Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Kā kaķis, bez saspringuma. Sporta leģenda un Lauras Ikaunieces mamma Vineta

Intervijas
16. augustā 04:56 2021. gada 16. augustā 04:56
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Vinetas Ikaunieces-Ozoliņas rekordi īso distanču skriešanā nav pārspēti gadu desmitiem. Pa šo laiku izaugusi jauna sportiste, viņas meita Laura Ikauniece. Šajā sarunā sports izskatās citādi – raupjāks, satraucošāks... Ne velti Vineta ir kļuvusi par vieglatlētikas treneri, par psiholoģi, personīgās attīstības treneri.

Tauta jūs pazīst, galvenokārt, kā slavenās sportistes Lauras Ikaunieces mammu. Vai arī jūs to jūtat?

Par uzmanības trūkumu galīgi nesūdzos. Jau 20 gadus esmu personālvadības  biznesa  kursu pasniedzēja, apmācījusi tūkstošiem cilvēku, uz ielas mani sveicina. Esmu sertificēta darba un organizāciju psiholoģe ar personāla vadītāja kvalifikāciju. Esmu psiholoģe skolā – arī tā mani pazīst.

Aktīvi sportot beidzāt līdz ar neatkarības atgūšanu.

1988. gadā biju iekļauta PSRS olimpiskās vienības sastāvā, bet manu vietu nopirka Ukraina.

Tā arī uz Seulu netikāt...

PSRS izlases trenere teica: “Ukraina mani nesaprastu...” Lai gan tā Ukrainas sportiste, kuru ielika manā vietā, uzrādīja vājākus rezultātus.

Saprotu, ka trīs meitenes no Ukrainas jau bija. Vai vienu disciplīnu pārstāv vienas tautības cilvēki?

Tā bija stafete – 4 x 400. Protams, bija skaidrs, ka skries visas ukrainietes.

Jums sirds nosāpēja?

Godīgi sakot, biju tā nogurusi no gatavošanās... Divus mēnešus pirms olimpiskajām spēlēm man bija ceļa operācija. Jau 1. klasē traumas dēļ man no ceļa kaula atlūza kaula gabaliņš. Visu mūžu, kamēr vien trenējos, man sāpēja celis. Kauls pieauga atpakaļ, taču kāds skrimšļa gabaliņš visu laiku berzās. Sočos, gatavojoties olimpiskajām spēlēm, bija liela slodze, un tas kauls atlūza atkal, nobloķējās celis. Zvanīju Traumatoloģijas institūta galvenajam ārstam Blauam, viņš teica: “Tā ir “locītavas pele”, jāmeklē labs kaķis, brauc šurp, griezīsim vaļā.” Atlidoju, dakteris Blaus veica operāciju. Mani ielika reanimācijā kopā ar Uļu Semjonovu, kurai bija pēdas trauma. Tā bija vienīgā vieta, kur varēju, neviena netraucēti, fiziski darboties. Jau nākamajā dienā, neskatoties, uz to, ka man uz ceļa locītavas bija 7 šuves, gāju bez kruķiem, kāpu uz velotrenažiera.

Dakteris teica: “Es neaizliegšu. Tu neesi cilvēks “parastais”, uzņemies atbildību pati!” Pēc nedēļas es jau skrēju stadionā ar visām šuvēm. Pēc mēneša sasniedzu savu personisko rekordu 400 metros 50,71 sekunde, kas ir ļoti augstvērtīgs rezultāts. Es biju izdarījusi lielu treniņdarbu pirms operācijas. Operācija bija kā maza atelpa, kas ļāva atpūsties. Es biju izvirzījusi mērķi iekļūt olmpiskajā komandā un arī iekļuvu. Laikam vajadzēja izvirzīt mērķi dabūt medaļu. Tās četras ukrainietes 4 x 400 metru stafetē dabūja sudraba medaļas... Šodien es teiktu – neprecīzs pasūtījums augstākiem spēkiem...

Foto: Oļegs Zernovs

Uz Losandželosu 1984. gadā netikāt, jo PSRS tās spēles boikotēja?

Tad vēl nebiju tādā līmenī. Un par spēlēm nebija nekādas informācijas, avīzes nerakstīja. Fizkultūras institūta 2. kursā jau biju PSRS izlasē. Tā bija baigā uzdrošināšanās – gatavoties olimpiskajām spēlēm Seulā 1988. gadā. Visi, arī mana mamma, teica: “Tas nav iespējams, tev nespīd, nav variantu.” PSRS čempionātos milzīgā konkurencē biju ieguvusi otrās un trešās vietas. Tā kā biju pietiekami smuka, treneri jokoja: “Te ir viena, kura izskatās pēc sievietes un neēd tabletes; mēs neticam!” Eksperimenta pēc paņēma izlasē, lai regulāri pārbaudītu iekšējās dopinga kontrolēs, vai tiešām “tīra”.

