Ko pandēmija dara ar pusaudžu prātiem. Psihologi: "Neļaujiet, lai bērni mājās dzīvo kā viesnīcā"

Pusaudža laiks ir grūts gan vecākiem, gan skolotājiem, un jaunietim arī pašam ar sevi nav viegli, uzskata psiholoģijas doktore, psiholoģe konsultante, Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore Airisa Šteinberga. Hormonu maiņas jaunieti rausta uz visām pusēm, ar vienu kāju viņš vēl ir bērnībā, ar otru – pieaugušo pasaulē, un pat vecāki īsti nezina, kā izturēties, līdz ar to bieži vien sašķobās svarīgākās attiecības jaunieša dzīvē.

Labi, ja pusaudzis pieaugušos ģimenes locekļus spēj uztvert kā drošu kuģi, uz kura paglābties, taču, ja vecāki paši jūt trauksmi, spriedzi, bailes un nedrošību par nākotni, tad resursu, lai palīdzētu, viņiem nav. Kā jebkura ārkārtas situācija arī šī pandēmija kā ar lukturīti ir izgaismojusi augoņus, kas sabiedrības miesā bijuši vienmēr, un, protams, radījusi arī kādus jaunus. Psihologs un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs atzīst: “Pirms pandēmijas kādi klīniski traucējumi bija vienam pusaudzim no desmit, tagad tādi varētu būt vienam no sešiem, bet grūtības – jau katram ceturtajam.

Gadžeti nepalīdz

Jādomā, ka vissmagāk cieš tie, kuriem jau iepriekš bijuši kādi sarežģījumi, teiksim, ne visai labvēlīgi apstākļi ģimenē. Bērnu psihiatre feisbukā raksta: “Mīlestības katastrofāli trūkst visos līmeņos, ne tikai ģimenēs. Pusaudži nemīlestību izlīdzsvaro ar socializēšanos, treniņiem, hobijiem, savu komūnu, skolu, kādu ieinteresētu citu pieaugušo. Tagad… izdzīvo tie, kuriem ir tās stiprās ģimenes. Bet ne tuvu visiem nav.”

Problēmas vecāku komunikācijā ar pusaudžiem ir pamanījusi arī psiholoģe Airisa Šteinberga – bieži vien sarunas grozās tikai par mācībām. Par formālām lietām sazināties ir vieglāk, tīnis ir spiests atbildēt, kādas atzīmes nopelnījis, bet uz visu pārējo, kas skar viņa emocijas, pašsajūtu, attiecības ar draugiem, citas nodarbes, ja arī vecāki izrāda interesi, atbildes parasti ir strupas un beidzas ar strauju durvju aizvēršanu un attieksmi – liec mani mierā! Vecāki baidās kļūt pārlieku kaitinoši, lai jaunietis nenovērstos un jau tā trauslais kontakts nezustu pavisam. “Visbiežāk vecākiem trūkst pacietības izdomāt jaunus veidus, kā pusaudzi uzrunāt, un nesaprašanās plaisa aug arvien lielāka,” uzskata psiholoģe. Jaunietim vēl ir ļoti paveicies, ja viņam mājās ir sava privātā telpa, kas nav jādala ar mazāko brāli, māsu vai kādu no vecvecākiem. Nelielā dzīvoklītī visi tā iemītnieki ir situācijas ķīlnieki un attiecības piedeg jo dienas, jo vairāk.  

Tas, ka jauniešus tik ļoti nelabvēlīgi ietekmēs attālinātās mācības, bija pārsteigums speciālistiem visā pasaulē. Viņi taču vienmēr ir bijuši nešķirami no saviem gadžetiem, pat blakus sēžot, ar vienaudžiem sarakstījušies telefonos. Kādas viņiem problēmas?! Psihologi spriež – lai attālinātās mācības noritētu veiksmīgi, nepieciešama ļoti laba pašorganizēšanās. Ne velti izglītība balstīta milzīgā skolu sistēmā, jo bērni un jaunieši paši nespēj tikt galā ar šo uzdevumu. Pusaudžiem nav tik stipru motivācijas spēju.

