Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Mesa par narkotikām, ģimeni un laimi: "Man nav bail, ja sevi redzēšu raudam"

Intervijas
15. novembrī 06:02 2021. gada 15. novembrī 06:02
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Gatis Irbe ir mūsu hiphopa pirmā lieluma zvaigzne. Viņam ir dziesmas kopā ar Renāru Kauperu, Igo un Intaru Busuli. Klipi ar teātra grandiem Rēziju Kalniņu un Egonu Dombrovski. Viņš savos koncertos spēj piepildīt Arēnu Rīga. Turklāt viņa publikā liela daļa ir cilvēki, kas vispār neklausās hiphopu!

Man bija pārsteigums, ka tagad mācies RTU. Atgūsti to, ko jaunībā nepaspēji?

Nevis nepaspēju, bet drīzāk nedarīju. Tagad cenšos atgūt to, ko nedarīju bērnībā, jaunībā. Mācības ir tikai tas spilgtākais piemērs. Tad jau man mācības nebija prātā, tad man bija citas intereses un hobiji, nebija līdz mācībām. Bet nu jūtu, ka man tas ir nepieciešams. Nevis papīra dēļ, bet tieši nepieciešams mācīties, uzzināt, saprast. Tā nu es tagad mācos RTU uzņēmējdarbību un vadību. Un mazliet, protams, nožēloju, ka varēju taču to darīt agrāk, nevis tagad, kad jau ir teju četrdesmit. Jādara tagad. Patiesībā visi mani sapņi saistīti ar to, kā man kādreiz ir pietrūcis. Ar to, kā nav bijis.

Tu nožēlo to kaut kādā ziņā zaudēto laiku?

Nē, es neteiktu, ka tā ir nožēla. Bet man bija tāds periods dzīvē, kad man bija grūti. Kad mani iekšēji burtiski grauza tā apziņa, ka man nav izglītības. Es pat taču varētu bez tās izglītības savā darbā iztikt, bet tā iekšējā sajūta – jā, tā mani ēda nost. Negribēju ar tādu sajūtu dzīvot. Un galu galā pienāk jau brīdis, kad izglītība reāli ir arī nepieciešama. Laba angļu valoda, piemēram. Kritiskā domāšana. Un arī uzņēmējdarbība man mūzikā ir nepieciešama. Jo nepietiek uzrakstīt vārdus un sacerēt mūziku. Produktu izdomāt patiesībā ir pat vieglākais, grūtāk ir to pārdot. Aiznest līdz cilvēkiem.

Foto: Oļegs Zernovs

Bet tev ir tik nopietns menedžments, spēcīga komanda!

Tieši šis brīdis, šīs dienas menedžmenta ziņā ir zenītā, jā. Nupat parakstīju līgumu ar Warner Music, līdz ar to vēl papildu menedžments pienāca klāt. Bet šis patiešām arī ir bizness, kur viens nevar visu padarīt. Te ir ļoti nepieciešami cilvēki, uz kuriem vari paļauties.

Nu jau tu pavisam stabili no sliktā puiša esi kļuvis par labo.

Tas ir apgalvojums? Zini, es arī reizēm esmu savā prātā tinis atpakaļ tos stereotipus par mani kā slikto puisi. Un mēģinājis vismaz sev noformulēt: kas tad ir labs, kas slikts? Kā ir pareizi un normāli. Man tiešām ir gribējies saprast, kāda ir pareizas dzīves definīcija. Vai es tiešām biju tik slikts? Un kas mani tādu padarīja? Man jau tomēr liekas, ka nebiju es slikts, vienkārši mediji tajā laikā bija skarbāki pret mani. Neko tādu patiesi sliktu es nemaz neesmu darījis. Viss vienkārši kaut kā tā salikās. Bet nedarīju es ne kādam pāri, ne arī ko ļaunu.

Parasti jau mēs paši sev visvairāk darām pāri.