Padomju Savienībā esot bijis izplatīts dopings.

Ar varu “virsū ar dopingu neskrēja”, PSRS izlases ārsts pajautāja: “Specpodgatovku buģem? Ņe buģem? Nu ladno.”

Specpodgatovka nozīmēja dopingu?

Anaboliskos līdzekļus. Kad cilvēks pārtrenējas, tos var lietot kā zāles, lai atgūtos. Reiz, kad sūdzējos, ka slodze par lielu, esmu pārgurusi, PSRS izlases ārsts teica: “Apēd divas tabletes, paskatīsimies. Nebaidies, tev vienkārši jāatjaunojas. Tā ir terapija.” No divām tabletēm sapratu, ka tas nav domāts man. Piepampa kājas, nevarēju pat normāli paiet. Nesaprotu, kā tas sprinterim var palīdzēt. Tad labāk atjaunojos, neko nedarot. Savus rekordus esmu sasniegusi ar homeopātijas palīdzību.

Jūsu mamma bija farmaceite...

Viņa vēl savos 80 gados joprojām vadīja aptieku, tagad gan vairs ne. Es pārzinu ārstniecības augus, bērnībā bija jāpalīdz pildīt ārstniecības augu savākšanas aptiekas plānu.

Mana tēva tēvs bija mežsargs un selekcionārs, potēja ābeles, augstcelmu rozes, brīvajā laikā nodarbojās ar bitēm un upeņu plantāciju. Tas bija 1970. gads. Tas būtu ekskluzīvi arī šodien. Omīte algotu darbu nestrādāja. Viņiem bija lopi – milzīgas sivēnmātes, zirgs, govis – liela saimniecība, bet divatā tika galā. Skatījos, kā vecaistēvs lasa grāmatas, pasvītro, veic piezīmes par izdarītajiem eksperimentiem dārzā, dalās ar savu pieredzi atbraukušajiem ciemiņiem. Tā augstcelma roze bija pusmetru garāka par mani. Mēs pārtikām no tā, kas izauga pašu dārzā. Dabas spēks, sabalansēts dabisks uzturs bērnībā, dabiski vitamīni – medus, ogas – milzu enerģija.

Jūs pati psiholoģiju studējāt Latvijas Universitātē?

Starptautiskajā Praktiskās psiholoģijas institūtā lasīt lekcijas brauca labākie psihologi, kuriem Sanktpēterburgā un Maskavā bija savi Psiholoģijas centri. Ieguvu bakalauru, uz Sanktpēterburgu braucu likt eksāmenus kā psihologs akmeologs – tāds, kurš strādā ar attīstību. Bija problēmas ar akreditāciju, drošības pēc maģistrantūru pabeidzu RPIVA – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu. Psiholoģija mani interesēja kopš mazotnes, sešpadsmit gadu vecumā biju izlasījusi visas krievu psihologu grāmatas, kas bibliotēkā bija.

Pildot treniņā vēdera preses vingrinājumus, mācījos vārdiņus vācu valodā – treniņu laikā noslogoju arī smadzenes. Mamma pastā pa blatu pasūtīja žurnālu Leichathletik – lasīju, kā vācieši trenējas, vienlaikus papildinot valodas prasmi. Tur bija arī raksti par psiholoģiju.

Foto: no privātā arhīva

Man jau 20 gadu vecumā Latvijas izlasē bija psiholoģe – Gaļina Siņko no Krievijas, kura papildus strādāja arī ar Folla (elektropunktūras) diagnostiku un homepātiju, kas palīdzēja atjaunoties arī fiziski. Pēc ķīniešu sistēmas mūsu ķermenī ir 12 meridiāni, uz kuriem atrodas attiecīgi orgāni. Ja orgāns nedarbojas kā nākas, slodzi uzņemas nākamais meridiāns. Meridiāni ir lauki, pa kuriem nosacīti cirkulē enerģija. Uz šīs teorijas balstās ķīniešu adatu terapijas prakse. Sporta dispanserā bija veca ārste, mācījusies Ķīnā, pēc traumām gāju pie viņas. Adatu terapija nav īpaši patīkama, bet tolaik mani ātri “pieveda pie normas”. Gaļinas Siņko vadībā apguvu autogēno treniņu metodi, lai ātrāk atjaunotos pēc slodzēm. Man liekas, ka augsto sasniegumu sports bez visa tā nav iedomājams.

Kā jūsu sporta gaitas sākās?