“Arvien vairāk psihologu redzeslokā parādās pusaudži un bērni, kuriem iepriekš grūtību nav bijis,” stāsta Nils Konstantinovs. “Jaunie pacienti ir ģimnāzijas bērni, kuri iepriekš ir mācījušies uz 8 un 9, nodarbojušies ar sportu. Pirmajam pandēmijas vilnim viņi izgāja cauri visai viegli, bet otrajā, līdz ar decembri, sākās milzīgs iekritiens, viņi vairs netiek galā ar mācībām. Skaidrs, ka tas ir šoks gan vecākiem, gan viņiem pašiem.”

Ar tām ģimenēm, kuras ir pašvaldību sociālo dienestu redzeslokā, strādā pusaudžu atbalsta personāls. Kāds speciālists, kurš sensitīvo jautājumu dēļ vēlējās palikt anonīms, stāsta par meiteni, kas nonākusi smagā mentālas krīzes situācijā, ir tuvu sabrukumam, jo pirmoreiz mūžā liecībā saņems nesekmīgu atzīmi, lai gan vienmēr bijusi teicamniece. Meitene nevarot izpildīt sporta skolotājas prasību nofilmēt to, kā viņa vingro, jo esot bail no kameras. Viņai šķiet, ka skolotāja par iesūtīto materiālu ņirgāsies, savukārt pedagoģe nav gatava pieņemt, ka meitenei tā ir pārlieku sarežģīta iešana ārpus komforta zonas.

“Jaunākajos pētījumos ir atklājušās dažas negaidītas lietas. Smadzeņu uzņēmumi reālajā laikā demonstrē interesantu ainu – kad runājam ar kādu cilvēku klātienē, smadzenēs darbojas noteikti reģioni, taču tie nav aktīvi, komunicējot caur datora ekrānu,” skaidro Nils Konstantinovs. “Visdrīzāk smadzenes ir būvētas tā, ka sazināmies caur acu kontaktu, bet datorā tas īsti nav iespējams. Viens no iemesliem – kamera atrodas augstāk par ekrānu, otrs – smadzenes to nereģistrē kā acu kontaktu. Līdz ar to jūtam lielu slodzi, smadzenes izmisīgi mēģina komunicēt, īsti nesaņem atbildi, tāpēc arī nogurstam ātrāk.

Tie reģioni, kuriem pusaudžu smadzenēs vajadzētu attīstīties, nevar nobriest, jo vienkārši neaktivizējas. Var novērot, ka arvien mazāk jauniešu komunicē sociālajos tīklos. Protams, pusaudži daudz laika pavada telefonos, tā bijis vienmēr un ir joprojām, bet viņi arvien mazāk sazinās ar draugiem, attiecības sāk attālināties. Domāju, viņiem ir svarīgi tikai sēdēt blakus, kaut katram savā telefonā, bet kopā, lai veidotos vajadzīgā pieredze.”

Viņi pārkāpj noteikumus, piedzeras

Lielā mērā jauno cilvēku smadzeņu attīstība notiek caur socializēšanos, viņiem jāiet ārā no mājām, lai pilnvērtīgi pieaugtu – atbilstoši savam vecuma posmam. Tā kā jaunietim dažu gadu laikā ir jāveic milzīgas pārmaiņas, lai izkūņotos par pilnvērtīgu pieaugušo, tad vesels gads ar deformētiem spēles noteikumiem ir ievērojams robs viņu attīstībā.

“Pusaudzība ir arī rituālu laiks,” atzīst Nils Konstantinovs. Mēs nekad neatdosim jauniešiem nenotikušos izlaidumus ar dejām līdz rītam skolas aktu zālē, klīšanu pa klusiem, tumšiem gaiteņiem – atvadīšanos no vietas, kura bija otra svarīgākā divpadsmit gadus viņu dzīvē, tur veidojās viņu draudzības, iemīlēšanās, profesionālās aizraušanās, tika noskatītas autoritātes. Tāpat neatdosim nenotikušus žetonu vakarus un normālas dzimšanas dienas ballītes.

