Kāds spēks slēpjas dzintarā un sasietos mezglos. Dzintara ķērāja Ilze Vainovska: "Tā ir latviešu viagra"
Kad Liepājas krastā pūš slapjā mīzelkante, Jūras māte sāk dzintaru mest. Tad dzintara ķērājus pārņem nervozas trīsas, un viņi ar ķeselēm brien jūrā, lai to sasmeltu. Ar šo saules amuletu mums ir attiecības jau kopš cilvēces bērnības. Ilze Vainovska to ne vien ķer, bet arī sien, viņas pieskārienos dzintars kļūst par ceļabiedru, padomdevēju, sargātāju.
Ja cilvēkam ir vācēja gēns, tad viņš vāc arī dzintaru. Ja tāds trāpās, krastā nevar atstāt, tas prasās rokās, grib līdzi uz mājām. Tā, sēžot Liepājā jūras krastā, saka Ilze Vainovska. Lielu daļu mūža viņa strādājusi laikrakstos. Liepāja tāda nemierīga pilsēta, tāpēc avīžu te vienmēr bijis daudz, viņa nosmej. Dažādi dzīves sarežģījumi viņai likuši no iemītās takas nokāpt. Par dzintara ķeršanu Ilze dzirdējusi jau bērnībā, kad pieaugušie runājuši: jāgaida mīzelkante – dienvidrietenis, labais dzintara vējš, kas ne vien slapjumu, bet arī dzintaru vienmēr līdzi nes. Tagad Ilze pati pazīst vējus un vieglu roku rada nostāstus un leģendas. Ja labi padomā, kādā radošā prātā it visas pasakas un teikas reiz radušās. Kāpēc ne kādas jestras, pašerpas kurzemnieces, kas māk domas kā dzintarus ķert?
Kā saule cilvēku iemīlēja
Sākumā ar ķeseli – dzintara ķeramo tīklu garā kātā – jūrā devies Ilzes vīrs. Šis rīks atgādina tauriņu ķeramo, bet ir nopietnāks, smagāks. “Dzintars nekad nenāk pliks,” stāsta Ilze, līdz ar to no jūras tiek izsmeltas jūraszāles, kociņi un dzintara gruži. Slapjais guvums vai nu jāvelk, vai jānes krastā – smags darbs. Un kāts ķeselei pamatīgs – dzelzs. Ilzei ir mazāks, jo pati augumā neliela. Ja kāds jūras krastā ar trīsstūrainu ķeseli redzēts, tad skaidrs – Liepājā lietuvieši dzintaru ķer, tāda nacionālā īpatnība. Mūsējiem ķeseles četrstūrainas.
Bet kāpēc tas dzintars būtu jāķer? Iespējams, tā ir kāda ļoti pirmatnēja zināšana. Ne velti zinātnieki atzinuši, ka dzintars bijis viens no pirmatnējo cilvēku amuletiem, atrasts pat slavenajā Kromanjonas apmetnē Francijā. Senās Romas vēsturnieki, aprakstot pie Baltijas jūras dzīvojošās sentautas aistus, minējuši, ka tie esot tādi barbari, ka ar dzintaru pat uguni kurot. Ar to varbūt viņi ko sajaukuši vai arī stāsts, kamēr garo ceļu gājis, pārveidojies, kā tas daždien gadās. Par ziedošanu ugunij gan varētu būt tiesa, ja reiz dzintars par vērtīgu, pat svētu turēts.
