas nebija jāspēlē – viss bija acīs. Viss nodzīvotais mūžs, viss, ko viņa pieredzējusi. Tagad Kublinskis iestudēja Pulksteni ar dzeguzi, un es esmu vecmāmiņa, gandrīz galīgi bez teksta. Un es atcerējos Liliju Ēriku, ka ar acīm var nospēlēt visu – kas tev patīk, nepatīk, kam tu piekrīti, nepiekrīti, kas tev ir sāpīgs...

Kādi vārti atveras

– Tas aktierim ir liels izaicinājums?

– Jā. Un tagad es esmu tajā vecumā, kad tas, kas pārdzīvots, laužas laukā. Un to vairs nenoslēpsi. Gribot negribot nāk ārā nodzīvotie gadi, tie diktē tavu uzvešanos, domāšanu – vispār tas ir interesants, interesants periods. Tā ka es nenožēloju savus lielos gadus. Man tagad ir astoņdesmit trīs.

– Reiz teicāt, ka savu pēdējo lomu Nacionālajā teātrī esat nospēlējusi jau 75 gadu vecumā.

– Un atkal liktenis – man tuvojās tie 75, un ļoti gribējās kaut ko nospēlēt. Dzirdu, ka iznākusi grāmata Māte un dēls, domāju – tās tādas interesantas attiecības, un tur viss notiek gandrīz tikai dialogos. Paņēmu divus eksemplārus, izgriezu pa lomām un izveidoju dramatizējumu. Ojārs Rubenis atļāva uzvest, Jānis Skanis piekrita ar mani spēlēt, Kublinskis iestudēja. Tajā laikā man bija lielas problēmas ar kājām, būtu grūti izrādi nostaigāt, bet autors pats to māti bija ielicis invalīda ratiņos – viņa, lai iežēlinātu dēlu, tajos sēdēja. Tomēr viņi nespēja atrast kopīgu valodu. Un bija tā – dēls aiziet, pēc laika atskan zvans pie durvīm, es domāju, ka pasts, pieceļos no ratiņiem, it kā man nekas nekaitētu, eju atvērt, un dēls nāk iekšā... To es sev sagādāju uz 75 gadiem. Un tā bija tikai viena ziņa pa radio, ka iznākusi tāda grāmata – nu, kāpēc man vajadzēja to dzirdēt? Bet man bija jādzird.

– Ja cilvēks ir atvērts, vajadzīgā informācija viņu sasniedz?

– Jā, tāpēc es saku, ka vienmēr kādi vārti atveras. Es gandrīz katru dienu braucu uz Rīgu, jo man kaut kas ir jādara.

Ar balkonu kā Džuljetai

– Atzīšos, ka tiešām nodomāju, kādēļ jūs sarunai izvēlējāties dienu, kad jums nav izrāžu. Vai jums negribējās palikt dārzā, kas droši vien saziedējis?

– Nupat ir ārkārtīgi skaisti! Acāliju krūms, ābeles raisās, un tādas kā lauru lapas ar dzelteniem ziediem pašlaik tik ļoti zied. Un zāle ir tik zaļa. Es jau pēcpusdienā būšu mājās... Sāku stāstīt par to sunīti. Nu jau septiņus gadus – ak Dievs, kā laiks skrien! – mums mājās ir Piksis Piksons, kurš ir tāds pats kā Klintītes Miķelis.

– Tikai jūs viņu neģērbjat?

– Viņš negrib, viņam nepatīk. Ja kaut ko uzvelk, stāv sastindzis. Un viņam jau nav jāiet pa ielu – izlaiž tik pa durvīm. Viņam ir auksti, viņš – žviks, žviks – un atpakaļ. Vienu laiku dzīvoja ar lielo Vidusāzijas aitu suni, tā bija dāma, bet tas netraucēja kost viņai astē un kājā. Viņš ir tāds agresīvs, kaut arī mīlestības pilns. Desmitreiz dienā grib iet staigāt pa dārzu, tad viņš nāk un man skrāpē – iesim laukā.

– Un jums jāiet līdzi?

