Nepieradinātā mūza Tilda Svintone: zem viena jumta ar bijušo, bet gultā ar citu

Tildas karnevāls

Dzīve pandēmijas aizsegā ir neierasta arī kinomīļiem, un pēc ilgāka pārtraukuma sarkano paklāju jomā par savu eksistenci tomēr paziņoja pasaules vecākais kino festivāls. Šogad nenotikušās Kannas, Lokarno, Karlovi Vari drosmīgākajiem lika sarosīties, jo bija skaidrs, ka tur no žurnālistu uzmanības nebūs iespējams paslēpties, tāpēc, kā varēja pārliecināties, Venēcijas viesi bija ļoti rūpīgi gatavojušies.

Kā allaž, ar stilu izcēlās Tilda Svintone, kura savu nevainojamo gaumi apliecināja ar... maskām! Apvienojot prasības, kas mūsdienu pasaules kārtībā liekus jautājumus pat neuzdod, ar grimstošās pilsētas karnevālisko šiku, viņa, iespējams, pārsteidzīgi koķetēja ar savu un apkārtējo drošību un veselību, taču arī nokļuva teju visos virsrakstos, kas atskatījās uz Itālijas pilsētā notiekošo.

Un kā nu ne – Svintone šogad saņēma Venēcijas Zelta lauvu par mūža ieguldījumu, bija skatāma Pedro Almodovara pusstundu garajā filmā Cilvēka balss, kas tapusi pēc Žana Kokto darba motīviem, kā ierasts, nebaidījās no stilistiskām un mākslinieciskām pārmērībām un slavas saulītē izcēla mākslinieku, kuru jau gadiem par savu dēvē ekscentriskā islandiešu mūziķe Bjorka.

Džeimss T. Merijs strādā miniatūrā studijā salā uz ezera, kas atrodas 50 minūšu attālumā no Reikjavīkas, un priekšroku dod metālam, silikonam un sarežģītu formu greznojumiem. Bjorkas tēlā viņa darbi iekļaujas ļoti organiski, un arī Tilda Svintone, rotājusies ar viņa maskām, ieņēma Venēcijas stila karalienes neoficiālo troni. Par iedvesmu saviem meistardarbiem viņš minēja raju skeletus, jūraszāli un orhidejas, Venēciju un uz Rialto zivju tirgus kolonnām redzamās zivju skulptūras, un tās perfekti saderēja ar Tildas lakonisko apģērbu, rudo matu krāsu un koķeto smaidu. Viņa zināja, ka ir pievērsusi uzmanību, ka par viņu runās un vēl ilgi apspriedīs, un tā tas notiek jau gadiem – kopš astoņdesmito gadu vidus, kad Tilda Svintone debitēja kino savas dvēseles radinieka Dereka Džārmena izaicinošajā biogrāfiskajā filmā Karavadžo (1986).

Izstumtā

Ketīnas Matildas Svintones dzīves ceļš sākās Londonā 1960. gada 5. novembrī, un tas notika ļoti ekskluzīvos apstākļos. Tildas māte ir austrāliete, bet tēvs pieder pie viena no vecākajiem Skotijas klaniem, viņa dzimtas kokā zināmas vismaz 35 paaudzes, bet māja, ko Svintoni uzbūvēja 9. gadsimtā, vēl joprojām ir viņu īpašumā. Sers Džons Svintons ieņēma augsta ranga amatu Skotu gvardē, un saskaņā ar šo statusu notika arī ģimenes rotācija pa valsti – Svintoni bieži mainīja dzīvesvietu un kādu brīdi uzturējās arī Vācijā, un Džudīte Balfora kādā reizē ne velti noteica, ka kāzu 25. gadadienas svinības varējis saskaņot ar 21. reizi, kopš ģimene atkal pārvedusi savu iedzīvi.

Svintonu bija daudz – tēvs, māte, Tilda un trīs viņas brāļi, un, kad piedzimis jaunākais, četrarpus gadu vecā meitene ar ne tiem pašiem labākajiem nodomiem devusies pie viņa, sak, pietiek puišu zem mūsu jumta, gribu māsu! Par laimi, nonākot pie mazulīša gultiņas, sākotnējos slepkavnieciskos nolūkus nomainīja neizsakāmas mīlestības apjausma, un turpmāk visi dzīvojuši draudzīgā noskaņojumā.

Bet tad Tildu nosūtīja uz internātskolu. Tā pieprasīja ģimenes statuss, un viņa bija pat sajūsmā, ka varēs atrasties starp tik daudz meitenēm, taču ne uz ilgu laiku. Svintonu meitēns bija gudrinieks, un klasesbiedrenēm nepatika, ka viņa regulāri izcēlās ar zināšanām, tāpēc Tilda kļuva par tādu kā izstumto. Turklāt viņa arī nevarēja saprast, kāpēc tik daudzas meitenes dzīvo ar domu, ka ir nolemtas laulībai ar atbilstoša statusa puišiem, ja viņu dzīve tikai sākas! Lai nerastos nākamās domstarpības, viņa klusēja, un diezgan lielā klusumā pagāja apmēram pieci gadi.

