Egons Dombrovskis par teātri, Minesotu un lauku mājām: "Viss tā dabiski salikās - piedzima mana meita"

Es tevi ilgi uzrunāju šai intervijai. Saņēmu atteikumu vairākas reizes, bet vienmēr tomēr piebildi: nu, varbūt pēc pāris mēnešiem...

Vispār brīnos, ka piekritu. Es kādreiz ļoti mīlēju skatīties Ginta Grūbes Vakara intervijas. Viņš vienmēr atrada interesantas personības. Tāpēc es reti sniedzu intervijas. Ir interesantāki cilvēki un labāki runātāji. Es pats joprojām atceros, piemēram, Grūbes sarunu ar Emiru Kusturicu.

Intervijas formāts prasa koncentrēšanos. Ar ko šajos nenoteiktības laikos nav viegli.

Es vispār ne tikai “šajos laikos” esmu ļoti izsijāts savās domās. Kad vēl vēstules ar roku rakstīja, vispirms uzrakstīja melnrakstu. Un tikai tad tapa vēstule tīrrakstā. Ar mani arī tā ir. Domas lido ātrāk, nekā roka spēj pierakstīt.

Tu atceries, kad un kam beidzamo reizi esi ar roku rakstījis vēstuli?

Nē, tas bijis pārāk sen. Man jau arī elektroniski nav tādas nepieciešamības. Bet dažreiz es pierakstu savas izjūtas. Agrāk pat pasakas rakstīju.

Bija jau kādreiz kam rakstīt. Draugiem uz armiju. Meitenēm rakstīju vēstules.

Man Rīgas dzīvoklī bija saimnieks, kas vāca visas recenzijas par mani, katru rakstu. Un tad viņš man tās atdeva, un es joprojām nespēju izmest. Tā milzīgā kaste stāv manā Liepājas dzīvoklī. Recenzijas, avīzes, man rakstītas vēstules. Mana publiskā pagātne. Kādreiz tā aizceļos uz manām lauku mājām. Un kādreiz es to arī atvēršu, dzerot kafiju un uzpīpējot.

Meitai tāda kaste pēc gadiem varētu būtu ļoti interesanta.

Zini, mans Rīgas vectēvs katru dienu pierakstīja laika prognozi. Un viņa laika pierakstu burtnīcas – kādas trīsdesmit – joprojām ir pie manis. Es tās neskatos, bet iznīcināt arī nevaru. Un tur tiešām ir tikai gaisa temperatūra, vēja virziens un ātrums, mitrums... Viņš bija daiļdārznieks, laikam bija vajadzīgi šādi pieraksti. Un nu tās stāv pie manis. Tāpat kā senās fotogrāfijas, par kurām pat nezinu, kas ir tajās redzamie cilvēki. Pie manis stāv manu mirušo vectēvu fotoarhīvi, arī mana tēva bildes. Rādu meitai, jo viņa jau savu opi nemaz nav redzējusi. Viņa par savu vectēvu uzskata mana tēva brāli, kura gan arī vairs nav.

Tu jūties saistīts ar savas dzimtas vīriešiem?

Kaut kas no tēva manī noteikti ir. Viņi bija pieci brāļi, trīs ir dzīvi. Un tās izdarības mums ir līdzīgas.

Piemēram?

Iekniebt meitenei dibenā, piemēram. Vai izteikt komplimentus. Droši vien to daudzi vīrieši dara, bet es to sevī jūtu kā pārmantotu vajadzību.

Bet raksturs gan man vairāk no mammas. Tās garastāvokļa maiņas. Un arī savā meitā to redzu. Priecīga, tik priecīga – un tad pēkšņi sēž sadugusi. Prasu, kas noticis: “Ai, nē, nekas...”

Vectēvs daiļdārznieks, tu saki... Tad jau skaidrs, kāpēc tev vajadzēja viensētu un zemi.

Kad deviņdesmitajos gados strādāju Jaunajā Rīgas teātrī, vectēva iespaidā sāku mācīties arī neklātienē daiļdārzniekos Bulduros. Pusgadu gan tur tikai pamācījos. Mani tur neuztvēra nopietni. Tieši tad rādīja seriālu Dzīvoklis, un es cilvēkiem ļoti asociējos ar personāžu, ko tur spēlēju. Tolaik mani tāpēc vispār neviens nopietni neuztvēra. Bet Bulduru skolā vēl tagad mani papīri droši vien stāv, tāpat kā Jaunā Rīgas teātra rakstītā rekomendācija, lai taču mani tur uzņem. 