Īpašā enerģētika, ko nes šīs miljoniem gadu senās pārakmeņojušās sveķu lāses, nav noslēpjama. Tām ir jūras spēks un saules siltums. Ilze stāsta leģendu par divām saulēm, kuras Dievs radījis, lai siltuma un gaismas vairāk. Viena no tām tik ļoti iemīlējusies cilvēkos, ka gribējusi tiem tuvāk nākt, pa ceļam iekritusi aukstajā jūrā un sašķīdusi gabalos. Tā toties bijusi iespēja saulei būt tuvāk saviem mīļotajiem. Un katram cilvēkam ir paredzēts savs dzintars. Ik dienu jūra izmet kādu saules pielietu akmeni, citi iet garām, nepamana, bet īstais to paceļ. Dzintars zinot pirmais, kurš ir viņa cilvēks. “Ja tas atnācis palielāks, labāk, lai paliek brīvs – pat ne(p)iesiets. Kā padomdevējs, sāpju noņēmējs, dziedinātājs,” uzskata Ilze.
Ar pliku roku noķēru!
Dzintaru ķeršanu Ilze sākusi ar rušināšanos. Brīnišķīgas ir augusta beigas, kad jūra izveido tādu kā slieksni, un katrs vilnis, kas nāk, uzmet kādu dzintaru. Tad tu defilē kādus desmit metrus šurpu turpu un tik lokies, lai ko spožu paceltu, dzintarus kā kartupeļus lasi. Nākamajā dienā jūti, ka esi kārtīgi pastrādājis, piecelties nevari. Tās esot bijušas Ilzes uguns jeb dzintara kristības. Kad apnicis rušināties, viņa bridusi jūrā – lūkot, varbūt var arī ko noķert. Interesanti, ka pat tumšs dzintars ūdenī ir divreiz caurspīdīgāks. Lai to ievērotu, jābūt ļoti vērīgam. Tu tikai ar acs kaktiņu pamani, ka apkārtnē ir kas mainījies…
Ilze to salīdzina ar filmas Matrikss ideju – kādā gabaliņā acīm redzamās realitātes ir ienākusi cita dimensija. “Jūti, ka ir kļūda matricā, ūdenī kaut kas novirmo citādi. Pirmo noķēru tādu sarkanīgu dzintaru. Ar pliku roku noķēru.” Ja ko tādu pamani, jāgrābj ciet – kā eksāmenā uz reakcijas ātrumu. Ilze savu pārbaudījumu izturēja – dzintars tik precīzi iegūla rokā, pusplaukstas lielumā; pierādījums, ka tiešām viņai domāts. Ar to var sēdēt un parunāt. Kad smagi un tāpat vien. “Dzintars ļoti labi sakārto attiecības ar laiku. Kad paņem plaukstā un padomā, ka tam ir 40 miljoni gadu, visi kreņķi šķiet nebūtiski. Tie nāk un iet, šie beigsies, un būs citi,” nosmej Ilze. Noķert savu dzintaru esot viens no dižākajiem emocionālajiem momentiem. Tikai nekad nevarot īsti saprast – cilvēks dzintaru vai dzintars cilvēku ķer.
Kad nu Ilze savu pirmo tik veiksmīgi no jūras bija izķeselējusi, pieredzējušie ķērāji smējuši, ka nekāda rušinātāja viņa vairs nav, nu esot pilnvērtīga ķērāja, un viņas vīram jāgādā sievai pašai sava ķesele.
Kaisle dzintara krāsā
Tā kā rudenī cilvēki sāk ilgoties pēc saules un spēka, tas arī ir īstais dzintara ķeršanas laiks. Ja jūra nav aizsalusi, arī ziema. Ar gariem gumijas zābakiem ķērājs brien, reizēm ir tik auksti, ka speciāli siltinātais tērps no ārpuses apledo. Silda īpašais dzintara azarts un kaisle. Bez tās nu nekādi. Ja tā nav, var pie televizora sēdēt, ne ar vēju un viļņiem cīkstēties. Vēl esot vajadzīga sen aizmirsta maņa – dzintara oža. Zināt, kur soli spert, kur skatīties.
Liepājā ķērāju ir pāris desmitu, vecākais no viņiem – Aivars Beģis. Ap astoņdesmit gadu veco vīru varot redzēt iztālēm, jo viņam ķesele spožā kātā. Kad padzird, ka Aivars brien, tad jāskrien. Profesionālus ķērājus varot pazīt pēc tā, ka tie, jūtot, ka dzintars nāk krastā, sāk nervozēt.