Es nekad neesmu slēpis, ka kādu laiku pavadīju ne tajā labākajā sabiedrībā. Tur bija viss: no zelta jaunatnes līdz zemākajiem slāņiem. Izbaudījis, kā tas ir, kad tev visu dod par brīvu. Tas, ka biju šiem cilvēkiem “slavenība”, mani arī noveda no ceļa. To es sev nodarīju: ņēmu visu, kas man kā uz paplātes tika pienests klāt. Nemācēju atteikties. Un man arī līdzās nebija neviena, kas pateiktu, ka tā nav labi. Viss gāja tādā frīstailā. Un tas nebija brīdis, tie bija gadi...

Es nekad neesmu bijis pārliecināts narkomāns. Bet sabiedrība man apkārt – visi kaut ko lietoja. Visi! Es tagad noteikti ieteiktu vecākiem vairāk runāt ar saviem bērniem, sekot līdzi viņu uzvedībai, ieskatīties acīs. Bērni par visu to ir ļoti informēti, kamēr vecākiem šķiet, ka tas notiek kaut kur citur, ar citiem un uz viņiem vispār neattiecas. Man kā “slavenībai” toreiz viss bija par brīvu: dzer par brīvu, narkotikas par brīvu. Ņem tikai! Plus vēl tolaik parādījās tādas “legālās narkotikas”, ko veikalā tirgoja. Tad vispār liekas, ka gluži vai kaut kas veselīgs, kā ārstnieciskās mušmires no dabas. Par laimi, es nekad tā arī nekļuvu tik aktīvs lietotājs, lai pats ietu un pirktu, un uzsēstos. Bet man apkārt visu laiku bija tusiņš, un narkotikas tur tālu nebija jāmeklē.

Tev apnika tie cilvēki – vai sāki slikti fiziski justies?

Man apnika tā bezcerības sajūta. Tā vienveidība. Kāpēc daudzi cilvēki lieto – jo realitāte šķiet garlaicīga, negribas risināt problēmas. Ielieto, un viss kļūst rožaināk, problēmas atkāpjas. Bet arī tas ir no dienas dienā viens un tas pats. Es beidzu lietot, jo negribēju vairs to lietošanas rutīnu. Man arī visu laiku bija divi paralēli ceļi – mūzika un tusiņš. Un tie viens otram traucēja. Es izvēlējos mūziku.

Reizēm aizdomājos, vai man vispār vajadzēja par to sākt runāt, atklāt šo pieredzi. Jo daudzi cilvēki, tostarp mūziķi, veiksmīgi gadiem ilgi izliekas par tādiem labiem un pareiziem. Bet es padomāju: es taču esmu no cita žanra, man liekas, ka man pat ir pienākums runāt par to visu! Vismaz man jābūt atklātam. Es pats esmu tāds, kas mācās no kļūdām. Varbūt mana runāšana kādam palīdz nepieļaut kļūdas. Jo mana mamma toreiz arī nesaprata, kāpēc es diennaktīm sēžu mājās, neēdis un sarkanām acīm. Bet vecākiem būtu tas jāatpazīst. Jo tas ir visapkārt. Un nevar teikt, ka tās nu būtu kaut kādu pabiru problēmas. Nē, jebkurš bērns tajā var iekļūt.

Tagad tu vairs vispār neko nelieto, arī alkoholu nē?

Nē, kāpēc – alkoholu lietoju. Bet, jo vecāks kļūstu, jo lielākas arī paģiras. Un tas mani tā kaitina! Bet vispār man patīk iedzert, jo tad es kļūstu jautrs. Neko citu gan vairs nelietoju.

Foto: Oļegs Zernovs

Tev pašam patīk MESA jaunā dziesma Tuvāk tev?

Ļoti! Es to ilgi taisīju. Visas MESA dziesmas es rakstu ar jēgu, tas man šajā projektā patīk. Te katrai dziesmai ir pievienotā vērtība, tas nav pliks hits, tikai lai būtu un lai kaut ko nopelnītu.

Un Gacho dziesmas ir bez jēgas? Meitene, piemēram – kolosāla dziesma!

Ir, ir jēga! Ja par Meiteni – tā ir panku grupas PND dziesmas kaverversija. Gacho ir tas projekts, kur es varu eksperimentēt. Tā ir mana otra puse – ar humoru un izklaidi.

Bet Gatis Irbe tikmēr vispār iet uz RTU!

Tādas trīs daļas nu man ir. Par Gacho bija tas stereotips, ka tas jau tāds bravūrīgs čalis, tāpēc man vajadzēja MESU. Citu tēlu, žanru. Lai tie nepinas kopā.

