"Es absolūti iemīlējos Gruzijā." Laura no Gruzijas neatgriezās viena, bet kopā ar Marselu

"Viss sākās ar to, ka pirms diviem gadiem vasarā man bija dzīves posms, kurā likās, ka ir jāizmēģina kaut kas jauns. Mana draudzene atsūtīja saiti par "Erasmus+" programmām." Iepriekš Laurai šīs programmas saistījās tikai ar studiju apmaiņu: "Es nekad nebiju dzirdējusi par iespējām, ka var aizbraukt uz nedēļu, divām vai trīs uz jebkuru vietu Eiropā vai ārpus tās un iemācīties kaut ko jaunu. Man tas bija atklājums."

Draudzenes atsūtītajā saitē bija iespēja pieteikties trīs nedēļu projektam Gruzijā. Galvenais projekta mērķis bija izveidot mozaīku par godu latviešu talantīgajam māksliniekam Jūlijam Straumem. "Dzīvē sakrita tā, ka man viss bija apnicis un es gribēju kaut ko jaunu." 

Kad pirmo reizi Laura izlasīja par projekta mērķi veidot mozaīku, viņa pamatīgi šaubījās, vai tā vispār ir viņai piemērota nodarbošanās: "Es un rokdarbi - tā ir katastrofa! Es no rokdarbiem vispār esmu tālu projām."

Pārsteigums, ka viņu apstiprināja

Taču, ilgi domājusi, Laura pieteicās projektam pusstundu pirms pieteikuma termiņa beigām. "Es dzīvoju tālāk savu dzīvi un vispār biju aizmirsusi, ka biju pieteikusies. Man Gruzija likās ļoti tāla. Tā pat nav Eiropa! Vai tur vispār ir droši? Vai tur šobrīd nav karš?

Diezgan spilgti atceros brīdi, kad vienu vakaru taisīju vakariņas un man atnāca e-pasts: "Apsveicu, tu esi apstiprināta apmaiņas programmai Gruzijā." Atceros, ka pirmā doma bija: kādā Gruzijā?" Apstiprinājuma e-pasts atnāca divas vai trīs nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, un Laura jau bija paspējusi aizmirst par to.

Viena pati ar nepazīstamiem cilvēkiem

Iepriekš Laura bija diezgan daudz ceļojusi pa Eiropu, bet nekur tālāk un uz ilgāku laiku viņa nebija devusies. "Tā bija pilnīgi citādāka pieredze. Es tur nebiju ar savējiem, es biju pilnīgi viena pati. Kopā bijām 12 meitenes no Latvijas un 12 jaunieši no Gruzijas."

Projekta laikā viņa sadraudzējās ar iepriekš pilnīgi svešajām meitenēm, kas izrādījās fantastiski cilvēki. "Braucot šādos projektos, katram ir kaut kāds jautājums, vēlme pamēģināt dzīvē kaut ko jaunu, kāda sāpīte, vēlme tāpat aizbraukt citur.. Mēs visas meitenes bijām uz viena viļņa!"

Absolūti iemīlējos Gruzijā

Šo pirmo trīs nedēļu laikā, kad jaunieši izveidoja īpašu mozaīku Rustavi Skautu centrā, "es absolūti iemīlējos Gruzijā".

"Trīs nedēļas pavadīju pilnīgākajā harmonijā, jo Gruzija man atvēra pilnīgi jaunu pasauli. Tas vienkāršums, cilvēku sirsnīgums aizķēra manī kaut kādu stīgu, ka, pēc trīs nedēļām, atbraucot atpakaļ, es raudāju." Citas projektā iesaistītās meitenes jau pēdējā nedēļā sāka dīdīties un gribēt mājās uz Latviju, bet Laurai ļoti patika Gruzijā.

Noteikti atgriezīšos Gruzijā!

Ielidojot Latvijā, viņai bija grūti pieņemt, ka atkal jāatgriežas ikdienas dzīves ritenī. Trīs nedēļu laikā viņa bija sapratusi, ka cilvēki var dzīvot citādāk. Atgriešanās Latvijā bija kā trieciens. "Es jau tajā brīdī zināju, ka atgriezīšos Gruzijā, ka tur nav citu variantu. Vienalga kā, kāpēc! Man nevajadzēja iemeslu, man vienkārši vajadzēja būt Gruzijā."