Epidemiologi pārmet, ka jaunieši neklausa – viņi pulcējas un, iespējams, ir lielākie vīrusa pārnēsātāji, jo paši bieži vien to izslimo bez simptomiem. Psihologi novērojuši – tie, kuri braši turējās pie mājsēdes pirmā viļņa laikā, nu ir sākuši iet ārā.

“Acīmredzot bioloģija dara savu,” uzskata Nils Konstantinovs. Bet, ja reiz tā, tad nekādas piespiedu izolācijas nav, un no kā gan viņi cieš? Izrādās, viss nav tik vienkārši. Pandēmijas laikā izlaušanās no četrām sienām, kur jāpavada oficiālais laiks, ir drīzāk kā neatļautā augļa ātra aprīšana – nelegālās ballītēs tiek kārtīgi sadzerts un lietotas narkotikas, tad atpakaļ mājās, cietumā. Tur ir mācību stundas ekrānā, nekontakts ar skolotājiem un vecākiem, gulta, no kuras grūti izvilkties. Pēc nedēļas – atkal kārtējā noraušanās. Daži puiši psihologam atzīst, ka ceļš pie dīlera esot vienīgais maršruts ārpus mājām.

Maratons bez kustībām

Pasaules Veselības organizācija jau pirms pandēmijas sāka zvanīt trauksmes zvanus par to, ka, pēc viņu prognozēm, galvenais darba nespējas iemesls pēc gadiem desmit būs depresija. Pandēmija šo diagnozi ir trīskāršojusi. Viens no iemesliem, kas veicina apātiju un pēc tam jau arī depresiju, ir mazkustīgums.

Mācību stundas pie datora ekrāna ievelkas ļoti garas – ir grūti koncentrēties, saziņa klibo, pēc tam vēl jāpilda mājasdarbi, un saņemties, lai savā istabā kaut minūtes 15 pavingrotu vai izietu pastaigā svaigā gaisā, prasa mežonīgu spēku un apņēmību. Visbiežāk attālināto mācību maratons tiek nomainīts pret seriāla gargabalu. Pret šo mazkustīgumu iebilst gan ķermenis, gan smadzenes, iemigt ir gandrīz neiespējami, un visa diennakts pārvēršas par grūtu cīņu ar sevi. Par izdzīvošanu.

Psihiatri ziņo pat par tik klīniskiem gadījumiem, ka jaunietis nespēj piecelties, lai aizietu uz tualeti, un turpat pie datora apčurājas. Mainīgais hormonu fons pusaudzim liek pamīšus just gan pastiprinātu trauksmi, gan apātiju. Tas rada spriedzi, un viņi meklē aizmiršanos alkoholā un narkotikās. Grūti izprotams fenomens, ka pandēmijas laikā šīs vielas ir kļuvušas vieglāk pieejamas, dīleru kļuvis vairāk. Nils Sakss Konstantinovs no jauniešiem dzirdējis par dažādām inovācijām, piemēram, ka narkotikas uz mājām tiek piegādātas kā pica.

“Tas ir vieglākais veids, kā atslēgties no problēmām,” skaidro psiholoģe Airisa Šteinberga. “Nekas nedod tik ātru pozitīvu efektu kā ķīmiskas vielas. Turklāt tā ir atslēgšanās no realitātes, nav jādomā, cik ļoti neveicas mācībās vai attiecībās. Tie esam mēs, pieaugušie, kuri neesam viņiem parādījuši, ka ir iespējami arī citi veidi, kā mazināt spriedzi. Būtu jāspēj ieraudzīt, ar ko varam to aizvietot, ko pozitīvu jaunietim piedāvāt. To, protams, ir šausmīgi grūti izdarīt, kaut viena iemesla dēļ – neko pozitīvu vairs nespēj ieraudzīt arī daudzi pieaugušie.”

Pusaudzis vēro, kā vecāki tiek galā ar grūtībām. “Ja pēc spriedzes pilnas darba dienas pieaugušais izdzer pudeli vīna un atslēdzas, tad, visticamāk, arī jaunietis darīs līdzīgi,” ir pārliecināts Nils Konstantinovs. Par kādu visai ekstrēmu situāciju zina stāstīt sociālais darbinieks – vecāki ar savu pusaudzi kopā lietoja alkoholu, veselu mēnesi nespējot nokāpt no korķa, par to tika ziņots policijai un bāriņtiesai, iesaistīts narkologs.

Diemžēl bieži vien ģimene nav pusaudža atbalsta komanda, un lielai daļai jauniešu nav arī draugu, ar kuriem izrunāties. Tā nu sanāk, ka speciālists, kurš ierodas no sociālā dienesta, ir jaunieša vienīgā uzticības persona, kuram var atklāt, kā patiešām jūtas. Lai cik pārsteidzoši tas izklausītos, šādu vientuļu jauniešu ir visai daudz. Ja ir mentāli slikti, psihologi iesaka atrast pieaugušo, kuram var uzticēties. Tie var nebūt vecāki, bet kāds no skolotājiem vai varbūt labākā drauga mamma…

Sekss un vardarbība

Viena no svarīgākajām pusaudža dzīves līnijām ir romantisku attiecību veidošana, un zināmā mērā ar mājsēdi un izolāciju arī tā ir nogriezta. “Daudzi puiši ir nākuši uz terapiju ar satraukumu un bažām par savu seksualitāti,” atzīst Nils Konstantinovs. “Šajā brīdī tai būtu jāattīstās, bet to sarežģī tas, ka pusaudzim ir daudz mazāk privātās telpas. Tas neizbēgami audzē spriedzi un agresiju. Var redzēt, ka daļa pusaudžu problēmas mēģina risināt internetā, veidojot distancētus romānus ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm. Bet lielai daļai šīs pieredzes nebūs, un tas, visticamāk, atspoguļosies tajā, kā viņi attiecības veidos vēlāk, 18 un 19 gadu vecumā. Iespējams, šai jomā viņi jutīs daudz spēcīgāku trauksmi. Jau tagad redzam šādu tendenci – cilvēki biežāk attiecības aizstāj ar interneta sakariem vai pornogrāfiju.”

Pandēmijas laikā policijas un psihiatru redzeslokā nonāk arī tādi pusaudži, kuri bijuši vardarbīgi pret vecākiem. Sociālie darbinieki min gadījumu, kad puisis demolējis māju, bijis vardarbīgs pret mammu, nav laidis ārā, un par iemeslu tam kalpojis tikai tāds sīkums – bijusi aizķeršanās ar internetu. Mātei vienīgais glābiņš bijis zvanīt policijai. Pusaudzi nogādāja Bērnu slimnīcas psihiatrijas nodaļā, tur ārsti konstatēja, ka viņam nekas nekait, nodaļa pilna ar smagākas diagnozes jauniešiem, tādēļ zvanījuši mātei, lai brauc pakaļ. Viņa savukārt izmisumā zvanījusi sociālajam dienestam – esot bail ar agresīvo dēlu nakšņot zem viena jumta…

Psihiatrijas nodaļas ārste sociālajos tīklos rakstīja: “Jau pirmajā pēcatvaļinājuma darba nedēļā esmu stacionējusi trīs pusaudžus. Citkārt tie ir viens vai divi gada laikā. Vēlaties zināt, ko viņi dara? Nu, piemēram, kāds visu dienu guļ gultā, kāds griežas, kāds žņaudzas, kāds dedzina sevi, kāds trauksmes un panikas lēkmēs trīc visu dienu, un vienīgais, kur rod mierinājumu, ir zālīte. Kāds raud nonstopā, kāds pārdozē medikamentus. Cik vēl ir to, kuri vienkārši neredz vairs dzīvei jēgu un kuri jau gadu apātiski kaut kā aizvelk sevi no gultas līdz stundai datorā, uz virtuvi un atpakaļ.”

Roku un kāju graizīšanu ar dažādiem asiem priekšmetiem, ja vien neizklausītos pārlieku baisi, tiešām varētu saukt par tendenci. Tā pēdējos gados jaunieši ir raduši tikt galā ar emocijām, viņi saka – labāk lai sāp fiziski, nevis tās nenormālās emocionālās sāpes. Noskatās cits no cita, sūta bildes – kā fotogrāfisku ilustrāciju, noskaņu vieplīti emoji, kā viņi šodien jūtas, kas sadzijis un kas jauns uzplēsts. Šāds paškaitējums diemžēl ir solis tuvāk lielākajam vecāku biedam – pašnāvībai.

“Tāpēc būtu ļoti svarīgi jauniešiem nodot ziņu, ka vērība viņu problēmām tiks pievērsta ne tikai tad, kad viņi jau būs sākuši sevi graizīt vai mēģinājuši nobeigt, bet daudz agrāk, kad vēl nav kļuvis tik slikti,” uzskata Nils Konstantinovs. “Psihiatrijas nodaļās parasti nonāk tieši tādi jaunieši, kas bijuši bīstami tuvu šai līnijai, taču slimnīcas nav viņiem labākās vietas. Diemžēl Latvijā nav terapijas vietu, kur šādiem pusaudžiem uzturēties un atveseļoties. Tieši šobrīd, kad psihiatrijas nodaļas ir pārpildītas, mēs par šo resursu trūkumu pārliecināmies visvairāk.”

Pieaugušie saprot, ka pēc kāda laika šīs šausmas beigsies, bet pusaudži savā domāšanā ir sprinteri, tāpēc viņiem šķiet, ka tas ir uz mūžu. Par pašnāvībām terapeitu kabinetos pusaudži runājuši vienmēr, bet nekad tik daudz kā pagājušā gada laikā. Nils Konstantinovs saka – vienu pusaudzi no šī soļa atturēja domas par kaķi, otru – tikko ieliktas zobu breketes, trešo – doma, ka vismaz skola neilgs mūžīgi…

Konstantinovs pēc izglītības ir arī teologs. Viņš kā aktīvs Twitter lietotājs seko jauniešu sarakstei – tajā tiekot spriests gan par dzīves jēgu, gan reliģiskām tēmām. Taču teikt, ka pandēmijas laikā jaunieši meklētu patvērumu reliģiskās kopienās vai sektās, viņš nevarot. Drīzāk tendence esot tāda, ka pusaudzis dara pretēji ģimenei – ja tā ir gājusi baznīcā, viņš nebūs pielaužams to apmeklēt, ja ģimene nav kristieši, tad pusaudzis labprāt meklēs ceļu uz baznīcu. Draudze tāpat kā sporta klubs, skautu organizācija vai folkloras kopa varētu būt atbalstošs mehānisms jaunieša dzīvē, kas ļautu pārvarēt ne vienu krīzi vien.

Dancis ap motivāciju

“Diemžēl daudzas no šodienas pusaudžu problēmām radījis tas, ka pirms gadiem trim četriem vecāki viņus ir atstājuši Latvijā, lai mācās, un paši aizbraukuši peļņā uz ārzemēm,” uzskata psiholoģe Airisa Šteinberga. Palikuši vecvecāku vai attālu radinieku uzmanīti, viņi dzīvo, kā paši prot. Daudzi nonākuši klasēs, kas paredzētas bērniem ar kodiem – ar problēmām mācībās vai uzvedībā. “Skaidrs, bagātie arī raud, bet nabagie – gaužāk,” ir pārliecināts Nils Konstantinovs. Šie bērni pandēmijas laikā ciešot visvairāk, un viņi jutīs vissmagākās sekas ilgtermiņā.

Lai gan tas, ka sociālo dienestu redzeslokā ir vienīgi ģimenes, kurās vecāki nodzer bērnu pabalstus, esot mīts. Dažādu veidu vardarbība tiek konstatēta (un labi, ja tā) arī ļoti pārtikušās, no malas šķietami nevainojamās ģimenēs. “Vecāki vienkārši netiek galā ar saviem bērniem,” secina pusaudžu atbalsta speciālists. Tagad ir pieejami valsts apmaksāti psihoterapijas seansi ģimenēm, un viņš aicina tiem pieteikties.

Grūtības piemeklē ikvienu, un nav jākaunas lūgt palīdzību. Ir vērts pieteikties desmit bezmaksas terapijas stundām, jo skaidrs, ka tam tērēt vairākus tūkstošus gadā var atļauties reti kura ģimene. “Esmu pārliecinājies, ka pārtikušie spēj palīdzēt pat ļoti problemātiskam bērnam, noalgojot speciālistus un izvēloties piemērotākās terapijas, bet ģimenē, kurai tādas rocības nav, citkārt sāk grimt pat ļoti labi bērni,” saka Konstantinovs.

To, ka vecāki ir noguruši cīnīties ar bērnu skolas lietām, apliecina tas, ka tiešsaistes nodarbībās, kuras skolēniem un viņu vecākiem organizēja Rīgas Tehniskās universitātes pedagogi, aina bija viena un tā pati – vecāki pie ekrāniem atstāja bērnus, paši dodoties savās darīšanās. Un tie nebija lielie pusaudži, bet pamatskolas bērni.

Protams, tie skolēni, kuri kā labie piemēri nonāk televīzijā, ir kā ķirsītis uz kūkas – ar noteiktām personības īpašībām un motivāciju. Tādi jaunieši gan laikus izpildīs mājasdarbus, gan attālināti apgūs ģitārspēli, mācīsies korejiešu valodu, apmeklēs vokālās nodarbības un pašaizsardzības kursus, dosies garās pastaigās, kuru laikā rakstīs dzeju… “Tādas motivācijas spējas piemīt pat ne katram pieaugušajam. Lielākoties mums ir jāpiespiežas, lai aizbrauktu uz darbu, un reizēm – lai kaut māju sakārtotu,” nosmej Nils Konstantinovs.

Pozitīvu tendenci daļā jauniešu ir saskatījuši arī sociālie darbinieki – esot tādi, kas uz skolu nav gājuši pat divus gadus, bet, sākoties attālinātajām mācībām, saņēmušies. “Protams, ja 17 gadu vecumā apmeklē septīto klasi, tad tevi par idiotu uzskata gan skolotāji, gan klasesbiedri. Beidzot viņi var justies daudzmaz komfortabli un savus dzīves parādus nokārtot,” atzīst psihologs.

Atbildes tik vienkāršas

Ko darīt, lai jaunietim palīdzētu? Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs aicina pieaugušos vispirms parūpēties par sevi, jo tikai tad viņi būs resursiem bagāti, lai vēl kādu spētu atbalstīt. Jaunietis kā ar uzasinātiem sensoriem jūt bailes un spriedzi, kas valda mājās; vai par to ar viņu būtu jārunā? Psiholoģe Airisa Šteinberga iesaka runāties ne tikai par savām veiksmēm, bet arī par grūtībām – ne sūdzoties, drīzāk kā prasot padomu, viedokli: man šodien bija traka diena, bet kā domā tu… Vai pareizi darīju? “Prasme sarunāties jauniešiem ir jāmāca. Pandēmijas laikā esmu sajutusi, ka trūkst nepiespiestu ikdienišķu sarunu. Pieķēru sevi, ar kādu prieku, teiksim, apmeklēju ciema veikaliņu, tur aprunājoties ar pārdevēju par to, ka nāk pavasaris vai kur ir mani mīļie cepumiņi.”

Kā risināt pusaudžu krīzi pandēmijas laikā? To ir pētījuši arī Hārvarda Universitātes zinātnieki, un atziņa bijusi šokējoši vienkārša – vienu reizi dienā, visdrīzāk vakariņu laikā, apsēsties pie galda, lai kopā paēstu; pietiks ar minūtēm četrdesmit. Ēdiens mazina stresu, pusaudzis kļūst pielaidīgāks, un var veidoties tīri sakarīga saruna, silts kontakts. Bieži vien jaunietis atnāk uz virtuvi, lai piekrautu šķīvi, un ātri vien nolīstu atpakaļ ierakumos – savā istabā.