Gacho Meitenē dzied par “silikona pupiem”. Es tomēr gribētu noskaidrot tavu attieksmi pret tiem.

Vai mani netraucē silikona pupi? Manai draudzenei nav silikona. Un, ja viņa vēlētos, es noteikti teiktu, ka nevajag. Aizliegt nevaru, bet man nepatīk. Man patīk, ka viss ir dabisks. Arī sejā.

Tu pirms oktobra koncerta nesaņēmi pārmetumus, ka arī esi starp mūziķiem, kas “dala” skatītājus un izvēlas vakcinētos?

Man, paldies Dievam, vēl nav bijis neviens komentārs par šo tēmu. Es pat biju sagatavojies, ka par to būs jārunā, jāizsaka savs viedoklis. Bet nē, klusums. Laikam jau pirmie koncertu rīkotāji dabūja to pirmo lielo prettriecienu. Nu, kā es to varu uz šo visu skatīties – vai tad man ir izvēle? Tas ir mans darbs, es to gribu darīt. Un šo darbu nevaru veikt attālināti. Cik tad var gaidīt? Es jau arī pusotru gadu nogaidīju. Kādi nu ir noteikumi un situācija valstī, pēc tādiem arī man jādzīvo. Un arī mūziķiem vajag ēst un jāmaksā rēķini.

Vai esi kādreiz aicināts, piemēram, kāzās dziedāt?

Nē, tas man veiksmīgi gājis secen. Nē, pareizi, vienreiz kā Gacho uzstājos gan. Bet nu tas tiešām tāds vienreizējs pasākums. Neesmu pieprasīts ballīšu un kāzu muzikants. MESA arī tam pilnīgi neder – šis ir pārāk dārgs projekts. Es neesmu viens ar ģitāru, uzaicināt divpadsmit cilvēku projektu ir ļoti dārgi. Bet es esmu priecīgs, man nepatiktu uzstāties kāzās. Viens ar muguru pret skatuvi, cits vispār neklausās, vienam “jē”, bet otram “nē”... Nu nē. Ja arī retu reizi ko tādu prasa, es atsaku. Vienreiz gan viens veiksmīgs uzņēmējs un nu jau arī draugs mani aicināja uzstāties savas sievas dzimšanas dienas svinībās, bet nesakrita laiki – tieši tad lidoju uz Bali.

Kādas tev vispār ir attiecības ar naudu?

Es laikam māku visu taupīt, izņemot naudu. Drēbes un apavus es vispār protu izcili taupīt! Varu turēt kā jaunas nez kādai īpašai dienai. Apavu un drēbju man ir daudz, izturos pret tām ļoti rūpīgi. Bet naudu taupīt neprotu.

Kur tērē?

Man patīk ceļot. Tā man šķiet vērtīgi iztērēta nauda. Emocijām, sajūtām man naudas nav žēl. Un es esmu liels motofans. Draudzene man pat mēdz aizrādīt, ka tam tērēju pārāk daudz. Bet es neteiktu, ka dzīvoju pāri saviem līdzekļiem. Dzīvoju un tērēju tā, lai justos labi. Lai varu aizlidot atpūsties, kad man to gribas. Lai mana ģimene ir paēdusi un var atļauties visu, ko vajag. Rolsroisi mani neinteresē, taču dīvainā kārtā es kaut kā nonāku arī līdz sēdēšanai tajos. Bet jā – ceļošana pāris reižu gadā man šķiet tas labākais, kā šķirties no naudas. Es arī pilnīgi neapskaužu tos, kam ir vairāk. Man visam pietiek. Un vispār man ir svarīgi, lai manā dzīvē viss notiek dabiski un nepiespiesti. Kā tas arī notiek. Es, piemēram, nekad neesmu trīcējis, cik ļoti gribētos koncertu Arēnā sarīkot, bet tas notika. Es daru savu, jūtos ar to labi, un viss kaut kā vienkārši notiek. Lēnām daru tās mazās lietiņas un tā nonāku arī līdz lielajām.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu sākumā ieminējies par saviem mērķiem, bet nepateici, kādi tie ir.

