"Būs vēl trakāk. Domāju, ka būs ļoti, ļoti, ļoti traki," - Rēzija Kalniņa aicina saņemties drosmi

Ar Rēziju Kalniņu žurnāls "Kas Jauns" tiekas pasakainā vietā – uz Mālpils muižas terases, atpūtas brīdī seriāla "Bezvēsts pazudušās" uzņemšanas laukumā. Aktrise, kura vasaras izskaņā atzīmēja savas kultūrtelpas "OratoriO" pirmo pastāvēšanas gadadienu, pastāsta, ko jaunu sevī ieraudzījusi pēc iesoļošanas piektajā gadu desmitā un ko sev apkārt saskatījusi pandēmijas laikā.

Kā domā – vai tas, ka jūsu ģimenes kultūrtelpas dzimšana notika pandēmijas laikā, ir pārbaudījums, kam sakostiem zobiem jāizbrien cauri, vai iespēja?

Pirms pandēmijas mēs bijām ārprātīgā vāveres ritenī. Piemēram, manam vīram Aināram pirms pandēmijas bija viss saplānots līdz pat 2025. gadam, koncertēšana pa visu pasauli. Skaidrs, ka es viņu vairāk neredzētu nekā redzētu. Kas to ir radījis un kāpēc to ir radījis, to uzzināsim, tikai izejot no tagadējā ķermeņa. Manuprāt, katram pandēmija ir devusi iespēju. Droši vien saprast, kas ir būtiski un kas nav būtiski. Vai tur, kur es esmu, man ir jābūt, un, vai tur, kur esmu, es vispār esmu? Varbūt, ka nemaz tur nebiju. Iespējams, tikai ieskrēju pārvilkt drēbes un aizskrēju.

Tu runā kā tāds vērotājs. Bez emocijām. Bet pati taču arī esi iekšā. Valstī izsludināts lokdauns, apstādināta ļaužu pulcēšanās... Teātri slēgti.

Ja mēs nevērojam ne sevi, ne to, kas vispār notiek, tad ir baigā dimbā. Jo tad, manuprāt, mūs iemet tajā pasaulīgajā gaļas mašīnā, kurā maļamies, maļamies un iznākam ārā kā tādas desiņas, iepakotas zarnu, polietilēna vai papīra apvalkos. Tāpēc būt vērīgam ir akūti nepieciešams. Ir jāatver savas acis tik plaši, lai varam saskatīt, ka esam vai nu gaismas, vai tumsas ieroči. Mēs tikai domājam, ka mums ir izvēle – ka paši esam tie, kas var paņemt ieroci. Bet īstenībā mēs esam tie ieroči.

Manā skatījumā ir divas ļoti, ļoti svarīgas lietas šai laikā. Pirmkārt, vērošana. Otrkārt, drosme: tad, kad ir jāsaka, ir jāsaka! Neviens nenositīs. Bet, ja nositīs, arī okay. Emocijām te ir ļoti maz nozīmes. Tās jānoliek pilnīgi malā. Ir jāieklausās sevī, savā intuīcijā un jāiet savs ceļš.

Uz kuru pusi iet? Reizēm drošāk ir palikt uz vietas, kad līst. Tagad visi atkal sasēdināti “pa mājiņām”.

Es domāju, ka būs vēl trakāk. Domāju, ka būs ļoti, ļoti, ļoti traki. Ja ne uzreiz, tad, ļoti iespējams, tuvākajā desmitgadē. Piekrītu tēvam Tavrionam, kas pirms kāda laika rakstīja – pērciet zemi, stādiet kartupeļus. Naudai vairs nebūs vērtības. Vērtība būs tikai jūsu attiecībām un tam, ko paši audzēsiet.

Domāju, ka tas ir tāds lielais plāns, un Lielais plāns ne tikai uz Zemes, bet Lielais plāns visā Visumā. Tā ir Lielā cīņa, kas ir sākusies. Viss izšķirsies atkarībā no tā, cik mēs būsim redzīgi, drosmīgi, cik spēsim būt neatkarīgi, cik esam atkarīgi.

Neatkarīgi kādā ziņā?

Visos līmeņos – sākot ar savu personīgo, ģimenes, tautas, cilvēces neatkarību. Visos līmeņos un visos formātos. Mūs kā latviešus nedaudz glābj tas, ka savā būtībā, savās saknēs esam viensētnieki. Varbūt tieši atgriešanās šai formātā būs viens no veidiem, kā varam pasargāties. Ir jādara viss, lai saglabātu savu suverenitāti un autentiskumu. Mums ir jāiet ārā uz laukiem, mums ir jāatceras, ka Dievs ir daba, ka daba ir par mums un ka jebkas urbānais būs pret mums. Mums ir jāsaprot, ka gan tiešā, gan pārnestā nozīmē jāieķeras ar vienu roku ozolā, ar otru – liepā, un jāsaredz tas, ko ar mums mēģina darīt. Katrs uztver to citādi, bet, manuprāt, tikai daba ir tā, kas mūs var stiprināt. Jā, mums ir jāmāca bērniem lasīt ogas un sēnes, ir jāmāca stādīt kartupeļus, ir jāmāca elementāras lietas, jo, manuprāt, mums to mēģinās atņemt.

