Pasaule piedzīvo latvieti. Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis par Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs

Te viss ir kaut kā pareizāk

Dodoties uz Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs, neienāca prātā, ka galerijas vadītājs ir latviešu jaunākās paaudzes pārstāvis. Bijām patiesi samulsuši, satiekot Kārli, savukārt viņu samulsināja mūsu mulsums...

Cēsu pašvaldībā visi bijuši priecīgi, ka ēkai Skolas ielā atrasti tik labi saimnieki. Tajā ir divas galerijas, kas nosauktas lielāko ziedotāju – Sīpoliņa un Ripas ģimenes – vārdā. Arhīvā atrodas ap 1200 mākslas darbu – tie visi ziedoti un netiek pārdoti.

Pasaules latviešu mākslas centra misija ir iepazīstināt šejieniešus ar emigrācijā dzīvojošo latviešu māksliniekiem. Kārlis aicina atsaukties arī jaunāko paaudzi: “Cēsis ir piedzīvojušas īstu renesansi, bet viņi to nezina.” Pasaules latviešu mākslas centrs rīko arī ceļojošās izstādes, tādas bijušas Daugavpilī, Liepājā, Valmierā, Rīgā...

Kārlis Kanderovskis ir pazīstamā latviešu gleznotāja Jāņa Kalmītes mazdēls. Dzimis, audzis un līdzšinējo dzīvi pavadījis Čikāgā. Tur universitātē studējis politikas zinātnes, bet mākslas gēns tomēr ņēmis virsroku, un Kārlis jau daudzus gadus profesionāli nodarbojas ar mākslas menedžmentu. Čikāgā viņam ir neliela galerija, kas specializējas tintes zīmējumos; interesanti, ka zīmējumi tiek eksponēti kopā ar skaņdarbiem. Kārlis regulāri piedalās lielo izstāžu organizēšanā Čikāgā un Ņujorkā – tur notiekot “īstais mākslas tirgus”.

To, kā smaržo māksla, Kārlis piedzīvoja jau bērnībā, viesojoties pie vectēva: “Visa viņa māja bija kā liela darbnīca, pilna ar gleznām. Tur oda pēc eļļas krāsas, tā smarža man ir atmiņā vēl tagad.” Ar mākslu nodarbojas arī Kārļa mamma Lelde Kalmīte. Gan Kārļa mamma, gan tētis ir dzimuši bēgļu nometnēs Vācijā. Tēta dzimta nākusi no Bauskas puses, mammas – no Burtnieku ezera apkaimes. Nav pārāk tālu no Cēsīm, tāpēc var teikt, ka Kārlis ir atgriezies vectēva, gleznotāja Jāņa Kalmītes, dzimtajā pusē.

Sākumā Kārlis esot plānojis Latvijā dzīvot tikai pusi gada, bet otru pusi – Amerikā. Šo domu viņš drīz vien atmetis, un pagājušogad ASV pavadījis tikai divus ar pusi mēnešus. Jautāts, vai nebija žēl pamest lielpilsētas dzīvi, Kārlis teic: “Cēsīs es jūtos brīvāk, te viss ir kaut kā pareizāk. Jā, es piedzimu Čikāgā, kur ir 2,9 miljoni iedzīvotāju. Turklāt ne jau priekšpilsētā, bet pašā centrā. Cēsīs ir tikai 12 tūkstoši. Negribu neko šausmīgu teikt par Čikāgu, aprunāt savu dzimteni, bet tā nudien ir milzīga, bīstama, piesārņota vieta, kur ir diezgan grūti atrast labu pārtiku, svaiga gaisa nav vispār, bet to, kas ir avota ūdens, cilvēki ir aizmirsuši principā. Pēdējā laikā ar ieroču lietošanu ir tik traki, ka ik dienu Čikāgā iet bojā ap 20 cilvēku. Visvairāk – sestdienu vakaros. Bieži vien tie ir nejauši garāmgājēji, ne tikai bandās iesaistītie. Ir jauns teiciens – paliec mājās, paskaties televīziju, jo ārā ir pārāk bīstami. Padomā, vai ir vērts apmeklēt mākslas galerijas un koncertus... Jā, šeit ir brīvība, jo nav pamata būt tik nervozam.”

