Vecāki šokēti: audzinātāja iedzer, uzpīpē un staigā ar tetovējumiem un pīrsingiem 

Rasa atgādina, ka kopumā bērnudārza audzinātājas ir pilnīgi tādi paši cilvēki kā visi pārējie, taču vienlaikus viņām ir arī savas īpašās iezīmes. "Bērniem ir priekšstats, ka audzinātāja dzīvo bērnudārzā, jo viņu nav iespējams satikt ne uz ielas, ne veikalā. No rīta, kad mēs ejam uz bērnudārzu, viņa jau ir tur, bet vakarā, kad mēs ejam mājās, viņa joprojām ir tur. Rodas priekšstats, ka audzinātāja visu laiku ir bērnudārzā un mūžīgi mūžos ir skolotāja. Bet patiesībā jau tā nav."

Viss var noderēt! Pat lietas, kas citiem liekas nevajadzīgas 

Vēl viena bērnudārza audzinātāju iezīme ir vākšanas sindroms: "Viss ir jāvāc no draugiem, radiem, piemēram, trauciņi, kamoliņi, kinderolas, dažādi otrreiz izmantojamie materiāli, ko var lietot bērnudārzā. Parasts cilvēks tos vienkārši nes uz miskasti un pat neiedomājas, ka šos materiālus var izmantot vēlreiz. 

Bet, ja pirmsskolas pedagogam parādīsi jebkādu priekšmetu, būs vismaz divas idejas, ko ar to var darīt bērnudārzā, piemēram, pārvērst brīnišķīgā mākslā vai metodiskā materiālā." 

Bet pārējā ziņā ārpus darba laika bērnudārza darbinieces ir tādi paši cilvēki kā pārējie. 

Vecāki grib atpūsties no bērniem un tāpēc ved uz dārziņu 

Ik pa laikam sociālajos tīklos un ļaužu sarunās pavīd domas, ka stresa samazināšanai vajag aizvest bērnus uz izglītības iestādi, jo tad mājās iestājas miers. Nav noslēpums, ka daļa vecāku (gan mammu, gan tētu) ar nepacietību gaida pirmdienas rītu, kad varēs atkal doties uz darbu, nevis pavadīt laiku kopā ar savām skaļajām, nemierīgajām un aktīvajām atvasēm. 

"Bet pedagogam šīs iespējas - atbrīvoties no skaļajiem, nemierīgajiem bērniem - nav. Viņam visu laiku jābūt improvizatoram, kurš nemitīgi redz visas bēdīgās un priecīgās sejas, kurš nokritis, kurš ir bēdīgs, kuram ir kādas vajadzības. Tas prasa nemitīgu uzmanību, tāpēc pulksten 19, kad aizvērtas dārziņa durvis, liekas, ka izkāpts no centrifūgas," viņa raksturo audzinātāju slodzi. 

Paši vecāki mājās pīpē, bet no skolotājām prasa citus standartus 

Rasa uzsver, ka pedagogi paši ir izvēlējušies savu profesiju un nesūdzas par darbu, taču vienlaikus nav mierā ar sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem. Piemēram, tas, ka skolotājam neiederas pīpēt, jo tas ir nesmuki. 

"Bet būsim godīgi - cik vecāki paši mājās pīpē un rāda negatīvo piemēru! Vecāki mēdz sūdzēties, ka skolotāja kaut kur ap stūri ir uzpīpējusi, atnākusi uz stundu un bērniem nabadziņiem jāosta dūmi, bet patiesībā, cik bērnu šobrīd atnāk no mājām, kur vecāki pīpē!? Tāpat ir gadījumi, kad bērnam mājās ir pieci kaķi un viņš nāk uz bērnudārzu ar pavadošu aromātu. Vēl kāds ir sācis lietot spēcīgas smaržas, kas nav citiem grupā patīkamas.  

Vecāki jūtas brīvāki iebilst, ka skolotājai ir kādas uzmācīgas smaržas, bet pedagogi pret bērniem nevar iebilst. Kādi viņi atnāk, tādus brīnišķīgus, atklātus un patiesus mēs viņus pieņemam, ar viņiem strādājam un meklējam dažādas pieejas."

