Seksa trenere Ieva Sīmane: "Tas ir mīts, ka saticīgs pāris seksu vēlas vienādi bieži"

Kam jānotiek, lai cilvēks uzrakstītu erotisku romānu?

Erotiskā tēma man ir sekojusi vienmēr. Pēc apprecēšanās vīrs reiz teica: “Ieva, tev internetā jāraksta stāstiņi, pasaulei jāzina par tavu iztēli”, viņš tās uzskatīja par īpašām spējām. Šķita, ka viņš mani pārvērtē, es mulsu, bet bija arī ļoti patīkami.

Pirms cik ilga laika tev bija 21 gads?

Pirms 20 gadiem. 2016. gadā nonācu Lauras Dennler Ugunsskolā. Braucu ar mērķi uzlabot attiecības ar vīru, iemīlēt sevi, saprast, ko vēlos no dzīves, man bija personības krīze, īsti neapmierināja darbs. Ar vīru bijām ieslīguši gan rutīnā, gan bohēmā. Centāmies tikt ārā, bet bohēma noveda pie šķiršanās. Ugunsskolā viens no uzdevumiem bija pastāstīt pārējām 40 dāmām par savu lielāko aizraušanos. Es satraucos. Mani interesē daudz kas, bet pa īstam aizrauj sekss un erotika. Lai gan bija šausmīgi bail, es to pateicu. Dāmas cēlās kājās un aplaudēja. Pastāstīju arī par sapni atvērt erotisko rotaļlietu veikalu. Tajos laikos bija tikai Labi, gribējās citu līmeni.

Sākt rakstīt bija šausmīgi grūti, likās, ir iekšējs bloks, bet datums bija nolikts, cēlos sešos no rīta, kamēr visi guļ, un tā tas aizgāja. Protams, uztraucos, baidījos no kritikas. Prezentēju stāstu dāmām Ugunsskolā, un viņas teica, ka man noteikti jāraksta, tas neesot apspriežams. Tā gadās – augstāks spēks atsūta cilvēkus, kuri stiprina. Ilgus gadus strādāju Tildē, kādu laiciņu biju Tulkošanas nodaļas vadītāja. Ir trīs lietas, ko nekad neesmu gribējusi darīt, – pārdošana, medicīna un grāmatvedība. Kad man piedāvāja kļūt par biznesa attīstības vadītāju, biju kā ar ūdeni aplieta, bet pēc tam sāku no tā ķert kaifu.

Un tad saprati, ka jākļūst par seksa coach (treneri)?

Tā sevi nodēvēju. Tildes redaktori saka, ka varētu teikt – izaugsmes treneris vai konsultants. Fokusējos uz cilvēka seksuālās dzīves uzlabošanu.

Kā cilvēki tev uzticas? Esi beigusi kursus, tev ir sertifikāti?

Jā, esmu sertificēts coach.

Tieši seksualitātes jautājumos?

Tādi speciālisti ir tikai Amerikā un Eiropā. Tu mācies koučinga metodes, kuras pielāgo konkrētam darbības tematam. Par erotiku pastiprināti interesējos jau kopš pusaudzes gadiem, bet vajadzēja metodes, ar kurām strādāt. Cilvēki arī agrāk gribēja ar mani runāt par seksualitātes tēmām. Sava veida maģija – es raisu uzticēšanos.

Kādi ir problemātiskākie jautājumi?

Seksualitāti ir ļoti ietekmējis kovids.

Uz slikto pusi?

Tas atkarīgs no ģimenes modeļa. Ja mājsaimniecībā ir vairāki bērni un nav iespēju aizmukt no rutīnas, cilvēki psiholoģiski nogurst. Ja attiecības ir brīvākas, šis laiks ir ļoti labs, lai pievērstos baudām. Galvenā tēma – cik bieži gribas seksu. Tas ir mīts, ka saticīgs pāris seksu vēlas vienādi bieži. Jāmeklē kompromisi, nevis jāapvainojas, ka tu šoreiz nevarēji sniegt man baudu.

Atnāk pāris, kurš saka, ka vienam gribas biežāk, otram mazāk. Ko tu viņiem saki?