Sākumā gan mazliet esot pietrūcis tās lielpilsētas dzīves, kāda bijusi studiju gados, kad kopā ar vienaudžiem apmeklēti bāri un kultūras pasākumi, bet... “Tagad Amerikā tāpat visi sēž mājās, jo plosās vīruss – daudz šausmīgāk nekā pie mums. Manuprāt, vieglāk ir pārcelties no lielpilsētas un provinci, nevis otrādi. Vieglāk ir iemācīties sēņot, nevis naktī izmantot lielpilsētas transportu, nemitīgi baiļojoties, vai droši tiksi mājās.”

Turklāt arī Cēsīs viss esot. Skolas ielā 6 ir tāds kā radošais nams, kurā sev vietu atraduši dažādu radošo industriju pārstāvji – cilvēki strādā gan pie šujmašīnām, gan datoriem, pagrabā esot pat sava alus darītava. Savu mini darbnīcu Kārlis ir iekārtojis Pasaules latviešu mākslas centra arhīva daļā, kur pats ierāmē gleznas. Arī visas pārējās tehniskās lietas, kas saistītas ar gleznu apkopi, varot realizēt Cēsīs, tāpēc uz Rīgu iznākot aizbraukt tikai retumis.

Viņu fascinējot tas, cik kompakta ir Latvija: “Rīga no Cēsīm atrodas tikai pusotras stundas brauciena attālumā. No rīta esi laukos, bet vakarā – izcilā koncertā galvaspilsētā. Latvijā būtu grūti atrast tādu, kurš nav bijis Rīgā, bet var puslīdz droši apgalvot, ka vidējais amerikānis, visdrīzāk, ne reizi mūžā nav bijis Ņujorkā. Tā atrodas 4000 kilometru attālumā no rietumkrasta, un tādam ceļojumam sadūšojas reti kurš.” Nu jau pusotru gadu Kārlis pastāvīgi dzīvo Latvijā.

Kalmīte. Gleznas un cilvēka ceļš

“Tajā piebūvītē aiz baznīcas, šķiet, ir dzimusi mana mamma...” Kārlis rāda sava vecātēva Jāņa Kalmītes gleznu. Ar mammu Leldi Kalmīti viņi pirms vairākiem gadiem apmeklējuši to Vācijas pilsētiņu, kurā pēc kara bija izvietota bēgļu nometne. “Apbrīnojami, bet vietējie iedzīvotāji vēl atcerējās “latviešu laikus”,” stāsta Kārlis. Kad pēkšņi ieradās 450 latviešu inteliģences pārstāvji – zobārsti, ārsti, skolotāji –, pilsētiņai tā bijusi kā renesanse. Iebraucēji ķērās pie darbiem, ko prata, laboja zobus, gleznoja, rīkoja izstādes... Abi darbi, kas tagad apskatāmi Pasaules latviešu mākslas centra Sīpoliņa galerijā, 1950. gadā kopā ar Jāņa Kalmītes ģimeni aizceļoja uz Minesotu ASV un gadus četrdesmit glabājās Kārļa vectēva mājās. Rāmi, kas izskatās tā, it kā būtu saglabājies vēl no pirmskara laikiem, gleznai ar baznīcu Kārlis savā darbnīcā Čikāgā esot pagatavojis pats. “Pēc tam ar shipingline šie darbi pirmoreiz nonāca Latvijā,” saka Kārlis.

Jānis Kalmīte bija viens no pazīstamākajiem latviešu gleznotājiem. Pēc kara viņš piedalījās izstādēs Vācijā, Francijā un citviet Eiropā, vēlāk – latviešu diasporas centros ASV. Viena no iemīļotajām Kalmītes tēmām bija rijas, tāpēc viņš nereti tiek dēvēts par “riju meistaru”.

