Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Pazīstamā TV žurnāliste Inese Supe par dzīves sarežģītajām lappusēm: "Visu ko esmu redzējusi"

Intervijas
2021. gada 19. septembrī 05:21 2021. gada 19. septembrī 05:21
  Ieva Valtere | "Patiesā Dzīve"
Neraugoties uz vēlmi atbrīvoties no savulaik vadītā televīzijas raidījuma ēnas, tā viņai seko. It visā… Ne tikai citu acīs piekabinātajā Degpunktā birkā, bet arī savā attieksmē pret pasauli.

Ja tā godīgi, aizbēgt tālu nav centusies arī viņa pati, arvien sabiedrības redzeslokā – sociālajos tīklos un projektā Ceturtā studija – būdama tā Inese Supe, kurai sāp sirds par cita bēdu. It kā pašai savējo trūktu… Taču par spīti smagiem likteņa pārbaudījumiem Inesei piemīt apbrīnojamā spēja paļāvīgi tiekties pēc gaismas tuneļa galā un uz to aiz rokas vilkt citus. Pat ja kādam tas šķistu naivi.

Ceļu uz televīzijas zvaigznes statusu kādreizējai raidījuma Degpunktā vadītājai nācās izlauzt caur ērkšķiem. Tas īsumā ir par viņu – meitene no laukiem, kas tikko sagaidījusi pasaulē pirmdzimto, īsteno sapni strādāt televīzijā Rīgā un kļūst slavena. Ne tikai kā kriminālās pasaules viens no zīmoliem, par kādu tapa viņas un pārinieka Kārļa Seržanta vārds.

Vēstīšanas vērts sabiedrībai periodiski šķita arī jautājums, kāpēc Supes bērns aug pie mammas. Nu, desmit gadus pēc aiziešanas no Degpunktā, Inese ir gatava par to runāt. Par dēla ienākšanu dzīvē, mammas lomu, kāpšanu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, pagrimumu, izlaušanos, traģiskiem zaudējumiem, likteņa zīmēm un to neizmērojamo laimi atkal būt mammai – meitiņai, kuras nākšanā pasaulē… bez Seržanta vārda neiztikt.

Izpalīdzība kā problēma

– Radies iespaids, ka, maksimāli cenšoties apkārtējiem palīdzēt, kaut vai ar padomu sociālajos tīklos, esi kļuvusi spundi visām pudelēm. Labā nozīmē. Neesi domājusi, ka tādā veidā sevi par daudz patērē?

– Man cita starpā bija saruna ar psiholoģijas speciālistu par šo tematu, kas teica, ka man tas ir jāizbeidz – tērēt sevi citos cilvēkos. Ka visu mūžu tā nedrīkstot… Bet es īsti tam nekā nevaru padarīt. Tāpēc laikam strādāju tādā raidījumā, kas cenšas cilvēkiem palīdzēt. Un ne tikai, veidojot sižetus. Daudzi zvana arī pēc tam – gan padomu vaicāt, gan tāpat parunāties. Bet nu esmu sev noteikusi, ka sestdienās, svētdienās klausuli vairs neceļu. Tas man bija jāiemācās.

– Tas ir tas mazumiņš, ko esi sev pietaupījusi?

– Dažkārt žurnālists ir vienīgais, ar kuru vientuļam un bezpalīdzīgam cilvēkam ir iespēja no sirds parunāt, kliedēt nomāktību. Pārsvarā mēs varam palīdzēt tiem, kuru problēmas var atrisināt ar valsts vai pašvaldību iestāžu starpniecību, tomēr ir gadījumi, kad izdodas iesaistīt privātus palīgus. Bija situācija ar vecu kundzi, kuras mājā bija sabrucis dūmvads. Vajadzīgo naudas summu tā atjaunošanai mēs savācām viena raidījuma laikā. Latvijā ir ļoti daudz labu cilvēku, tostarp Edijs Pipars, caur kura labdarības organizāciju ziedojumus vācām. Tādu piemēru nav mazums. Tāpēc man nav žēl sava ziedotā laika, un pagaidām speciālistei par sevis mīlēšanu neklausīšu. (Smejas.)

– To nekad neesi mācējusi – sevi mīlēt?

– Es pat nevarēju iedomāties, ka izpalīdzība ir problēma. Man likās, ka būt tādai ir ļoti labi.

Foto: Rojs Maizītis

– Man Ceturtā studija asociējas ar filmu Četras istabas, kurā vesels bars cilvēku dažādos numuriņos risina savas problēmas, bet pa vidu šaudās apsviedīgs portjē, kurš pēc savas saprašanas cenšas visiem palīdzēt. Pēc kādiem principiem jūs izvēlaties, kam atsaukties un kam ne?

– Raidījumam raksta sociālajos tīklos, saņemam ap simts telefona zvanu dienā, raksta arī vēstules. Mums ir ļoti spēcīga galvenā redaktore Silvija Jokste, ar baigo intuīciju. Viņa noteikti ar labām sekmēm varētu piedalīties ekstrasensu cīņās.

Cenšamies neveidot šovu no cilvēku nelaimēm, bet mēģinām šīs problēmas risināt, un bieži mums tas arī izdodas. Tieši tāpēc man tur ļoti patīk strādāt. Var teikt, ka turpat, Degpunktā specializācijā, jau esmu palikusi – krimināls, krāpšanās, palīdzība cilvēkiem un medicīna ir mans pamata lauciņš.

– Pamanīju tavu sižetu par roņu mazuļiem raidījumā Vides fakti – vai tur arī darbojies?

– Vides faktos darbojos jau otro gadu, veidoju vienu divus sižetus mēnesī. Roņu sižetu mēs Vidzemes jūrmalā filmējām divas dienas, es vēl nekad dzīvē nebiju tā pārsalusi, taču bija tā vērts. Kā pati saku, šim raidījumam sižetus veidoju sirdij un dvēselei, tā ir tāda maza atpūta no cilvēku nelaimēm.

Vājuma brīdis mellenēs

– Kā tu ar tām sadzīvo? Citu nelaimēm…

– Reizi gadā  – un tas notiek apmēram februārī – man uznāk grūtsirdība, kad negribas nevienu redzēt, apnīk strādāt, jūtos nevienam nevajadzīga, sevi izsmēlusi. Aizdomājos – ko gan tu, Inese, savos 42 gados esi sasniegusi… Dzīvo īres dzīvoklī, atkal nāk vasara, kad nebūs darba, kā bērnus pabarot… Un tad parasti es saslimstu ar angīnu.

– Tā jau saka – ka slimība apstādina, ja pats neprotas…

– Iespējams. Laikam tāpēc psiholoģe man ieteica kaut ko pamainīt, lai nebūtu katru gadu vieni un tie paši kreņķi.

– Bet ir… Nav noslēpums, ka autoratlīdzību saņēmējiem atvaļinājums ir arī bažu laiks. Kad pirms mēneša tikāmies, teici, ka pa vasaru, kad televīzijas raidījumiem ir pārtraukums, ar bērniem un suni meklēsi vietu kādā lauku saimniecībā. Tomēr vēlāk pēc ieraksta feisbukā manīju, ka lasi un tirgo mellenes. Nojaušu, ka vasara tev nav tas laiks, kad sēdi, kājas jūrā iemērkusi…

– Jā, melleņu, sēņu un zemeņu lasīšana patiesībā ir mans hobijs, un nolēmu ogas piedāvāt arī citiem. Tā tapa mans nu jau skandalozais ieraksts feisbukā. Komentāros tas izraisīja sašutuma vētru par sociālo garantiju neesamību sabiedriskajā medijā. Te nu vēlos norādīt, ka es neesmu Latvijas Televīzijas darbiniece un tai par manu atalgojumu, sociālajām garantijām nav nekādas teikšanas. Šis ir jautājums, kas nomāc prātu ilgus gadus, un uz emociju pamata mēdzu sastrēbt karstu. Jo parasti darbiņi uzpeld paši no sevis vai arī Ceturtās studijas producenti parūpējas par darba iespējām.

Ogās gan paspēju aiziet, bet vairāk bērnu vēderam, un pāris litru nosūtījām dažu cilvēku veselībai. Peļņa nesanāca, bet labas sajūtas gan guvām.

Bēres bez asarām

– Kādi sižeti tev nāk visgrūtāk?

– Grūti nāk braucieni uz dzīvnieku patversmēm. Pati esmu kaķu un suņu tante. Parasti, kad braucam, operatoram vienmēr piesaku – tikai neļauj man kaut ko paņemt uz mājām! Jo man jau ir gan suns, gan kaķis. Ļoti smagi un grūti man nāk sižeti… par onkoloģijas tēmu.

– Jo vēzis tev atņēma ļoti tuvu cilvēku…

– Jā, pirms mazliet vairāk nekā gada no dzīves aizgāja mana māsa Jana, kura man bija ļoti dārga. Viņa bija tikai četrus gadus par mani vecāka. Ar visu nelielo vecuma starpību viņa man bija kā otrā mamma un ir ļoti daudz dzīvē palīdzējusi. Man ir neizsakāmi žēl, ka kovida dēļ nevarējām pavadīt kopā vairāk laika viņas dzīves pēdējos mēnešos. Pēdējais, ko saņēmu no Janas, bija sirsniņa WhatsApp, bet no rīta… viņas vairs nebija. Viņa nomira tieši mammas dzimšanas dienā. Joprojām sāp, ka nepateicu, cik ļoti viņu mīlu un cik grūti man bez viņas būs. Starp citu, tieši pateicoties viņai, esmu Inese. Paskatoties uz mani pirmo reizi, viņa esot pateikusi vecākiem – sauciet viņu, kā gribat, bet viņa būs Inese.

– Māsa par slimību uzzināja novēloti?

– To, ka viņa ir slima, zinājām. No tēta puses daudzi ir aizgājuši ar vēzi. Un māsa ārkārtīgi par to uztraucās – dzīvoja veselīgi, bez kaitīgiem ieradumiem. Tomēr pirms nepilniem sešiem gadiem viņai to atklāja. Kādu brīdi pat cerējām, ka to izdevies uzveikt.

(Ilga klusuma pauze.) Joprojām nespēju viņu palaist. Nezinu, kā… Neizdodas. Redzu viņu sapņos. Tagad raudu, bet bērēs fiziski nespēju paraudāt. Uzvedos kā monstrs, jo aptiekā biju nopirkusi nervu drapītes un izdzērusi tās visas…

Reiniku faktors

– Kā tu, meitene no laukiem, nokļuvi Degpunktā?

– Īstenībā es pati uzprasījos. Pirms tam strādāju Žaklīnas Cinovskas raidījumā Brīnišķīgās pārvērtības, bet tas projekts sāka jūtami buksēt finansiālu iemeslu dēļ. Aizgāju pie LNT administrācijas un jautāju, vai nevarētu kaut kur darboties; biju gatava darīt jebko. Un man arī piedāvāja... Teica – bet tu jau negribēsi, puiši tur strādā ar asinīm un līķiem, ar ātro palīdzību. Es saku – kāpēc ne? Sākumā biju administratore, beigās izaugu līdz projekta vadītājai. Tikai pēc gadiem sapratu, ka man šo mērķtiecību, kāda bija Degpunktā sākumā, ir iemācījusi tieši Žaklīna. Degsme, aizrautība un mērķtiecība. Un tieši viņa man palīdzēja piepildīt sapn – strādāt LNT. Piebīdīja kāpnes un palaida lielajā televīzijas dzīvē.

– Un – Rīgā?

– Es te sāku grozīties faktiski jau septiņu gadu vecumā, pateicoties Reiniku ģimenei. Mācījos Auru pamatskolā, vienā klasē ar Lauri Reiniku, un viņa tētis Artūrs Reiniks mani paņēma dziedāt savā ansamblī. Tas pavēra diezgan plašas iespējas, un tā arī sākās televīzijas dzīve – dažādi konkursi, koncerti un pat dokumentālās filmas. Tad abi ar Lauri, stāvot pie foajē lielā spoguļa, arī nosolījāmies, ka strādāsim Latvijas Televīzijā, un nepagāja ne trīsdesmit gadu, kad man tas piepildījās (smejas.) Kas pats pārsteidzošākais, te joprojām ir tā pati smarža gaiteņos, kas toreiz!

 Pēc Dobeles ģimnāzijas absolvēšanas sāku strādāt Dobeles televīzijā, tad pabeidzu Natālijas Ābolas TV meistarības skolu, un tā tas aizgāja. Vispirms VTV grupa, kur taisījām novadu ziņas LTV, pēc tam – TV5 un LNT. Kādu laiku darbojos šovos, piecos no rīta braucu uz Jūrmalas Cinevillu, staipīju vadus, mazgāju traukus, taisīju visiem brokastis – tik ļoti es gribēju strādāt LNT. Tad sekoja Žaklīnas Cinovskas projekts, un  pēc pieciem gadiem mani pamanīja arī Andrejs Ēķis.

– Nebija grūti? Tev tomēr neilgi pirms Degpunktā projekta piedzima dēls. Pat atceramies tā laika dzeltenās preses virsrakstus – Supe pametusi bērnu laukos...

– Tajā laikā lasīt to, ka man “atņemts bērns”, bija šausmīgi. It kā cilvēkiem no televizora mācu dzīvot, bet pati savu dzīvi neesmu sakārtojusi. Varu atbildēt tikai to, ka savu bērnu nekad neesmu pametusi. Viņš man piedzima 24 gados, bet ar viņa tēvu attiecības pajuka. Man gribot negribot bija jāsāk strādāt, jo ienākumu nebija nekādu. Tad sakooperējos ar draudzeni, ar kuru iepazinos Dobeles dzemdību namā un kurai bija trīs dienas vecāks bērns.

Fīrējāmies visādi. Lielākoties ar stopiem braucu uz Rīgu strādāt, mēģināju nopelnīt naudu mums abām, bet viņa tikmēr pieskatīja abus mazos. Tad kādu dienu lūdzu palīdzību mammai, jo draudzene pieskatīt nevarēja. Atceros pat, kā aizvedu Agni pie mammas dzeltenā lācītī. Vienu reizi, otru… Mamma ātri pie viņa pierada. Sākoties Degpunktā, arvien biežāk nakšņoju Rīgā pie māsas. Un, kad Agnis drusku paaugās, kopā ar mammu pieņēmām lēmumu, ka es Rīgā būšu tā pelnītāja, bet viņa ņems bērnu pie sevis. Braucu, cik varēju, bet… jā, es nevaru apgalvot, ka biju paraugmāte. Agnis un mamma bija apgādāti, rotaļlietas viņam bija visas, kādas vien paprasīja. Tolaik man likās – jo vairāk naudas es viņā ieguldu, jo labāka mamma esmu. Bet… kļūdījos.

Agnis mācīsies jau 12. klasē, un mums ir vienošanās, ka viņš jebkurā brīdī var nākt uz Rīgu. Visticamāk, pēc ģimnāzijas pabeigšanas tā arī būs.

– Vai drīkstu jautāt, kā veidojās tava pieaugušā cilvēka dzīve pirms dēla ienākšanas? Tas bija rozā briļļu laiks?

– Stāsts patiesībā ir ļoti smags, un daudzu iemeslu dēļ nevēlētos uzjundīt šīs atmiņas. Tolaik, 22 gadu vecumā, biju traģiski zaudējusi savu mīļoto cilvēku – viņš manā vārdadienā aizgāja no dzīves. Un tajās sāpēs es iepazinos ar kādu vīrieti, kurš mani pēc tā visa atbalstīja. Pēc pusgada pieteicās bērniņš.

Lai arī nebiju gatava kļūt par mammu – patstāvības ziņā, man pat nebija sajēgas, ko tas nozīmē –, bērnu gaidīju kā brīnumu. Jo pēc skolas beigšanas, kad visām bija obligāts ārsta apmeklējums, tiku informēta, ka izredzes kādreiz kļūt par māti man esot minimālas. Jā, toreiz, esot sarežģītā situācijā, bija, kas ieteica grūtniecību pārtraukt, taču skaidri apzinājos, ka nekad sev nepiedotu, ja ko tādu izdarītu. Uzskatīju, ka tā ir mana vienīgā iespēja dzīvē laist pasaulē bērnu. Un lielākais atbalsts man šajā visā bija māsa.

– No kopdzīves ar bērna tēvu tā arī nekas nesanāca?

– Mums nesakrita uzskati par to, kā jādzīvo, teikšu tā. Es biju dulla, un arī viņš tāds bija. Iespējams, man īsti nebija izpratnes par to, ka bērna audzināšanā vajadzīgi divi cilvēki. Tētis nomira, kad man bija 16 gadu, bet aizgāja no ģimenes, kad biju pavisam maza.

Attiecības ar bērna tēvu nogludinājās pēc apmēram pieciem gadiem. Piedzīvojot nelaimi un atlabšanu, ko var uzskatīt par brīnumu, viņa attieksme pret bērnu pilnībā mainījās uz labo pusi. Bet kopdzīve mums nesanāca, nē.

– Kā izpaudās tavs dullums?

– Godīgi sakot, biju liela tusētāja. Mani ļoti stingri audzināja. Un, kad pienāca tas vecums, kad jau kaut ko drīksti, norāvos kā no ķēdes.

– Saki – kļūdījies, domājot, ka bērnam vairāk vajadzīgas mantas, ne mamma. Kas tev licis to saprast? Pārmetumi?

– It kā nē. Vismaz vārdos. Tie vairāk ir pārmetumi pašai sev. Pēdējos piecus gadus esmu arī meitas un septiņus gadus – audžumeitas mamma. Un tās reizes, kad dēls atbrauc paciemoties uz Rīgu un pošas atpakaļ uz Dobeli, ir… (slauka asaras) tik mulsinošas, it kā viņam nebūtu vietas pie manis. Ai, es zināju, ka man atkal būs jāraud… Visu laiku esmu piedāvājusi nākt uz Rīgu. Bet Dobelē ir draugi, ģimnāzija, viņam tur ir ērtāk – sava dzīve, istaba, motorollers.

– Tu gribēji, kā labāk…

– Tagad saprotu, ka tas bija visai egoistiski. Kā ērtāk man pašai. Un to tagad nožēloju. Likās, mamma tiek galā, bet man te darbs, arī jāatpūšas, jāpaballējas. Kad Rīgā iekārtojos mājā, kurā bija privātais bērnudārzs, Agnim bija apmēram divi gadi. Biju gatava viņu ņemt pie sevis. Bet piekāpos vieglākajam ceļam, ļaujot palikt pie mammas.

Degpunktā – pat par miljonu ne!

– Atgriežoties pie Degpunktā – pirms desmit gadiem skatītājiem palika iespaids, ka  biji sevi visu atdevusi darbam, bet tad nonāci aiz borta… Kas toreiz notika?

– Biju galvenā redaktore, veidoju arī sižetus. Man bija grūti vadīt kolektīvu, jo esmu tāda, kas uķinās. Uz beigām jau jutos izdegusi, uz darbu nācu bez prieka. Kārlis (kolēģis Kārlis Seržants – red.) aizgāja uz Saeimu, un laikam ar to arī viss sākās. Vienā dienā pateica, ka raidījumam man vairs nav naudas, ka varu palikt Tautas balsī. Tajā laikā arī nebija izpratnes, ka pasaule jau nebeidzas ar LNT.

– Tava pasaule sagruva?

– Šķiet, manī bija sagruvis viss, kas var sagrūt. Esot vientuļa privātajā dzīvē, mīlestību biju radusi saņemt darbā. Sākumā Degpunktā bija ļoti saliedēts kolektīvs, mēs tur pat nakšņojām, atpūtāmies kopā, par labiem reitingiem braucām uz ārzemēm. Un tad tas viss mainījās… Sākās iekšējā konkurence, katrs tos mērķus redzēja citādi. Emocionāli nevarēju pavilkt visu, ko, raidījumu veidojot, nācās pieredzēt. Slīkstoši bērni, citas traģēdijas – tas spieda uz smadzenēm…

Nav tādu nelaimju, ko savām acīm neesmu redzējusi. Saukas ezerā noslīka mana dēla vienaudzis, tas bija tik briesmīgi, kā mamma bērniņu apraudāja. Avārija uz ceļa, mamma gājusi bojā, ved mazu, raudošu bērniņu uz slimnīcu… Tālāk meklējam viņa tēvu, izrādās, bērniņš no daudzbērnu ģimenes, nevienam īsti viņš nerūp. Tu tajā visā esi tik ļoti iekšā, ka nervu sistēma neiztur. Vakaros, aizejot mājās, atkorķēju vīna pudeli, jo nebija jau īsti, ar ko izrunāties. Gulēju vannā, dzēru un raudāju no tā, ko redzēju pa dienu, vienlaikus izjūtot pateicību, ka ar manējiem viss ir labi. Daudzas reizes pati gribēju no raidījuma iet prom, saprotot, ka emocionāli esmu par vāju. To acīmredzot saprata arī kolēģi.

Foto: Rojs Maizītis

– Dzīve tevi ir diezgan pamatīgi situsi, bet joprojām esi saglabājusi optimismu.

– Kad pienāca četrdesmit gadi (pirms diviem gadiem), notika kaut kāds klikšķis. Ja man būtu bijusi tāda domāšana kā tagad, dzīve izvērstos citāda. Ja tagad varētu sākt no jauna darboties televīzijā, nekad vairs nestrādātu tādā raidījumā kā Degpunktā, man varētu kaut miljonu solīt. Jā, tā bija izcila skola ar Ēķa idejām un to īstenošanu, bet tas pilnībā izmainīja manu domāšanu. Joprojām daudz ko redzu ar negatīvisma pieskaņu.

Ja ieraugu kādu cilvēku uz ledus, mana pirmā doma ir, ka viņš taču var ielūzt, nevis par to, ka noķers lielu zivi. Kā man kāds cilvēks teica – tu nekad vairs netiksi no Degpunktā vaļā… Un tā arī ir. Joprojām bieži vien, aizbraucot uz filmēšanu, man saka – ā, jūs tā Degpunktā Supe! Lai gan ir pagājuši jau desmit gadi, un es gribētu, lai mani asociē ar Ceturto studiju. Ceturtā studija un meitas piedzimšana – tas mani ļoti izmainīja.

Mīlestības ceļā

– Pastāsti par savu meitiņu! Biju patīkami pārsteigta, uzzinot, ka tomēr esi ļāvusies iespējai pilnvērtīgi izbaudīt mammas rūpes.

– Kad māsa gaidīja meitu, es skaidri apzinājos, ka arī man būs. Elza. Piecus gadus viņa nenāca. Bet, kolīdz bija, sajutu uzreiz. Jā, lauzīju galvu, vai es to maz varu atļauties, kur strādāšu, kā nodrošināšu ģimeni. Man tomēr bija jau 36 gadi. Kad aizgāju uz slimnīcu, lai noskaidrotu, vai tiešām viss ar gaidāmo bērnu ir kārtībā, vai varu savas veselības dēļ atļauties, nonācu pie daktera… Seržanta. Ārkārtīgi kolosāls kungs gados! Viņš izmeklēja un teica, ka viss ir ļoti labi.

Kad sonogrāfijā piedāvāja atklāt bērna dzimumu, es teicu, ka to zinu – man būs Elza. Biju par to ļoti pārliecināta. Savukārt Kārlis Seržants – mums visu laiku bijis ciešs kontakts – nosmēja: ja bērns nenāks pasaulē 12. novembrī, viņa dzimšanas dienā (Elzai ap to laiku bija jādzimst), viņš ar mani nerunās. Un viņa arī piedzima 12. novembrī.

Elziņai jau būs seši gadi, un ar mums kopā dzīvo arī viņas četrpadsmit gadus vecā pusmāsa, kurai esmu oficiāla aizbildne. Aizbildniecības kārtošana gan vilkās veselus piecus mēnešus ar visām iespējamām veselības pārbaudēm, bet es to izdarīju. Vienkārši tā sanāca, ka meitene izvēlējās dzīvot pie manis.

– Kā saprotu, tā beigušās tavas attiecības ar meitas tēvu?

–  Kopš sevi atceros, man vienmēr ir ļoti simpatizējuši vīrieši formās. Tieši militārās personas, ugunsdzēsēji. Šķiet, viņi tādi spēcīgi, mērķtiecīgi, izveicīgi, zina, ko vēlas. Kad dzīvoju Dobelē, mani draugi bija cieši saistīti ar Latvijas armiju. Viņi devās misijās uz Irāku, Bosniju, Afganistānu, viņu dzīves redzējums bija stipri atšķirīgs. Piemēram, Jaungada svinībās nedrīkstēja iet skatīties salūtu, kamēr nebija nodziedāta Latvijas himna.

Arī Elzas tēvs sākotnēji man stāstīja, ka dienējis speciālo uzdevumu vienībā. Man šķita, ka esmu laimējusi dzīves loterijā. Beidzot! Skaists, gara auguma, spēcīgs. Beigās gan izrādījās, ka bija samelojies... Bet šis fakts man neko vairs nemainīja. Ilgi staigāju ar rozā brillēm, negribēju pat pamanīt kaut kādus trūkumus, rīcības. Mamma gan brīdināja – meit, esi vērīga…  Gadiem ejot, mums izrādījās katram citas prioritātes – vērtības, intereses, skatījums uz dzīvi.

Kā man teica, es pati ar savu mīlestību un gādību – nu, ar to palīdzēšanu, par ko runājām – cilvēkus sabojāju. Vienalga, kāda ir situācija, Supe taču ar visu tiks galā. Un man nav cita varianta kā tikt. Jo īpaši tagad, kad zinu, ko attiecībās nozīmē emocionāla un fiziska vardarbība. Ārsti teica, ka niere ir mazākais, ko esmu varējusi tajās zaudēt…

– Piedod par secinājumu, ka tev sanāk uzkāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem… Kāpēc?

– Iespējams, man ir izteikts mīlestības trūkums. Es pat tāpēc kādā draudzē uz gadu biju iekūlusies. Katrs, kurš kaut mazliet izrāda rūpes par mani, uzreiz šķiet savējais. Tā tas bija arī pēdējās attiecībās, kad šķita, ka beidzot esmu satikusi savu īsto cilvēku.

Taču es nesūdzos! Redz, kā ir, gribēju stāstīt tikai labās lietas, bet nelabās pašas spiežas ārā (noslauka asaras). Meitenes manā dzīvē ienesušas tik daudz krāsu. Jā, mums neiet viegli, un gribētos meitai veltīt vairāk laika. Dzīvojam trijatā – ar audžumeitu, un esmu pilnīgā mieriņā, kā mums iet. Natālija tik labi pabeidza klasi. Nestrīdamies, nav ko dalīt, dzīvojam ar saprati un iejūtību. Bija šīs harmonijas pietrūcis. Es pat negribu ne ar vienu iepazīties, man ir labi tieši tā, kā šobrīd ir. Vēl tikai gribētos, lai arī Agnis būtu ar mums.

– Kā tas nācās, ka tev bija jāpieņem lēmums par aizbildniecību?

– Mūsu attiecības beidzās momentāni, kā saproti. Un meitene palika pie manis. Vienu dienu, otru, nedēļu, mēnesi… Man tika atstāts bērns un radīti visi apstākļi, lai es nevarētu viņu audzināt. Vajadzēja noformēt likumīgu pamatu, lai varu aizvest bērnu kaut vai pie ārsta un uz skolu. Kad par aizbildnības nepieciešamību pirmajam izstāstīju dēlam, viņš teica – jā, mammu, to taču jau sen vajadzēja izdarīt! (Silti pasmaida.)

– Izklausās karmiski…

– To man arī mēdz grūst acīs – ka esmu savākusi meiteni, lai mēģinātu labot, ka mans dēls izaudzis pie mammas. Palikt pie mums vispirms bija Natālijas izvēle.

Amfetamīna skandāls

– Kārlis Seržants saka – tev ir talants iekulties nepatikšanās. Viņš joprojām atceras, kā taisījāt sižetu, jo tu biji nopirkusi ķīniešu ražotas vājēšanas tabletes, kurām klāt bija amfetamīns…

– Uz sevi no malas skatos kā uz nedaudz jukušu cilvēku. Laikam nevaru dzīvot bez ekstrēma. Tie piedzīvojumi gan nav pārgalvīgi, bet vairāk par lietu. Ja pastaigājos ar suni un redzu, ka mežā kāds kaut ko dedzina, man nav problēmu pieiet un aizrādīt. Esmu grūts cilvēks, to tiešām zinu. Un sadzīvot ar mani ir vēl grūtāk (smejas). Nu iedomājies, kāda ir vēl viena no manām problēmām –  es nevaru neko izdarīt mājās, piemēram, uzrakstīt sižetu, ja virtuvē ir netīri trauki vai kaut kas mētājas pa grīdu.