Es visu dzīvi esmu bijis tāds selfish. Tāds baudītājs, kas domā tikai par sevi. Darījis to, kas man patīk, kas man sniedz prieku. Un tad nu tagad man liekas, ka pienācis laiks tādiem mērķiem, kuros iekļauti arī citi cilvēki. Teiksim tā: mans mērķis ir, lai arī cilvēki man apkārt būtu laimīgi. Ar katru gadu arvien vairāk saprotu, cik liela nozīme ir tam, lai ģimene ir laimīga un lai ir labi, uzticami draugi. Jo nu cik var domāt tikai par sevi. Cik var to “man, man, man” un “es, es, es”.

Ko tu sauc par savu ģimeni?

Savu mammu. Kādreiz viņa domāja par mani, tagad mana kārta par viņu domāt. Mana ģimene ir arī mana draudzene.

Tu mēdz norauties no savas pareizās dzīves?

Es esmu iemācījies savaldīties. Nespļaut ārā visu, kas prātā un uz mēles. Kaut kāds prāts jau tomēr ir nācis klāt. Skaidrs, ka reizēm man gribas pateikt, ko domāju, piemēram, par pastāvošo iekārtu, valdības lēmumiem. Bet es padomāju un neko nesaku, jo saprotu, ka tas neko nemainīs. Es esmu gājis piketos – ne tagad beidzamajos, bet agrāk –, un man vienmēr bija tā sajūta: nu, viņi tur no augšas paskatās uz mums, pasmejas un aiziet tālāk darīt to pašu. Šodien pakliedzāt, bet rīt jau aizmirsīsiet. Taču es noteikti esmu par piketiem un sava viedokļa izteikšanu.

Bet pats tiešām esmu kļuvis daudz, daudz mierīgāks. Agrāk es strīdā ar draudzeni varēju uzsprāgt, bet tagad mums strīdi faktiski pat nemēdz būt. Ja arī kaut kas uz to pusi sāk iet, apklustu, jo zinu, ka rīt atkal viss būs kārtībā.

Cik ilgi jūs jau esat kopā?

Vairāk nekā divus gadus. Līdz tam man ar draudzenēm nebija veicies. Bijušas attālinātas attiecības, kas ir diezgan liela muļļāšanās, ir bijušas neveiksmīgas attiecības. Nu beidzot viss ir kārtībā. Dzīvojam mierīgi un labi.

Kā ir labi?

Kad attiecībās ir miers un harmonija. Es no viņas saņemu ļoti lielu atbalstu, kas man ir svarīgi, lai es kustētos uz priekšu. Un ir mīļums, ko visu laiku sajūtu.

Tev ir tāda burvīga rakstura īpašība, ka tu vispār neiztaisies, netēlo labāku un gudrāku.

Es vienkārši zinu, ka neesmu gudrs! Tad nu iztaisīties par lielu gudrinieku būtu pavisam dumji. Tāpēc jau es tagad mācos un daudz domāju. Man pašam to vajag. Man patīk inteliģenti cilvēki, un es pats tāds gribu būt. Plus es nekad neesmu uzskatījis sevi par slavenību. Latvija ir kā tādi mīlīgi lauki, te sevi par slavenību uzskatīt – nu, tas ir pavisam smieklīgi. Mēs te katrs darām savu, un man tā ir mūzika. Viss, nekādu slavenību. Man visi cilvēki ir vienādi, es pret visiem izturos vienādi.

Bērnībā es mācījos internātskolā. Un, ja nu man kaut ko nepatīk atcerēties, tad to, kā es tolaik izturējos pret cilvēkiem. Varēju apkopējai aizrādīt, lai apklust un dara savu darbu. Vienam čalim pateicu, ka viņam kartupeļu bikses kājās. Jo es taču nācu no turīgākas ģimenes, manai mammai viss bija. Lūk, par to man tagad ir kauns. Gadi pagājuši, bet man ir milzīgs kauns. Tagad es saprotu, ka mēs neviens nezinām, kur būsim rīt. Ka nevar vērtēt cilvēku pēc naudas. Ka nevar vērtēt augstāk vai zemāk. Ka nevar nevienu nosodīt. Man arī liekas, ka tas viss var nākt atpakaļ. Varbūt tāpēc arī es nevienu nenosodu, ka baidos. Nu, vismaz piesardzīgs esmu savos izteikumos un arī domās.

