Cik tālu Bībele ir no zinātnes? Saruna ar Ivaru Kalviņu

Skaļākais nosaukums, kas izskanējis ar Ivara Kalviņa vārdu, protams, ir mildronāts – tik efektīvas zāles, ka pat atzītas par līdzvērtīgu dopingam, un pirms lielajām sacensībām sportistiem tās aizliegts lietot. Kalviņš ir personība, kura uzmirdz ikreiz, kad runā uz sabiedrību. Jo gaišs ir ne tikai viņa prāts, bet arī sirds.

Visu izšķir kadri

– Ar kādiem lieliem izaicinājumiem zinātnei ir sācies šis gads?

– Pamatā ar tiem pašiem, kas bija pērn. Lielākais, protams, ir Covid-19 un tam sekojošie mutanti – vai zinātne būs spējīga piedāvāt instrumentus cīņai ar tiem.

– Kāda izskatās Latvija ar savu zinātnes potenciālu?

– Latvijas zinātne ilgstoši ir badināta, tāpat kā augstākā izglītība. Līdz ar to mums ir grūti konkurēt ar to valstu zinātniekiem, kur investīcijas pētniecībā un inovācijās ir stipri augstākā līmenī. Mēs ar savu inovatīvo potenciālu esam pašā beigu galā Eiropas Savienības valstu vidū, un par finansēm vispār nerunāšu. Bet tas nenozīmē, ka Latvijā nav augstas raudzes pētniecības. Ne velti iepriekšējā starptautiskajā novērtējumā virkne institūtu tika novērtēti ar četrām zvaigznēm, tas nozīmē – starp līderiem savā reģionā, varētu teikt, arī ES. Organiskās sintēzes institūts bija novērtēts ar piecām zvaigznēm, kas nozīmē – starp līderiem pasaulē.

– Tas ir jūsu institūts, kur ilgus gadus bijāt direktors.

– Jā, tas ir mans mīļais institūts, kurā esmu pavadījis vairāk nekā 50 gadu, sākot no jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka līdz direktoram. Atbilstoši regulējumam es trešo reizi nekandidēju uz direktora posteni, nodarbojos tikai ar pētniecību un vadu laboratoriju. Bet, ja runājam par potenciālu, ir virzieni, kuros Latvija ir spēcīga: biomedicīna, cietvielu fizika, materiālzinātnes, dažos virzienos arī inženierzinātnes, IKT tehnoloģijas, medicīna.

– Cik liela nozīme zinātnē ir cilvēka faktoram?

– Viens bēdīgi slavens diktators ir teicis – visu izšķir kadri (smejas). Šajā ziņā es Staļinam varu pievienoties, jo tā ir, ka bez izciliem prātiem, personībām un viņu līdzgaitniekiem zinātnē nekas sasniegts netiek. Patlaban zinātne pasaulē ir kļuvusi vairāk vai mazāk multidisciplināra un pilnīgā pretmetā – arī ļoti koncentrēti, specifiski tēmēta uz vienu noteiktu jomu, taču ar plašu redzesloku. Parasti visi atklājumi un izgudrojumi rodas uz dažādu zinātņu nozaru saskarsmes virsmas. Teiksim, molekulārās bioloģijas, farmācijas un medicīnas saskarsmes joslā rodas jaunas zāles, vakcīnas. Ķīmiķi, molekulārie biologi, gēnu inženieri vieni paši nevar radīt galaproduktu.

Nopirkt konkurentu

– Jums pagājušais gads bija nozīmīgs ar to, ka kļuvāt par Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu. Labprāt piekritāt vai pats kandidējāt?

– Šis amats ir milzīgs pagodinājums, jo akadēmija ir izcilu personību, elitāru zinātnieku apvienība, diezgan noslēgta, jo jaunus biedrus uzņem limitēti, atbilstoši hartai. Bet finansiālais atbalsts ir vismaz divas reizes mazāks nekā 2008. gadā… Kad iepriekšējais akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis teica, ka gribētu mani nominēt šim amatam, es nebiju sajūsmā, skaidri zinot, ka nekāda medusmaize mani negaida, ka tas mani atraus no pētniecības, un man nemaz tik daudz to gadu nav palicis, kad aktīvi vēl varu darboties. Tas bija lielu pārdomu laiks. Beigās piekritu, jo sabiedrībai jākalpo, ja arī tas nav gluži tavās interesēs.