Jau 1. klasē konstatēja, ka man ir izcilas ātruma īpašības, visi gribēja, lai trenējos. Sākumskolā mācoties, aizgāju uz treniņu pie trenera Sāmīša, kur trenējās vidusskolēni. Man, protams, nepatika, bet 7. klasē izdomāju, ka man kājas ir par tievu, vajadzētu patrenēt muskuļus, pati aizgāju uz nesen uzcelto manēžu. Dainis Lodiņš, kurš tikko bija sācis strādāt Ugālē, redzēja, kā spēlēju volejbolu, pienāca klāt un uzaicināja trenēties vieglatlētikā. Mans treneris Dainis Lodiņš ir unikāls cilvēks! Tolaik valdīja metode – dari, ko liek, un neprāto! Viņam bija empātiska pieeja, augsta emocionālā inteliģence, vienmēr jautāja: “Ko tu gribi darīt?”

Interesanti, ka Ugālē, tādā mazā lauku ciematiņā, bija...

... manēža.

Un, iespējams, pateicoties šai manēžai, Latvija ieguva gan jūs, gan Sandi Prūsi...

Arī Latvijas izlases lodes grūdēju Aigaru Drunku un manu brāli Adri Plūksnu, kurš kopā ar Prūsi piedalījās vairākās olimpiskajās spēlēs bobslejā.

Jums vairāk bija dabas dots talants vai nācās ieguldīt milzīgu darbu?

Ir viegls tests – ņem pildspalvu un 10 x 10 centimetru kvadrātā mēģini ātri salikt punktiņus. Tas parāda impulsu pārraides ātrumu nervu sinapsēs.

Tā vajadzīga sprinterim?

Jā! To pašu var mēģināt ar kājām – sēžot dauzīt pret grīdu – kurš var ātri, tam ir sprintera talants. Taču to nevar daudz uztrenēt – vai nu ir, vai nav. Lai ātri skrietu 200 un 400 metrus, vajadzīga nenormāla ātruma izturība, jāiegulda milzīgs darbs. Manam organismam piemita spēja paciest augstu pienskābes līmeni – kad citi vairs nevar, es vēl skrienu, vēl varu. Organisms ātri atjaunojas. Manai meitai šāda izteikta talanta nav, 200 metru treniņos iet smagi. Taču viņai jācīnās vairākās disciplīnās, nevar trenēt tikai to vien. Lai gan savā ziņā tas ir vieglākais, ko trenēt, bet sportistam tas ir pretīgākais, ko paciest.

Kas ir jāpacieš – sāpes...?

Muskuļi pielīst kā ar cementu, kāja neceļas, ir slikti, krītas ātrums, tu vienkārši apstājies. Ja treniņā, teiksim, 10 reizes maksimāli ātri jāskrien 100 metri, tāds stāvoklis trenētam sportistam iestājas jau pēc piektās, septītās reizes.

Foto: no privātā arhīva

Tikai dari, un viss?

Dari, un viss! Domā, kā nesabojāt Ahilleja cīpslu, kā atmasēt ikru muskuli.

Dainis Lodiņš tālredzīgi teica – 400 metri ir jauna distance, lielas iespējas tikt PSRS izlasē. Pamēģināju, bet ilgus gadus vairs negribēju to atkārtot. 400 metrus var noskriet dažas reizes sezonā. Tā noteikti  nav distance jaunajiem sportistiem.

11. klasi beidzu kā sporta meistare 100 un 200 metru distancēs. Tagad, vidusskolu beidzot,  neviens tik ātri neskrien.

Jūsu rekordi nav pārspēti – kā tas var būt? Daudzi gadi pagājuši.

Meitenes ir tuvojušās... Nu, ko tādā Ugālē darīsi? Korī dziedāt man riebās, patika dejošana, taču nebija iespēju. Kur citur liksies – jāiet trenēties. Atceros pirmo rezultātu – 100 metrus noskrēju 13 sekundēs. Mūsu klasē visi bija sakarīgi, bet es skrēju visātrāk.
Dzīvoju pie Rīgas – Ventspils šosejas daudzdzīvokļu mājā. Atbraucu no nometnes, stadions pēc lietus zem ūdens, dubļi, uzvilku naglenes un skrēju turpat pa šoseju. Tikai pagaidīju līdz deviņiem vakarā, kad mazāk mašīnu. Skriet pa asfaltu, protams, nav labi – slodze saitēm.                                                         Šodien ir daudz vairāk iespēju realizēt sevi. Sporta bāžu trūkuma dēļ un nu jau arī treneru trūkuma dēļ vieglatlētika nevar konkurēt.

Vai, kad sākāt sasniegt rekordus, bija āķis lūpā?