– Man ir bail. Zem vārtiem ir sprauga, un viņš pirms nedēļām divām jau bija izlīdis. Ņemu vārtiņu atslēgu līdzi. Es gan viņam saku, ka nav brīv, viņš ir mans lielais rūpju bērns – jāuzpasē.

– Un viņš jūs dresē.

– Dresē. Mums ved Karaļavota ūdeni, jau pa gabalu jūt, ka piebrauks mašīna, un rej kā traks, it kā būtu nez cik milzīgs suns. Bet viņam ir divarpus kilogrami. Tad viņu iespundējam vannas istabā, un, kad aizbrauc, viņš kā torpēda uz durvīm – kas te bija? Kas bija, un prom ir! Nevaru lielu suni ņemt, jo Piksis to nepārdzīvotu. Pie virtuves loga ir putnu barotava, tur nāk visvisādi putniņi, pat dzeņi, tagad eži pamodušies, katru dienu zem barotavas lasa sēkliņas.

– To, kas sabiris no putniņiem?

– Jā. Es gan paberu arī apakšā. Katru dienu viņi visi kopā apēd paku auzu pārslu – par 36 centiem. Tagad atlaidušies tie draņķa raibie strazdi – nu, tie ēd kā uz vella paraušanu. Ir zīlītes, zvirbulīši un arī trīs vārnas – māte, tēvs un bērns, kurš bija izkritis no ligzdas. Mēs viņu izārstējām, izaudzinājām – devām gaļiņu, oliņu, apvēlās un aizlaidās, nav atradis sev otru pusīti, turas pie mums. Un katru gadu atlido meža baložu pāris – ūūū, ūūū... tāda melodija. Jūru pašu es neredzu, bet cauri kokiem – saulrietu, un tas katru reizi ir citāds – tad pelēks, sarkans, dzeltens... Manā istabā ir balkons kā Džuljetai, un sētā aug milzīga egle kā Baibai. Es teātrī neesmu spēlējusi Džuljetu, tikai kursa darbā ar topošo režisoru Pēteri Pētersonu, mans Romeo bija Arnolds Liniņš. Tur pirmoreiz mūžā uzliku blondu parūku. Vēlāk matus izbalināju, jo Alfrēds Jaunušans teica, ka manai būtībai vajadzīgi gaiši mati.

– Vai tad jums no dabas nav blondi?

– Nē. Vella kalpos Cauka bija blonda, Olga – melna, un man atlika rižā parūka.

Dancis ap Limuzīnu

– Vai filmēšanos Limuzīnā Jāņu nakts krāsā atceraties kā skaistu laiku?

– Ārkārtīgi! Parasti jau filmē, kā sanāk – sākuma epizodes, tad beigu, tad pa vidu, tad atkal sākumu, bet, tā kā filmā māja sākumā ir ieaugusi zālēs un pamazām tiek atbrīvota, sakopta, tad mēs filmējām visu pēc kārtas – kā scenārijā. Pastāvīgi tur bija prožektori un grima autobuss, ko saucām par govi. Visi netālu kādās mājās pa nakti gulējām un no rītiem ar mašīnām, suņiem un bērniem braucām uz laukumu. Tad tās spēlītes gāja vaļā, un viss bija tik dabiski. Vispār daba uzliek zīmogu, ka nevari melot, ir jābūt ļoti patiesam. Man liekas, ka tā filma ir ļoti dabiska. Mēs jutāmies kā savās mājās, visas lomas ļoti labi sadalītas, katram der. To jau droši vien visi zina, ka vēlāk es arī Lāsmiņu ierunāju, ne tikai Olitu.

– Tiešām?!

– Aizved mani uz Munameģi... (smejas) Fui, cik tu samaitāts!...

– Kāpēc Diāna Zande pati nerunāja?