– Vai akadēmiju saņēmāt mantojumā tādu, kur lielāka uzmanība pievērsta humanitārajai jomai, un tagad jūsu mīļie bērni ir eksaktās zinātnes? Es, protams, provocēju…

– Zināmā mērā tā ir, ka galva nosaka virzienu. Bet bija jānāk ar programmu, kas būtu pieņemama visai akadēmijas saimei. Mans uzdevums ir nodrošināt sabalansētu visu Latvijai nepieciešamo zinātņu nozaru attīstību tā, lai neviens nebūtu pabērna lomā. Protams, konkurence būs, spēcīgās skolas ir veidojušās gadu desmitiem, bet jādara viss, lai klimats un izaugsmes iespējas būtu līdzvērtīgas. Mēs gribētu panākt, lai Latvijā tiktu izveidota inovāciju ekosistēma, kas ļautu no idejas tikt līdz ražošanai.

Akadēmija varētu uzņemties līdera lomu tās trūkstošā posma izveides koordinācijā un attīstībā. Ja zinātnei ir vajadzīgas analītiskās laboratorijas, kas rada zināšanas, tad inovācijai ir vajadzīgi arī konstruktoru biroji, pilotražotnes, laboratorijas – gan tādas, kas nodarbojas ar mērogošanu, gan produktu sertifikāciju, mehāniskās darbnīcas, kur dronu vai robotu var uzbūvēt, lai modeli var parādīt uzņēmējam, vai tas viņam der vismaz kā prototips. Agrāk ZA bija trīs eksperimentālās rūpnīcas, desmit konstruktoru biroji, mehāniskās darbnīcas. Deviņdesmito gadu sākumā tās likvidēja, palikusi pāri vien OSI eksperimentālā rūpnīca, tagad Grindeks.

– Zinātnieki no RTU ir stāstījuši, ka viņu izgudrojumi tiek pārdoti ārzemēs, kāds nopērk patentu, bet ražot tā arī nesāk. Vai tāpēc mums ir vajadzīgi tādi inovāciju inkubatori, platformas?

– Jā. Visvienkāršākais veids, kā tikt galā ar konkurentu, ir viņu nopirkt. Ja kāds ir radījis izgudrojumu, patentējis, tas tiešām var kļūt par konkurentu tirgū esošam produktam. Firmas aktīvi meklē un uzpērk, lai tos nelaistu darbā. Vienkāršāk ir turpināt pārdot to, kas ir, nekā ļaut izkonkurēt ar kaut ko labāku. Tā notiek visās nozarēs. Tāpēc mazās ekonomikās, kāda ir Latvija, ir ļoti būtiski, lai valsts piedalītos inovāciju procesā. Šobrīd kopējam lielo ekonomiku modeļus un sakām, ka ar inovāciju jānodarbojas tikai privātajam sektoram, publiskais lai ražo zināšanas. Tā var būt tikai lielajās ekonomikās, jo tur ir arī lieli uzņēmumi, kuriem ir savi pētniecības centri, kur tūkstošiem zinātnieku un inženieru nodarbojas ar inovāciju. Latvijā šādu uzņēmumu nav vispār.

Mēs runājam par lienošo inovāciju – nelielu uzlabojumu jau esošā produktā. Bulciņai bez rozīnēm pieliksim specifisku garšvielu – arī tā ir inovācija! Garšīgāk, bet tā ir tā pati bulciņa. Kad igauņi palaida tirgū Skype, tas bija kaut kas tāds, kas līdz tam nebija pieejams, kardināla inovācija. Līdz revolucionārām inovācijām Latvija izaugusi nav, tad jāmaina politika. Nevar zinātnieku padarīt atkarīgu tikai no tā, vai viņš konkurencē iegūs finansējumu savam projektam.

Latvijas Zinātnes padomes projektu konkursos var piedalīties visi Latvijas zinātnieki, bet finansējumu var dabūt labākajā gadījumā 20 procenti pretendentu. Ko gribam – lai tie 80 procenti nestrādā? Tā diemžēl ir. Tiklīdz zinātnieks nav vinnējis kādā konkursā, ir beidzies iepriekšējais projekts, un viņam jāiet no darba prom. Viņš brauc uz ārzemēm un strādā tur. Lai to novērstu un dotu iespēju arī uzņēmējam tikt pie zinātniskiem pakalpojumiem, ir nepieciešams vairākas reizes palielināt bāzes finansējumu zinātnei.