Ilze atceras, ka reiz ziemas brīvlaikā, janvārī, kad viņi jūrā ķēruši dzintaru, krastā stāvējis puišu bariņš, skatījušies un brīnījušies, kādus ziemas taureņus tie jocīgie ķer. Ilze apvaicājusies, no kurienes jaunieši atbraukuši, nevarējusi iedomāties, ka liepājnieki. Agrāk, kad pilsētā izklaides iespēju bijis mazāk, biežāk gājuši ar ģimeni pastaigās uz liedagu. “Tā jau saka, ka kārtīgs liepājnieks uz jūru iet vien tad, kad Latgales radi atbrauc,” smej Ilze. “Pie jūras jāuzvedas pieklājīgi, tas gan. Kārtīgs cilvēks ar Jūras māti sasveicinās savā nodabā, un, ejot prom, arī paldies pasaka. Tad nākamreiz iedos vēl kaut ko un vēl vairāk. Varbūt pēdējos gados jūra tāda paskopa, jo ir daudz nepieklājīgu cilvēku, kuri nemāk sasveicināties.” Bišķi aprunāties jau vajagot.
“Viens no maniem mīļajiem stāstiem ir tāds, ka jūras malā Liepājā vējš vienmēr pūš no labās puses. Pat ja liekas, ka no kreisās, tā vienalga ir labā, jo dzintars no turienes nāk,” valodo Ilze. “Pie Dienvidu mola ir Zelta jeb Dzintara līcis, tur ienāk pareizās straumes. Karostā ir Palmu līcis, tur dzintars ienāk ar ziemeļu vējiem. Kad tas aizgājis pa jūru prom, tad zini, ka pāvilostniekiem ir deguns gaisā. Uz Karostu parasti nebraucu, tas man ar riteni par tālu. Uz dzintara nākšanu jāreaģē diezgan operatīvi. Es pa savu Jūrmalas ielu aizeju līdz jūrai, paskatos pa labi, pa kreisi, vai kāds jau neķer, vai nav kas dzirdēts. Ja ir piezvanīts un pateikts, tad viss jāmet pie malas un jāskrien lūkot. Neesmu ne tas dižākais, ne uzcītīgākais dzintara lasītājs. Vispār ķeršana ir vīru lieta, tas ir smagi, grūti, vajag baigo pacietību. Tikai romantiski izklausās, bet, gluži tāpat kā darbs jūrā, tas nemaz nav vienkārši un patīkami.”
Taču, ja reiz Jūras māte ir tik dāsna, dzintaru dodot, Meža māte – apšu kundziņus dzintara krāsā, Purva māte – dzintarainas lāceņogas, tad mēs neesam nekāda tur “bāreņu tauta”, uzskata Ilze. “Man liekas, cilvēks, kurš spēj sajust, ka dzintars ir kaut kas vairāk par izejmateriālu, pats ir kas vairāk par dienišķās zupas strēbēju.”
Latviešu viagra
Dzintars Ilzi esot darījis mierīgāku, laimīgāku un sakārtotāku. Paņemot noķertos saules graudus rokās, Ilze sajutusi, ka tie, atbildot uz miesas siltumu, it kā pamostas, maina toni. Līdz ar apjautu, cik dzīvs un skaists ir neapstrādāts dzintars, pie viņas atnākusi doma par tā siešanu aukliņās. Tā tapa īpatnējas rotas, kurās dzintara gabali ir tādi kā iemezgloti, kā šūpolēs iekārti.