– Viņai balss zemāka un tāda – bez intonācijas. Dažās vietās sanāca, ka man jārunā pašai ar sevi, kā iepazīstoties – Olita... Lāsmiņa no Gulbenes. Arī tas man bija ļoti interesanti. Man tomēr bija jau četrdesmit, un skati ar Gundaru (Gundaru Āboliņu – Aut.), studijā mikrofons stāv pa vidu, un es mēģinu sevī dabūt to gražīgo meiteni. Boļeslavs Ružs, kurš Limuzīnā bija mans vīrs, Uz jauno krastu bija mans sliktais brālis Brunis, kurš mani sita ar nātrēm. Te jau mēs visi tā apkārt grozāmies.

–

Arī Olita pēc dabas bija diplomāte. Bet ir smalka robeža, kur tā var pārtapt lišķībā.

– Es visu mūžu esmu runājusi ļoti augstā balsī. Un, kad krievi ieskaņoja filmas, vienmēr meklēja aktrisi, kas derētu manam apaļumam. Bieži vien tās bija ar pazemu balsi, diezgan prastas. Un arī Olitai piemeklēja aktrisi, kas bija ar stipri zemu balsi, un tā krievu variantā viņa iznāca vulgāra, prasīga. Tas vispār bija šausmīgi. Tallinā bija filmu festivāls, uz to tika aizsūtīts Limuzīns krievu valodā, un visi bija pārliecināti, ka Lilita (Lilita Bērziņa – Aut.) dabūs balvu kā labākā aktrise un filma – kā komēdija. Bet izskatījās, ka Lilita bija vienkārši vecene, kas šļupst, bez zobiem, intonācijām, bez domas un sirsnīguma. Es atkal – tāda bravūrīga, un filma – nekāda. Protams, nekā nedabūja. Jānis (režisors Jānis Streičs – Aut.) teica, ka pie vainas esot latviskā vide, bet es uzskatu, ka vainīgas bija arī balsis – Olitas koķetērija bija pazudusi, nebija tā siltuma. Arī Ulda (Ulda Dumpja – Aut.) ākstības neviens nesaprata.

Reizēm tāda pinkšķīga

– Tajā filmā latvieša gars ir iekodēts, un to smalkumu jau nevar pārtulkot – tāpat kā tautasdziesmu.

– Un Jānis bija ārkārtīgi nelaimīgs. Jo uzskatījām, ka Lilita ar šo lomu sev pieminekli uzcēlusi... Daudz esmu spēlējusi tādas koķetīgas. Šī ir ielas dejotāja (rāda bildi), plika priekš tiem laikiem, bet vienlaikus tas nav vulgāri. Es to bildi jums uzdāvināšu (raksta novēlējumu – Aut.).

– Jūs bez brillēm rakstāt...

– Jā. Vispār man ir!

– Jums Dievs devis tādu dāvanu – labu veselību...

– Jaunībā dakteri teica, ka nevarot saprast – zems asinsspiediens, vielmaiņa gausa, sirds slinka – pēc šiem rādītājiem man jābūt kuslai mirlai, bet man iekšā ir... temperaments, spēks. Varbūt no tā, ka visas vasaras laukos pavadīju, mans tēvs nāk no Zemgales, tāpēc esmu bijusi tik izturīga, varoša...

– ... un priecīga.

– Un galvenais – neko neņemt galvā!

– Tā ir viena no jūsu stipruma formulām?

– Jā, par lietām, ko es nekādi nevaru ietekmēt... Vispār jau esmu pinkšķīga – tas pats par sevi. Ja tajā brīdī nebija lomas, kur jāraud, arī mājās varēju papinkšķēt, tad Leimanis teica – nu ja, atkal... Bet laikam man ir tādas dzīves alkas, prieks... Un man ir ziņkāre. Agrāk mani ārkārtīgi interesēja, kā dēls aug, tagad – kas notiek ar mazbērniem Elzu un Gustu.

Talanti trīs paaudzēs

– Sanāk, ka ar Vīlām jūs viesojaties pie dēla un mazmeitas Baltajā namā.