Tie deva materiālo atbalstu. Sarunājām, ka talonus, kurus izsniedza izmantošanai vietējā ēdnīcā, varēs apmainīt pret naudu. Mani vecāki bija vadītāji, algas nebija lielas. Lai aizbrauktu uz Rīgu, vajadzēja vismaz 10 rubļus. Es saņēmu 40 rubļu mēnesī. Rīgā katru nedēļu bija sacensības. Kad iekļuvu PSRS izlasē, biju instruktore Sporta komitejā, tad maksāja normālu algu.

Vai rekordi cēla pašapziņu?

Jā, bet neko daudz no tā neiztaisīju. Šķita vienkārši – aizej un noskrien. Pēc skolas bija jānomizo kartupeļi, lai, kad mamma nāks no darba, ir ko ēst. Tad gāju uz treniņu, pārnācu deviņos, līdz divpadsmitiem mācījos.

Vienīgais trijnieks bija matemātikā. Teicu, ka nemācīšos no galvas formulas un ka kotangensi mani neinteresē. Mani pat atbrīvoja no eksāmeniem, jo bija jāpiedalās starptautiskās sacensībās, bet latviešu valodas eksāmena laikā biju mājās – es aizgāju, lai pierādītu, ka varu nolikt. Dabūju 5 un 5 par saturu un bez kļūdām (tad bija 5 ballu vērtēšanas sistēma) Beidzamajā klasē bijām 11 skolēni – gluži vai individuālas apmācības. Katru mēnesi dienas desmit biju nometnēs, sacensībās. Kad atbraucu, visu laiku izsauca mani. Var teikt, ka bieži mācījos tālmācībā, jo 11. klasē jau biju Latvijas izlasē.

PSRS līmenī Taškentā dabūjāt bronzu...

Tas bija pirmais brauciens ārpus Latvijas. Mācījos 8. klasē. Tagad domāju – ārprāts, vecākiem sirmiem matiem vajadzētu būt! Palaist bērnu uz kaut kādu Taškentu, telefonu nav, neko nevar kontrolēt. Aizbraucu, noskrēju, tāpat kā Ugāles stadionā, nekas īpašs. Kad atbraucu, manis dēļ sasauca visu skolu un apsveica. Tās likās šausmas, bija neērti no tādas uzmanības.

Foto: no privātā arhīva

Studējot Fizkultūras institūtā, aktīvi braucāt uz sacensībām.

Jau 2. kursā biju PSRS izlasē, braukāju pa nometnēm. Piecpadsmit gadus ne reizi aprīlī nebiju Latvijā, tāpat septembrī. Pat nezināju, kāds tajos mēnešos Latvijā ir klimats. Institūtā teica – nekādu atlaižu! Mēs negatavojam sportistus, bet fizkultūras skolotājus. Kad atbraucu, mācījos caurām naktīm, kopējamo iekārtu nebija, vīrs palīdzēja pārrakstīt kursabiedru klades.

Kad apprecējāties?

Man bija 21 gads, 1. kursā.

Ar studentu?

Nē, viņš nestudēja, bet trenējās barjerskriešanā. Politekonomijas pasniedzējs pateica: “Uz eksāmenu vari nenākt, neesmu tevi lekcijās redzējis, nenoliksi.” Divas nedēļas zubrīju, eksāmenā atbildēju uz visiem trim jautājumiem, viņš iztaujāja par visu vielu. Atbildēju, biju samācījusies. Pasniedzējs teica: “Gudra meitene, bet – 3, uz lekcijām ir jānāk!”

Izgāju ārā un iemetu kladi miskastē – vairs neko negribu zināt par politekonomiju! Domāju jau, ka nepabeigšu institūtu, jo nebiju bijusi nevienā zinātniskā komunisma lekcijā. Pasniedzējs, jauns, smuks puisis, teica: “Nāc, gan noliksim... Pārraksti to, kas programmiņā, būs labi.” Tā arī bija, viņš ielika pieci. Tā bija vienīgā palīdzība. Mani ļoti interesēja fizioloģija, psiholoģija, anatomija, arī sporta spēles. Peldēšanā bija jālec no 10 metru torņa, bet man bail no augstuma. Tad atļāva nolēkt no 3 metru augstuma. Kad stājos LVFKI (tagad Sporta pedagoģijas akadēmija), nemācēju peldēt.

 Bet Ugāle ir tuvu jūrai.

Kā tur papeldēsi – ūdens auksts un viļņi – atklātā jūra! Ugālē ir Engures upe, varēju suniski pārpeldēt tai pāri – 10 metrus... Tas arī viss. Mans treneris Imants Liepiņš bija arī pasniedzējs institūtā, sarunāja, ka mani jāuzņem. Iekāpu baseinā pa trepītēm un pa šņorīti novilkos… Iestājeksāmenā.