Kā neizgudrot monstru

– Bez tās garšīgās bulciņas varam iztikt, bet patents no RTU, par ko teicu, bija par asinsvadu implantiem. Ja kaut kas tik vērtīgs cilvēcei iet garām, tas ir ētikas jautājums. Bizness ar zinātni berzējas?

– Visas farmācijas firmas ir komercuzņēmumi, kuru uzdevums ir pelnīt īpašniekam naudu. Zāles vienmēr patērēs, un cenas nemitīgi kāpj, firmas apvienojas, veidojot arvien lielākus spēlētājus, un pirmais desmitnieks var noteikt visas pasaules farmācijas tirgus attīstību nākamos 10–20 gadus. Šīs pandēmijas laikā pieredzējām pilnīgu pavērsienu: valstis atmodās un teica – mēs dosim naudu vakcīnu izstrādei! Ņemiet un strādājiet! Kad man pagājušā gada sākumā prasīja, vai ticu, ka pēc gada varēsim vakcinēties, es atbildēju, ka neticu, jo tad jānotiek brīnumam (smejas). Un tas notika! Ja vairāk ieguldām lielgabalos, tad militāristi meklē, kur ir lielgabalu gaļa.

– Pasauli ir pārņēmušas sazvērestību teorijas, bet vēl pirms pandēmijas bija tāda teorija, ka zāles pret vēzi esot izdomātas sen, bet netiek ražotas, jo farmācijas uzņēmumiem tas nebūtu izdevīgi.

– Gan jā, gan nē. Lielo farmācijas firmu lobijs ir panācis, ka mazajām firmām nav nekādu cerību ar savām revolucionārajām inovācijām pašām nokļūt līdz tirgum, jo nepamatoti uzskrūvēti klīnisko pētījumu apjomi un izmaksas. Katrs mazais uzņēmums, kas ir kaut ko atradis, mēģina piedāvāt savu izstrādni kādam no lielajiem, un tas to nopērk. Ja skatāmies, kādas zāles pašlaik nonāk tirgū, tad 65 procenti no tām ir radušās mazajās firmās un zinātniskajās institūcijās, lielās tās ir novedušas līdz aptieku plauktiem, finansējušas klīniskos pētījumus un ražošanu.

– Jūs pats esat atklājis divas pretvēža zāles.

– Kopā ar partneriem.

– Bet… ar tām nevar izārstēt vēzi, tikai apārstēt?

– Jā, nav izgudrotas zāles, par kurām var teikt, ka ar tām var izārstēt vēzi. Tā ir gēnu slimība, progresējoša. Katrs esam individuāls, ar saviem gēniem. Tādi objekti, kas jāizpēta, kas būtu potenciālie zāļu mērķi, uz kuriem iedarboties cilvēka organismā, ir apmēram 30 000, bet, ņemot vērā mūsu individuālās variācijas, vismaz 300 000, taču taisīt 300 000 dažādu zāļu neviens nevar atļauties. Jāizdomā citi mehānismi.

Tie var būt saistīti nevis ar konkrētu procesu nomākšanu, bet neļaut nolasīt gēnus, kas atbild par pastiprinātu šūnu dalīšanos. Nevis mēģināt tos iznīcināt. Nobloķēt mehānismus, kas tos atver nolasīšanai. Tā ir tā saucamā epiģenētiskā pieeja, kas gēnu neietekmē, bet neļaus audzējam vairoties. Tā bija viena no pieejām belinostata veidošanā – molekula, kas darbojās kā zāļu viela, tika atklāta un sintezēta OSI manā laboratorijā. Tās ir vienīgās zāles, kas neatkarības periodā ieguvušas reģistrācijas apliecības ne tikai ASV, bet daudzviet pasaulē, ir vispāratzītas, lietotas.

– Pirms pāris mēnešiem Indijā tika radīta māsa-glābēja – kā donors jau esošam slimam bērnam. Vai domājat par ētikas jautājumiem zinātnē?