Jautājums, cik izglītoti viņi ir seksuāli, cik atvērti. Parasti pāris uzreiz nenāk kopā, pirmais atnāk tas, kuram ir lielākās sūdzības. Ja runājam par seksuālo saderību un biežumu, tad – vīrieši. Kopumā vairāk nāk sievietes, taču viņām ir citas grūtības.

Vīrieši sūdzas, ka sieva negrib tik bieži, cik viņi?

Jā. Saku, ka ir iespējams to salāgot. Varbūt vīrietim nevajag gaidīt, ka sieviete vienmēr piedalīsies. Vīrieši nereti seksu izmanto kā antistresa rīku, var taču atbrīvoties no spriedzes arī pašapmierinoties.

Cik atvērti mēs esam?

Daudz atkarīgs no tā, kādā ģimenē cilvēks audzis. Nereti gan spekulējam – esmu tāds, jo tiku traumēts kā bērns. Lai kļūtu seksuāli veselīgs, jāizprot savas traumas un jāgrib mainīties. Ja kaut ko uzspiež, rodas pretestība. Bet vajadzētu sev uzdot jautājumu – kāpēc mani tas aizskar, kaitina, nav pieņemams. Mans otrais romāns Baudu spēles ir par BDSM, dominanču spēlēm. Arī man tās bija tabu. Nesapratu, kāpēc cilvēkiem to vajag. Tagad redzu, ka pārsvarā to praktizē izteikti dominējoši cilvēki. Lai saprastu, kā jūtas tie, pār kuriem viņi dominē, viņi vēlas seksuāli realizēties kā pakļautie personāži.

Kuri tiek sasieti un pērti?

Reizēm. Ja maigi padarbojamies ar pletnīti, tā ir nevainīga rotaļa. Dominances spēlēm ir dažādas pakāpes, līdz pat reālai sāpju nodarīšanai. Mēdz būt arī psihiskas atkāpes no normas. Galējībās bieži iekrīt depresīvi cilvēki. Viņiem vajadzētu sev pajautāt – kāpēc es to gribu? Ko tas patiesībā nozīmē? Es ieteiktu vērsties pie speciālista.

Vajadzētu apmeklēt psihoterapeitu?

Tieši tā. Iespējams, cilvēkam šķiet, ka tas nav normāli, taču terapijā noskaidrojas, ka ir robežas, kurās viņš var realizēties.

Kādas robežas esi pārkāpusi pati?

Esmu izmēģinājusi dažādas prakses, lai saprastu, kas man der, kas ne. Dominances spēles gan ne, jo skaidri zinu, ka tas nav mans.

Pāri reizēm guļamistabā grib ievest trešo...

Tas ir populāri. Ja cilvēki saka, ka grib traku seksa ballīti vai grupveida seksu, pirmais jautājums ir: “Kāpēc tu to gribi?” Iztēle partnerattiecības iekvēlina, taču realitāte var izrādīties sāpīga. Ja tiek iesaistīti citi, rotaļas procesā ir viegli pārkāpt robežas. Sapratuši, ka patiesībā vēlas aizbēgt no rutīnas (no sevis, no partnera), cilvēki bieži no šīs domas atsakās.

Vai cilvēki vēlas arī izmēģināt attiecības ar sava dzimuma partneri, it kā pārbaudot biseksualitātes robežas?

Tādi gadījumi ir. Sievietēm, kuras ar vīru vai partneri nepiedzīvo orgasmu, reizēm šķiet, ka viņas, iespējams, nav heteroseksuālas. Varbūt viņa ir rotaļājusies ar tuvu draudzeni, kulminācija ir sasniegta, un nu viņai šķiet, ka ir biseksuāla, pat homoseksuāla. Vari sevi testēt, līdz saproti, kas esi, bet vari runāt ar vīrieti, fokusēties uz esošajām attiecībām.

Tas ir viens no melnajiem zirdziņiem. Vīrietis var izrādīt rūpes, gādāt par ģimeni, bet tas, vai viņš gādā par sievietes labsajūtu, ir jautājums.