Labākais draugs

“Jānis Strods nebija formāli izglītots, varētu teikt, viņš bija naivists,” stāsta Kārlis, apstājies pie darba, kas atgādina Kurta Fridrihsona pasāžas. “Stroda darbi ir interesanti. Viņš dzīvoja Čikāgā, bija katolis un pārsvarā gleznoja savas tukšās pudeles un krucifiksus. Viņš bija mana vecātēva labākais draugs.”

Kaligrāfiskais insults

Plašiem vēzieniem ir strādājis latviešu abstrakcionists Edvīns Strautmanis (1933–1992). Lielu audekla gabalu noklājis uz grīdas, mākslinieks uz tā gleznojis, otu vietā izmantojot slotas un birstes. Čikāgā mākslinieks nonāca 1950. gadā 17 gadu vecumā, kad ar ģimeni pārcēlās uz ASV. Kādu laiku viņš strādāja žurnāla Playboy grafikas nodaļā un paralēli gleznoja. Sajutis, ka viņa pārstāvētā actionpainting Čikāgā vairs nav populāra, viņš 1970. gadā pārcēlās uz Ņujorku. Tur viņš sāka gleznot lielformāta darbus.

Cēsu Mākslas festivāla laikā Pasaules latviešu mākslas centru apciemoja Strautmaņa atraitne ar mazmeitām un izlēma sava vīra gleznu Milži piekrīt ziedot galerijai. (Sarunas laikā izrādījies, ka mākslinieka brālis Jānis Bērziņš bijis Kārļa skolotājs Krišjāņa Barona latviešu skolā Čikāgā.)

Strautmaņa darbs no Ņujorkas uz Cēsīm atceļojis sarullēts. Kārlis priecājas par krāsu: “Lai gan izskatās trausla, patiesībā tā ir superizturīga – kā gumija.” Tāpēc glezna garo ceļu izturējusi bez mazākā bojājuma. “Daudzi tajā meklē kādu naratīvu. Stāstu jau vienmēr var izdomāt, bet, manuprāt, galvenais tajā ir kustība,” saka Kārlis. “Vienmēr būs kāds, kurš teiks: “Es nesaprotu moderno mākslu – tas nekas nav...” Man liekas, labs veids, kā cilvēkiem to izskaidrot, būtu salīdzinājums ar mūziku. Prasu: “Kāpēc tev patīk šī melodija?...” Nevar pateikt... Katram šis darbs izsaka kaut ko citu. Tā ir kustība, mūzika, vibrācija.”

Pats mākslinieks krāsu švīkas savos darbos esot saucis par “kaligrāfiskiem insultiem”. Lai arī ne katra skatītāja saprasti, taču mākslas gardēžu novērtēti, Edvīna Strautmaņa darbi ir iekļauti daudzās ievērojamās kolekcijās.

Mums ir vienas saknes

Īstās kara brāzmās tikusi ierauta Zigfrida Sapieša dzīve. Kad vācieši ienāca viņa dzimtajā Sunākstē, puisim bija tikai 16 gadu. Viņš okupācijai pretojās tik kaismīgi, ka uz diviem gadiem tika iemests cietumā, bet pēc tam nosūtīts karot Austrumu frontē. No tās viņam izdevies aizmukt, un viņš ar zemūdeni nonācis Dānijā. Pēc pāris gadiem Zigfrids aizbrauca uz Skotiju, kur arī nodzīvoja visu atlikušo dzīvi. Iespējams, tāpēc, ka viņš bija precējies ar dienvidafrikānieti, Sapieša darbos var rast daudz atsauču uz dažādu tautu senās mākslas motīviem – tie iekodēti lielformāta kokgriezumos. Labi ieskatoties, tajos var atrast motīvus no Āfrikas, Ziemeļamerikas, Skotijas, Latvijas... Draugs no Kalifornijas Sapietim sūtījis izejmateriālu – sarkanās priedes koksni, kuru viņš saviem darbiem atzinis par vislabāko.