Kurā mirklī sajuti to, ko minēji par ieķeršanos ozolā un liepā – ka tur ir tas spēks?

Ja pavisam atklāti, šī atskārsme manī ienāca vasarā, esot un filmējoties Vecpiebalgā, kur biju tiešā saskarē ar dabu. Kaut filmēšanas laukumā, bet, nonākot citā gadsimtā, esot tā laika drēbēs, starp tā laika lietām, priekšmetiem, tajā kartupeļu mizošanā, tajā vidē. Lauku cilvēks, atvainojiet, uzspļauj uz to kovidu un vienkārši dara savas lietas – viņam ir jāsēj, jāpļauj, jāstāda, jāravē, jānovāc un tā tālāk. Viņš dzīvo dabas ritumā. Ne velti tagad ļoti daudzi jaunieši un gados jauni cilvēki pārceļas uz laukiem. Domāju, ka pilsēta drīz vienkārši izmirs. Tāpēc, ka mūsu vienīgais spēks ir dabā – mūsu spēks ir Dievā. Dievs – tā ir daba, un daba ir Dievs. Mums, letiņiem, tā vienmēr ir bijis un tā vienmēr būs. Ne velti uz barikādēm pirmie atbrauca laucinieki, ar traktoriem.

Taču tu esi mārupiete; dzīvo teju uz Rīgas sliekšņa.

Es esmu vētrniece, jo dzīvoju Vētrās – ciematiņā, kas atrodas tieši aiz Mārupes. Un es dzīvoju kā viensētniece Vētrās, jo vētrains ir mans raksturs, esmu neprognozējama, ikdienā vēlos, lai visiem būtu labi, bet brīdī, kad ir jāsaceļas, jāpieceļas un jāaizstāv, un jāpastāv; kad ir jāpaceļ balss un jāsaka kaut kas, tad esmu pirmā.

Bet vispār varu tikai klusi apbrīnot, pa kādiem ceļiem un uz kurieni dažkārt mani aizved darbs. Aizvadītajā vasarā 13 diennaktis esmu pavadījusi Vecpiebalgā, minūtes gājiena attālumā no manām bērnības mājām, no Paulēniem, kas ir papa lauku mājas. Tur pie režisora Ulda Cipsta norisēja daudzsēriju seriāla "Anna no Zaļkalniem" filmēšana, kas tapis pēc Lūsijas Modas Montgomerijas darba "Anna no Zaļajiem jumtiem". Šī pasakainā vieta mani ļoti iedvesmoja, ietekmēja un palīdzēja arī spēlēt lomu. Vecpiebalgā es dzīvoju klētiņā, ūdens bija jāpērk. Saimnieki, kas mani izmitināja, bija patiesi jauki, un rītos ļoti, ļoti klusītēm drīkstēju iet uz viņu viesu dušu.

Sanāca aizskriet arī līdz savējiem?

Sanāca, neraugoties uz to, ka darbs bija ļoti intensīvs. Filmēšanas beidzās ļoti vēlu vakarā, naktīs bija jāmācās teksti nākamajai dienai. No rīta sešos jau bija jāceļas un atkal jāgatavojas lomai. Tomēr pat divreiz man sanāca ar savējiem satikties.

Kāds īsumā ir stāsts, kurā iedzīvojies?

Sižets ir par brāli un māsu, kas ir jau gados, kuri pienākuma dēļ... Brālim bijusi sieva, kas ir jau mirusi; tātad viņš ir atraitnis. Savukārt manai varonei ir bijusi jaunības mīlestība, vecāks vīrietis, kurš viņu nav sagaidījis. Līdz ar to Marija ir aizvērusi sirdi ciet, un abi ar brāli dzīvo kā divas klintis – absolūti vientuļu dzīvi savu vecāku mājās, juzdami pienākumu, nevis prieku par to, ko viņi dara. Marijas brāļa, ko spēlē Tālivaldis Lasmanis, veselības dēļ lielās saimniecības uzturēšanai viņi nolemj pieņemt kādu palīgu, puiku no bāreņu patversmes, lai būtu darba rokas. Nejaušības dēļ tiek atvesta ruda meitene, pilnīga sapņotāja, ideāliste un māksliniece. Annu – šo meiteni – varētu salīdzināt ar jebkuru ģeniālu gleznotāju, kurš pasauli un esību redz, mūsuprāt, nepareizi vai dīvaini, bet patiesībā saskata pasauli tieši tādu, kāda tā ir. Ar visām krāsām. Ja mēs, vairums, teiktu, ka zāle ir gaišāk zaļa, koki tumšāk zaļi, vēl ir pelēcīgi stumbri, tad gleznotājs to atspoguļotu tā, ka mēs ieraudzītu gan baltu, gan dzeltenu, gan sarkanu, gan lillā...