Tieši tā. Sievietei nereti bail no vīrieša to prasīt, viņai šķiet, ja netiek sasniegts orgasms, tad ar pašu kaut kas nav kārtībā. Viņa ar vīrieti nodzīvojusi 10 gadus laulībā, bet mierīgi nevar teikt: “Mīļais, es ar tevi nekad neesmu izjutusi orgasmu.” Svarīgākais ir saprast, ka tas nav atkarīgs tikai no vīrieša, primāri jāiepazīst pašai sevi.

Ja sieviete ir pašapmierinājusies, viņa vismaz zina, kā to izdarīt, un var ierādīt vīram. Protams, ja vispār nonāk līdz tam, lai par to runātu. Taču bailes runāt ir ārkārtīgi spēcīgas, pat nezinu, kāpēc tā. Cenšos pārliecināt sievietes, ka jārunā, jo tas ir vienīgais veids, kā uzlabot situāciju.

Varbūt sieviete negrib ievainot vīra pašapziņu, vēl jo vairāk – pēc 10 gadiem laulībā?

Varbūt, lai gan neticu, ka vīrieša pašapziņa ir tik zema. Ja tā, tās ir viņa grūtības, un viņam jātiek ar tām galā. Sievietei – ar savām grūtībām. Viņi var izrunāties kā pieauguši cilvēki. Sievietei nebūtu jābaidās, ka vīrietis pārpratīs, apvainosies vai aizies. Viņai primāri jādomā par savu labsajūtu, un, kad viņa pati zina, kā to dabūt gatavu, viņa var stāstīt savam vīrietim ar cieņpilnu attieksmi: “Gribu, lai mūsu attiecības ir kvalitatīvākas, gribu ar tevi piedzīvot visu sajūtu spektru!” Cilvēki, kuri nāk konsultēties, ir drosmīgi. Runa nav tikai par seksu, orgasma sasniegšanu, bet arī par savas seksualitātes izpētīšanu, pieņemšanu, attīstību.

Vai tev ir bērni?

Jā, meitai ir 20, puikam 13 gadi.

Tu ar viņiem vari runāt par seksualitāti?

Ar puiku – sarežģīti, pusaudža vecumā šādas tēmas nepieņem.

Jo vairāk – no mammas.

Jā, to uztver saasināti. Mums ir vienošanās – ja ir jautājumi, vari droši vērsties pie manis, kaut vai rakstiski, ja tā vieglāk. Mūsmājās nekad nav bijis aizspriedumu ne pret kailumu, ne jūtu izrādīšanu. Tad arī bērns saprot, ka seksualitāte ir normāla parādība un no tās nav jākautrējas.

Kādā ziņā – par kailumu? Pa māju var staigāt, kā grib?

Jā! Protams, netiek uzspiests, ka jādara tieši tā. Bet, ja viņš ir pamanījis mani no guļamistabas nākam uz dušu, es momentāni nerauju sev virsū apģērba gabalu. Tāpat arī viņš. Kopīgi peldamies kaili, mums tas šķiet normāli. Dēls nekautrējas ne no sava, ne mana ķermeņa, viņam tā ir norma. Gribu ticēt, ka tas ir veselīgs ceļš uz seksualitāti. Kad augu, arī mani vecāki līdzīgā veidā parādīja, ka ķermenis ir dabisks un savā vidē vari justies brīvs.

Nebaidies, ka tavu grāmatu klasesbiedri puikam bāzīs zem deguna: “Paskaties, ko uzrakstīja tava mamma...”?

Tā viņi dara, jā. Bet šī paaudze aug veselīgāka, viņiem tas nešķiet nekas nosodāms, drīzāk sasniegums. Viņi prasa: “Edvarda mamma, jūs sarakstījāt grāmatu? Par ko tā ir?” Interesējas. 

Meita droši vien izlauzusies cauri saviem pieredzes džungļiem. Tev kā mammai tas bija sarežģīti?