No sākuma bijusi doma par vīrišķīgu, nevaldāmu spēku, kas pa jūru dzīvojas. Gluži kā dumpinieki no bruņukuģa Potjomkins. To vajag noķert un savaldīt, sasiet mezglos un piespiest pie sirds. Tā tapa pirmās aproces un kaklarotas, kuras Ilze izlika pārdot visai skarbā vidē – Karostā. “Sākumā mezgli bija bikli un neveikli, kā palīgi dzintara noturēšanā, un es biju tāda pati savas idejas meklējumos,” stāsta Ilze. “Ar laiku pie manis atnāca citi – drošāki, gudrāki, ar savu padomu, kā veidot zīmes, ne tikai dzintaru iemezglot.” Tikai pamazām aukliņas tapa smalkākas, pinums vaļīgāks, nu dažs dzintars kā noķerta lāse šūpojas tīkliņā, guļ paļāvīgi kā bērns šūpulī, sēd viegli kā putniņš uz zara. Taču Ilze joprojām uzskata, ka dzintars ir īstā vīru rota – tas simbolizē vīrišķo saules enerģiju, ir ļoti aktīvs valkājot. Tā varētu būt arī latviešu viagra. Pāvilostas sērfotāji pasūta diegu aprocītes ar dzintaru – aizsardzībai, lai droši jūrā iet. Par viņiem domājot, tapis īpašais sējums, lai puišiem viegli, ar zobiem vienu diedziņu nostiepjot, aprocīti aizvilkt.
Gadu tūkstošiem dzintars ir izmantots arī dziedniecībā. Tā vārda sakne ir no dzīt, dziedēt. Arī 21. gadsimta jaunās māmiņas bērneļiem ap kaklu liek smalkas dzintara krellītes – lai zobiņi viegli nāk. Pieaugušajiem neapstrādāta dzintara krelles palīdzot pret vairogdziedzera problēmām. Dzintara putekļi ir antiseptiski, uzklāti brūcei, tie labi to aizdziedē. Pirtnieki ar dzintara dūmiem kvēpina – attīra pirtis; šī senā zināšana esot atgriezusies.
Kāds kolekcionārs raidījumā Dzintara puse rādīja nesen atrastu dzintara gabalu, tik lielu kā futbolbumbu, apgalvojot – ja to izmanto spilvena vietā, pat stipras galvassāpes tiekot kā ar roku noņemtas. Jaunums biotehnoloģijās ir dzintara diegi – tos izmanto ķirurģijā. No tādiem tapušus skaistus gobelēnus var skatīt Latvijas Dabas muzeja ekspozīcijā. No sīkākiem dzintara gabaliņiem, ko Ilze Vainovska sauc par zvirbuļacīm, gatavo uzlējumus un tēju. Saskarsmē ar dzintaru dzīves spars kļūstot lielāks.
Kā stipro nolikt pie vietas
Iepazīstot dzintaru arvien labāk, Ilzei ir radušās dažādas domas un atziņas par tā dabu un saskaņu ar cilvēku. “Brīžiem tas ir nemierīgs, grūti iesiet, tad man ar to veidojas personiskas attiecības,” atzīst Ilze. Nākoties aizdomāties – varbūt cilvēks nolēma dzintarā caurumus urbt, šķelt, slīpēt, asiem juveliera rīkiem apstrādāt, lai mazinātu tā spēku, lai tas nebūtu tik varens, lai var piejaucēt, nolikt pie vietas. Par lieliem caururbtiem dzintariem esot īpaši skumji – pārāk atgādinot kara trofejas, skalpu virtenes.
Daudz Baltijas dzintara izkūpējis gaisā katoļu baznīcas vīrakos. 1260. gadā izdotais Dzintara likums visas ekskluzīvās tiesības uz dzintaru nodeva krustnešu ordenim. Piejūrā dzīvojošie kurši un lībieši gāja dzintara klaušās, sev nedrīkstēja paturēt neko.