Jums uzticējās, jo bijāt medaļniece.

Uzņēma pa blatu, var teikt. Arī slēpot nemācēju. Ventspils rajonā gandrīz nekad nebija pietiekami sniega. Arī to treneris sarunāja ar slēpošanas katedras vadītāju. Bija jāaizbrauc uz nometni Taurupē un šausmīgā sniegā jānoslēpo četras distances. Pasniedzējs ielika četrus divniekus, kurus vēlāk pārtaisīja par sekmīgām atzīmēm. Sprinteris nedrīkst slēpot – viņš liek kāju no augšas, bet slēpotājs paralēli zemei. Pēc šīs slēpošanas satraumēju ceļa saites, skrienot pa virāžu un nepareizi noliekot kāju.

Laurai divi gadi. (Foto: no privātā arhīva)

Vai pirms starta kaut kā noskaņojāties?

Vienmēr domāju par pirmo soli. Tolaik starta šāvienos zagt varēja vairākas reizes.

Izskriet par ātru?

Jā. Tagad var diskvalificēt jau pēc vienas reizes. Sprintā ir svarīgi skriet pēc iespējas zemāk, ilgāk necelties augšā. Lai dabūtu ātrumu, jābūt ļoti stiprām kājām. Nepieredzējuši sportisti izslienas kā brieži silā, un – aiziet! Tā nevar dabūt labu rezultātu. Vienmēr domāju arī par to, kā ātrāk nolikt otro soli.

Faktiski par tehniku.

Jā. Skrienot rokas iet nepareizi, domāju par taisnvirziena kustību, lai nav nekā lieka. Kā atbrīvot plecus, plaukstas, zodu. Ir jāskrien kā kaķim, ar saspringtu seju nevar ātri skriet.

Vieglatlētes ir skaistas, harmoniski attīstītas, viņām bieži piedāvā bildēties – kā Playboy Inetai Radevičai. Padomju Savienībā droši vien nekā tāda nebija?

1987. gadā mani uzlika uz žurnāla Liesma vāka, kopš tā laika ļoti daudzi atpazina. Toreiz jau bija tikai trīs žurnāli.

Faktiski visa Latvija jūs redzēja vaigā. Tātad pieņēmums, ka jūs pazīst kā Lauras mammu, ir nekorekts.

Man bija izgriezumi no avīzēm – pusmetru augsta kaudze. Saņēmos, saspraudu albumos, lai čupa nav tik liela. Laikraksti Sports, Padomju Jaunatne, Rīgas Balss – ja tajos publicēja fotogrāfijas, kā nepazīs? Iekāp trolejbusā – re, kur Ikauniece! Tādi komentāri bija.

Jums mamma kā farmaceite palīdzēja? Ar atļautām vielām.

Lika dzert vitamīnus. To turpināju arī tad, kad beidzu sportot, bet nu jau 20 gadus iztieku ar sabalansētu uzturu. Bija jāmācās, darbs, četri bērni.

Četri?!

Apprecējos otrreiz, vīram bija trīs bērni. Viens no viņiem visu laiku bija pie mums, arī mana Laura, brīvdienās – visi četri. Mājas darbi, biju pasniedzēja Lattelecom, aizstāvēju maģistra grādu personālvadībā. Nesaprotu, pa kuru laiku gulēju, bet tiku galā ar visu. Laikam sportiskais rūdījums palīdzēja.

Varat teikt, ka viss jūsu dzīvē ir bijis tendēts uz sasniegumu, nevis procesu?

Ķeru kaifu arī no procesa, man patika trenēties, taču vienmēr bija arī mērķis. Jau 20 gadus vadu kursus, tie jāieplāno pusgadu uz priekšu. Treneris Imants Liepiņš iemācīja visu plānot, rakstīt, domāt. Teica: “Nedari neko, ja nezini, kāpēc.” Esmu pieradusi tā dzīvot – plānot, kad būs lielās slodzes, kad mazās, kad lauku darbi. Vecākiem bija saimniecība. Vienu dienu ir zvans – pļava nogāzta, būs lietus. Un es braucu. Septiņas stundas ar grābeklīti skraidu pa pļavu, vakarā uz treniņu, atkal atpakaļ uz šķūni un nākamajā dienā uz sacensībām. Saule nebija indīga, biju labi nosauļojusies. Bet sapratu, ka negribu turēt lopus, tie traucē dzīvot (smejas). To, ka Ugālē nepalikšu, nolēmu jau bērnībā.