Uzzinājis par šādu mākslinieku, Dainis Mjartāns no Pasaules latviešu mākslas centra devies uz Skotiju viņu apciemot, un Sapieša darbi sāka ceļot uz Cēsīm. Galerijas arhīvā šobrīd glabājas ap 20 darbu, ne tikai kokgriezumi, bet arī keramika, tostarp ievērojama izmēra svilpavnieks.

Izpildot latviešu mākslinieka pēdējo vēlēšanos, Latvijas goda konsuls Skotijā Džons Makgregors 2019. gada vasarā parūpējās, lai Sunākstē nonāktu viens no iespaidīgākajiem Sapieša darbiem Sibīrijas krusti. Iespējams, tā šobrīd ir lielākā koka skulptūra Latvijā.

Odina iedvesmots

Tēlnieka Jāņa Mintika darbs Nemo neprāts uz Cēsīm atceļojis no Ņūmeksikas tuksneša. “Vēl arvien uz tā glabājas tuksneša daļiņas,” saka Kārlis, pārvelkot ar pirkstu apsūbējušajam metālam. Tas kontrastē ar spožo spoguļa bumbu, kas iekārta tā lokā...

Lielu iespaidu uz Mintika daiļradi atstājusi Norvēģijas vide un kultūra. Viņš piedzima Zalcburgā, Austrijā, bet ilgus gadus dzīvoja un strādāja Bergenā. Viņa paraksts bija vikingu dieva Odina trīszaru krusts – Odins ir ne tikai augstākais dievs skandināvu mitoloģijā, bet arī mākslinieku un dzejnieku aizbildnis. Trīszaru krusts ir arī trīs kausu krusts ar devīzi “kausu paceļu, kausu izdzeru, un tad es kausu nolieku”. Tā Mintiks parakstījās, un tāds arī bija tetovējums uz viņa pleca.

Viņa mākslinieka skatiens klīda dažādos virzienos – gan senos mitoloģiskos priekšstatos, gan Visuma melnajos caurumos, gan pāri valstu robežām. Mintiks Tobāgo veidoja pieminekļus latviešu jūrniekiem un izstādīja lielus vides objektus Ņūmeksikas tuksnesī. Mintika atraitne, pasaulē slavena čelliste Sallija Gintere, izteica vēlmi vīram par godu uzstāties Pasaules latviešu mākslas centrā. Sallija galerijā Cēsīs sniedza koncertu (izrādās – arī viņas plecu rotā Odina trīszaru krusts) un pati piedāvāja atsūtīt no ASV vairākus Mintika vides mākslas darbus. Viens no tiem tagad atrodas starp gleznām Sīpoliņa galerijā. “Man patīk, kā tajā spoguļojas Niklāva Strunkes gleznas,” Kārlis ir uztvēris darbu saspēli. “Strunke Latvijā ir labi pazīstams, bet Mintiks – nemaz. Kādreiz būs jāaizbrauc arī uz Tobāgo.”

Tūkstoš rītu noslēpums

Arturs Vilnis Lucs bija diplomēts arhitekts, studējis Toronto universitātē. Viņš ir viens no diviem māksliniekiem, kura darbi 1975. gadā kopā ar Endija Vorhola mākslu tika izstādīti Mūsdienu Royale galerijā Vankūverā. Māksliniekam neierastā izglītība, zināšanas par grafisko dizainu, celtniecības materiāliem un metodēm ļāva viņam “konstruēt” neparastu mākslu. Kā digitālās fotogrāfijas tehnikā tapušo Tūkstoš rīti, kas izstādīta Pasaules latviešu mākslas centrā. Attēli uzņemti laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam, fotografējot vienu un to pašu ainavu. Pēc tam, klājot attēlus vienu uz otra, veidojās tikko jaušama kustība, noslēpums...