Šuj drēbes, mazgā matus un griež nagus 

Ja skolotāja nāktu uz darbu ar netīrām, vecām un saplēstām drēbēm, viņai noteikti aizrādītu, bet, ja bērns dārziņā ierodas ar saplēstām zeķubiksēm, tad audzinātāja ņem diegu, adatu un salāpa zeķubikses vai piešuj noplīsušo pogu.  

Tāpat ir gadījumi, ka audzinātāja apgriež bērnam nagus un izmazgā matus. "Tā tas diemžēl ir. Protams, tā nav ikdiena un tas nenotiek visās iestādēs, bet ar to pedagogi saskaras. Arī skolas vecumā nāk bērni ar ļoti ilgi nemazgātām drēbēm, dažādiem pavadošiem aromātiem." Iespēju robežās šādās situācijās tiek iesaistīti sociālie pedagogi un psihologi. 

Audzinātājai nedrīkst būt slikts garastāvoklis. Nekad! 

Nav īsti normāli, ka audzinātājai jāgriež bērna nagi un jāmazgā mati: "Ja skolotāja būs atnākusi uz darbu ar netīriem matiem un sliktā garastāvoklī, noteikti kādam būs, ko pateikt. Piemēram, būs kāds komentārs, kādā paskatā mēs bērnu sagaidām! 

Bet, ja bērns vai vecāks atnāks sliktā garastāvoklī, skolotājam atkal jāuzbur sevī superspējas, jābūt ļoti tolerantam un iejūtīgam un jāpieņem, ka citiem var būt slikts garastāvoklis. Bet kurš pajautā pedagogam, vai viņam viss ir kārtībā, kā viņš jūtas?"

Rasa norāda, ka bērnu attieksme pret audzinātāju sākas viņu mājās. Ja tur viņi ir redzējuši, ka slikta garastāvokļa gadījumā viens otram cenšas palīdzēt, piemēram, uztaisa kafiju, ieslēdz radio jauku dziesmu vai sasmērē desmaizes, tad arī bērnudārzā viņi izturēsies iejūtīgāk. 

Sākt ar sevi! Pīrsings nemazina skolotājas vērtību 

Ir normāli, ka katram cilvēkam ir savas personīgās domas, kas ne vienmēr saskan. "Bet šobrīd cilvēkos trūkst tolerances." 

Lai situāciju uzlabotu, Rasa aicina vispirms katram izvērtēt savu rīcību: "Sākt ar sevi! Skolotājai neiederas tetovējumi un pīrsingi, jo viņa vieš nepareizu priekšstatu, bet, vai tad, ja mammai ir tetovējums, viņa ir sliktāka mamma? 

Vai tad, ja tētim ir auskari, viņš ir sliktāks tētis? Vai tāpēc pedagogs ir sliktāks, ja viņam uz rokas ir tetovējums? Varbūt tas viņam simbolizē dzīvē kaut ko ļoti svarīgu! Varbūt tāpēc viņš ir skolotājs! Aicinu sākt ar sevi!" 

Arī tante un onkulis uz ielas rāda priekšzīmi 

Viņa vērš uzmanību: tiek uzburts priekšstats, ka skolotāja savā amatā ir 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā un viņai nemitīgi jārāda piemērs. Nesen sabiedrībā daudz runāja par uzskatu, ka nav svešu bērnu, bet Rasa aicināja aizdomāties arī par to, ka ne tikai skolotājas, bet mēs visi rādām bērniem priekšzīmi. "Mēs visi rādām bērniem piemēru! Gan tante trolejbusā, gan onkulis pieturā, gan ārsts poliklīnikā, gan skolotājs, gan mamma, gan tētis. Mēs visi rādām piemēru. 

Vai nebūtu brīnišķīgi, ja mēs ņemtu piemēru no tā, kurš katru rītu skrien, ēd veselīgi, ievēro veselīgu dzīvesveidu? Kāpēc tikai skolotāji ir tie, kuri ir atbildīgi par pozitīvo piemēru? Mēs visi esam par to atbildīgi." 

Vecāku pelnutrauks ir stiprāks nekā skolotājas projekta darbs 

Ne tikai skolotāja var aicināt bērnus nepīpēt - arī mamma un tētis var pārdomāt savus netikumus un mēģināt tos atmest, rādot bērniem labu piemēru.