Lūk, Anna nonāk šajā ģimenē un lēnām šo ledu sāk kausēt. Kā tāds sirds skulptors, kas ar kaltu, ar skrāpi, ar smilšpapīru, ar ūdeni, ar maigumu, ar asarām apstrādā šīs Marijas gadiem audzētās un nocietinātās bruņas. Nezinu, vai arī šī stāsta nobeigumam būs lemts tapt ekranizētam šī seriāla ietvaros, taču man jo aizkustinošas šķiet pašas beigas – kad Marijas sirds ir atkausēta, viņa fiziski zaudē acu gaismu. Tā ir kā metafora – jo viņa tagad ir iemācījusies redzēt ar sirdi.

Esmu absolūti iemīlējusies šajā stāstā.

Vai kādreiz arī tava sirds ir tā nežēlīgi kausēta, skrāpēta?

Domāju, ka daudz, daudz reižu. Esmu daudz domājusi par šo savu iemiesojumu, jo jūtu un nojaušu, ka šī nav vienīgā reize manai dvēselei šeit, uz Zemes. Zinu, ka šajā iemiesojumā man ir uzdevums noskurināt nost atkal kārtējo sitienu un turpināt iet tālāk ar pilnīgo mīlestību. Atkal noskurināt un atkal celties un iet. Jā, ir, protams, tā cilvēcīgā daļa, mana ego pirmā reakcija uz kaut kādām lietām, bet arī tai nevajag pieķerties un nēsāt līdzi. Ir jānoskurina nost.

Esmu radīta, lai cilvēkiem dotu to sajūtu, ka viņi ir pieņemti, ka viņi nav atstumti vai izstumti, ka viņi nav kastās vai citādos līmeņos. Ka visi esam kā viens. Jā, ir cilvēki, kas manī saskata dīvu, zvaigzni... Bet tas mani neinteresē, tas man nav interesanti. Man ļoti svarīgi ir tas, lai mēs varam būt uz tu. Visādā ziņā.

Reiz ieminējies, ka jau gadiem vēlies “sagraut” savu skatuves dīvas tēlu. Teici, ka jūti to kā nastu, kaut ko pilnīgi lieku.

Jā, tā patiešām bija. Bet nu jau mani tas vairs neinteresē un nav aktuāli. Ir pietiekami daudz notikumu ar mani pašu, ar manu vecumu – jaunumu, briedumu vai fizioloģiju, vai ķermeņa pārmaiņām, pieņemšanu un bailēm. Un man ir mans "OratoriO". Pievēršos un domāju par to, ko man vajag, nevis ko nevajag.

Šis teikums atgādina tādu kājas pieciršanu pie zemes, ar paziņojumu: “Viss, pietiek!”

Man ļoti patīk, kā viens no manas dzīves šā brīža un šā laika svarīgākajiem skolotājiem un dvēseles radiniekiem – Artūrs Ķirps – man teica: “Rēzij, izbeidz nemitīgi tolerēt visu un visus. Ej telpā un dzīvē ar uzlādētiem ieročiem un mīlestību. Uzlādē savus ieročus un aizstāvi mīlestību! Un tev būs jākaro, bet tev ir jāaizstāv mīlestība!

Jā, nav jābūt par paklājiņu visiem. Piekrītu, ka ir jākaro, jo šis ir karš. Mēs piedalāmies gaismas un tumsas cīņā. Mēs vairs neesam toleranti. Vairs nevaram to atļauties. Tāpēc, ka tad mūs vienkārši nomīdīs. Mums ir jāpastāv; drosme ir mūsu degviela.

Kā šī kareivīgā nots diktē tavu radošo virzienu?

Ir jādomā par būtisko. Mani vairs neinteresē formas un ārējās ambīcijas. Vai nu es runāju, vai nerunāju. Vai es piedalos tajā, kam redzu vērtību, vai nepiedalos. Man nav vajadzības domāt par citiem. Jo nedomāju, ka mums ir tik daudz laika, lai tolerētu ar citiem. Mums ir ļoti maz laika palicis. Katram. Un nevis, lai nomirtu, nē! Ļoti maz laika palicis, lai saprastu, kurā pusē – gaismas vai tumsas – tomēr nostājamies. Apzināti vai neapzināti. Ego vai absolūtās beznosacījuma mīlestības pusē.