Tobrīd Laurai bija diezgan stabils, labs un atbildīgs darbs mārketinga jomā. Viņa dzirdēja apkārtējos iebilstam: "Ko tu tagad pametīsi darbu  un brauksi uz Gruziju?!" Bet Laurai šķita, ka ir jāpakāpjas malā no dzīves riteņa, kurā viņa tobrīd bija.

Pandēmijas dēļ vairākkārt netiek uz Gruziju

Pēc tam Laurai piedāvāja mēnesi ilgu braucienu uz Gruzijas laukiem, lai palīdzētu vietējiem zemniekiem novākt vīnogas, bet to neizdevās īstenot Covid-19 pandēmijas dēļ.

Tad viņa pagājušajā vasarā pati bija nopirkusi aviobiļetes, jo gribēja apciemot Gruziju kā tūriste un aizvest savas draudzenes uz šo īpašo zemi. Diemžēl arī to nācās atcelt pandēmijas dēļ. "Mani likās: kā tā var būt? Gruzija man sūta signālus, lai es nebraucu atpakaļ?"

Pārdomu laiks Kuldīgā

Pagājušā gada septembrī Laura pameta savu darbu un no Rīgas pārvācās uz dzimto mazpilsētu Kuldīgu. "Bez jebkāda plāna. Vienkārši gribēju apdomāt, ko tālāk dzīvē gribu darīt, jo, manuprāt, tas viss bija ķēdītē sasaistīts ar pirmo Gruzijas braucienu un to, kā es tālāk turpināju dzīvot. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina.

Padzīvoju divus mēnešus Kuldīgā, līdz man zvanīja viena Gruzijā dzīvojoša latviete (viņa vīrs ir gruzīns un viņiem ir divi bērniņi) un teica: "Čav, Laura! Es atceros, ka tev ļoti patika Gruzija. Varbūt tu gribi braukt uz gadu?" Es domāju: "Kā tā var būt? Es pati vairs neko nemeklēju, bet man piezvana un pajautā!" 

Es sapratu, ka gads ir diezgan ilgs laiks, lai būtu vienā vietā un valstī. Manī bija arī nelielas šaubas, ka varbūt tās bija tikai ilūzijas par Gruziju, varbūt es aizbraukšu un man vairs tur nepatiks. Tā taču var būt!

Otrais brauciens uz Gruziju

Tad es caur organizācijām sarunāju, ka projekts būs sešus mēnešus. Pēc divām nedēļām es pateicu jā un drīz sēdēju lidmašīnā. Tā sākās mans otrais vilnis, dublis Gruzijā." Pagājušā gada decembrī viņa otrreiz ieradās šajā valstī, lai strādātu brīvprātīgo darbu.

Iepriekš brīvprātīgais darbs bija viena no Lauras dzīves "to do" sarakstā iekļautajām lietām - viņa jau iepriekš bija sapņojusi pamēģināt, kā būtu darboties brīvprātīgi.

Septiņus mēnešus ilga komandantstunda

"Mūsu galvenais uzdevums bija strādāt ar bērniem, veidot dažādas aktivitātes viņiem, mācīties gruzīnu valodu. Īstenībā bija ļoti brīvi: ko mēs paši vēlējāmies darīt un kuru virzienu attīstīt, to mēs varējām darīt. Mēs varējām organizēt dažādas nodarbības. Vienīgais [negatīvais] bija tas, ka bija Covid-19 vilnis un ziemā gruzīni īsti nenāk ārā no mājām. Pat tad, ja ir 0 grādu, viņiem ir auksti un viņi sēž mājās.

Bet manā gadījumā tas bija ne galīgi sliktākais scenārijs, jo bija diezgan daudz brīvā laika, kā sevi attīstīt. Sabiedriskie transporti nekursēja, uz ielām bija jāvalkā maskas un kopumā bija sliktāk nekā Latvijā. Septiņus mēnešus bija komandantstunda: pulksten 21 bija jābūt mājās.