– Kad klausos mūziku un gaidu uznācienu, domāju – redz, tie ir viņu dēļi. Dēls uz tiem visu mūžu nodejojis un arī tagad pa tiem staigā. Vedekla arī visu savu mūžu tur nodejojusi. Elza tagad dejo. Leimanis Operā uzveda Štrausa opereti Nakts Venēcijā. Mans brālis bija televīzijas operators un ir filmējis izrādes, reizēm pat no lielās lustras. Un tagad arī es pa tiem dēļiem staigāju. Domāju – redz, kā tas ir, ka visi šeit ir atraduši savu vietu, savu laimi un gandarījumu.

– Esat domājusi par milzīgo talanta devu, ko ir saņēmusi jūsu ģimene? Mēdz taču teikt, ka otrajā vai trešajā paaudzē daba atpūšas, bet jūs visi esat talantīgi.

– Jā, visas trīs paaudzes.

– Un tas nenāk ar lielu laušanos. Aivars dejot aizgāja viegli – no Dzintariņa.

– Varbūt tas ir neraksturīgi baletdejotājiem, bet dēlam ir ārkārtīgi izteikta loģiskā domāšana, viņš atceras skaitļus, tāpēc var vadīt kolektīvu. Arī Elza ir ļoti mērķtiecīga, beidza horeogrāfijas nodaļu, bija brīnišķīgs diplomdarbs, dabūja desmitnieku. Un cik viņai ir skaista, izkopta valoda, ļoti skaidri izsaka savu domu. Bet tāpat visu laiku ar traumām jācīnās. Veselu gadu nedejoja. Šodien viņa būs Donā Kihotā.

– Jūs droši vien visas izrādes esat redzējusi.

– Šad tad aizeju. Zinu, ka šodien viņas mamma noteikti ies skatīties. Es braukšu mājās pie Piksīša, viņš viens pats. Iesim atkal staigāt. Varbūt ar nūjām pāriešu pāri kāpai un pastaigāšu gar jūru.

– Jūs labu dēlu esat izaudzinājusi.

– Jā, viņš ir vīrietis, uz kuru var paļauties, jebkurā brīdī atrisinās visas problēmas.

– Jums līdzīgs.

– Kaut kas ir, viņš bija par smuku priekš vīrieša. Aivars man ļoti grūti dzima. Kad pēc narkozes pamodos, savā jaunības stulbumā neprasīju, vai ir vesels, bet vai viņam ir lokaini mati. Jo es it kā redzēju cauri narkozei bērniņu lokainiem matiem, sudraba auras apņemtu. Viņš vispār varēja nepiedzimt, tika sasaukts ārstu konsīlijs, domāja, ko darīt, teica – jauna māte, ir jāglābj. Tā ka paldies Dievam, ka viņš man ir. Tas ir ļoti liels atslogs. Un arī mazdēls ir ļoti gudrs, sakarīgs.

– Gusts ir uzņēmējs?

– Elzu vadāju uz visām dejošanām, bet, izrādās, Gustam ļoti esot gribējies ar mūziku nodarboties. To viņš atklāja vēlāk. Pats uztaisīja ģitāru, mācījās spēlēt, tad viņam nopirka instrumentu, nodibināja puišu grupu, sāka arī komponēt. Atceros, kad Gusts bija vēl pavisam maziņš, reiz ienāca istabā un televizorā redzēja, ka diriģents diriģē kādu simfoniju, viņš sastinga un tā noskatījās līdz pārraides beigām. Tagad domāju, ka, iespējams, mēs savā ikdienas ritumā neievērojām un nenovērtējām, kas tas ir. Bet Gustam arī patika būvēt, katru dienu viņš no krēsliem konstruēja visādus kuģus – tādas tehniskas lietas. Un arī viņam ir ļoti laba loģiskā domāšana. Abi ir jauki bērni.

– Kādā akcijā nesen dāvanā saņēmāt datoru. Vai kādu e-vēstuli ar to jau esat uzrakstījusi?

– Vai, esmu bijusi tik aizņemta! Gusts saka, vajagot ielikt kādu antivīrusu, varbūt brīvdienās atbrauks. Citādi man bail, ka aizmirsīšu to, ko iemācījos. Aivars zvanīja, ka internetā atkal esot ko uzrakstījuši par Vīlām, bet es nezinu, kuru pogu spiest. Gribētos jau palasīt.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva