Sigita Pļaviņa saimnieko lauku mājās: "Kurš ir laimīgāks - tas, kurš stumj ķerru, vai tas, kurš brauc baltā poršā"

Kamēr pāris stundas pavadām Cīrulīšu sētsvidū, tiek izspēlētas dažādas mizanscēnas – vāvere sakaujas ar strazdu, izskatās, ka baloži pametuši ligzdu, patriektais kurmis ir atgriezies, un zirneklis labprāt apmestos uz dzīvi Sigitas matos. Kā plaša skatuve ar dzīvu scenogrāfiju ir viņas dārzs. Bet aktrisi Sigitu Pļaviņu (agrāk Jevgļevsku) cilvēki visvairāk atceras no seriāla Likteņa līdumnieki – Nārbuļu saimnieces lomā. Kaislību pātagas cērt, aizraušanās vīns reibina, bet liktenis iespiež zīmogus uz neatgriešanos – tādiem rakstiem iet sievietes dzīve.

Tā māja mūs sagaidīja

– Vai ir tā, ka ilgus gadus par sevi domāji kā par pilsētas cilvēku?

– Es, protams, esmu lauku meitene. Mums bija lopi, dārzi, omei jāpalīdz. No desmit gadu vecuma vasarās kolhozā kādu kapeiciņu nopelnīju – skolas formai vai ko nu pašai gribējās. Dzīvojām Vaiņodē, un man Liepāja vienmēr bija sapnis. Pilsēta pie jūras. Atceros, braucām pāri tiltam, labajā pusē ostā kuģi, tētis teica – meitiņ, paskaties... Liepājā dzīvoju no 89. gada līdz pagājušajam. Vienu gadu, kad man bija 37, dzīvoju Rīgā un tad gan domāju, ka sajukšu prātā. Tas bija kaut kas ārprātīgs.

– Kurā ielā?

– Matīsa ielā pie Avotu.

– Skarbi.

– Egons Dombrovskis man parādīja caurumu Brīvdabas muzeja žogā, tur braucu gandrīz katru dienu, vedu sevi kā sunīti svaigā gaisā pastaigāt. Liepājā dzīvoju pie jūras, braukāju ar velosipēdu, bet Rīgā tā visa ļoti pietrūka. Jā, vairāk esmu lauku meitene. Tagad dzīvoju Nīcas pagastā, Lejaskurzemes novada Pērkonē.

– Gada laikā aklimatizējies?

– Jā, bet tikai tagad to aptvēru, un tas mani šokēja. Jo Liepāja man vienmēr bijusi mīļa. Joprojām aizbraucot izbaudu tās arhitektūru, cilvēku burzmu, bet man ļoti patīk būt šeit, mierā un klusumā. Visu dienu viena strādāju dārzā, vīrs darbā, ciemiņi brauc reti. Rudenī te ir tumšs, ceļi nav apgaismoti, aizbraucu uz Liepāju – tur gaišas ielas... Nē, viss ir labi un pareizi. Dzīvokli pārdevām un nopirkām šo māju.

– Abi tā izlēmāt?

– Izvēle bija ļoti interesanta. Es regulāri vismaz 15 gadus portālā ss.lv skatījos māju šajā pusē – no Liepājas uz dienvidiem – Bernātos, Pērkonē, Nīcā... Pēc pirmizrādēm braucu turp, likās – tā ir vienīgā vieta, kur atpūšos. Citreiz viena staigāju pa tumsu, vēlu vakarā aizkavējusies, bet nebija bail, man ļoti patīk Bernātu priežu meži. Pēdējos trīs, piecus gadus šo domu atlaidu, jo sapratu, ka mājā bez vīra nav ko darīt. Kad apprecējāmies, sākām runāt par māju.

Vīrs ir kandavnieks, visu mūžu mājā dzīvojis, es – dzīvoklī. Pirms kāzām paskatījāmies dažus īpašumus, bet tie visi bija uz otru pusi – Vecpili. Labi atceros reizi, kad braucām uz Kapsēdi, saku – vīrs, okei, ir divas mašīnas, tev un man, bet, kas notiek, ja pēkšņi vienas nav? Kā te nokļūšu pēc izrādes? Autobusi neiet. Vai brauksi pēc manis, noguris pēc darba? Turklāt no teātra jābrauc cauri visai Liepājai, Zaļajai birzij... Katrreiz, kad tās mājas apskatīju, man bija liela trauksme.

– Neredzēji sevi tur?

– Jā, sākās milzīgs uztraukums. Bet, kad ieraudzījām šo māju, sapratu, ka man nekā nav žēl pārdot. Dievs tā mums parāda... vajag uzticēties pirmajai sajūtai. Sākām staigāt mājai apkārt, iečukstēju vīram ausī – tu kārtīgi apskati, vai to vispār var atjaunot. Tā bija bēdīga; ja viņam nebūtu zelta rokas, te nebūtu ko darīt. Kad iegājām pirmajā stāvā, jau teicu – vīriņ, es tev palīdzēšu visu kasīt nost, logus un durvis... Skaidrs, līdzekļu meistariem mums nav, visu darām paši, es pa dārzu, viņš pa māju...

Un mana pirmā intuitīvā reakcija bija laba. Nevienā īpašumā, kuru skatījāmies, tā nebija. Šī ir ļoti īpaša māja, esmu pārliecināta, tā mūs gaidīja. Kā to nopirkām, viss bija viegli, vienkārši – skaidrs, ka dieviņš grib, lai mēs te strādājam, nu tā pamatīgi, tā ka vakarā parunāt nevaram. Šogad neesmu sauļojusies ne reizi, bet nolēmu – šonedēļ obligāti. Ja mājai nebūtu uzradušies īsti saimnieki, kuri grib darīt, jau pēc gada tā būtu noslaucīta no zemes virsas. Ja kāds cits būtu nopircis, viņš, iespējams, tā arī izdarītu. Vieta brīnišķīga, 500 metru līdz jūrai – kāpēc krāmēties ar vecu īpašumu?

– Var uzlikt moduļu māju...

– Jā. Nezinu, vai mums izdosies visu līdz beigām ar tādu lielu cieņu, bet ļoti centīsimies. Par tās pirmo īpašnieku ir dažādas versijas – ka viņš bijis uzņēmējs, ražojis dakstiņus un te bijis ceplis… Taču Pērkonē visi runā, ka viņš bijis bankas pārvaldnieks Cīrulis, tāpēc arī mājas sauc Cīrulīši. Kad viņš bankrotēja, ūtrupē māju nopirka latviešu strēlnieks Krišjānis Karlsons. Viņš kļuva par dārznieku, lielāko Liepājas apkaimē, tāpēc zeme te iekopta, lai gan blakus īpašumos ir pilnīgi balta. Vecās kaimiņienes stāsta, ka vācu laikā te bijis kazino.

– Ja tā saki, mājai ir arī mazliet liderīga aura.

– Karlsons ar ģimeni dzīvoja vienā istabā, blakus veči spēlēja ruleti. Vēl neesam līdz galam iztīrījuši šķūni, tur ir dieva brīnumi, franču šampanieša kastes no vācu vai Latvijas laikiem. Viņš bija ļoti turīgs. Logi vēl no trīsdesmitajiem gadiem saglabājušies, izņemot rietumu pusi, kur sāļie jūras vēji darījuši savu. Augšstāvā no loga, pie kura guļu, pat ziemā nepūš – tā ir uztaisīts.

Esmu lielas dilemmas priekšā – ļoti gribētos saglabāt, bet vajag restaurēt. Stikli jāizņem, jānokasa, jāieķitē, ar dabiskām krāsām jānokrāso, bet mums nav laika. Nezinu, ko izlemsim. Ja būtu daudz naudas, to uzticētu kādai restaurācijas grupai.

– Tu vienmēr esi uzticējusies savai intuīcijai?