Kas no bērnības tev nāk pa dzīvi līdzi?

Es patiesībā visu laiku gribu būt kā bērns. Un no tā nekaunos. Gribu būt mūžam jauns. Iekšēji. Bet ārējais mani maz uztrauc. Kad esi iekšēji jauns, tad, manuprāt, vieglāk arī būt mierā ar ārējo novecošanu.

Kas man nāk līdzi no bērnības? Laikam jau tā iekšējā vientulības sajūta. Man nebija ģimenes atbalsta, es visu laiku jutos tāds... viens. Es par savu bērnību jau esmu publiski runājis un labi arī zinu, ka ne es vienīgais, kuram bērnība nebija īsti tāda, kādai tai vajadzēja būt. Bet tās sekas es sevī jūtu. To vientulības devu. Es par to nežēlojos un neraudu. Tomēr dzīvoju tā, lai turpmāk būtu citādi. Es taču kā bērns labi sapratu, ka manā ģimenē ne tuvu viss nav kārtībā. Ka vecāki, maigi sakot, ķīvējas. Man pietrūka ģimeniskā siltuma, es vienkārši tur viņiem pa vidu nepieskatīts mētājos. Tas man liek dzīvot un darīt tā, lai manā ģimenē būtu pavisam citādi. Man būs ļoti svarīgi, lai mani bērni nejustos tā, kā jutos es.

Foto: Oļegs Zernovs

Ko vēl bez augstskolas tu gribi dabūt gatavu?

Grāmatu. Pats es to uzrakstīt nespēšu, man nav tāda talanta, būs jāmeklē rakstītājs. Bet uz saviem četrdesmit to gribu dabūt gatavu. Man ir slikta atmiņa, tāpēc beidzamos notikumus pat sāku pierakstīt. Gribas tādu saturīgu grāmatu. Un tā būs pamācoša, piedodiet – to jau tagad zinu. Jo tieši tāpēc es to grāmatu gribu, nevis kaut kādas paša nozīmības dēļ. Notikumu, ko izstāstīt, ir bijis daudz. Ir bijis labais, sliktais un tas, kur esmu nonācis. Kamēr daudzi mani “rajona biedri” ir aizgājuši neceļos. Es ļoti novērtēju to, kur esmu.

Iziesim tagad cauri dažiem tavas dzīves notikumiem?

Labi, bet kuriem?

Sāksim ar notikumu, par kuru tev ir kauns?

Par vienu savu kaunu un kompleksu es jau izstāstīju – izglītības trūkums. Bet nu to es varu mainīt. Kauns... Kauns man bija, kad trakoju ar Artusu Kaimiņu. Tagad jau tie notikumi atmiņā sajaukušies, bet viņš toreiz strādāja radio Boom FM un visus, ieskaitot pensionārus, savos radījumos noniecināja. Kaut kā mani tas izprovocēja un izsaucu viņu uz boksa cīņu. Sākās tāds haips, turklāt visas negācijas bira vienā virzienā – manā. Jo es jau biju tās muļķīgās cīņas iniciators. Kamēr viņš bija tas izglītotais, inteliģentais cilvēks, kas strādā radio. Par to man labu laiku bija kauns. Bet nu tagad tas jau ir smieklīgi. Šis noteikti nav grāmatas vērts notikums.

Notikums, kurā tu ar prieku domās atgriezies?

Tas pat nav notikums, tas ir laiks, kad dzīvoju pie saviem vecvecākiem. Pie vecmāmiņas pavadīju laiku no 3 līdz 10 gadiem. Un tie ir mani labākie, siltākie dzīves gadi. Vecmāmiņas vairs nav, bet es viņu bieži redzu sapņos. Viņa man daudz iedeva.

Un notikums, kuru tu labprāt izsvītrotu no savas dzīves?

Laiku, kurā es aizrāvos ar uzdzīvi un narkotikām.

Un nedeva tas tev vispār neko? Tomēr taču pieredze.