Elles ķēķis ir šaurs

Visus savus darbus Rolands Kaņeps gleznoja savā dzīvoklītī Ņujorkā. Vietas bijis tik maz, ka viņš esot audeklu piestiprinājis pie griestiem. Protams, gleznojis no galvas, jo tādā šaurībā vietas modeļiem neesot bijis. “Reiz apciemoju Kaņepu un ierosināju: “Hei, iesim pastaigāt pa Ņujorku, apmeklēsim kādu muzeju vai galeriju!”, bet viņš atbildēja: “Nē, es to nedaru. Nekad neesmu bijis, tas mani neinteresē,” stāsta Kārlis. Lai arī Kaņeps skaitījās piederīgs pie latviešu mākslinieku Elles ķēķa grupas, arī no tās viņš turējās savrup. Pērn plaša Kaņepa izstāde bija skatāma Pasaules latviešu mākslas centrā. Darbs, kuru mums rāda Kārlis, ir no arhīva krājumiem.

37 darbi par mieru

Kaut kas ļoti līdzīgs Kārlim Padegam – ir pirmā doma, skatoties uz Aleksandra Karpova grafiku – ģindenis šinelī ar šauteni pār plecu, atspiedies pret nama sienu Vecrīgā, un tam pie kājām kā bruģa akmeņi – žurku simti... Rūpes par Aleksandra darbiem uzņēmies viņa brālis Konstantīns, ārsts no Kalifornijas. Viņš Latvijā sarīkojis jau piecas izstādes. Amerikā reti kurš esot sapratis šīs tematiski smagās, politiskās grafikas, un līdz ar pirmajām atgūtās neatkarības vēsmām Aleksandrs Karpovs pārcēlās uz senču dzimteni Latviju.

“Bijām domājuši viņa izstādi atklāt 2020. gada 25. martā, Konstantīns mums ir aizdevis 37 Aleksandra Karpova grafikas,” stāsta Kārlis, “bet jau februāra sākumā saņēmu no Konstantīna ziņu, ka viņš sēžoties privātajā lidmašīnā un dodoties izolācijā uz savu salu – šis Amerikai būšot grūts gads. Nesaprotu, kā tas iespējams, ka viņš paredzēja pandēmiju un nemierus. Viņš zināja visu, kas notiks... Solījās piezvanīt nākamgad.”

Sauciens plašumā

“Sapratām, ka mūsu krājumos ir daudz darbu no Austrālijas, un tā tapa šī izstāde,” skaidro Kārlis, iepazīstinot ar jaunāko ekspozīciju Pavasaris Austrālijā. Pārsteidz, ka darbi ir tik dažādi – no ainavām latviskā kolorītā līdz abstrakcionismam un sarežģītām autortehnikām –, bet visos jaušama kāda kopīga mentāla stīga. “Jā, joprojām ir neatbildēts jautājums – kas to rada...” spriež Kārlis. Acis momentāni piesaista pie tālākās zāles sienas izstādītais Jāņa Nedēļas Solaris – melns četrstūris, ar lāzeru kokā kā ar žileti izgrieztas precīzas līnijas, pelēkas krāsas apmale... “Man šķiet, tas ir pētījums par ēnu un gaismas sastāvdaļām,” domā Kārlis.