– Nē, bet bieži esmu teikusi, ka varu darīt vienīgi to, kas man patīk, tieši tāpēc man intuīcija ir tik spēcīga. Ja vajag, protams, varu darīt visu ko, bet, teiksim, nevaru adīt – tas man par lēnu, neredzu rezultātu. Varu šūt drēbes, jo trīs vīles un svārki gatavi. Tāpēc man varbūt dažreiz ir sarežģītas attiecības ar cilvēkiem, jo gribu darīt to, ko gribu.

– Un ap sevi gribi cilvēkus, kuri atbilst tavai sajūtai?

– Es savas sajūtas nenododu. No laika, ko pavadīju kristiešu kopienā Francijā, man palicis atmiņā, ka Dievs tev neraksta vēstuli, viņš nesaka – es gribu, lai dari to un to. Viņš tev dod intuīciju un vēlēšanos – lūk, tā arī ir viņa vēstule.

– Tās ir tavas atslēgas uz izdošanos?

– Jā. Tāpēc varu darīt tikai to, ko gribu, jo zinu, ka tas ir Viņa prāts. Tātad – man šī māja jārestaurē, lai cik grūti būtu. Liekas, esmu apbalvota ar šo vietu tāpēc, ka gribu mācīties. Izstāstīšu kādu sīkumu – aiz kūts sametām kaudzi ar metāliem. Kad kādu dienu no tās izsprāga strazds, nodomāju – vai tik tur nav ligzda.

Kad vīrs pirms divām nedēļām kaudzi ārdīja, lai vestu prom, ieraudzījām ligzdu ar maziem putniņiem. Tā bija kļūda – līdz Jāņiem nedrīkst tādas lietas darīt, jo putni lien neiedomājamās vietās. Abi ļoti pārdzīvojām, kas ar viņiem notiks. Te arī vāveru bēbīši dzīvo. Uz ceļa ir zīme 30, bet cilvēki brauc pat uz 90 pāri vāveru trasītei. Bet par putniņiem – tā bija intuīcija, kuru nesadzirdēju. Ar vīru sarunājām, ka vairs nepārdzīvosim, jo tāda ir daba, taču ļoti mācāmies ieraudzīt un sajust. Ja godīgi – es nevis mājā iemīlējos, bet tajā saulainajā pleķī, kūtiņā. Tas viss man atgādina Nārbuļus. Vienmēr esmu gribējusi klētiņu vai pirtiņu no stāvbaļķiem. Vēl nespēju noticēt, ka tik ļoti manas vēlmes ir piepildījušās.

Vispirms daru, domāju pēc tam

– Daudzi tevi atceras kā Nārbuļu saimnieci – uzskati to par savu mūža lomu? Kā Esmeraldai Ermalei Baibiņa un Diānai Zandei Lāsmiņa?

– Kino – noteikti. Teātrī ir bijušas daudzas skaistas lomas, teiksim, Kaupēnā, pēdējos gados Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos Pamāte. Jau esmu teikusi, ka man par to Oskars pienāktos.

– Kā tik silts cilvēks sevī atradi pamāti?

– Ai, ļoti vienkārši. Man ir kolēģe, viņa gan ir māte, bet ar visām pamātes īpašībām un izpausmēm, es viņu nokopēju.

– Viņa to zina?

– Varbūt nojauš. Taču citas kolēģes atpazina – ā, skaidrs, ko tu spēlē... Un es neesmu tikai silta, nekādā gadījumā. Tā atvērtība man drīzāk no kazakiem. Taču tikpat, cik esmu silta, esmu arī...

– ...šerpa?

– Ļoti! Man tomēr ir Kubaņas kazakietes raksturs, to noslēpt nevar. Esmu ļoti temperamentīga, vispirms daru, domāju pēc tam. Lai gan esmu ļoti mainījusies, ar vīru būdama, to pati jūtu.

– Esat kopā gadu, divus?

– Septembrī būs divi gadi. Bet ļoti, ļoti... esmu kļuvusi pacietīgāka. Tas nenozīmē, ka esmu eņģelis, absolūti ne. Kad cilvēks dzīvo viens, viņam ir ļoti grūti, un tie, kuri ir ar kādu kopā, to nesaprot. Tam cilvēkam vienkārši pietrūkst sarunu, tāpēc, izejot sabiedrībā, viņš ir mazliet egocentriskāks. Bet otram liekas – ai, viņš tikai par sevi runā! Man dabīgi ir mainījies skata punkts. Vairs netiekos ar cilvēkiem vienīgi tādēļ, lai parunātu par sevi un pastāstītu, kā iet. Varbūt man ir vairāk laika viņos ieklausīties, jo pašai nav tik pilna sirds, nelīst pāri malām. Tieši tas jau arī maina cilvēku, ne tas – ā, viņai tagad vīrs, viņa ir mainījusies. Nu ne jau tas. Mums visiem vajag to saskarsmi ikdienā, no rīta un vakarā. Reizēm, protams, ir par daudz, bet, ja nav vispār, tad esi kā badā, satiec cilvēkus un grāb.

– Gribi tikai ņemt un ņemt?

– Jā, un apkārtējie uzskata – viņa visu laiku grib runāt... Bet tas nav ļauni. Skatos uz vientuļajiem cilvēkiem – arī tas ir ļoti labs laiks, kas daudz ko iemāca. Uzskatu – ja es tik daudz gadu nebūtu nodzīvojusi viena, nebūtu gudras grāmatas lasījusi, nebūtu mēģinājusi saprast kaut ko par sevi, es nebūtu tur, kur šobrīd esmu. Tāpēc tas ir bijis ļoti labi. Cilvēkam vajag tādu periodu dzīvē, kad viņš mēģina saprast, kas ir un ko vēlas.

Zinu, ka ir tādi, kuri ne acīs, bet aizmuguriski man pārmetuši par baznīcu un ticību. Es līdz šai dienai varu pateikties Dievam, ka viņš mani pasauca, tas lika atgriezties pie sevis. Liekas – kas tā par muļķīgu frāzi... bet, redz, bērniņš piedzimst tīrs kā eņģelis. Un tad sākas! Visi – vecāki, vecvecāki, skolotāji, kaimiņi – viņu pārmīca. Mums vajadzētu būt atvērtiem, priecīgiem, draudzīgiem, bet mūs tik ļoti ievaino, ka aizveramies kā gliemežvāki. Tāpēc Dievs ir vajadzīgs – Viņš atgādina, ka esi brīnums, tu esi tieši tāds, kādu es tevi gribēju redzēt, tu esi brīnišķīgs, tev mīlestība nav jāizkalpojas, jo tu manās acīs esi ideāls.

Tāpēc cilvēki brauc pie Jura Rubeņa vai kā es – uz kopienu. Ja paskatāmies uz bērziem – šis ir ļoti veselīgs, skaists, bet tas otrs nav, jo putni viņā izgrebuši dobumu ligzdai. Mēs, protams, to nozāģēsim, bet, ja tas būtu cilvēks, viņam vienkārši vajadzētu atveseļoties, lai atkal kļūtu skaists. Bet ko darām mēs? Par cilvēkiem, kas iet šo ceļu, ironiski smejamies, mums ir viedoklis, vērtējam, bet pašiem ir tādas bruņas apkārt!

Kad es kādu pacienāju ar tēju, viņš prasa – ko no manis gribi? Nespēj iedomāties, ka var cienāt tāpat vien. Ir ļoti svarīgi atgriezties pie sevis. Klasika – baņķieris sāk cept maizi, grāmatvede šūt lellītes... Pēkšņi saprot – pag, es savā dzīvē daru nepareizās lietas. Tā ar aktrises profesiju, man tā ļoti patīk, bet arī būt šeit, dārzā, man sagādā baudu! Esmu iestādījusi 70 zemenes, desmit metru garās rindās aug rudens avenes, tūlīt būs pirmie kartupeļi. Es te jūtos ļoti labi. Teātrī, mākslā es gribētu darīt vienīgi to, ko gribu.

– Esi prom no štata?

– Nē. Bet, ja tu prasītu manas vēlmes, tad es vairs negribētu visu. Tas nesniedz gandarījumu. Cilvēks ar gadiem mainās. Aktiera darbs ir ļoti grūts, jo esi ļoti atkarīgs. Ja tevi mīl, tad dod darbu. Ja nemīl, tad spīdzina. Es nerunāju par vienu režisoru, bet vadību. Šobrīd mani nenormāli spīdzina, bet ir pilnīgs miers. (Īsi pēc šīs sarunas publiski izskanēja ziņa, ka Sigita no Liepājas teātra ir atlaista, jo nevēlējās vakcinēties pret Covid-19. - Red.) Man ir ko darīt, jau desmit gadus savi koncerti, skatītāji tos ļoti mīl.

– Tajos pati sev esi režisors un dramaturgs.

– Izvēlos dzejniekus, dziesmas, visu līdz pēdējam. Tagad nofilmējos Circenīša Ziemassvētkos – nekā labāka pēdējā gada laikā man mākslā nav bijis. Esmu kino aktrise, jūtu kameru. Nav svarīgi, ko dari – spēlē teātri vai stādi kartupeļus, ja neesi saskaņā ar sevi, nav jēgas nekam. Katru dienu garām manai mājai aizbrauc mašīnas divsimt, meitenes lielos, baltos džipos. Māju pēta visi, nevar garām pabraukt, stumjas atpakaļ, fotografē, sākumā bija grūti pierast.

Vakar gāju ar ķerru pa mājas priekšu, redzu, viena skatās – uz māju, uz mani, uz māju, uz ķerru. Domāju – nez ar ko tu nodarbojies? Un kurš ir laimīgāks – vai tas, kurš stumj ķerru un kuram zied kartupeļi, vai tas, kurš brauc baltā poršā un saulesbrillēs par 500 eiro? Es arī gribētu, man ļoti patīk komforts, esmu sajūsmā. Ja māja būtu izremontēta, es būtu ļoti priecīga.

– Varētu iekāpt burbuļvannā...

– Un neko nedarīt. Kalpiem teikt – izdari to un to... Taču būt saskaņā ar sevi – to šī māja dod. Ne es tai palīdzu, bet tā man. Dabas tuvums... godīgi sakot, biju ļoti pārsteigta, cik tālu no tās biju aizgājusi.

Kodi visapkārt

– Izskatās, ka pat dzērienus esi pagatavojusi tā – sauju no koka, sauju no puķēm…

– Ozola lapu noteikti vajag samīcīt, pielieku piparmētru – ja nostāv divas stundas, ir ļoti izteikta garša, augu kursos teica – vaniļas, es gan to nejūtu, bet īsta zāļu ir. Man ļoti patīk.

– Noindēties nevar.

– Nekādā gadījumā, tas ir pat ļoti veselīgi. Ozols ir spēcīgs. Agrāk, kad reti gāju uz pirti, kāda slotiņa bija, ar tādu pēros. Kopš eju regulāri, jau trīs gadus reizi nedēļā ar kompāniju Liepājā, pati sienu slotiņas un varu atšķirt, kas patīk. Pirms diviem gadiem, kad iestudējām Purva bridēju, augustā uznāca lielas vētras, uz mēģinājumiem braucu ar riteni, parkā skatos – ozola zari sabiruši, tik lieli, skaisti. Lasu, lieku grozā, sāku skatīties – ozols ir mans koks. Tas stāv stabili, un tikai lapas kustas. Es it kā neesmu stabila, bet – man ir krieviskais temperaments, un esmu arī ar saknēm zemē.

Otrā pudelē, redz, ir mārpuķītes ar peoniju ziedlapām. Arī mārpuķītes pa īstam atklāju, tikai šeit dzīvojot un augu kursos ejot. Izrādās, ļoti vērtīgs ārstniecības augs, labs pret klepu, drudzi. Mārpuķīte vienmēr taisnā kātiņā pagriežas pret sauli, tāpēc ļoti laba arī mugurkaulam. Uzlej augiem labu ūdeni, noturi... Mārpuķītes pat mans vīrs dzer, lai arī garšaugos ir izvēlīgs. Kādreiz smējos par draudzeni, kura pieskatīja, ko liek salātu bļodā, jo viņas vīrs ēd tikai dilles un lokus. Manējais ir līdzīgs.

– Kā tad rīkojies?

– Taisu kopīgu bļodu un saviem salātiem uzberu vēl…

– ...150 citas zālītes?

– Jā. Šobrīd ir lielais salātu laiks, tos dodu draugiem, kaimiņiem – Ilgai Martinsonei un Jānim Dreiblatam, visiem uzbāžos. Bet to es daru pa kluso...

– ... mēģini vīru sazāļot?

– Jā. Es, protams, nevaru ēdienā likt timiānu vai rozmarīnu, to viņš uzreiz pamana, liek malā – iztikšu bez salātiem, bet neitrālās, vērtīgās zālītes, balandu un gārsu, varu iemānīt. Gārsai ir piegarša, bet, ja liek nedaudz, tikai jaunās lapiņas, tad nejūt.

– Balanda tev ir kultūraugs?

– Jā. Te ilgi nebija ravēts. Pagājušogad visus spēkus veltījām, lai atbrīvotu māju no vecām lietām, sakņu dārzam nebija laika. Iekopu zaļumu un salātu dobi – ar rukolu, spinātiem, kinzu, pētersīļiem, un izdīga arī divas balandas – biju tik laimīga! Ja tās sēkliņas pievieno sviestam ar mazliet sāli, ir ārkārtīgi garšīgi. Te arī nātru nebija. Pagājušogad iebakstīju aiz kūtiņas, bet vīrs nopļāva.

Pie ēkas Liepājā, kur dzīvokli jau esmu pārdevusi, sētā auga skaists nātres krūms, to visi pļāva nost, nīcināja ārā. Šogad to izraku, atvedu uz Cīrulīšiem, iestādīju kalniņā, kur vīrs ar traktoru nebrauc. Augustā te sāk ražot saulsardzenes – milzīgas, nespējam apēst. Vienā dārza malā ir sviesta bekas, pie vārtiņiem mājas priekšā – apšu bekas, maliņā – baravikas. Reiz nezināju, ko vīram vakariņās pagatavot, domāju – eh, iešu sēnes salasīt...

– Dzirdēju, ka tu ar putniem sarunājies.

– Tā ir. Vienā galā ravēju dārzu, otrā sarkanrīklīte tārpus lasa. Pēc tam maināmies. Viņa sēž krūmā un visu laiku vaktē, kurā pusē būšu. Zvanīju pazīstamam ornitologam, viņš teica, ka sarkanrīklīte esot ārkārtīgi droša; ja kāds strādā, varot pat lāpstai uz gala nosēsties. Izlasīju, ka jaunā mēnesī vajag atrakt kurmja bedrīti – lai iet prom, un viņš tiešām pazuda. bet tikai uz laiku! Pagājušajā rudenī palīdzēju kaķim peli noķert. Pie lievenīša bija kaste ar vati siltināšanai, tur viņa bija sākusi dzīvot. Reiz pirms gulētiešanas vīrs izgāja uzpīpēt un redz – pele kāpj liepā, ēd pumpuriņus. Tāpēc ilgi nevarējām saprast, kāpēc no rīta viss lievenis miziņās. Kādu dienu nocēlu kasti un teicu – ķer, Franci! Pēc tam nedēļu pārdzīvoju.

