Kā vecāku dotais vārds ietekmē mūsu dzīvi un personību
Pirmā informācija, ko uzzinām par otru cilvēku, ir viņa vārds. Un tas ir viens (vai vairāki), tāds, kādu izvēlējušies viņa vecāki un ar kādu šis cilvēks, visticamāk, dzīvos visu mūžu. Portāls bbc.com skaidro, kā mūsu vecāku izvēle ietekmē mūsu dzīvi.
Mūsu vecāki ļoti ietekmē mūsu dzīvi, viņu audzināšanas stratēģijas, rūpes un uzvedība veido mūsu attieksmi pret sevi un citiem. Bet daudzi neaizdomājas, ka vecāki mums pūrā dod arī vārdu, kas arī gribot negribot ietekmē mūsu identitāti un citu cilvēku attieksmi pret mums.
Kā kuģi nosauksi, tā tas peldēs
Izvēlēties bērnam vārdu nav viegli, dažkārt vecāki par prioritāti nosaka savu gaumi, citkārt modes tendences, bet citos gadījumos to uztver kā pārbaudi savam radošumam. Katrā gadījumā vecāku izvēle ietekmēs viņa atvases dzīves gājumu, un arī to, kāds šis bērns būs. Protams, ka ir daudzi faktori, kas veido mūsu personību. Daļu no tā ietekmē mūsu gēni, bet liela nozīme ir pieredzei, kādu piedzīvojam uzaugot un arī vēlāk.
Visam tam pa vidu ir vēl viena identitātes daļa – mūsu vārds, kas ir kopā ar mums jau kopš dzimšanas un tas parasti paliek mums līdz mūža galam (ja vien mēs nepūlamies to nomainīt). Kā 1961. gadā izteicās viens no personības psiholoģijas pamatlicējiem Gordons Allports, "vissvarīgākais stiprinājums mūsu pašidentitātei visas dzīves garumā paliek mūsu pašu vārds".
Mūsu vārds var atklāt informāciju par mūsu etnisko piederību vai citiem aspektiem, kas sociālā aizspriedumu pasaulē rada neizbēgamas sekas, piemēram, amerikāņu pētījumos, kas veikti pēc 11. septembra terora aktiem, tika konstatēts, ka cilvēki sāka izvairīties darba intervijās aicināt kandidātus ar arābiskas izcelsmes vārdu. Vārdam ir atšķirīga nozīme arī vienas kultūras ietvaros, kamēr kādam vārds šķiet cienījams un cildens, citam tas šķiet nievājošs un to izsmej. Iespējams, ka vecāki, neko ļaunu nedomādami, vectēvam par godu ielika dēlam vārdu Antons, kamēr citiem šis vārds cieņu un dižciltību neizraisa. Tāpat vienmēr diskutabla ir vārdu mode, vēl nesen daži vārdi šķita vecmodīgi un senili, piemēram, Amēlija vai Alberts, bet nu tie atkal ir topā un tiek likti bērniem.
Ja nepatiks vārds, nepalīdzēs
Iepazīstoties ar svešiem cilvēkiem, pirmais, ko mēs pasakām par sevi, ir vārds. ASV psihologa Žana Tvenga vadītais 2000. gadā veiktais pētījums atklāja, ka cilvēkiem, kuriem nepatika savs vārds, bija zemāka pašapziņa un grūtības iekļauties sabiedrībā, salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem savs vārds patika. Taču tas nav tikai par pašapziņu, 2001.gadā Vācijā veiktajā pētījumā secināts, ka arī mums pārējiem ir viedoklis par citu cilvēku vārdiem.
Gan vīrieši, gan sievietes, kas lietoja iepazīšanās aplikāciju, atzina, ka dod priekšroku tiem cilvēkiem, kuriem ir, viņuprāt, skaists un skanīgs vārds. Arī tad, ja jāpalīdz svešam cilvēkam, mēs mēdzam atteikt vai nesaistīties palīdzībā, ja mums nepatīk šī cilvēka vārds. Līdzīgi mēs izveidojam spriedumu par cilvēku vēl pirms tas ir satikts, tikai no tā, kā viņu sauc. Uzzinot cilvēka vārdu, mums jau galvā var veidoties priekšstats, kādam šim būtu jābūt vai jāuzvedas.
Uzzinot, ka jauno kolēģi sauks Kārlis, mēs gan spriežam par viņa personību pēc vārda, gan arī atceramies visus Kārļus, ko pazīstam. Mums bieži vien izveidojas priekšstats, ka visi Pēteri ir tādi, bet Ērikām piemīt šādas īpašības. Lai gan numerologi un citi speciālisti noteikti piekritīs, ka vārds dod kādas kopīgas īpašības, tomēr tās nebūs tik būtiskas, kas liks visām Ilzēm būt komunikablām, bet Zanēm niķoties un ātri apvainoties.
Interesanti, ka cilvēkus ar retu vai neparastu vārdu mēs uztveram īpašāk, jo šķiet, ka ar tādu vārdu viņam pašam jābūt neparastam un neordināram.
Riskēt vai neriskēt?
Vecāki var būt izvēles priekšā, dod bērnam populāru vārdu, zinot, ka viņš būs pieņemts, akceptēts un viņam būs viegli iekļauties sabiedrībā, vai riskēt ar neparastu, retu vai vecmodīgu vārdu. Abos gadījumos bērni var būt ieguvēji un zaudētāji. Ja bērnam tiek populārs vārds, tad viņš var zaudēt savu unikalitāti, mācoties klasē vēl ar 3 Robertiem un Emīlijām, taču bērnu neskars citu izbrīns vai izsmiekls par neparastu vārdu.
Ja bērnam ir neparasts vārds, viņš var tikt izsmiets par to, nebeidzami atkārtot sava vārda pareizrakstību, bet var arī justies unikāls un oriģināls, jo tāds vārds varbūt ir viņam vienīgajam klasē vai pat visā skolā. Un, ja viņš kļūs par dziedātāju, viņam nevajadzēs domāt par skatuves vārdu.
"Parastie un neparastie vārdi ir saistīti gan ar priekšrocībām, gan ar trūkumiem, tāpēc topošajiem vecākiem būtu jāzina, ka būs plusi un mīnusi neatkarīgi no tā, kāda veida vārdu viņi dod savam bērnam," iesaka Tvenga.