Par neatļautu piesavināšanos turpat liedagā varēja tuvējā priedē pakārt. Viss savāktais dzintars tika krustnešiem. 13. un 14. gadsimtā Eiropā sāka darboties lielās dzintara apstrādes darbnīcas, kur tapa rožukroņi, krucifiksi, relikviju lādītes, putekļi tika izmantoti vīrakā. Tikai dažām senām dzintaru ķērāju dzimtām bija ļauts nedaudz atstāt savai lietošanai. Tāpēc arī dzintara mūsu tautastērpu rotās ir tik maz, vienīgi dažos, piekrastes. Ilze atsaucas uz Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu Dzintara kalnā, kurā zinātniece min, ka, iespējams, dzintars ir tik ļoti svarīgs mūsu pašapziņai, jo simbolizē to, ko līdz ar krustnešu iebrukumu zaudējām kā savu dzīvesziņu. Tas, kas gadu simtiem mums bija tik labs un noderīgs, tika padarīts par uzspiestu un nīstamu lietu.
Īpašu saiti ar savu seno amuletu latvieši centās nostiprināt pirmās neatkarības laikā, kad tas tika pacelts nacionālā simbola godā. Varētu jau pārmest pārspīlēšanu, kā bija ar daudz ko tautiskā romantisma laikā, bet pompozā Dzintara istaba tapa ne jau Latvijā. Raidījumu cikla Dzintara puse veidotāji Marta Selecka un Gustavs Terzens pabija dzintara raktuvēs Krievijā, kur joprojām ik dienu ar lielām ekskavatoru lāpstām no zemes izceļ tonnām dzintara rūpnieciskiem nolūkiem. Aprēķināts, ka pietikšot vēl 200 gadiem. Protams, tas ir cits vēriens, bet arī cita attieksme. Tikmēr mūsējie ar ķeselēm no jūras ceļ pa gabaliņam, katru apglāsta, pēta un priecājas, pret sauli paceļot. Tam ir ne tik daudz materiāla, cik emocionāla vērtība. Ilzei šķiet, ka latvieši ārzemēs cits citu pazīst pēc dzintara rotaslietām – daudz biežāk nekā pēc Nameja gredzeniem.
Iespējams, dzintara banalizācija sākās padomju gados, kad Daiļrade ražoja kaudzēm dzintara sīklietiņu. Septiņdesmitajos gados Latviju pārņēma dzintara rotu bums. Saules amuletu urba un savaņģoja piespiedu laulībā ar koku un metālu. Šķiet, nebija jomas, kurā nebūtu uzņēmumu vai preču ar dzintara vārdu. Kopš tā laika mums ir kosmētikas ražotājs, alus, radiostacija, festivāli, deju kolektīvi, sanatorijas, “dzintara latvieši krogos sēž”, un acīs tiem “sarkans dzintars vien”. Nav ko brīnīties, ka jaunākajai paaudzei ir, kā Ilze saka, dzintara alerģija. Tā jaunieši apgalvo, kad Ilze sāk runāt par dzintaru; nujā, tās vecāsmātes brošas, viņi zinot gan. Tad ķērāja rāda un skaidro, cik dzīvs un īsts ir neapstrādāts dzintars. Tam ir cita vērte, cita enerģētika.
Mezglu zināšana
Viena no mīļākajām Ilzes tautasdziesmām esot:
Mākulīti Dieviņš māca,
Nemākuli māmuliņa.
I māmiņa nevarēja
Nemākuli izmācīt.
Vajagot tik pašam būt atsaucīgam, just un saprast, kas un ko tev māca. Tā Ilze esot apguvusi, cik bagāta ir mezglu pasaule. “No sākuma dzintaru sēju tādā kā tīkliņā, pēc tam izrādījās, ka varu veidot rakstus. Piemēram, spārnus.” Praktiskai varēšanai līdzi nāk apjēga: “Lai lidotu, vajag divus. Tāpat kā ir brīvība un atbildība, ir tiesības un pienākumi, dzīve un nāve – līdzsvarā. Visi reiz ir bijuši pagāni, tāpēc Dieva trīsstūris, krusts, aka, tīkls ir labi saprotami simboli neatkarīgi no tautības.” Pie ķīniešu mezglošanas meistariem Ilze ir apguvusi mērkaķa dūrīti, veiksmes mezglu un citus austrumnieku rakstus. Dzintars atgādina par mūžību un kaut ko patiesu no cilvēces bērnības.