– Jā, tas ir ļoti svarīgi. Esmu atteicies no daļas pētījumu virzienu, kas likās ļoti interesanti un perspektīvi, iespējams, arī audzēju ārstēšanā, tikai tāpēc, ka tie varēja kļūt par ieroci. Tie paši vīrusi – varat tos izmantot vakcinācijā, bet vienlaikus tie var būt arī bioloģiskie ieroči. No šādiem pētījumiem izvairāmies, lai arī kādam liekas – kāpēc gan? Tie, kas patlaban nodarbojas ar gēnu redakciju, arī staigā pa ļoti plānu ledu.

Iejaucoties lielā ekosistēmā, sekas nav paredzamas. Tās noteikti būs, un mēs tās nespējam izvērtēt. Tas pats attiecībā uz cilvēkbērnu – labu gribēdami, varam uzkonstruēt monstru vai likt tam cilvēkam ciest. Militāristi, protams, sapņo par kiborgiem un superkareivjiem, un tas vairs nav nereāli. Zinātņu akadēmijas uzdevums ir apgaismot politiķus, kādas sekas tam var būt. Līdz 2014. gadam ASV varēja brīvi strādāt ar patogēniem vīrusiem, mēģinot noskaidrot, kāpēc tie ir lipīgi, kaitīgi. No kaitīgā vīrusa izgriež gēnu, par kuru ir aizdomas, ka tas ir pie vainas, un iestāda nekaitīgā vīrusa gēnos.

Tad skatās, tas kļīst kaitīgs vai ne. No sikspārņa un cilvēka koronavīrusa izdevās uzkonstruēt kaut ko tādu, kas izrādījās spējīgs aplipināt cilvēka šūnas. Tikai, atvainojos, tas nav Uhaņas vīruss. Uz to balstās sazvērestības teorijas – ja zinātnieki varēja vienu vīrusu uzkonstruēt, tad teorētiski var arī citu. Es gan šai teorijai pievienoties nevaru, jo tas, kā izskatās Sars-Cov-2, kas izraisa Covid-19, nav konstruēts mākslīgi. Tas ir nācis dabīgā ceļā.

– Tikai sakritība – ķīnieši ēd sikspārņus… Tās paralēles ir augsne sazvērestības teorijām.

– Nu, tām pat augsni nevajag. Cilvēki to izdomā. Tāpat ar vakcinēšanu – lai čipēšanas sludinātāji man pasaka, kā būs ar Moderna, ja flakoniņš, no kura jāvakcinē, jāsadala uz desmit personām. Tad desmit cilvēki būs ar vienādu čipu? Tādas muļķības! Teorijas var izdomāt, ka vīruss radās no 5G… Tumsonības pazīme, vairāk nekas.

Lidojošie šķīvīši? Varbūt ir

– Fantastikas literatūra esot iedvesmojusi zinātniekus. Skolas laikā lasīju Lielo darbu – par viduslaiku alķīmiju. Esat dzirdējis, ka arī ķīmiķi ir iedvesmojušies?

– Arī es bērnībā lasīju fantastikas literatūru, ļoti interesanti – nezināmais, cilvēka varēšana, tehnoloģiju progress. Tas varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc kļuvu par zinātnieku. Žila Verna zemūdene, kristāli, kuros ierakstīta informācija, ko var trīsdimensionāli parādīt telpā bez ekrāna – tas viss jau ir. Par vienu no labākajiem pagājušā gada atklājumiem Latvijā Zinātņu akadēmija ir atzinusi vienelektrona mikroshēmās izmantojamos principus.

Kvantu sūkņi sūknē elektronus, tie nomaldās no īstenā ceļa, un kā to visu prognozēt, kalibrēt, lai novērstu kļūdas, kas mērījumos varētu ieviesties. Tas ir Latvijas zinātnieku darbs, mēs strādājam tajā pašā līmenī kā pasaules labākie zinātnieki, tikai iespējas ir ierobežotas gan finansiāli, gan cilvēkresursos. Visvairāk mani uztrauc arvien mazāks skaits sagatavoto zinātņu doktoru. Tas ir milzīgs drauds. Nebūs profesūras. Varam teikt – ievedīsim, bet tas maksās vairākas reizes dārgāk, nekā ieguldot tautas attīstībā, savu labāko prātu paturēšanā.

– Mārcis Auziņš saka – lai fiziku noņemtu no drošā, bet mazliet stagnējošā ceļa, ir vajadzīgas trakas idejas. Piemēram, par panapziņu, kas ir primāra, nevis matērija. Par to runā arī teologs Juris Rubenis. Vai piekrītat, ka zinātne un teoloģija tuvojas viena otrai?