“Diemžēl labas attiecības neveidojas pašas no sevis. Un arī tad, ja jaunietis ir sevī noslēdzies, ir svarīgi, lai viņš saņemtu ziņu – es būšu tepat, ja gribēsi ar mani parunāt,” uzskata Airisa Šteinberga. “Pusaudži vēlas to darīt, tikai bieži vien nespēj, jo ir kauns, nezina, kā pateikt…”

Liela daļa jauniešu cieš – cits klusāk, cits skaļāk viņi iet cauri vīrusa uzliktajiem pārbaudījumiem. “Es varu palīdzēt tikai tad, kad pie manis vēršas, bet tad jau saskaros ar sekām. Jautājums varētu būt – kā tās nepiedzīvot? Kā paredzēt, kur plīsīs?” saka psiholoģe. “Esmu pārliecināta, ka vislabāk ar to var tikt galā skolotājs. Ja vien viņš netiktu raustīts nekonsekventās pārmaiņās. Skolotājs ir vienīgais, kurš bērniem var palīdzēt mērķtiecīgi, gudri, profesionāli, ieraudzīt situāciju. Ļoti labi, ja tāds atbalsta personāls skolā ir pieejams, bet lielākoties tā ir greznība. Zinu, ka pašvaldības ārpus Rīgas algo vienu speciālistu trim skolām, bet tad ir cita problēma – psihologi ātri izdeg, jo darbs nav viegls.”

Šteinberga uzskata: “Citreiz var palīdzēt praktiska darbošanās. Manuprāt, jauniešiem ļoti noderīga būtu tieši sajūtu (ne jūtu) terapija. Cik labi ir kaut ko pašam savām rokām izveidot, pazīmēt, pakrāsot, uzadīt, pagatavot... Vienveidība nomāc. Internets tikai šķiet pilns ar daudzām iespējām, bet tas darbina viena veida smadzeņu apgabalus. Tiklīdz padarām ko citu – jebkuru hobiju mājās –, sajūtas mainās uz labo pusi.

Taču jaunieši šīs iespējas izmanto maz. Mēs, pieaugušie, neesam iemācījuši, kā noķert kaifu āra nodarbēs. Bet to sapratīs tikai tad, kad pats būs aizgājis līdz skeitparkam vai vingrošanas rīkiem parkā. Nav jēgas mēģināt piespiest bērnu braukt ar skrituļdēli, ja viņu tas neinteresē, vajag atbalstīt tajā, kas viņam patīk. Domāju, jākoncentrējas uz to, kas ir, nevis uz to, kā nav. Laba motivācija pandēmijas laikā apgūt kaut ko jaunu būtu tad, ja vecāki vairāk atbalstītu savus jauniešus arī profesijas izvēlē.”

“Pusaudzim ļoti svarīgas ir ķermeniskās sajūtas,” atzīst Nils Sakss Konstantinovs. Šā iemesla dēļ terapijas stundās Pusaudžu resursu centrā līdztekus sarunām tiek ieviesti vingrojumi un pašmasāžas metodes, sniedzot papildu zināšanas, kā jaunietis var palīdzēt pats sev. Konstantinovs ar kolēģiem ir izveidojis arī pirmās psiholoģiskās palīdzības programmu, ir doma par Emo skolu no bērnudārza līdz 12. klasei, kurā bērni un pusaudži varētu apgūt zināšanas par mentālo veselību, lai viņi paši spētu rūpēties gan par savu fizisko, gan garīgo higiēnu un sarežģītās situācijās sev palīdzēt.

Ne reizi vien psihologi ir ieteikuši – neļaujiet, lai bērni mājās dzīvo kā viesnīcā. Tas nozīmē – ja esat pagatavojuši pusdienas, tad viņi pēc tam var nomazgāt traukus. Viņi ļoti labi spēj nomainīt gultasveļu, parūpēties par mājdzīvniekiem, iesaistīties dārza darbos un mājas sakopšanā. Skaidrs, ka paaugstinātas spriedzes apstākļos negribas liekus kašķus, bet jāsaprot, ka sīkie mājas darbi jaunietim var kalpot par veselīgu terapiju.

Vēl jo vairāk, ja to laikā var pārmīt kādu vārdu un izdzirdēt ko jaunu no sava īgnā, bēdīgā pusaudža... Varbūt viens solis noved pie nākamā un uzrodas, par ko kopīgi pasmieties vai kādam pušumam plāksteri uzlīmēt. Psiholoģiski sarežģītās situācijās, kad visi striķi trūkst, noder vienkārša dekorāciju nomaiņa. Iesēdieties mašīnā un dodieties apskatīt kādu stāvkrastu, ezeru, purvu… Ja būs vairāk saules un vēja, tad arī diena būs gaišāka.