Kad biju pusaudze, bija ārkārtīgi stingri noteikumi, kādai man jābūt, kas no manis tiek prasīts. Bieži šķita, ka neatbilstu tam, ko vecāki sagaida. Jau tad nolēmu – ja man būs bērni, audzināšu viņus citādāk, mums būs diezgan liela demokrātija, primāri būšu viņu draugs. Protams, nezaudējot vecāku lomu. Manuprāt, tas ir izdevies ļoti labi. Paulas pusaudzes gados mums bija ļoti viegli sarunāties, arī grūtajos posmos. Biju pirmā, kam viņa jautāja padomu, jo zināja, ka nenosodīšu un nesodīšu, drīzāk centīšos atbalstīt, kā vien pratīšu.

Spilgti un detalizēti esi aprakstījusi galveno varoni Salliju – šajā tēlā ir daļa tevis, vai arī tā ir tava ideālā meitene?

Sallijas tēls ir dažādu sieviešu sintēze, iespējams, tāpēc viņa iznākusi tik daudzšķautņaina. No manis viņā ir piedzīvojumu gars, vēlme izmēģināt kaut ko jaunu, ļauties notikumiem. Es aicinu visas sievietes bišķiņ atlaist kontroli un ļauties notikumiem. Piedzīvot sevi pat tad, ja ir bail.

Grāmatā ir arī par mīlestību. Nereti mīlestības jēdziens tiek atdalīts no seksa piedzīvojuma.

Mīlestība un iekāre, manuprāt, nav viens un tas pats. Mīlestība sniedz drošību, sajūtu, ka esi līdzvērtīgs, vari uzticēties. Iekāre ir uz visu jauno; tā ir arī vēlme izzināt. Reizēm attiecībās veidojas nesaprašanās, jo cilvēku, kuru mīli, var arī neiekārot. Tu vari ar viņu būt kopā tāpēc, ka tev ir ērti un droši, jums ir kopīgi bērni. Iekāre var palīdzēt ieraudzīt šo cilvēku citā gaismā un lomā. Tieši tāpēc piedzīvojuma faktors attiecībās ir ļoti svarīgs. Meklēt iespējas vienam otru pārsteigt, brīnīties – iekāre nāk tam līdzi.

 Tad seno iekāri varam atmodināt?

Noteikti! Tam nav jābūt nekam ārkārtējam. Es nerunāju par dārgām lietām vai ekstraordinārām praksēm, bet tiešām sīkumiem. Man patīk ieteikt sievietēm, lai viņas vīru darbā pārsteidz ar kādu erotisku fotogrāfiju telefonā. Skan klišejiski, bet vienmēr nostrādā.

Viņš visu dienu par to domās...

Tieši tā. Un tad ir liela iespēja, ka vakarā būs kāds jauks pārsteigums, kopīgs notikums.

Ja viņa tā iepriekš nav darījusi, viņš var nodomāt, ka sieva sajaukusi numurus...

Viņš noteikti būs pārsteigts – vēl jo vairāk, ja nekad iepriekš tā nav darīts. Var arī ielikt otram kabatā kādu zīmīti vai kaut kur kopā aizbraukt. Īpaši Covid laikā – nepalikt mājās, bet doties dabā izstaigāties. Nav labāka veida, kā veidot sarunu starp partneriem, kā pastaigas. Citādāk raisās domas, iegūsti tādu brīvību! To klientiem vienmēr iesaku.

Vai tavā dzīvē vēl ir bohēma?

Tā ir viena no manas personības šķautnēm. Bez tās neesmu apmierināta ar dzīvi. Tagad mana bohēma ir vairāk nobriedusi.

Tā nerauj nost jumtu, bet ir garšīga, dziļa?

Ļoti precīzi. Mani vairs neinteresē fiksie varianti, svarīgs ir process, priekšspēle, tuvība, lai cilvēks man tiešām patīk. Savā ziņā esmu ideāliste, un nereti ar to ir grūtības, jo skaidrs, ka viens cilvēks nevar apmierināt visas vajadzības. Tad resursi jāmeklē sevī. Manā dzīvē šobrīd ir ļoti interesants laiks, sajūta – ko vēl es varētu izdarīt, lai būtu šī wow sajūta. Esmu izvirzījusi sev uzdevumu – meklēt prieku arī mazajās lietās, dabā, ar tuviem cilvēkiem.