Kapu enerģētikas mistika: kādi ir kapu likumi, un kāpēc svarīgi neapbēdināt mirušos
Varbūt ne tik lielā mērā kā iepriekšējās paaudzes, tomēr arī mūsdienu cilvēki joprojām ievēro senās kapu tradīcijas un rituālus, kas nodoti no paaudzes paaudzē. Kapu likumiem – neko no kapiem neņemt un nenest mājās un tamlīdzīgi – ne vienmēr ir racionāls vai zinātnisks skaidrojums, tomēr tie nav arī tukša māņticība. Iespējams, kapsētās uz katru no mums vairāk vai mazāk iedarbojas to īpašā enerģētika.
Ir ne mazums stāstu par to, ka bez neredzamās mirušo klātbūtnes bieži vien kapos gadās arī dīvainas tikšanās, ko citādi nenosauksi kā par mistiku. Šie stāstītāji savu vārdu neafišē, baidoties tikt izsmieti par māņticību, taču tie ir reāli cilvēki un viņu reālā pieredze.
Kāda sieviete atklāja, ko piedzīvojusi pirms dažiem gadiem svecīšu vakarā kādos mazpilsētas kapos. “Aizbraucām visa ģimene uz kapsētu, apkopām un pušķojām savu tuvo kapiņus. Tad meita izdomāja aiznest pāris svecīšu arī savai klasesbiedrenei, kura bija nomirusi pirms dažiem gadiem. Viņa gāja meklēt tās kapu, bet, tā kā kapsēta liela, protams, neatrada. Atpakaļceļā pie mums viņa ieraudzīja dažas pamestas, neapkoptas kapu kopiņas un, kaut kāda impulsa vadīta, tās sveces nolika tur,” atceras māte, kurai meitas rīcība tai brīdī diez ko nepatika, bet, kas izdarīts, tas izdarīts.
“Nākamajā dienā meita likās tāda jocīga. Prasīju, kas noticis. Viņa pastāstīja, ka redzējusi sapni, kas licies ļoti reāls... Sapnī mēs it kā kopām kapiņus, un garām pa taciņu pagāja aptuveni desmit gadus veca meitenīte un viņas vecāmāte, abas vecmodīgi ģērbtas. Aiz viņām nāca labi, mūsdienīgi ģērbies vīrietis. Vīrietis sapnī piegājis manai meitai, klusi pateicis paldies un aizgājis. Varbūt tie bija mirušie no tiem pamestajiem kapiņiem? Varbūt nemaz nebija slikti, ka viņa tur tās svecītes uzlika?” tagad domā māte.
Vēl dīvaināku gadījumu bērnībā piedzīvoja Tatjana no Ogres. Kad viņa vēl mācījās skolā, vecāki viņu un jaunāko māsu uz visu vasaru mēdza aizsūtīt pie radiem uz ciemu Irkutskas apgabalā. Viņas tur sadraudzējās ar ciema bērniem un iepazina vietējos iedzīvotājus. “Reiz jau pirmajā mūsu atbraukšanas dienā radās ideja par derībām – kurš būs tik drosmīgs un naktī pastaigāsies pa kapsētu? Kā pierādījumu vajadzēja atnest mākslīgos ziedus no kapa. Nu, mēs ar māsu saderējām ar draugiem. Tā nu divas pārbijušās divpadsmit gadus un desmit gadus vecas meitenes stundu pirms pusnakts drosmīgi aizstaigāja līdz pakalnam, kurā atradās ciema kapsēta.
Skatāmies, tur Nataša sēž, mūsu kaimiņiene. Viņai bija 16 gadu, un viņa ar mums nespēlējās – mūsu izpratnē bija jau pieaugusi. Tomēr mēs nospriedām, ka Nataša arī nolēmusi piedalīties derībās, tāpēc, ne vārda nesakot, paņēmām mākslīgās puķes no tuvākās kapu kopiņas un metāmies atpakaļ uz ciemu. Draugi mūs, protams, sagaidīja vētraini, slavēja par drosmi, kamēr es nepaprasīju: “Vai tad Nataša vēl nav atnākusi?” – “Kāda Nataša?” nezin kāpēc čukstus noprasīja ciema bērni. “Nu, mūsu kaimiņiene, tantes Oļesjas meita. Mēs viņu kapsētā satikām.”
Tagad visi draugi nobālēja tā, ka pat tumsā to varēja pamanīt. Viss bariņš izdvesa tādu garu nopūtu, bet pēc tam viens zēns drebošā balsī paskaidroja: “Meitenes, jūs taču nezināt, aizmirsām jums pateikt... Pirms mēneša Natašu pilsētā notrieca automašīna, un viņu te apglabāja”.”
Ja jau pat vienkāršos lauku kapos notiek tādas lietas, tad nav brīnums par tām leģendām un spoku stāstiem, ar ko slavējas senas, pasaulslavenas kapsētas, bet it īpaši – ievērojamu cilvēku kapi.