Par kādām tēmām Rēzijai Kalniņai šobrīd šķiet būtiski runāt no skatuves?

Mani interesē sociālās tēmas, savstarpējās attiecības – par ko runā cilvēki gan slimnīcā, gan pie psihoterapeita. Mana skatuve man kā aktrisei, kura kopā ar domubiedriem iestudē kādu lugu, ir platforma, kur runāt par šīm tēmām, ko apspriest, manuprāt, ir nepieciešams. Skatītājam tādējādi sniedzam iespēju pārliecināties, ka viņš tāds nav viens, un apliecinājumu, ka ir izeja. Un izeja ir runāt, izeja ir dalīties.

Kāda tēma tev pašlaik ir aktuāla kā Rēzijai, ja noliekam maliņā tavas intereses kā aktrisei un režisorei? Drīz būsi jau gadu nosoļojusi piecdesmitgadnieces kurpēs.

Mana lielākā dāvana būtībā bija dievkalpojums Ģertrūdes baznīcā. Īsi pirms tam zvanīja kultūras ministrs Nauris Puntulis, pārdzīvodams, ka aizmirsis un nav paguvis mani apsveikt. Sacīju: “Nauri, nesatraucies. Man tūlīt būs lielākā dāvana – būt kopā ar manu brāli. Ja pandēmijas dēļ nebūtu aizklapēts viss ciet, būtu manas jubilejas koncerts Dailes teātrī. Taču tad nebūtu dievkalpojuma kopā ar manu dvīņubrāli! Uzreiz pēc tam mēs kopā devāmies uz "OratoriO", kur onlainā lasījām Krista dzejoļu grāmatu. Ne jau pūlis, ne jau publiska uzstāšanās ir tas, kas manu dvēseli būtu piepildījis. Tur es sevi drīzāk iztērētu. Tāpēc uzskatu, ka man tika uzdāvināta šī iespēja – būt tikai diviem. Divatā lūdzāmies par mums, par mūsu dzimtu, par mammu un papu, par mammas dzimtu, par tēva dzimtu, līdz noslēgumā saņēmām vakarēdienu.

Tāpat kā pašā sākumā, pasaulē nākot, bijām kopā, divatā.

Izjuti par to patiesu laimi?

Jutos tā, ka ir tā, kā jābūt – ir kārtība.

Bet laime man ir miers. Laime ir, ja manā dvēselē nav trauksmes, bet miers. Domāju, ka visi, kas ir ļoti pārjūtīgi, trauksmaini, kam ir veģetatīvā distonija, sapratīs, ko ar to domāju. Man tiešām tā ir laime – no rīta pamosties un nav panikas, nav trauksmes. Bet ir miers. Un tad es varu raudāt par šo dāvanu – par mieru. Viss jau notiek tā, kā mūsu dvēsele vēlas. Kad mēs tam ļoti sākam pretoties, tad arī mūsu miesa, mūsu fiziskais ķermenis sāk pretoties. No vienas puses, ķermenis sāk ciest, no otras – sāk palīdzēt, signalizēt ar dažādiem signāliem, arī slimībām.

Kādu tu sevi redzi? Tagad, šodien?

Esmu absolūts dabas bērns. Tā Rēzija, kas ir sabiedrībā, ir pilnīgi cits cilvēks, cits tēls... Esmu tik daudz domājusi par to, cik gan ļoti vēlētos no tās – sabiedrības Rēzijas – tikt vaļā. Un es droši vien to varētu izdarīt, ja man nevajadzētu...

Tas ir kastītes stāsts? Jo esi noticējusi, ka to vajag?

Arī kastītes stāsts, bet pamatā tā tomēr ir pielāgošanās. Mēs katrs pielāgojamies. Nestaigājam kaili, pat lielā karstumā, jo tā nav pieņemts sabiedrībā. Mēs pērkam kaut kādas muļķīgas drēbes, spiežam sevi žņaudzošos “vidukļos”... Bet tas jau arī kaut kādā ziņā ir dabiski. Arī augi un radības kā formā, tā vizuāli pielāgojas videi, kurā mīt, kurā aug, kurā ir jāizdzīvo.

Kā ozols, kas aug mežā, starp kokiem, stiepjas uz augšu, bet tas, kas laukā, plešas platumā?

Tieši tā. Un viņš neiet uz veikalu pēc kaut kādām adidas botām. Suns arī. Tikai mēs, cilvēki, tādi kā “ku kū”. (Smejas.) Mēs patiesi esam tik smieklīgi! Es domāju, ka Dievs par mums smaida. Un raud par mūsu ļaunumu un vienaldzību. Gan pret sevi, gan vienam pret otru.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!