Es melotu, ja teiktu, ka visā tajā lietošanā nav arī patīkamā momenta. Tāpēc jau cilvēki to dara. Bet pēc tam tas nodarījums ir bez plusa zīmes. Man paveicās, es izkļuvu sveikā. Tomēr to posmu es labprāt būtu izlaidis un tajā laikā vairāk pievērsies, piemēram, sportam.

Skaistākais muzikālais notikums, ko esi piedzīvojis?

Man ir tāda īpašība, ka es visu laiku esmu neapmierināts ar to, ko izdaru. Es visu laiku cenšos izdarīt labāk. Bet tāpēc katrā dziesmā, katrā koncertā man ir kaut kas tāds, kas nav izdarīts man līdz galam pa prātam. Vai laika pietrūcis, vai finanšu, bet nekad neesmu pilnīgi apmierināts ar rezultātu. Un katru reizi sev nosolos: nākamreiz gan būs! Bet pienāk nākamā reize, un atkal neesmu ar sevi apmierināts.

Bet nu grēks jau sūdzēties – abi Arēnas koncerti bija grandiozi. Kādreiz es pat sapņot par kaut  ko tādu nebūtu atļāvies. Un interesanti, ka lielākā daļa manu koncertu apmeklētāju taču pat īsti nezina, kas ir hiphops, kas reps. Viņi nāk uz to liriku. Un par to man liels prieks. Tie koncerti apvieno ļoti dažādus cilvēkus.

Cik tu pats piedalies pie savu dziesmu lirikas, cik pie mūzikas?

Mūzikai es vienmēr meklēju kādu citu. Piesaistu cilvēkus, kas to dara labāk par mani. Kādreiz strādāju tikai ar zviedru producentiem, man likās, ka Latvijā nav tāda līmeņa, kādu man vajadzēja. Bet līmenis te auga, un šobrīd jau beidzamo dziesmu mēs uztaisījām kopā ar Arni Račinski no Laika suņa. Man ir labs draugs jau daudzus gadus – Jānis Šmēdiņš, viņš arī Fakts – viņš rada ļoti labu mūziku un ir lielisks producents. Bet tāpat es ņemu lielu līdzdalību dziesmu tapšanā. Jo taču tikai es zinu, kā tam jāskan un ko tieši man vajag. Liriku lielākoties rakstu pats. Bet projektā MESA ļauju iesaistīties arī citiem. Tas ir komandas darbs. MESA ir uz sadarbību vērsts projekts. Un ļoti ņemu vērā citu ieteikumus. Piemēram, mans menedžeris un labs draugs Kaspars Jansons ir izdomājis daudzas MESA dziesmu piedziedājumu melodijas. Viņam kādreiz bija albums Āķis lūpā, es to joprojām uzskatu par vienu no labākajiem Latvijas hiphopa albumiem. Mēs ilgi pie dziesmām strādājam, ļoti rūpīgi, pat sīkumaini. Bet nu beigās es nekaunos no rezultāta.

Mīlas dziesmu lirikas – tās jau var dot citiem rakstīt, tāpat par vienu un to pašu, gandrīz visas vienādas. Vai par sauli, vai par pasauli... Bet ir dziesmas un teksti, kur vajag tieši to manu individuālo pieredzi.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu dzeju lasi?

Nelasu. Un ar to nelepojos. Ne bez neērtības sajūtas jāatzīstas, ka ar lasīšanu man ir bēdīgi. Nē, nu es, protams, protu lasīt un arī gana raiti, bet jau bērnībā sāku lasīšanu uzskatīt par garlaicīgu, tā arī neapguvu šīs prasmes. Lasīt ar interesi un prieku man vēl ir jāmācās. Bet es gribu būt cilvēks, kam patīk lasīt – tiešām.

Tu nepārdzīvo. Man toties sportot nepatīk. Bet tev ļoti patīk.

O, nu sports! Tagad jau esmu palaidies slinkumā, tagad man mocis. Bet līdz kādiem gadiem trīsdesmit trīs man sports bija ļoti, ļoti svarīgs. Ja man gadījās kāda trauma, drausmīgi pārdzīvoju, ko nu darīt un kā būt, jo taču nevarēšu sportot. Dzīve apstājusies! Nesapratu, kā vispār citi bez sporta dzīvo. BMX, bokss, velosports, skriešana, trenažieru zāle – es darīju visu. Man no tēva puses visi ļoti sportiski. Un man arī sports liekas kaut kas apbrīnojams. Es pat nevaru vārdos izstāstīt, bet, kad esi labā formā, var skriet un lēkt, kā ienāk prātā. Es arī joprojām esmu ātrs. Kā tāda raķete pārvietojos.