Var teikt, ka Lauras piedzimšana jums bija...

... plānota.

Domāju – varbūt kā svaiga gaisa malks. Bijāt nogurusi no lielā sporta?

Pēc olimpiskajām spēlēm, uz kurām tiku, bet neaizbraucu, vairs nekādu lielu sporta mērķu nebija. Trīs gadus vēl startēju...

1992. gada spēlēm negatavojāties?

Nē. Man sāpēja Ahilleja cīpsla, kā jau visiem sprinteriem, cēlos un gūlos ar kompresēm, zirgu smērēm. Biju diplomēta trenere, sāku strādāt Ogrē. Kāda audzēkne feisbukā uzrakstīja, ka viņai izcila talanta neesot bijis, un pateica paldies, ka neesmu likusi viņai slikti justies. Visiem maniem audzēkņiem bija viens mērķis – katrs sacenšas ar saviem “vakardienas” rezultātiem. Kad gāju dekrētā, visi bija šokā: “Tev vēdera vispār nav!” Zem pufaikas jau neredz... Pēdējos divus mēnešus pavadīju Ugālē, jo Ventspilī bija vienīgā normālā vieta, kur dzemdēt; nevajadzēja iet ar saviem palagiem kā tolaik Rīgā.

Ar Lauru pirms Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gada treniņnometnē Spānijā. Laurai 20, Vinetai – 50 gadu. (Foto: no privātā arhīva)

Kāda bija Lauras bērnība?

1. klasē pusgadu ar viņu nodarbojos, iemācīju mācīties un savākt mantas, pēc tam vairs īpaši neinteresējos. Teicu: “Man nevajag, lai esi teicamniece, bet nesekmīga būt nedrīksti.” Izrādās – bijis baigais stress. Kad bija divnieki, skrēja pie trenera, lai palīdz sarunāt iespēju izlabot nesekmīgo atzīmi. Tagad saka, ka viņai esot bijusi ļoti laimīga bērnība. Pēc skolas un treniņiem dauzījās ar riteni un draugiem  gar jūru. Viņas pienākumi bija salasīt čiekurus no četrām lielām priedēm, izravēt no zāliena pienenes, parūpēties par kāmīšiem, apmainīt kaķa kastē smiltis...

Jums bija svarīgi Laurā ieraudzīt sportisko garu, spējas?

Domāju, ka manai meitai šo “zirgu sportu” nevajag. Gribēju, lai viņa dejo. Nolīgu auklīti, kura pati bija dejojusi, solīda tante, veda Lauru uz modernajām dejām Babītē. Viņai tiešām labi padevās, bet partneris bija kokains, Laurai nepatika, ka viss atkarīgs no puiša, kurš jābīda. Tad viņa startēja vieglatlētikas sacensībās, noskrēja 800 metrus un vinnēja. Domāju – tas nav nopietni. Teica, ka gribot trenēties, piekritu ar norunu, ka būs arī jādejo, bet pēc pusgada un deju nometnes varēs izlemt, ko darīt. Pat neinteresējos, kā viņai vieglatlētikā sokas.

Foto: no privātā arhīva

Vispār ignorējāt?

Pilnīgi (smejas)! Nometnes noslēguma pasākumā brīnījos, kā mēneša laikā var apgūt tādu deju programmu – un cik skaisti tērpi! Domāju, Laura noteikti paliks dejot... Biju tik laimīga, bet viņa pēc koncerta pienāca: “Mamma, tu teici, ka es varēšu izlemt, ko gribu. Es trenēšos vieglatlētikā.”

Cik viņai bija gadu?

3. klase. Biju šokā, taču biju apsolījusi. Teicu: “Tev būs grūti, pa sniegu, lietu, viss sāpēs, būs traumas, trenēties jābrauc uz Rīgu.” Dzīvojām Majoros. Laura atbildēja: “Es vienalga gribu!” Kādai intervijai gribēja nofotografēt manas medaļas. Saspraudu pie trīsmetrīga sieta, pieliku virs grāmatplaukta. Izrādās, viņa uz tām bija skatījusies visu laiku, viņai tas bijis šausmīgi svarīgi. Nesen Laura tā arī pateica: “Tavas medaļas mani tiešām ietekmēja. Es arī gribēju tikpat daudz.” Teicu: “Mīļā meitene, tad nevajadzēja izvēlēties daudzcīņu, kur dabū tikai vienu. Es skrēju 100, 200, 400 metrus, sacensības katru sestdienu, svētdienu – ik nedēļu divas jaunas medaļas.”

Kāda bija sajūta, kad Laura virzījās uz lielo sportu?