– Varētu domāt, ka, dzīvojot televīzijas virpulī, kārtība mājās ir mazākais, par ko satraucies…

– Man tā ir milzīga problēma – es nevaru aizmigt, ja neesmu vismaz izslaucījusi istabu. Šķiet, ka putekļi ir visur. Un tas sākās, kad piedzima dēls. Biju salasījusies par putekļu ērcēm un ķēros visu pamatīgi tīrīt. Tas tā arī nepārgāja. Iespējams, tas ir veids, kā atbrīvojos no dienā sakrātā stresa. Lai gan ar to tīrīšanas māniju radu stresu apkārtējos (smejas).

– Bet kas tur bija ar to amfetamīnu?

– Maitasgabals tas Kārlis, ka šo atgādina! (Iesmejas.) Kad sāku vadīt raidījumu un aizgāja pirmie ēteri, lasīju par sevi komentārus – “šitā resnā” un tamlīdzīgi… Pat bērni draugos rakstīja: “Tu esi tā resnā no Degpunktā?” Godīgi sakot, ik pa brīdim, reizi pusgadā, saņemu šādas vēstules. Pret to esmu uzaudzējusi biezu ādu. Bet toreiz, protams, gauži raudāju. Neesmu tievākais cilvēks nekad bijis… Atradu un pasūtīju internetā novājēšanas tabletes, ko sparīgi  dzēru – nevis pa vienai, bet dubultā. No tām šausmīgi gribējās visu laiku padzerties, un svars gāja nost nenormāli. Enerģijas bija – uh!

Kad tabletes lietoju ceturto mēnesi, tās mūsu valstī aizliedza, jo izrādījās, ka tur iekšā ir amfetamīns. Kādu rītu pamodos no tā, ka man ārprātīgi sāp vēders. Ar savu vājēšanu gandrīz aknas biju aizlaidusi līdzi. Dakteris uzņemšanā bija ļoti dusmīgs – ne es vienīgā ar tādu vainu atrados slimnīcā. Tā izdomāju, ka pēc savas rūgtās pieredzes jāizveido brīdinošs sižets. Bet komentāros tāpat biju “resnā govs”, lai arī pamatīgi novājējusi (smejas).

– Pierasts, ka internetā gānās anonīmi, bet tas, ka šādus komentārus var sūtīt personīgi, tiešām rada bažas par sabiedrību, kādā dzīvojam…

– Es neapvainojos, jo saprotu, ka vaina jau nav manī, bet tajā cilvēkā, kas spējīgs kaut ko tādu uzrakstīt.

– Kādas ir tavas sajūtas un novērojumi kovida laikā? Tu daudz brauc uz laukiem – vai cilvēki ir mainījušies?

– Pati pie visa jau esmu pieradusi. Priecājos par to, ka ir jābrauc un nav visu laiku jāsēž attālināti pie datora. Man ir sajūta, ka arī lielākā daļa cilvēku ar visu šo ir apraduši. Cilvēki, kuri tevi redz televizorā, uztver par savējo, satiekot filmēšanā, tantes grib apķert un samīļot.

Es gan aizrādu un neļaujos. Jutu, ka pati arī biju atslābusi līdz brīdim, kad mums televīzijā diezgan daudz cilvēku saslima un viens otrs nonāca arī slimnīcā. Kovids maina cilvēkus – viens mūsu šoferītis pēc slimošanas ir pat sejā pārvērties, pilnīgi cits cilvēks kļuvis. Pati ļoti uzmanos – ar sabiedrisko transportu nebraucu, masku nēsāju un meitiņu bērnudārzā arī nelaižu. Mans optimistes gars tomēr ļauj cerēt, ka nākotnē gan viss būs labi!

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; ES aicina demilitarizēt Zaporižjas AES teritoriju 10
Olga Kambala tomēr Turcijā netiek pie jauna deguna un krūtīm. Kāpēc tā? 10
“Būtu slikti, ja kaut kas notiktu...” Medvedevs kinofilmu gangsteru stilā draud Eiropas atomstacijām ar teroraktu 8