Blakus tam divi ne mazāk fascinējoši Haralda Norīša darbi, viens no tiem, Zaļais laiks, izvēlēts izstādes Pavasaris Austrālijā plakātam. Mākslinieks par savu radošo procesu ir teicis: “Darbs parasti top lēni. Idejas rodas, attīstās un mainās. Uz negruntēta kokvilnas audekla tiek liktas daudzas plānas caurspīdīgas krāsu kārtas. Tas ļauj krāsai piesātināt audeklu un radīt virsmu, kas ir starojoša un dzidra. Mani galvenokārt saista krāsu un formas spēks, to pozitīvās un negatīvās kvalitātes, kā arī radošais telpiskums. Atrast tādas krāsas, kuras, kopā saliktas, rada jaunas attiecības un saskaņas. Formas rodas, meklējot to risinājumu un nobeigumu. Radošais process gūst motivāciju no dabas un vides. Darbos redzama nepārprotama tieksme atteikties no visa liekā un radīt domas un izjūtu skaidrību ar visvienkāršāko risinājumu. Šobrīd man tā ir glezniecības jēga.”

Ar Nedēļas Solaris konceptuāli sasaucas viens no Lidijas Dombrovskas Larsen darbiem ar melno sauli. Pirms pārcelšanās uz Austrāliju māksliniece ilgus gadus dzīvojusi Kopenhāgenā, sastapusi pat Marku Šagālu un citus glezniecības ģēnijus. Lidija nebaidās eksperimentēt un bieži savos darbos ietilpina tekstu, dažādus materiālus un elektroniskas devīzes, kas mākslas piedzīvojumu pastiprina. To viņa pamato šādi: “Mūslaiku sarežģītajās dimensijās esam spiesti izmantot elektrotehnikas elementus, jo tie ienāk mūsu ikdienā ar datoru un televīzijas starpniecību. Cilvēku uztveri iespaido attēli, kas tiek rādīti uz ekrāna. Dažiem tie veido priekšstatu par realitāti.”

Imanta Tillera gleznas tapušas, apvienojot vairākas audeklkartona loksnes. Interesanti, ka tās ir numurētas. “Ja mēs paskatītos, kas ir, teiksim, aiz šīs, tad, iespējams, tur būtu skaitlis 5345, un uz tās, kas blakus, 5346... Tā skaitļi turpinās cauri visiem Tillera darbiem,” stāsta Kārlis. Pirms vairākiem gadiem viņš mākslinieku apmeklējis Ņujorkā, kur Tillers ciemojies pie vienas no pazīstamākajām trimdas latviešu māksliniecēm Vijas Celmiņas. Cerētā tikšanās ar Viju Kārlim gan nav notikusi. “Grūti tikt pie viņas. Tovakar Soho satiku tikai Tilleru. Redzēsim, varbūt kādreiz Celmiņa mums kaut ko ziedos. Ja ne, nopirksim kādu izdruku.”

Izstādē ir arī Grestu ģimenes darbi. Pirms dažiem gadiem cilvēki ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē sekoja līdzi dramatiskajiem notikumiem, kad Ēģiptes cietumā bija ieslodzīts viņu dēls žurnālists Pēteris Greste.

“Interesanti, ka no Austrālijas nāk daudzi labi un profesionāli mākslinieki. Varbūt tāpēc, ka tur emigrantiem bija salīdzinoši labvēlīgāki apstākļi. Valdība bija ieinteresēta, lai kontinents tiktu aizpildīts, tāpēc aicināja cilvēkus. Tur bija vieglāk izsisties, jo nebija tik daudz mākslinieku kā, teiksim, Amerikā vai Francijā,” spriež Kārlis.

Izstāde ir pacilājoša, bez gadu putekļu un pārdzīvojumu smagās nastas, drīzāk kā kukaburras smiekli tumsā – apstājies, skaties un ieklausies... Latviešu emocijas ir dzīvas. Mēs neesam sastinguši rāmās ainavās, taču neesam arī pazaudējušies svešādajā. Svešais nav kā rozā košļene pielipis pie mūsu zolēm un dvēselēm. Latviešu mākslinieki visā pasaulē sevī nes jaunatklājēja dzīvīgo garu. Tam ne vienmēr piemīt kucēna atsperīgums, bieži vien pie kājām ir arī rudens dubļi, bet, kā teicis viens no mūsu dzejniekiem, “dubļos retais to sudrabu redz”... Vajag tādus, kas saprot.