Izbauda Gruzijas krāšņumu

Bet kaut kā caur visu to es ļoti sadraudzējos ar meiteni no Igaunijas, kura joprojām ir Gruzijā, jo aizbrauca uz gadu. Es viena, mēs divatā vai kuplākā skaitā vienkārši ceļojām apkārt pa kalniem un iepazinām zemi.

Gruzija ir tik daudzveidīga, tik krāsaina! Viņi paši smejas, ka vienā dienā var paspēt pagulēt pie jūras un pēc pāris stundām jau slēpot kalnos. Tā ir maza, bet bagātīga zeme. Ne velti to sauc par Dieva zemi, kur viņš pats gribēja dzīvot."

Jāmācās izbaudīt un priecāties

Laura pauda uzskatu, ka mums, Latvijā dzīvojošajiem, ir ļoti daudz jāmācās no gruzīniem. Protams, nevajag ieslīgt galējībās: "Ir jādara dzīvē daudz lietu, jāmācās, jāattīstās dažādās jomās, bet no gruzīniem varam paņemt to, ka tajā pašā laikā nevajag aizmirst arī baudīt un svinēt dzīvi, būt ar savējiem. Manuprāt, dzīvē ir svarīgs balanss."

Pusgada laikā Laurai bija ļoti daudz dažādu piedzīvojumu. Iepriekš viņa bija lasījusi teoriju, ka, atsakoties no kaut kā un to atlaižot, dzīvē vienmēr tā vietā ienāk kaut kas cits. "Tā dzīvē ir iekārtots. Mēs nekad nepaliekam tukšā, ja gribam augt un attīstīties."

Neplānota aizraušanās ar fotogrāfiju

Gruzijā Laura šo teoriju izjuta uz savas ādas, jo pilnīgi neplānoti  aizrāvās ar fotografēšanu. "Tā mani ievilka sevī, pilnīgi nobūra, nošarmēja."  Viņa arī daudz dokumentēja, ko dara, kur dodas, kā jūtas. Draugiem un paziņām, kas interesējās par dzīvi Gruzijā, Laura sāka rakstīt blogu un ievietoja informāciju soctīklos.

Tuvojoties projekta beigām, Laura saprata, ka vēl nav gatava doties mājās, jo pēdējo mēnesi daudz laika veltīja skolas darbiem un bakalaura darba rakstīšanai. "Es sapratu, ka man vajag Gruzijā būt vēl vismaz vienu mēnesi. Es nebiju gatava braukt prom. Es biju tik ļoti pieķērusies tai zemei. Protams, man pietrūka ģimenes, Latvijas, bet sapratu, ka nezinu, kad atbraukšu atkal. Es sarunāju, ka projekta ietvaros varu vēl mēnesi palikt Gruzijā."

Latvijā Laura atgriezās "pareizā laikā" - vasaras vidū, kad Gruzijā sākas milzīgs karstums ar 40 grādu gaisa temperatūru, kas latviešiem ir grūti izturama.

No Gruzijas neatbrauca viena, bet kopā ar Marselu

Interesanti, ka no Gruzijas otrreiz Laura neatgriezās viena pati. Ar Gruziju viņai saistās ne tikai mīlestības stāsts pret pašu zemi, bet arī kādu īpašu gruzīnu būtni. "Es no Gruzijas atvedu un iemīlējos tur kucēnā. Man ir maziņš gruzīns, kurš, kā smejas vietējie, vienmēr ir ar mani un vienmēr skatās ar gruzīna acīm.. Daļiņa no Gruzijas vienmēr ir ar mani. Tas bija ne vien plānots, bet piedomāts pasākums."

Lauras kucēnu sauca Marsels. "Man jau kādu laiciņu gribējās suni, bet pie mums Latvijā šī šķirne (mini pūdelis) ir vēl diezgan reta. Es vienkārši ievēroju, ka Gruzijā tāds ir katram trešajam. Sāku interesēties, domāt un sapratu, ka varbūt jāved no Gruzijas, jo Latvijā viņi nav tik bieža parādība.