– Es arī domāju, ka tie, kas pauž trakas idejas, nav traki. Zinātnē ir princips – nevar teikt, ka kaut kas eksistē, ja neesi pierādījis, ka tā ir. Taču, ja pamatojamies zinātniskajā loģikā – ja neesi pierādījis, ka tas neeksistē, tad nevari teikt, ka tā nav. Man kā kristietim lasīt Bībeli ir ļoti interesanti (smejas). Kā tiek aprakstīta pasaules radīšana, tas manā uztverē nav stipri tālu no Lielā sprādziena. Jo iesākumā bija gaisma, nekas cits. Labi… Ja runājam, ka iesākumā bija vārds, un tulkojam mūsdienu nozīmē – tad informācija, un tā bija pie Dieva. Tā ir panapziņa. Informācijas izplatības ātrumu nosaka nesējs vai kanāls, pa kuru tā iet. Man savām acīm ir nācies pieredzēt lietas, ko es kā īstens materiālists nevarētu pieņemt.

Sfēra, ko pētu, ir matērija – ķīmija un organisms, bet arī tur man ir gadījies pieredzēt to, ka ir lietas, kuras nekādi neiekļaujas izskaidrojumos. Telepātija… Tāpat lidojošie šķīvīši – ja skatāmies Murmanskas variantu… Var jau runāt, ka neeksistē, bet neeksistējoši objekti neizdedzina caurumus logu stiklos un nav redzami visai pilsētai. Labi, var tulkot ar masu psihozi, bet tā nerada mehāniskus bojājumus. Ir lietas, ko šodien nevaram izskaidrot, mēs tiecamies, mēģinām, tikai man ļoti nepatīk, ja kāds saka – nē, tās ir muļķības, tas nav iespējams, tāpēc ka nav iespējams nekad.

Kad sāka attīstīties aviācija, fiziķi teica – objekti, kas smagāki par gaisu, lidot nevar, beidziet stāstīt muļķības! Tāpat  radiācija – neredzamo staru, ja tos nevar nomērīt, nav. Izrādās, ka ir gan, tikai mērinstruments nebija īstais. Arī es nevaru sniegt nekādu zinātnisku skaidrojumu daudzām lietām, mēs redzam, ka notiek kādi procesi, pārvērtības, skaidrojumu nav, bet tie būs. Kaut kad jau būs (smejas).

– Tad jūs sevi par pārliecinātu materiālistu nesaucat?

– Esmu kristietis un uzskatu, ka Dievs eksistē. Bet tā ir mana personīgā pārliecība, nesaistiet to ar Zinātņu akadēmijas viedokli.

Par ekstrasensiem akadēmijā

– Zinātņu akadēmijas pirmajā stāvā esmu intervējusi dziedniekus. Tas šķiet mazliet smieklīgi un simboliski, jo latvieša apziņā maģiskais ar zinātnisko kaut kādā veidā sadzīvo.

– Jā, bet īstenībā tā ir valsts attieksme pret Zinātņu akadēmiju. Ēka ir pietiekami liela, mēs aicinām to izmantot mērķiem, kas veicinātu zinātnes, izglītības un inovāciju attīstību, bet acīmredzot ir citas biznesa intereses. Lai ēka nestāvētu tukša, nebūtu jāmaksā par apkuri, telpas tiek izīrētas. Tas nav nekas pretvalstisks, un mums nav tiesību iejaukties, tikai skaidri un gaiši sakām – tam nav nekāda sakara ar ZA.

Tas ir manas programmas saturs – sapulcēt visas nozaru asociācijas, sabiedriskās organizācijas, biedrības, valsts institūcijas, kas nodarbojas ar zinātni, augstāko un interešu izglītību, lai šis būtu zinātņu tehnoloģiju centrs, platforma, kur tiekas uzņēmēji ar zinātniekiem. Tad mēs ļoti ātri varētu apmainīties viedokļiem – tā būtu vienas pieturas aģentūra.

– Pagājušā gada nogalē Zinātņu akadēmijas telpās notika pseidozinātnes izstāde; tā, protams, bija jauno mākslinieku dauzīšanās. Akadēmija spēj viegli paskatīties uz tādām lietām?