“Ko dzintars manī mainīja? Domāju, es tapu vairāk par sevi,” atzīst Ilze. “Tas ļauj saprast pagāniskās saknes, arī saikni ar dzimtu. Vainovski nāk no poļiem. Tikai ar laiku uzzināju, ka Polijas sālsraktuvēs tirgo suvenīrus – tīkliņā iesietus sāls gabalus. Kādreiz tādu lielu kristālu iemērca zupā un, kad tā nāca garšīga, vilka ārā. Varbūt kāds poļu gēns man to ideju par akmeni tīkliņā priekšā pateica… Ap mums ir daudz dažādu mezglu.
Sākumā strādāju tikai ar plakanajiem. Studijā ar tādiem esmu audusi, un tos, šķiet, zina katrs. Pamazām man pavērās tik daudzveidīgā mezglu pasaule. Izrādās, ka ir pat starptautiska mezglu sējēju ģilde, vairākas mezglotāju grupas darbojas feisbukā.” Uģis Nastevičs ir izpētījis, ka arī latviešiem bijusi mezglu rakstība. Ilze apmeklējusi viņa seminārus. “Ierādīju tehniku, kā es darītu, ja man vajadzētu daudz siet, izmantojot divas krāsas – balto un tumšo mezglu. Uģis nopriecājās par šādu praktisku zināšanu, viņš savukārt pārzina sistēmu, kā no mezgliem veidojas burti un vārdi.”
Sasiet vai atraisīt?
“Maģiskie mezgli ir viena no pagānu mākslām. Mācoties pie Maijas Lokšinas Sanktpēterburgā, esmu ieguvusi radošās mezglu zintnieces, zinātājas titulu,” stāsta Ilze. Kad jautāju, vai rotu mezglos viņa iesien arī kādu informāciju, Ilze mazliet noslēpumaini atbild: “Kaut kas jau tur notiek, kad to mezglu sasien… Bet ir līmenis, kurā katrs pats ar mezglu siešanu var sev palīdzēt sakārtot dzīvi, noskaņot uz vēlamo. Tā nav tāda maģija kā zvēru upurēšana, bet, varētu teikt, mazā sadzīves maģija. Galvenais – kādu domu tajā ieliec. Ja gribi pasargāt bērnu, tu viņam aizsien kurpju auklas, sasien matu banti, vīram kaklasaiti… Sakārto kādu mezglu, un līdz ar to arī tevī pašā kāds stūrītis sakārtojas. Varbūt sienot esi tik ļoti koncentrējies, ka prātam radies brīvs brīdis atvilkt elpu, pēc tam esi ko vairāk sapratis, kāda doma ir līdz galam izdomājusies. It kā pati par sevi. Ar savu knosīšanos tu būtu tai tikai traucējis, bet tajā brīdī esi bijis mezglā.” Katru dienu esot kaut kas jāsien, lai pirksti nezaudē veiklību.
“Atraisot mezglu, tu gribi, lai kaut kas atrisinās, lai kaut kas atkal būtu tīrs, gluds, bez šķēršļiem,” skaidro Ilze. “Tāpēc, lai būtu vieglas dzemdības, kādreiz mājās visu atsēja, atraisīja. Sievietei atpina matus, arī logus un durvis atvēra, lai viegla iziešana. Līdzīgi, kad cilvēks mirst, durvis un logus attaisa, lai dvēselei viegli aiziet. Ir dzirdēts, ka tā dara arī slavenā daktera un domātāja Pētera Kļavas vadītajā reanimācijas nodaļā. Tādas lietas ir mūžīgas, zināšanas nepāriet,” uzskata Ilze.