Kaut kā visas zvaigznes sastājās. Es braukāju un skatījos, bet neviens man īsti neiekrita sirdī. Kad biju jau padevusies un sapratusi, ka nebūs, tad man burtiski atveda, ielika rokās un teica: "Mēs parūpēsimies, cik ilgi vajadzēs." Man tieši draugi brauca ciemos un es teicu, ka vēl kādu mēnesi nevaru ņemt suni. Viņi teica: "Nekas, mēs parūpēsimies, tu tikai atbrauc." Kaut kā veiksmīgi viss sakrita, ka mēs divatā atlidojām mājās."

Starp Latviju un Gruziju

Laura atzina, ka atklimatizēšanās process bija diezgan ilgs. Tikai pēc aptuveni trīs mēnešiem viņa jutās, ka tiešām ir atgriezusies Latvijā. "Man Gruzijā ir māju sajūta. Man nav atšķirība, vai es staigāju pa Tbilisi vai Kuldīgu. Abās vietās man ir pilnīgs miers.

Līdz ar to es ticu, ka cilvēkam mūsdienās var būt divas mājvietas. Es ļoti ceru, ka atgriezīšos Gruzijā." Šis Laurai ir grūts temats un, runājot ar draugiem, viņai parasti ir skumji, iedomājoties, ka turpmāk varētu būt jādzīvo tikai Latvijā. "Liekas tik organiski un dabīgi, ka ir divas vides. Skatos, lasu un interesējos, ka diezgan daudz cilvēku arī manā paziņu lokā un ārpus tā līdzīgi dzīvo divās vidēs. Tas nav nekas ārkārtējs mūsdienās."

Tikai par pusstundu ilgāk nekā līdz Kuldīgai

Lidojums līdz Gruzijai ilgst četras stundas, kas ir tikai par pusstundu vairāk nekā laiks, kas nepieciešams, lai ar autobusu aizbrauktu no Rīgas līdz Lauras dzimtajai Kuldīgai.

Nepareizi būtu domāt, ka Laura ļoti negrib dzīvot Latvijā. "Tā tiešām nav, ļoti mīlu šo valsti un man patīk dzīve šeit, bet paralēli tam nevarētu vairs tikai Latvijā. Gruzijai ir pārāk liela vieta mana sirdī un plānos."

Tu tiešam neesi gruzīniete?

"Tikai Gruzijā es arī nevarētu dzīvot. Zinu cilvēkus, kuri nevar līdz galam gruzīnus pieņemt. Viņiem ir jāatveras, jāsaprot viņu mentalitātes īpatnības un lietas. Viņi ir skaļi, ļoti uzstājīgi (labā nozīmē, ne uzbāzīgi). Viņi ir ļoti sirsnīgi, un reizēm no sirsnīguma vienkārši pagurst. Mums, latviešiem, tomēr patīk arī pabūt vieniem. Manuprāt, dzīvē vajadzīgs balanss.

Nē, es sevi noteikti neredzu tikai Gruzijā, jo Latvija man ir ļoti mīļa valsts. Interesanti, ka agrāk ceļojot, man ļoti patika Itālija, bet nekad tas nav bijis tādā līmenī, ka man ļoti vilktu uz Itāliju dzīvot. Ir forši aizbraukt, paceļot nedēļu vai divas, bet ir forši pēc tam braukt mājās. Bet ar Gruziju interesantais ir tas, ka tā neapnīk. Ticu, ka mums katram ir tāda vieta."

Sievas pie viena galda, vīri - pie cita

Dzīvojot Gruzijā, Laurai bija arī dažas lietas, kas nebija pieņemamas. Piemēram, sieviešu loma sabiedrībā. Mūsdienu jauniešu vidē tā nav tik izteikti balstīta senču dzīvesveidā, bet, populārajās, biežajās un bagātīgajās dzīrēs, ko dēvē par supru, sievietes parasti sēž pie sava galda, bet vīrieši - cita.

"No vienas puses, tas varbūt nav tik slikti, jo sievietēm ir sievu runas un vīriešiem ir vīru runas. Viņiem laikam neinteresē otru runas. Var redzēt, ka vīrietis ģimenē ir vairāk maizes pelnītājs, bet sievietes vieta ir virtuvē. Mūsu valstī tomēr sievietes ir arī karjeristes, un ar to viss ir kārtībā." Jauniešu vidū Tbilisī tas nav tik ļoti novērojams, bet kalnos mītošo ļaužu vidū tiek ievērotas senās parašas.