Tu piefiksē sevī savu vecāku īpašības?

Par tēti grūti ko teikt, viņš atgriezās manā dzīvē tikai nesen. Bija galīgi nogājis no ceļa. Bet tagad ar viņu viss ir kārtībā. Es saviem vecākiem piedzimu, kad viņiem vēl nebija pat astoņpadsmit. Tēvam drīz sākās Rīgas dzīve, ballītes. Viņš aktīvi sāka dzert un nodarbojās ar to apmēram divdesmit gadus. Nodzērās līdz slimnīcai, tika laukā kā invalīds, toties beidza dzert. Un tikai tad mēs sākām komunicēt. No viņa esmu mantojis ārieni – tāds pats tievs un tikai 1,80. Toties ar mammu, kā mana draudzene saka, esam ļoti līdzīga rakstura. Esam vienādi “vācēji”. Sākot ar lampām un gleznām, beidzot ar drēbēm un apaviem. Tērējam, par naudu vispār nedomājot. Abi arī esam diezgan stūrgalvīgi – ja sastrīdēsimies, neviens nebūs gatavs pirmais iet uz salabšanu.

Kāds pārsteigums mūs tagad gaida MESA koncertā? (Saruna notika īsi pirms lokdauna, un MESAS koncerts bija viens no pēdējiem atļautajiem pasākumiem pirms mājsēdes. - Red.) 

Būs jau labs pārsteigums, ja koncerts notiks! Ar MESU man ļoti gribas sasniegt to līmeni, kad cilvēki nāk nevis uz petardēm un gaismas šoviem, bet uz mūziku un sajūtām. Jā, tikai tas līmenis mani ar MESU interesē. Kā Gacho es varu arī paākstīties.

Bet nopietni – arī tad, kad stāvi uz lielās Arēnas skatuves, tu tiešām nejūties kā zvaigzne?

Nē, vispār nē. Nezinu, kas ar mani tagad notiek, bet es pat baidos no koncertiem. Man sāk likties, ka pat no cilvēkiem jau baidos. Ar to es ļoti cīnos. Bet brīžiem reāli nevaru uz skatuves sakarīgi parunāt, ātrāk pāreju uz nākamo dziesmu.

Tomēr saņemies un atkal ej.

Nu, man jau nav citu variantu. Pārmetu krustu un eju. Bet, ja varētu, es tajā brīdī aizmuktu.

Un to tā var rakstīt?

Protams. Jo zini, kas ir galvenais? Būt pašam. Neiztaisīties, neslēpties, neizlikties par ko citu, nekā esi. Arī tad, ja ir bail. Arī tad, ja kļūdies. Man pat liekas, tikai tāpēc es esmu tur, kur esmu – ka es neizliekos. Es nevienu brīdi nedomāju, kas ir trendīgi, es daru tikai to, kas man pašam patīk. Un tā ir liela laime, ka patīk arī citiem.

Saistītās ziņas

Reperis Gatis Irbe: "Es esmu pāraudzis Gacho"
"Viņš izvilka pistoli un iešāva viņam galvā" - mūziķis Gacho bijis tiesneša Laukrozes slepkavības aculiecinieks
Mūziķis Mesa - ielas un naktsklubu skolots: "Es ietu, ja būtu taisna tiesa. Visam"

Citi šobrīd lasa

Klāt pirmā advente! Lūk, kādas Ziemassvētku eglītes uzstādītas Latvijas pilsētās: FOTO, VIDEO
Noskaidrota Rīgas apkaime, kur pēdējos gados bijis vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums 1
Traģēdija Krievijas hokejā: pēc spēlē gūtas traumas miris 16 gadus vecs Maskavas "Dinamo" spēlētājs

Леонид Агутин раскрыл, что написал Градскому в последнем сообщении

Алла Пугачева посвятила пронзительный пост Александру Градскому