Ja pats būtu noķēris – lai!, bet es palīdzēju. Man peles žēl. Prātā viena no pēdējām Imanta Ziedoņa intervijām, viņa lauku mājās žurnāliste prasa, vai peles netraucē. Viņš saka – nu, dzīvs ir dzīvs, un miris ir miris. Man ir tāda pati sajūta. Tagad saprotu, kā tas ir. Kartupeļus un burkānus, ko pirmajā vasarā bijām pagrabā salikuši, žurkas apēda, laikam badā bija. Ielikām indi, bet sapratu – nē, ir citi līdzekļi, kāpēc jānogalina? Tagad ar ultraskaņas pīkstuli tur nav neviena grauzēja. Es visu ziemu vāveres baroju, kaimiņš teica – esot viņam tās atņēmusi.

Mammai ir valriekstu koks, ko tētis atveda no savas dzimtenes. Rieksti garšīgi, bet pacieti, neizaug lieli, kraukšķīgi. Slinkums lobīt vaļā, mamma pa gadiem bija sakrājusi. Vāveres visu ziemu nāca, jo zināja, ka katru rītu pie oša būs nolikti rieksti... Ziemā bija liels sniegs, pēdas labi varēja redzēt. Katru rītu gāju ārā skatīties, kas staigājis. Pagājušogad iestādījām mazās ābelītes, aplikām sietiņus, šogad – plūmes, ķiršus, bumbierus, persikus – arī būs jāapsien.

– Stirnu valodā uzraksti, ka nedrīkst ēst.

– Var jau smieties, bet es vienu vakaru ņēmos pa dārzu, odi ļoti koda. Vīrs iet garām, prasa – ar ko tu runā? Bet es ar odiem sarunāju, goda vārds, un viņi man nekoda. Teicu – klausieties, man nav laika ar jums kauties, atlidojiet citu dienu. Man ir pilsētas kaķis, kas tikai ārā grib kārtoties, uz kastīti neiet. Kad ziemā slimoju, vīrs bija darbā, es viņam stāstu – Franci, klausies, nevaru tevi izvest, lūdzu, ej uz savu podu. Pēc pusstundas dzirdu – viņš kašājas. Normālā situācijā viņš pusstundu raudātu, bet te visu bija sapratis... Re, meža balodītis sēž, bail, ka kaķis neapēd. Tāds pārdrošs, sāka te dzīvot un jau kā saimnieks jūtas.

Es gatavojos viņu satikt

– Cilvēki mēdz domāt, ka jaunībā zāle bija zaļāka...

– Es savā dzīvē tik daudz kļūdu esmu izdarījusi un tik daudz sāpju piedzīvojusi, ka vairs negribētu tajā atgriezties. Man ļoti patīk laiks, kurā esmu. Citreiz gan ir tik grūti, ka liekas – ai, ja dieviņš mani ņems, es arī iešu, tā viegli. Katram laikam sava burvība. Man ļoti patīk visas manas krunciņas. Vienīgi gribētos, lai būtu drusku vairāk enerģijas. Sestdienas vakarā, kad ar vīru esam pamatīgi strādājuši, sēžam uz siltumnīcas pamatiem saulītē un nevaram pār lūpu pārspļaut. Viņš pagriežas pret mani – nogāžam vienu tūju? Iet pēc motorzāģa, nu ko – sieva ceļas kājās un sāk zarus stiept. Tos darbus nevar pabeigt.

– Piecdesmit nav sevišķi daudz...

– Nē, varbūt 80 ir daudz. Es ne par to, bet ir grūtāk.

– Ja godīgi – vispār cerēji satikt mīlestību?

– Es zināju, ka vīrs man būs, bet nezināju, cik gados. Domāju, varbūt 70 vai 65.. Man bija pārliecība, ka būs, un gatavojos viņam. Vēl pirms pāris dienām teicu – vīrs, es tev esmu ļoti laba sieva. Varbūt pēc lielīšanās izklausās... Ļoti gribēju attiecības, man ilgi to nebija, un es apzināti strādāju pie sevis, lai kaut kad tās būtu. Un, ja tās ir, tad jāsargā. Nekas no gaisa nekrīt.

– Vai tev reizēm nav bail, ka var pazust? Ilgi nebija, pēkšņi tika dots, bet vai nevar caur pirkstiem izslīdēt?