Aizbraucot uz kalniem, tūristiem ir jādomā, ko tur saka. Nevajag runāt par reliģiju un politiku. Laura skatījusies kādu dokumentālu filmu, kurā gruzīns nodūra kaimiņu tikai tāpēc, ka viņš nocirta koku.

Kinza gandrīz visos ēdienos

"Varbūt tā nav vilšanās, bet lietas, kas ir vienkārši jāpieņem. Mēs tās nevaram ietekmēt un mums tās nevajag ietekmēt. Ir nedaudz sāpīgi par to valsti, īpaši, ņemot vērā to, cik gruzīni ir dvēseliski skaisti cilvēki. Grūti noskatīties, ka Krievija ir okupējusi 20% valsts. Visa politiskā sistēma Gruzijā šobrīd ir diezgan grūta un sarežģīta. Viņi, nabadziņi, cīnās, lai vismaz kaut ko panāktu, bet ar monstru cīnīties..."

Kopumā Laurai ir vairāk lietu, kas Gruzijā patīk, nevis sagādā vilšanos un nepatiku. Ir jāpieņem gruzīnu atvērtība un citas raksturīgās lietas, piemēram, biežā kinzas izmantošana ēdienu gatavošanā. "Ļoti daudz cilvēku par gruzīnu virtuvi saka, ka neēd kinzu. Tad jums nav, ko darīt Gruzijā! Vai nu jūs pieņemat vai braucat mājās."

Gatavi atdot visu ciemiņam

Gruzīni ir ļoti patriotiski, neskatoties uz to, kā vēstures gaitā viņi ir sisti un klapēti. "Viņi ir ļoti pozitīvi un patriotiski. Viņu ekonomiskā situācija ir daudz zemāka un sliktāka nekā pie mums. Neskatoties uz to, viņi tev atdos pēdējo. Viņiem galvenais, lai ciemiņš ir paēdis un labi jūtas. Tas tiešām nāk no sirds! Var redzēt, ka viss, ko viņi dara, nāk no sirds. Tas ir skaisti. Mums, latviešiem, vajadzētu to pamācīties."

Latvijā dzīvojošie arī varētu ņemt piemēru no gruzīniem saistībā ar viesmīlību un pozitīvo skatu uz dzīvi. "Skatu uz dzīvi tādā izpratnē, ka mēs turpinām darīt lietas, jo ļoti daudz gruzīnu ir nedaudz pazaudējušies ar dzīves svinēšanu un baudīšanu, īpaši jaunieši. Ir jāturpina augt un attīstīties."

Bezmaksas iespēja iegūt plašāku dzīves redzes loku

Sarunas noslēgumā Laura aicināja jauniešus izmantot "Erasmus+" programmu piedāvātās iespējas apceļot pasauli un iepazīt citas kultūras. "Es ļoti silti iesaku jauniešiem izmantot "Erasmus+" iespējas, jo ļoti daudz cilvēku par to nezina. Es pati nezināju. Katram projektam ir savs mērķis, piemēram, var uztaisīt mozaīku, iemācīties kaut ko jaunu, attīstīt sevi karjeras ziņā. Iespējamas visdažādākās tēmas. Pēc tam es vēl biju projektā Kiprā. Tas man patika, bet nebija tik tuvs sirdij.

Katrā ziņā iespēju ir ļoti daudz un tās ir dažādas. Ir īstermiņa projekti un ilgtermiņa projekti. Tie ir pieejami jauniešiem līdz 30 gadu vecumam. Projekta ietvaros viss ir apmaksāts, piemēram, ceļš, dzīvošana. Tas, manuprāt, ir diezgan daudz.

Tas ir tas, ko neviens neiemācīs, nepastāstīs. Katram tas ir jāizjūt uz savas ādas - bišķiņ plašāks dzīves redzes loks," Laura aicina jauniešus izmantot iespēju iepazīt citas valstis un kultūras.