– Viss atkarīgs no tolerances pakāpes. Tad jau mums būtu aktīvi jācīnās pret jebkuru citādi domājošo vai darošo. Man, piemēram, reps kā mūzikas paveids liekas… rečitatīvs, bet paskatieties, kā tas iesakņojies mūsdienu jaunatnes kultūrā! Ja kāds grib padauzīties –nevis dauzīt logus, bet likt savas crazy idejas uz papīra vai instalācijās – nu, lai viņš dara! Tad jau par visiem tā sauktajiem vēsturiskajiem romāniem arī teiktu – pagaidiet, tā kā tur nav zinātniski pamatota notikumu izklāsta, šo nedrīkst publicēt. Zinātņu akadēmijā ir ne tikai eksaktās zinātnes, mūsu rindās ir goda akadēmiķi – labākie inteliģences pārstāvji.

– Radošie cilvēki.

– Jā, Raimonds Pauls, Jānis Streičs… Mūsu laikabiedri, izcilākie gara telpas piepildītāji. Esam ļoti priecīgi, ka viņi ir ar mums. Ja kādam ir crazy ideja, kas varbūt nav ar zinātni savietojama (smejas) – lai viņš to pauž! Tas ir viņa uzskats. Ja tam būtu ietekme uz procesiem… Piemēram, tagad nevaram stāvēt malā un klausīties dezinformāciju par vakcināciju, kas var novest pie tā, ka zaudējam miljonus, par ko mums visiem grūti un sūri būs jāstrādā un jāmaksā. Tas tiek finansēts no mums nedraudzīgiem kaimiņiem, lai Latvijas ekonomiku grautu, un tas ir labākais veids, kā to izdarīt – piespiest visu laiku atrasties ārkārtējā situācijā, nestrādāt, ņemt naudu, iekļūt parādos, un tad teikt: neizdevusies valsts. Pret to gan mēs cīnāmies! Ja musināt cilvēkus nenēsāt maskas un skaidri zināt, ka tāpēc daudzi mirs, tas nav atbalstāms.

– Latvijā pārsteidzoši daudz cilvēku tic dziedniekiem, bet varbūt tam ir pamats?

– Tā ir sfēra, kur neko nevaram nomērīt, redzam tikai rezultātu. To bieži vien ir ļoti grūti atšķirt no placebo efekta, par ko arī ļoti maz zinām. Uzskati par to kā pašam sev iestāstīšanu, pašiedvesmošanu pēdējā laikā tiek spēcīgi apšaubīti, jo tas ir kaut kas vairāk. Momentā parādās jautājums – pats sev iestāstīji un pats arī izveseļojies, tas ir labi vai slikti? Vai labi būtu, ja visi 100 procenti neticētu nekam citam, bet ietu pie ārsta? Cita lieta, ja dziednieki stāsta, ka izārstēs vēzi un citas dzīvībai bīstamas kaites. To īstenībā nespēj 99,99 procentos gadījumu, tas ir kaitējums tā cilvēka veselībai, kurš ir noticējis.

Droši vien ir lietas, kuras mūsu organisma zemapziņa var kontrolēt – sirdsdarbība, asinsspiediens, elpošanas intensitāte, ritms, temperatūra –, ar domu nepiedaloties. Bet tas nenozīmē, ka doma to nespēj ietekmēt. Tiklīdz sākat uztraukties, ceļas asinsspiediens – tātad ietekmē gan. Tātad pretējais arī ir iespējams. Meditācija, joga arī to dara – ar apziņas palīdzību piespiežat atslābināties muskulatūru, tas nozīmē samazināt pretestību asinsritei, spiediens krīt. Šādi procesi tiek kontrolēti caur psihi, zemapziņu, un tie vēl tālu nav izpētīti. Jābūt ļoti lielai drosmei apgalvot, ka neeksistē tas vai cits, tāpēc ka man tā liekas pareizi.

Ko nevaram izskaidrot

– Varbūt paralēli dabaszinātņu atbalstam nākas pētīt arī šo jomu, jo ir taču teorija, ka daudzas slimības ir psihosomatiskas?