– Es par to nedomāju, arī nebaidos viena iemesla dēļ – jo mēs vispār neko nevaram noturēt. Nu ko mēs zinām, kas būs rīt? Arī par šo māju domāju – mēs to uztaisīsim, sakopsim teritoriju, mums būs gadi septiņdesmit pieci, tad to par lielu naudu pārdosim, nopirksim mazu dzīvoklīti un dzīvosim laimīgi. Tu nevari taisīt ar domu, ka dzīvosi 150 gadus.

Jā, būtu forši, ja es būtu drusku agrāk apprecējusies un arī māja būtu atnākusi, tad ilgāk varētu baudīt. Jāsāk pierast, ka zaudējumu būs vairāk, viss iet uz otru pusi. Nav tā, ka man būtu vienalga, bet mācos pieņemt zaudējumus. Taču par attiecībām tā nedomāju, šodiena ir šodiena, ko zinām, kas būs rīt? Pasaule mainās, un mums tas jāpieņem. Mums to negribas, vēlamies, lai ir tā, kā bija – ērti, nauda lija, katrs iekārtojies kādā labā amatā... Bet dzīve mainās, nevar ilgstoši būt labsajūtas pozīcijā. Ilgus gadus man bija savs dzīvoklis, pēc Nārbuļiem skaisti izremontēts, baudīju dzīvi – ar riteni uz jūru...

Tagad strādāju kā zemnieks. Redz, mēs nezinām, kas sagaida, tāpēc, kad nedienas pienāks, sāpēs tāpat, īsti sagatavoties nevar. Ja ir labi šobrīd, tad ir labi, ja rīt būs jāparaud, paraudāšu. Pēc tam atkal neraudāšu, tāda ir dzīve, tā plūst un mainās... Iestādīju zemenes, un katrs krūmiņš man ir kā bērns, ar piederību. Divi nokalta – drāšu tārps vai maijvaboļu kāpurs vainīgs – es tā pārdzīvoju! Taču tas māca atraisīties. Vai kaķis nokož putniņu...

– Dabas likumi.

– Jā. Bet mēs jau arī esam daba – to bieži aizmirstam. Mēs savā dzīvē plānojam, būs tā un tā... Bet neko nevaram noturēt, tāpēc katrs mirklis jābauda un jādzīvo nost.

– Tev ir gan baltās, gan melnās krūzītes, gan baltā, gan melnā kleita...

– Mājās ir divu veidu trauki. Man ļoti patīk melnie, bet tajos nevar redzēt krāsu kafijai un zupai, tāpēc tām lietoju baltos.

– Un ko tu melnajos lej?

– Sviestu, sāli, cukuru, augļus.

– Mākslas kodols taču tevī vēl dzīvo – idejas, skatuves smarža?

– Protams. Es savu profesiju ļoti mīlu, bet negribas būt tik ļoti atkarīgai. Štatā arī no trešā plāna atteikties nevari. Pagājušogad divos mēnešos 30 koncertus nodziedāju, Latgalē reizēm – trīs vienā dienā. Kad divas nedēļas pastrādāju ar mālu, visu aizvācu, zeme ir smaga, un atkal gribas uz skatuves.

– Ēteriskajā zonā?

– Arī izrāde ir fiziski grūta – jādejo, bet tas ir citādi – tad kājas cel uz augšu. Mīcot mālu, pleci visu laiku tā kā uz leju. Vīrs man cels cepli ugunskura vietā, tur ir uguns ādere. Jāmeklē lietoti šamota ķieģeļi, jo jaunie ir dārgi. Pagājušogad mums izstrādāja logo Cīrulīšu ceplis – ļoti skaists. Starp citu – te ir filmētas divas filmas, viena Kļūstiet par manu sievasmāti, tāda dīvaina, Pāvuls piedalījās. Kad ziemā to rādīja televīzijā, man likās, ka vienā kadrā redzu mūsu logus. Tā būtu laba reklāma, derētu izpētīt, bet nav laika – jāravē dārzs.