Man šķiet, ka Latvijā ir divi aktieri, kuri patīk “visiem”. Andris Keišs un tu.

Nu tiešām?

Tiešām, tiešām. Jums tagad ir lielisks kopdarbs – Matīsa Kažas filmizrādē Kino un mēs. Vai taisnība, ka tu gribēji Cilinska lomu, kas tika Keišam?

Dauzījāmies taču mēs tur. Un Keišam Cilinska loma ļoti labi sanāk. Tā, ka tiešām ļoti, ļoti labi! Mīmika, skatiens. Un Keišs tomēr ir stalts augumā – kā īstam vīrietim jābūt. Kā man kādreiz aktrises teikušas: “Kas tad tu par aktieri, tāds maziņš...”

Kura bija tā jaukā sieviete?

Nu, bija, bija...

Filmā Kino un mēs mums ir tāda nepārtraukta sacensība un skandāli ar Keišu. Un tas kaut kā ievelkas mazliet dzīves sarunās pa jokam līdzi. Keišs ir lielisks. Spēcīga personība. Viņu novaldīt man kā aktierim patiesībā ir ļoti grūti.

Jums abiem ir laba humora izjūta un tāds cilvēcisks siltums. Par aktieriskajām kvalitātēm jau nemaz nerunājot.

(Klusē.)

Es par humora izjūtu.

Man ir tiešāka. Viņam humors ir ar zemūdens akmeņiem, gudrāks. Viņš jau mums tomēr intelektuālajā teātrī strādā.

Un tu neesi intelektuāls?

Nē.

Kāds tad tu esi?

Nav ne jausmas. Kā aktierus vispār var iedalīt, nezinu.

Man tagad lauku mājās strādā labs amatnieks. Ļoti labs! Es varu izjaukt, salauzt un pēc tam visu samēzt, satīrīt. Bet līdz izveidošanai vēl neesmu nonācis. Taču esmu procesā uz to. Mans tēvs ar koku ņēmās. Greba no koka sejas. Līmēja bildes no koka finierīšiem. Manā bērnībā Rīgas dzīvoklī Revolūcijas ielā, tagadējā Matīsa ielā, pie kamīna abi to darījām. Ar kaltu un āmuru.

Lūk, un tagad rudenī un ziemā, dzīvojot laukos, tumšajos vakaros man arī gribas ko tādu praktisku padarīt. Vasarā citādāk, visu laiku darbs un svaigs gaiss. Jā, bet ziemā gribas savu darbnīcu un ar koku padarboties.

Kāds bija jautājums?

Par intelektuāliem aktieriem runājām.

Es sevi pie tādiem nepieskaitu. Man vispār intuīcija vairāk nekā prāts darbojas. Cilvēks es esmu, teiksim tā.

Tu biji brīnišķīgs izrādē Ziloņcilvēks.

Jo tā bija brīnišķīga izrāde. Tieši Ziloņcilvēkā man pirmo reizi radās ļoti liela cieņa pret lomu. Pret to personāžu, ko atveidoju. Jo Ziloņcilvēks – Džons Meriks – bija reāla persona. Un nevis tikai fiziski nelaimīgs, bet arī vienlaikus laimīgs un talantīgs cilvēks. Mēģinājumu procesā es sāku šo cilvēku cienīt. To, kā viņš ir dzīvojis. Līdz šim brīdim viņa skelets ir redzams Londonas Karaliskās slimnīcas muzejā. Mēģinājumu procesā mēs skatījāmies dokumentālās filmas par viņu. Mūsdienu ziloņcilvēks – augumā ap divi metri, arī slims ar šo pašu slimību – apstājas pie Merika skeleta, ilgi uz to skatās un raud. Mani tiešām ļoti aizkustināja šis stāsts.

Un par to tu saņēmi savu otro Spēlmaņu nakts balvu kā gada aktieris 2016. gadā. Pirmā bija par Voiņicka lomu izrādē Tēvocis Vaņa.

Tēvocis Vaņa bija 2007. gadā. Atceros, jo mans tēvs togad nomira.