– Jā. Un jāpārskata arī mūsu attieksme pret garīgajām slimībām, kā tās pētām un ko īstenībā meklējam. Ja jūs mēģinātu noskaidrot, kas notiek datora mikroshēmās… Pašlaik runājam, jūs redzat un dzirdat mani, es jūs. Attaisiet datoru un paskatieties – vai jūs mani tur redzat? Nē, ja pētīsiet to, kas notiek mikroshēmās, redzēsiet elektriskās strāvas plūsmas, bet ne jau mani. Tas kaut kādā veidā ir padarīts uztveršanai iespējams. Tas pats attiecas uz procesiem galvas smadzeņu darbībā – tur redzam elektriskās aktivitātes, tāpat kā datora mikroshēmās.

Kas notiek aiz encefalogrammu pīķīšiem – tas ir tālu no pilnīgas izprašanas. Paņemot to, mēs nevaram teikt – viņš tikko skatījās uz kafijas krūzīti. Bet tā ir, attēls noteikti rada atspoguļojumu mūsu smadzeņu darbībā. Taču, ja runājam par informācijas ietekmi uz fiziskajiem procesiem… Nedod dievs mammai pateikt, ka viņas bērnam tikko uzskrēja motocikls… Kā domājat – būs ietekme uz viņas organismu? Māte jau nepaskrēja zem motocikla un arī neredzēja, viņa saņēma informāciju. Tā ka tai ir ietekme, vismaz uz uztvērēju.

– Jums ir bijuši smagi pārdzīvojumi, un tomēr esat vitāls, stiprs cilvēks. Esat strādājis ar sevi, lai noturētos līmenī?

– Tas jādara katram un katru dienu. Esmu to veicis tad, kad esmu atlaidies, lai gulētu naktsmieru. Mana problēma, vismaz, kad aktīvi strādāju zinātnē, bija tāda – pirms smadzenes nebija tikušas pie konkrēta lēmuma vai risinājuma, nevarēju aizmigt. Tas bija stāvoklis starp miegu un nomodu – it kā guli, bet tajā pašā laikā smadzenes strādā, un pēkšņi nāk risinājums. Var teikt, ka tas pašam radās, var teikt, ka no citurienes atnāca, bet to nevar pārbaudīt nekā.

Tagad, lai nezaudētu spēju strādāt dienā (kamēr biju jauns, varēju arī negulēt visu nakti), ir jāpaguļ (smejas), un es sev uzlieku programmu – gulēt, nedomāt, nedomāt, gulēt! Šo komandu zemapziņai dodu tikmēr, kamēr atslēdzos. Tas nav viegli, ja pamēģināsiet, uzreiz būs citas domas pa vidu. Jums jāspēj tās atslēgt un koncentrēties uz to, ka pavēlat savai apziņai un zemapziņai. Ja tā var kontrolēt jūs, tad jūs varat kontrolēt to.

– Tā ir kā garīga smagu hanteļu cilāšana.

– Arī tā. Jogi, Tibetas un Indijas trenētie cilvēki, ar to atšķiras, ka var iekrist letarģiskā miegā, staigāt pa oglēm un darīt citas lietas, kas fizikāli it kā nav iespējamas. Arī to savām acīm esmu redzējis – mūsu laboratorijā pie viena līdzstrādnieka brālēns atbrauca un demonstrēja, kā var iebāzt roku verdošā ūdenī. Tepat uz mūsu galda bez kādiem palīgiem, asistentiem, šovmeņiem. Kā izdur rokai cauri tērauda drāti, sasien, pēc tam izvelk ārā, paberzē ar pirkstu, un cauruma nav – tādus brīnumus esmu redzējis. Tātad cilvēkam ir spējas, kuras viņš neizmanto. Pārdabisks spēks ir dokumentēts ne reizi vien – četrpadsmitgadīga meitenīte izloka restu tērauda stieņus. Tas nav iespējams! Skaidrs, ka nav, bet tā ir noticis, fakts. Ko darīsi?

– Kas jums sagādā prieku?

– Man prieks ir tad, kad citiem ir prieks. Kad varu dot kādam, ja redzu, ka viņam tas vajadzīgs. Man ir prieks, ka bērniem ir prieks un apkārt kaut kas labs notiek. Ir prieks, kad varas gaiteņos ir izdevies izcīnīt zinātnei papildu finansējumu, kaut zinu, ka man personīgi no tā nekā nebūs. Protams, gandarījums ir tad, ja kaut kas no tā, ko esi mēģinājis ilgu laiku panākt, ir izdevies. Bet tas ir mazāks prieks par to, ka prieks ir citam.