Nedomāju, ka būs nopietni. Kad viņa pirmoreiz devās uz Rīgu, braucu līdzi visu parādīt, lai viņa justos droša. Kad viņa skrēja sacensībās Rīgas sporta manēžā, biju ļoti uztraukusies. Tad Laura ārzemēs vinnēja 800 metru skrējienā, tāllēkšanā, šķēpmešanā, domāju – kaut kāds murgs! Viņa bija ļoti sīka, tieva, bet žigla, ar labu koordināciju (tā bija no dejošanas).

Uz lielajām sacensībām līdzi esat bijusi?

Nē. Reiz treneris palūdza, lai dodos līdzi uz nometni Spānijā, tad paņēmu atvaļinājumu. Skatos bildes – cik skaisti bija... Dzīvojot  ar Lauru vienā istabā, redzēju – viņa neatjaunojas no slodzēm. Tas bija pārsteigums – mana talanta pārstrādāt pienskābi viņai nav. Bet Laura ir izturīga. Taču treneris nebija piespiežams pievērst lielāku uzmanību ātrumizturības treniņiem. Tas ir elementāri, bet grūti. Laura nevar atļauties tā nogurt, ka nespētu mest šķēpu un lēkt. Problēma ir 200 metri. Kad viņa sevi piespieda un trenējās, tad noskrēja diezgan labi. Laura saka: “Gribu pārspēt tavus rekordus!” Atbildu: “Mīļo meit, 200 metros tie ir ļoti augsti. Tad viss pārējais jāmet pie malas.” To viņa nevar atļauties.

Foto: Oļegs Zernovs

Kā šobrīd Laurai klājas?

Traki (nopūšas)... Pēc trešās ceļa operācijas ir sākusi skriet uz speciāla skrejceliņa trenažiera. (Intervija notika vasaras sākumā, kad vēl nebija zināms, ka Tokijas olimpiskās spēles Laurai Ikauniecei diemžēl ies secen. Pašlaik Laura ir tikko atsākusi treniņus, jau gatavojas startēt šķēpa mešanas un lodes grūšanas disciplīnā. - Red.)

Vispārējā fiziskā sagatavotība jau tiek nodrošināta visu laiku. Ļoti novilcināja, maztraumatiskā ārstēšana nedeva rezultātus. Viņa saka: “Ja olimpiskajās spēlēs nevarēšu iegūt augstu vietu, ir iespēja nākamgad sasniegt augstu rezultātu pasaules čempionātā.” Saku: “Bet tu taču varētu...” Viņa nedarīšot to, ko neļauj fizioterapeits. Es olimpiskajām spēlēm 1988. gadā  gatavojos ar ideomotorā treniņa palīdzību. Tagad to dara arī Laura, jo nav variantu. Jāiedomājas, ka skrien. 

Sēžot dīvānā...?

Jā! Un organismā visi impulsi darbojas – palielinās pulss, vielmaiņa, viss notiek. Laura skatās savus sacensību video, analizē. Ja cilvēkam ir pie 30 un tāda pieredze, viss jāsaprot pašam. Tāda līmeņa sportistam neviens treneris nevar pateikt, ko darīt. Viņa bišķi bremzē, ir sabiedēta. Laura klausa dakterus un fizioterapeitus. Neviena trauma, kas traucētu dzīvot, man nav no aktīvā sporta laikiem. Ir tādas, kas iegūtas, piemēram, smilšu volejbolā. Viena pleca saite man ir atrauta, viena pusrauta un viena pārrauta. Taču ir saglabātas visas kustības un arī spēks. Pēdējos piecus gadus ir sāpējis plecs, bet – štrunts, roka ir dekoratīvs elements salīdzinājumā ar celi.

Foto: no privātā arhīva

Kurā brīdī kļuvāt par tautas dziednieci?

Kad Laura bija maza, dzīvoju Ogrē. Tur bija iespēja piedalīties diezgan ilgstošā apmācībā par dziedniecību. Lasīt lekcijas brauca Ukrainas Medicīnas akadēmijas rektors. Man patika, ka dziedniecību māca medicīnas speciālists. Pēc vairāku mēnešu apmācības bija iespēja dabūt tautas dziednieka diplomu. Profesors bija no tantiņām savācis tautas dziedniecības gudrības. Atceros padomu – ja bērns nīkuļo, viņš jāpārsauc citā vārdā.

Pēc Reiki otrā līmeņa iegūšanas jogas treniņā konstatēju – bāc, es redzu auras! Pārbijos (smejas). Arī, braucot tramvajā, tās redzēju. Aizgāju pie dziednieka. Teicu, ka negribu līst paralēlajā pasaulē. Pēc tam vairs neredzēju. Netālu dzīvo gaišreģe, kad aizeju, saka: “Ā, kāda tev aura!”