Viņš paspēja piedzīvot, kā saņem balvu?

Nē.

Būtu priecājies?

Viņš bija diezgan nervozs. Kad kreņķējās, ņēma cigareti un smēķēja. Viņš maz mani uz skatuves redzējis. Jo sēdēja zālē, nervozēja par mani un nevarēja to cēlienu nosēdēt, gribēja pīpēt. Tā ka es nezinu, vai viņam būtu svarīgas šīs balvas.

Un tev pašam?

Kad saņēmu balvu par Vaņu, man vairāk gribējās, lai balvu dabū izrāde. Tas man šķita svarīgāk par manu balvu. Tā bija tik skaista un spēcīga izrāde, bet balvu nesaņēma. Un par to man bija žēl.

Bet šogad es pirmo reizi pa visiem šiem gadiem beidzot piedalījos gada labākajā izrādē – Šekspīrā. Pirmo reizi!

Ar gadiem jau tās balvas vairs nešķiet tik svarīgas. Un tomēr tas ir apliecinājums, ka tavu darbu novērtē. Veselīgā formā atzinība ir kaut kas ļoti labs. O, tad jau es varu teātrī pastrādāt vēl pāris gadus! Jo ar teātri, manuprāt, tomēr ir līdzīgi kā ar sportu. Cik ilgi vari cīnīties par “pirmajām vietām”. Un katram tas laiks ir atšķirīgs. Cik ilgi tu spēj dot vēstījumu. Man jau teātrī ir svarīgi strādāt kopā ar cilvēkiem, kas man sagādā prieku un baudu un kuriem es varu dot to pašu pretī. Ja ir labs režisors un loma, mēs kopā varam radīt vēstījumu. Ziloņcilvēks man bija liels vēstījums. Ka man ir iespēja padalīties ar tāda cilvēka stāstu.

Aktieri parasti negrib atklāt, kas ir viņu mīļākais režisors.

Nē, man tā nav. Man ir vairāki tādi režisori. Esmu ar Džilindžeru gājis cauri veiksmēm un arī neveiksmēm. Rolands Atkočūns man ir pavēris lielāku to logu, pa kuru uz pasauli skatīties. Ar Lauru Grozu bija ārkārtīgi interesanti strādāt un brīnīties, kā tik jaunā vecumā var iestudēt tādas mega lielas izrādes. Laura cilā ļoti dziļas tēmas. Nu, un tagad man bija pirmā tikšanās ar Viesturu Meikšānu – Dēmōnā. Par to arī prieks. Sešas Dēmōna izrādes tomēr paspējām nospēlēt. Un brīnišķīgs režisors ir jaunais Matīss Kaža. Tik jauns un jau tik izglītots un gudrs, tur tāds profesionālisms un naivisms savijas brīnišķīgā kombinācijā. Ņujorkas skola, tur kuru katru neuzņem!

Teātris ir svarīgākais tavā dzīvē?

Vienu brīdi tas bija ļoti, ļoti svarīgs. Ļoti. Es pats sev varu pielikt to birku klāt, ka teātris ir mans darbs, mana profesija. Un ka mans darbs ir arī mans hobijs. Bet, kad es no 28 izrādēm piedalījos 23, sāku nogurt. Pa sešām lielām lomām sezonā – tas nogurdina, izsūc. Un tad ir jāmeklē cits hobijs. Kurā var arī atpūsties. Jo tādā intensitātē bez izdegšanas nevar.

Un viss tā dabiski salikās. Piedzima mana meita. Vēl tajā skrējienā. Ģimene Rīgā, es Liepājā. Bet pēc diviem gadiem tādā režīmā sapratu, ka daudz par maz redzu savu bērnu. Ka man vajag ar viņu kopā būt biežāk. Un es sāku no kaut kādām lomām teātrī arī atteikties. Plus mani tomēr arī interesē piedalīties labās filmās, seriālos, raidlugās. Bet bija laiks, kad man režisori tā arī teica: “Tevi jau nevar dabūt, tu visu laiku esi teātrī.” Un es sāku izvēlēties. Atļāvu sev arī paņemt atelpas brīžus. Tagad saprotu, ka ar trim iestudējumiem Liepājā man teātra pilnīgi pietiek.

Bet tie attālumi tev ir lieli – Liepāja–Rīga un nu vēl arī Pļaviņas.

Pierod. Es jau 15 gadus tā vizinos. Bet nu tagad ar lauku māju Pļaviņās tiešām arī 360 kilometru attālums pēdējos sešus gadus pievienojies.

Kā šis īpašums pie tevis nonāca?

Mans brālēns to īpašumu nopirka sev. Bet kaut kā viņam bija tik daudz darba, ka pie tās mājas tā arī nepieķērās. Savukārt es jau ilgāku laiku meklēju viensētu. Nevis uzbūvēt jaunu, bet tieši atjaunot. Viņam tā māja bija, un man tā vieta iepatikās. Un tai pusei arī ir nozīme – tas ir mans bērnības ceļš. Mana tēva dzimta nāk no Daugavpils puses. Skolā mācījos Rīgā, bet brīvlaikos, vasarās mūs, bērnus, sasēdināja mašīnā un aizveda uz laukiem pie vecmammas. Tieši gar to Daugavas pusi, kur Pļaviņas. Es tagad vispār esmu laimīgs cilvēks – man ir gan jūra, gan Daugava.

Tev ir 48 gadi, tavai meitai ir astoņi.

Esmu “vecs tētis”. Acīmredzot viņa gaidīja mani. Es viņu arī ļoti gaidīju.

Nu, tā sanāca. Bija laiks, kad es daudz dzēru. Un sapratu, ka tāds nevar būt labs tēvs.

Tev tiešām pietika prāta to saprast?

Jā. Tāds tēvs, kāds es tolaik biju, bērnam nav vajadzīgs. Tad tā briesmīgā dzeršana pārgāja. Pēc tam biju aizņemts teātrī. Un tad viņa pieteicās. Un tagad es esmu ārkārtīgi laimīgs. Ārkārtīgi. Kāda man ir meita!

Un ne jau sevis dēļ es to viensētu iegādājos. Vairāk pat bērnam. Gribēju, lai ir vieta, kur mans bērns saplūst ar dabu. Lai redz zemes darbus. Un lai nav ar skatienu telefonā – vismaz vasarās tas izdodas. Ziemā sliktāk.Tagad jau gan ne tikai bērni, arī pieaugušie dzīvo telefonos. Nu, tad tur ir kas cits: svaigs gaiss, Daugava, zāle, ērces, čūskas, brieži, zaķi. Un tieši tur mēs pavasara kovidā kopā beidzām 1. klasi. Tā ka es arī esmu mācījies attālināti.

Nervi tur?

Jā. Kad piedzima Helma, es mācījos pacietību. Jo es esmu ļoti nepacietīgs cilvēks. Man visu vajag uzreiz. Divus mēnešus iestudē izrādi – un ir rezultāts. Bet ilgtermiņa procesus man sarežģīti izturēt. Lūk, un, kad piedzima Helma, es to sāku mācīties, un man arī sāka izdoties būt pacietīgam. Lai gan es vienmēr esmu centies nepacelt balsi. Neuzsprāgt. Pacelt roku – neiedomājami. Man šausmīgi nepatīk skandāli. Bet radoši strīdi gan man patīk.

Kā tev izdevās beigt dzert? Ja drīkst jautāt.

Jā, drīkst. Mēs ar Jāni Reini, lai viņam vieglas smiltis, Dailes teātrī kopā strādājām. Mums kaut kā ātri un viegli radās draudzība, viņš bija arī vedējtēvs manās kāzās. To, ka jāiet ārstēties, izdomāja viņš. Un tad viņš mani kā tādu izlūku iesūtīja Minesotas programmā, bet pats neiegāja.

Kad tas bija?

Pirms 15 gadiem. Un tā es beidzu to drausmīgo dzeršanu.

Redz, Minesotas programma izdara labu – parāda ceļu. Dod to iespēju skaidrā un skaidri ieraudzīt, ka ir divi ceļi. Ka vari iet to ierasto, un tad arī dzīve piegādās to pašu, ko līdz šim. Bet vari iet to otru ceļu – skaidrā. Un tad jau tikai pašam sev jāatbild: vai gribi dzīvot tā, kā dzīvoji, vai tomēr citādāk.

Jānis Reinis vairs nav starp dzīvajiem. Bet tu esi.

Man četru draugu vairs nav. Vigo Roga, Andris Makovskis, Aivis Piliņš un Jānis Reinis. Un viss ir tā dēļ.

Bet tagad man ir arī ļoti laba motivācija – meita.

Tava mīļākā filma ir Gredzenu pavēlnieks. Tas ļoti daudz ko par tevi pastāsta. Par vēlmi aizlidot pasakā un ilgām pēc tādas... dēku vizmas.

Es daudz ko nemaz necenšos noformulēt vārdos.

Tu esi priecīgs vai skumjš cilvēks?

Nu... Paskaties man acīs.

Priecīgas. Šobrīd priecīgas.

Jo ir jau jābūt priecīgam. Bet, ja ir skumji, ir arī jāskumst. Tikai sāpināt citus nevajag, tas galvenais. Nolien maliņā, nogaudojies kā suns un izlien ārā vienīgi tad, kad atkal ir labi. (Klusē.)

Tu tagad gaidi nākamo jautājumu?

Nē, es iepeldēju tajā ainā ar suni, kurš aiziet mežā un nosalst. Un kaut kā par nāvi iedomājos. Redz, man ir trīs dzīvesvietas. Un es ļoti, ļoti negribētu nomirt kaut kur svešā zemē. Jo te, Latvijā, man katrs kvadrātmetrs šķiet tāds savs. Krievijā vai Amerikā it kā debesis tādas pašas un arī saule spīd, bet ļoti negribētos tur beigties.

Liepāja mani ir ļoti labi pieņēmusi. Un arī Pļaviņām es jau jūtos piederīgs. Nu, un Rīgai jau kopš bērnības. Katra no šīm vietām man nodrošina ko citu, ko tobrīd vajag. Vai cilvēkus, vai savu celli, vai lauku gaisu.

Minesotas programmā bija fantastiska ārste. Velga Lāne. Es pie viņas gāju arī pēc programmas. Un reiz es viņai teicu, ka man liekas: esmu cilvēkiem par daudz. Ka es ar sevi esmu citiem par daudz. Un tāpēc man jānolien nost. Bet viņa tā skaisti atbildēja: “Kāpēc tu nedomā, ka ir tieši otrādi – tev ir par daudz citu cilvēku?” Nu, un tagad, kad jūtu, ka tā ir, es nolienu savā Liepājas cellē vai aizbraucu uz laukiem. Un miers.

Arī pirmizrādes dienās man ir divas izteikti pretējas sajūtas. Prieks un skumjas. Svētku sajūta izrādes laikā. Un pēc tās pārņem skumjas. Tusiņš notiek, bet man tas viss... tas vairs īsti nav mans. Kaut kas ir beidzies. Sēžu, sēžu tajā ballītē, un beidzas cigaretes. Un visi jau zina: viņš aizgāja pēc cigaretēm un atpakaļ vairs neatnāks. Man patīk vienam to visu pārdomāt.

Ar trim īpašumiem tev tomēr jābūt arī diezgan praktiskam.

Bet es tāds neesmu. Toties man ir ļoti labi draugi. Ar labiem cilvēkiem esmu bagāts. Es jau esmu no tiem, kas ļoti tic: labais vairo labo.

Kādu lomu tu gribi?

Es pat neteiktu, ka tā ir loma, ko gribu. Man dzīvē bijis gadījums, kad esmu aizbraucis uz Angliju pie scenārista – tāda novērtēta, laba scenārista – un lūdzis uzrakstīt man scenāriju. Un viņš to izdarīja.

Kur tu kam tādam ņēmi naudu? Paša ietaupījumi?

Nē, es atkal atradu labus cilvēkus, kas noticēja manai idejai un iedeva man šim projektam naudu. Un tagad man ir lielisks scenārijs.

Gredzenu pavēlniekā ir tik daudz tēlu – kurš no tiem tev tuvākais?

Nu, te ir īpašs stāsts. Strādājot ar Lauru Grozu, es no “viņas cilvēkiem” uzzināju, ka visi cilvēki vispār iedalās trīs grupās: elfos, rūķos un hobitos. Man visu laiku likās, ka esmu rūķis. Bet izrādās, ka esmu hobits.

Pēc kādām pazīmēm iedalās?

Pēc attieksmes, ar kādu skatās uz pasauli.

 Un tu atšķir, kurš ir kurš?

Nē. Bet man lika pateikt, ka es esmu hobits. Hobiti ir tādi miermīlīgi. Pīpē pīpi un nodarbojas ar lauksaimniecību. Rūķi rok dārgakmeņus šahtās. Bet elfi ir intelektuāļi, kas saprot mūziku un dzeju.

Un ārpus pasaku tēliem – kas tu esi?

Es esmu bijis arī Edgars no Purva bridēja. Es pats nezinu, cik daudz manī ir no lomām palicis un cik daudz manis paša lomā ielikts. Esmu Staņislavska piekritējs – man ir iegājies, ka pašam ir būtiski pateikt, kā es to jūtu un redzu. Keišam šajā ziņā ir ārkārtīgi liels talants veidot personāžus.

Redzēji viņa Smiļģi izrādē Meklējot Spēlmani?

Nē, nepaspēju. Un esmu arī diezgan kūtrs teātrī gājējs. Man visvairāk gribas pavadīt laiku kopā ar meitu. Gribētos Lindu Vistu redzēt – Keiša un arī Skuteļa dēļ.

Uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja Hanana un tavs Jurčiks tajā. Turklāt skatījos TV ekrānā.

O, tas ir ārkārtīgi labi! Jo reti kura izrāde ir laba, rādot televīzijā. Jā, tā bija ļoti spēcīga izrāde.

Man tas Jurčiks Hananā atnāca, ja tā var teikt, no beigām. Aktierim tajās pāris izrādes stundās jāizdzīvo vesela dzīve. Tā cilvēka dzīve. Un Jurčiks... Mēs jau visi piedzimstam nosacīti līdzīgi. Pēc tam, dzīvojot konkrētajā vidē, ar to arī apaugam. Ko redzam, ar ko un kā dzīvojam. Visi mēs atnākam ar Dievu, bet pēc tam apaugam ar vidi. Un arī Jurčiks apauga ar to, kas nu tur apkārt bija. Bet belziens pa galvu no brāļa viņu atsita atpakaļ viņa sākumā.

Tā beigu aina, kur viņi sēdēja ar māti. “Māt, tu dzirdi? Dzirdi?” Viņš jau tad ar Dievu runāja. Un Džilindžers, ārkārtīgi gudrs režisors būdams, atstāja cilvēkiem kādu cerību no visa šā stāsta – nogrieza autora finālu.

Kāds tas bija?

Autora finālā mājās ielaužas bandīti un nošauj abus. Bet Džilindžers beidza izrādi ar mātes atbildi: “Jā, es dzirdu...” Uz pirmizrādi bija atbraucis lugas autors Germans Grekovs no Krievijas. Un pēc tam stāstīja, kā, zālē sēžot, domājis: “Lūdzu, lūdzu, šeit beidzam izrādi!” Tikai lai neiebrāžas tie slepkavas, ko viņš pats taču finālā bija ierakstījis... Un tā beidzās bez slepkavībām. Autors – jauns čalis – uzrakstījis to visu no dzīves. Mans personāžs tiešām sēdēja sutkās par to, ka viņam nepārdeva grāmatiņu grāmatnīcā un satrakojies viņš tāpēc izdauzīja logu.

Tu esi nobriedusi personība?

Es gribētu vairāk zinības iegūt. Tieši zināšanas. Man vajadzētu labāk apgūt angļu valodu, tā man ir slikta. Desmit gadus braukāju uz Ameriku – un mana angļu valoda neuzlabojas. Jo galā ir forši draugi, kas runā latviski. Man, daudz kur aizbraucot, nav jāņem viesnīcas, jo varu palikt pie draugiem. Bet tas nenozīmē, ka izmantoju cilvēkus. Tas vispār ir stāsts par to, ka katru reizi satiec cilvēku kā pirmajā tikšanās reizē. Un katru reizi atvadies, kā pēdējo reizi redzētu. Baigi foršā sajūta.