"Skolotāja var stāstīt veselu projekta darbu veselības mācībā vai fizkultūrā, ka dzert alkoholu ir slikti un pīpēt ir slikti. Bet, ja bērnam mājās uz galda stāv pelnutrauks un katru vakaru vecāki "dod pa bundžām", tad skolotāja mēneša projekta darbs, bērnam atnākot mājās, tajā pašā sekundē kļūst bezjēdzīgs. Tas ir velti izmests laiks, jo skolotāja visu laiku var stāstīt, ka tas ir slikti, bet bērns redz, ka mājās mamma un tētis to dara! 

Skolotājs darbā nav skolotājs mājās 

Pat tad, ja pats pedagogs pīpē, viņš skolā nemotivēs nevienu iet ap stūri uzpīpēt vai pamēģināt kādas vielas. Viņš to darīs savā brīvajā laikā. Bieži vien vecāki saka, ka skolotāji skolā stāsta labo, bet ap stūri dara slikto. Bet mēs visi esam sociālas būtnes!"

Viņa skaidro, ka skolotāji ģimenē mājās, ar radiniekiem ciemos un ar kolēģiem darbā var uzvesties dažādi. "Mums katram ir sava sociālā loma. Cik dakteru nav tādi, kuri izoperē cilvēku un pēc operācijas aiziet uzpīpēt? Arī ārsts visu dienu neārstē, viņam ir savs brīvais laiks, kad viņš brauc ar riteni, stāda puķes un iet ar suni pastaigā. Apkopēja, atnākot mājās, visu laiku neskraida ar lupatu. Arī pavārs visu dienu nestāv mājās pie plīts."

Lai atpūstos un gūtu iedvesmu, katras profesijas pārstāvis pēc darba mēdz darīt citas lietas, nekā viņš visu dienu darījis darbā. 

Lieliski māca arī bez baltās blūzes un melnajiem svārkiem 

Rasa uzsver, ka mūsdienās skolotāja nav tika barga kundze baltā blūzē, faltētos svārkos, ar brillēm uz acīm un kociņu rokās. "Skolotājas kļūst arvien drosmīgākas. Viņām ir jāiedvesmo. No seniem laikiem radies priekšstats, ka skolotāja ir stingra un prasīga, bet mūsdienās viņa var arī stāstīt jokus, būt kolorīta, veidot matos dredus un staigāt ar tetovējumiem." 

Laika gaitā ir mainījies ne tikai skolotājas tēls. Piemēram, kādreiz visiem zobārstiem bija sniegbalti uzsvārči un galvassegas, bet tagad ārsti tērpjas dažādas krāsas drēbēs. "Vai tas ietekmē darbu? Manuprāt, tas tikai izdaiļo pelēko un drūmo ikdienu." 

Mēģināt vecākiem pašiem nepīpēt, nevis klupt virsū audzinātājām

Strādājot pirmskolā daudzus gadus, Rasa nonākusi pie secinājuma, ka vecākiem un bērnudārza pārstāvjiem vairāk savstarpēji jākomunicē, nevis tik daudz jākritizē un jānosoda. "Sākam ar sevi! Ja es parūpēšos par savu bērnu, pati nepīpēšu, bet, ja pīpēšu, tad stāstīšu bērnam, cik tas ir slikti, tad es sākšu ar sevi. Es nevaru pārmest otram to, ko es daru pati! Es nedrīkstu gaidīt no otra to, ko es nedaru pati!"

Viņasprāt, nav godīgi, ka par skolotājiem ir tik spēcīgi priekšstati, kā viņiem jāuzvedas. "Viņiem nav iespējas aiziet uz naktsklubu, uzlikt tetovējumu, klausīties rokmūziku. Būsim godīgi, vai ceļu policists nepārsniedz ātrumu? Vai apkopējai mājās nav putekļu? Vai ārsti neslimo? Ir absurdi domāt, ka katrs cilvēks 24/7 dzīvo savā profesijā," Rasa aicina aizdomāties par sabiedrībā valdošajiem stereotipiem. 

Noslēgumā viņa piebilst, ka ir praktizējoša skolotāja un viņas minētais nav sasaistāms ar pašreizējo darbavietu, jo tās ir darba gadu laikā novērotas tendences un uzklausīti stāsti: "Runa ir nevis par vienu iestādi, vienu pedagogu vai vienu ģimeni, bet gan par tendenci. "