Un kāda?

Šausmīgi augsta. Gāju arī uz holotropās elpošanas treniņiem. “Saindējoties” ar skābekli, ar īpašu elpošanas tehniku, izmainās apziņas stāvoklis, un cilvēks nonāk izmainītā apziņas stāvoklī. Ja zemapziņā ir kāda problēma, var sākties krampji rokās, kas gan ātri pāriet, atgriežoties pie parastas elpošanas. Bet man ir nirvāna – dziļš meditācijas stāvoklis, un negribu pat “nākt atpakaļ”.

Esat laimīgs cilvēks?

Jā, tiešām laimīga. Sevišķi pēdējā laikā – pamostos, nekas nesāp, tik forši. Aktīvi sportojot, regulāri kaut kas sāp. Laimes sajūta man ir visu laiku. Esmu tā iekārtojusi dzīvi, ka varu darīt to, kas patīk. Nav nekā interesantāka, kā iesēt sēkliņu un skatīties, kā tā aug. Ēdu, ko pati izaudzēju, un jūtos labi. Vecuma nav, ir organisma piesārņotības pakāpe. Ja esi atkarīgs no cukura un baltajiem miltiem, ik pa divām stundām būsi narkotiski atkarīgs. Īstās zāles ir kustības, fiziska slodze. Es varu nenogurusi darboties 12 stundas, 15 000 soļu dienā pa dārzu ar taustāmu rezultātu.

Šogad nācās pastrādāt vairāk, jo manam vīrietim bija jādara citi darbi. Man nopirka tādu sieviešu trimeri ar bateriju, varu pat zāli pļaut. Visvarenības sajūta, nevienam nav jāprasa. Vislabāk jūtos dārzā, darbojoties līdz tumsai. Līdz pusvienpadsmitiem ir gaišs, ap Jāņiem – līdz pusvieniem. Nāk ezis, atlido stārķis uz vakariņām, lidinās sikspārnis, aizlido maijvabole – esi viens ar dabu. Man ir “ogļraču” lampiņa, ko pielikt pie pieres. Tas ir ekskluzīvi – tumsā ar bateriju lasīt melnas kazenes!

2019. gads. Laura atzīta par gada labāko vieglatlēti. (Foto: no privātā arhīva)

 Kā domājat – vai īpašības, kas palīdz sportā, sievietei palīdz arī personiskajā dzīvē?

Teikšu kā personības attīstības trenere – tikai pārliecināts cilvēks var būt laimīgs. Pārliecinātam cilvēkam piemīt kritiskā domāšana, spēja adekvāti uztvert apkārtējo vidi, pieņemt lēmumus un analizēt. Tad arī ģimenes dzīve ir vieglāka. Ja visu laiku jālūdz, katram ir savas pretenzijas... Svarīgi atrast pašpietiekamu cilvēku, kurš nav jābaro, dara, kas pašam patīk, tad arī kopā kaut kas sanāks.

Foto: Oļegs Zernovs

Ne vienmēr izdodas tādu satikt...

Man ir bijušas vairākas attiecības. Zemapziņa rada situāciju, kurā satiec to, kurš jāsatiek. Nav ideālu cilvēku, un nav vieglu cilvēku. Mūsu atmiņas par iepriekšējo dzīvi (piemēram, bērnību) ne vienmēr ir adekvātas, taču psihoterapeita acīs tie nav suņa murgi – ja smadzenes kaut ko pasludina par problēmu, tad ar to ir jāstrādā. Tā ir liela laime – adekvāti uztvert apkārtējo vidi. To vari tikai tad, ja organisms ir vesels.

Saistītās ziņas

Ikauniece: šodien ir skumja diena
Mūsu olimpiskā cerība Laura Ikauniece 8 mēnešus nav skrējusi un tikko pārcietusi vēl vienu operāciju
Timmas sunītis, Ikaunieces kaķi un citi zvēriņi – pašmāju zvaigznes padara par "Instagram" slavenībām arī savus pūkainos mīluļus 1

Citi šobrīd lasa

Darba devēji gatavi cīnīties par labiem brigadieriem; alga ievērojami pārsniedz vidējo 10
Viņa aizbrauca uz slimnīcu ar aizdomām par apendicītu, bet atbrauca mājās ar mazuli. Neparasts Ohaio stāsts 8
"Priecājies, ka ir darbiņš!" - Sašutumu izraisa darba sludinājums un piedāvātais atalgojums Rīgā 24

Молодая бабушка Ирина Круг впервые показала внучку

Завещание принца Филиппа будет засекречено на 90 лет, чтобы защитить королеву