Minesotas programmā bija tāds salīdzinājums. Ir divi cilvēki: A un B. Pirmajam ir ģimene, darbs un nauda, un ir problēma ar alkoholu. Otrajam nav ģimenes, nav darba, naudas un arī ir problēma ar alkoholu. Kurš ilgāk nedzers? “Pareizā” atbilde – ilgāk neatsāks vai vispār vairs nedzers tas, kuram ir viss un ir atbalsts no visām pusēm. Bet es atbildēju, ka B cilvēks. Tas, kuram nekā nav. Un it kā jau es arī saprotu, ka A cilvēks būs izturīgāks pret stresu, pret atkarību. Bet tas B cilvēks man vienmēr bijis interesantāks. Ar to, kā viņš ķepurojas pa dzīvi, ka viņš var dzīvot tā – bez nekā.

Atceros vienu spilgtu situāciju, kad ziemā Liepājas autoostā sarunājos ar bezpajumtnieku. Beigās iedevu viņam piecīti, ēdamo, atdevu savas cigaretes. Es toreiz sapratu un joprojām atceros to sajūtu, kāpēc viņš tādu dzīvi izvēlējies.

Mani ļoti iesūc cilvēki. Slimi bērni – tas man ir kaut kas neizturams. Apbrīnoju Kasparu Godu, kurš strādāja ar palīgskolas bērniem. Taisīja ar viņiem izrādi. Es pat nevarēju turp aiziet, cik grūti man tas bija. Fiziski, emocionāli – es tur pusstundu neizturētu.

Un es saprotu, ka tā ir mana problēma. Es taču zinu, ka ar šiem bērniem, cilvēkiem ir jārunā līdzvērtīgi, un cenšos, mācos, bet man tik ļoti sāp, ka es nevaru. Kamols iekšā sēž, un es no tā netieku vaļā. Nedziedināmi slimi bērni, nežēlība pret dzīvniekiem: ar akmeņiem suni nomētāt, kaķus slīcināt vai zirgus badināt... Nu kā cilvēks ko tādu var darīt.

Par patīkamākām tēmām runājot...

Šī jau arī ir dzīve.

Bet par meitu – par kādu cilvēku izaugam tu viņu gribētu redzēt?

Kurš gan negribētu, lai viņa bērns izaug par labu cilvēku. Vienkārši par labu cilvēku.

Man par sevi ir sajūta, ka Dievs mani ir gan pliķējis, gan glāstījis. Un, kā visiem, uzlicis tieši tādus pārbaudījumus, cik esmu varējis panest.

Un tagad... Es nekad nebiju iedomājies, ka iespējams tāds prieks. Es skatos, kā viņa no rīta vēl guļ – un manī ir tāds prieks! Mums ir sava zīmju valoda. Es, protams, pārdzīvoju, ka sava darba dēļ mēdzu atņemt viņai savu klātbūtni. Tāpēc es viņai nopirku aifonu, lai varam feistaimā sazvanīties, kad viņai bija tikai seši gadi. Un tieši šim mērķim pirku.

Es izstāstīšu vienu stāstu. Man laukos pieklīda runcis. Iznāca no meža, tāds galīgi izkāmējis, taču varēja redzēt, ka mājas kaķis. Bet man laukos jau bija kaķenīte, kas tur izaugusi, atvesta no Rīgas miskastēm. Un tas runcis, kuru, protams, izskastrējām, vienkārši to kaķenīti aizdzina dzīvot mežā. Sakoda viņu, tiranizēja un izdzina no viņas mājām. Un viņa baidās nākt mājās, kas taču ir viņas vieta! Bet tagad tas runcis tur ir karalis.

Un man sāp sirds, esmu skumjš. Sarunāju, ka to kaķi atdošu kolēģim uz Slampi, viņam tur ir divi vilku suņi, bet kaķis tieši bija nomiris. Tūlīt pat no skumjām nonāku priekā, ka to runci kāds paņems. Priecīgs vedu runci uz Slampi un tumsā neievēroju, ka ir apdzīvota vieta, kur braucu ar 80 kilometriem. Un mani apstādina policisti. Tieku pie krietna naudas soda un diviem soda punktiem. Tāda emocionāla diena sanāca: skumjas, prieks un tad vispār sods.

Kāds labs stāsts – bēdīgs un priecīgs.

Man ir ļoti daudz stāstu. Bet ne stāstāmu. Tie ir izdzīvoti, pārdzīvoti, un es esmu tiem pateicīgs. Tie stāsti un notikumi ir bagātinājuši mani, bet... Ne par tādu cenu. Dažreiz tā cena ir bijusi par augstu.