Katrai vajadzībai ir savs mezgls – vai nu lai atsienas, vai neatsienas. “Tā pie manis atnāca mezgli, ar kādiem es tagad, iesienot dzintaru, varu veidot rakstus,” stāsta Ilze. “Tie pamatā ir ļoti vienkārši, ģeometriski. Tā atnāca Dieva trīsstūrītis. Tu sien un pēkšņi ieraugi – ir! Sien un skaties, kā veidojas. Rakstu veido ne tikai simetrija un priekšraksti, bet arī dažādu apstākļu sakritība. Dzīvu to dara kāda maza novirze, dullums, solis sāņus. Kāds mezgls nošļūk zemāk, aukliņas aiziet plašāk, un sakrālā ģeometrija pārvēršas dzīves mākslā, kur rezultātu nosaka attiecības, kopsakarības, savstarpējā apstākļu, nejaušību saspēle. Man ļoti patīk dzintara turētājs – tas ir kā cilvēciņš, kas apskāvis vai cenšas noturēt dzintara sirdi. Viņš ir zaglis vai sargātājs – kas to lai zina…”
Ilzei neviens dzintara siešanu nav mācījis, un viņa darbojas pati savā autortehnikā. Par konkurenci viņa saka: “Ir tādi, kuri rada, un tādi, kuri špiko. Man nevienam nekas nav jāpierāda, daru, kas patīk, un šķiet, ka padodas. Mitoloģija mani ir interesējusi vienmēr. Piemēram, dimanta mezgls ir bezgalīgs pinums. Etnogrāfijā, folklorā tas nozīmē ko nepārtrauktu, tā ir dzīves līkne, enerģijas plūdums – pavediens kā bizē pinas augšā, lejā, augšā, lejā… Visas reliģijas pamatā vēstī vienu un to pašu, simbolu skaidrojumi ir līdzīgi.
Latvietim ir ļoti laba gaume. Tāpēc, šķiet, mums brīžiem tik labi saskan ar japāņiem – gan estētiskā, gan pasaules uztverē. Tādu klusinātu pietāti, kāda vērojama sintoistu tempļos, var jaust arī latvieša attieksmē pret dabu. Cilvēks gadu simtos nav būtiski mainījies. Viņš var būt apkrāvies ar jaunākajiem gadžetiem, bet pamatlietas paliek tās pašas. Ja vien būtu vairāk laika un vēlēšanās, viņš noteikti atkal varētu mēģināt sajust, būt tuvāk dabai. Ja dzīvi tver vienkāršāk, izrādās, ka nekā dikti sarežģīta tajā nav.”
Atsaucoties uz Līvu dziedāto, Ilze spriež, ka ar saviem miljoniem gadu dzintars palīdz saglabāt roķīgu nevērību pret gadu plūdumu. Viņa stāsta teiku par puisi, kurš tā aizrāvies ar dzintara lasīšanu, ka, atgriežoties ciemā, izrādījies, ka jau simt gadu pagājis. “Tas, protams, ir pārspīlēti,” smej Ilze, bet sava taisnība esot – lasot dzintaru, laika izjūta zūd.
Kad jautāju par dzintara valkātāju atsauksmēm, Ilze atceras: “Kāda paziņa man stāstīja, ka līdz ar pēdējo dziesmas noti dzirdējusi – tinkš! – vienu no dzintariem savā auskarā pārplīstam. Daļa mistikas tajā noteikti ir, bet varbūt dziļi personiski, un tādas lietas dikti skaļi negribas bazūnēt. Saticis savu dzintaru, cilvēks pamostas, jo ir nonācis tuvāk kam īstam, patiesam, tam, kas palīdz atcerēties kaut ko no ļoti seniem laikiem, lietu kārtības, sajust kaut ko no ļoti lielas, pārlaicīgas mīlestības.”