Kentā esošajai Vesthītai sekoja citas skolas, kādubrīd viņas klasesbiedrene bija Diāna Spensere, kurai pēc gadiem būs lemts kļūt par Velsas princesi, un, kā zobusāpes piecietusi obligāto izglītošanos, viņa bija laimīga, atskanot pēdējam zvanam. Nu Svintone saka, ka saprot, kāpēc vecāki viņu nosūtīja uz internātskolu, bet arī atzīst, ka nepriecājas par šo pieredzi. Pabeigusi vidusskolu, viņa pacēla cepuri un divus gadus kā brīvprātīgā pavadīja Dienvidāfrikā un Kenijā.

Dereks

Vispār Tilda Svintone vēlējās būt dzejniece, taču Kembridžā viņa iestājās, lai studētu sociālās un politiskās zinības. Ātri sapratusi, ka viņas sirds mācībām nav piesieta, viņa devās mākslinieciskākās takās, kā arī iestājās komunistu partijā. Tobrīd Lielbritānijā valdošā gaisotne bija ideāla, lai tik daudzi sajūsminātos par kreisajiem intelektuāļiem, un studenti kāri tvēra katru vārdu, pamatīgi paplašinot savu zināšanu robežas. Tilda arī dzejoja, bet, nolēmusi kļūt par mākslinieci, nolika gan pildspalvu, gan bloknotu.

1984. gadā viņa sāka strādāt Karaliskajā Šekspīra kompānijā, un teātra izrāžu piedāvājums bija tik plašs, ka pat varēja apjukt. Taču, kā ne reizi Tilda intervijās uzsvērusi, viņa “nekad, nekad nebiju domājusi kļūt par aktrisi”, un kā balta lapa viņa ļāvās režisoru skatījumam, un vienmēr lomai pielika arī kādu mazumiņu no sevis. Tagad par viņu runā, izmantojot arī klišejas: bezbailīga, mākslinieciska, ekscentriska, kā no citas planētas, kura sava varoņa tēla uzburšanai izmantos visas iespējas, un akcents un izteikts grima meistaru veikums ir mazākie no tiem, taču jau vairāk nekā 30 gadus Svintone veiksmīgi darbojas gan art-house eksperimentos, gan Holivudas kases grāvējos un pamatstraumes projektos. Bet viss sākās ar tikšanos, kas kopā saveda jauno Tildu un vienu no nozīmīgākajiem britu kultūras pasaules autoriem Dereku Džārmenu, kuru apbūra viņas porcelāna āda, zilās acis un tik nepaklausīgie mati.

Viņu sadarbība izvērsās septiņās filmās – pirmā bija Karavadžo, sekoja Edvards II (1991), kas Svintonei sagādāja labākās aktrises laurus un Volpi kausu Venēcijas kino festivālā, Zils un Vitgenšteins (abas 1993) –, un to pavadīja epiteti “avangards”, “modernisms”, “nepieradinātība”. Visticamāk, abu sadarbošanās iegūtu vēl ekspresīvākas izpausmes, ja vien ne kaulainā ar savu izkapti nenopļautu Džārmenu, turklāt viņai bija sabiedrotais – AIDS. Tomēr Tildas dzīve 1994. gada 19. februārī neapstājās, gluži otrādi – viņas karjera bija ieguvusi starptautisku vērienu, un tas notika jau pēc titullomas Sallijas Poteres izaicinošajā biogrāfiskajā filmā Orlando (1992), kas veidota pēc Virdžīnijas Vulfas romāna un kurā viņas atveidotais titulvaronis gadsimtu laikā maina lomas, bet ne personību.

Dereks Tildai iemācīja strādāt kolektīvā, tāpēc viņa vienmēr ir savu varoņu īstenā autore, un pieņemt sevi, jo jaunā aktrise nepavisam neatbilda tiem skaistuma standartiem, kas jau gadu desmitiem valda kino un britu kinomākslā tika uzturēti, pateicoties producenta Ismaila Merčanta un režisora Džeimsa Aivorija kopīgi veidotajiem projektiem. Tilda to sauc par “nostalģisko kino” un nekad nav bijusi ieinteresēta piedalīties tā tapšanā, taču Svintone bija tik pārliecinoša, ka bija skaidrs – ir dzimusi jauna zvaigzne.

Tēls

“Es vienmēr esmu bijusi eksperimentētāja, un, patiesību sakot, to es teātrī neatradu,” vaicāta par karjeras pirmajiem soļiem, reiz ieminējās Svintone, kura arī neslēpj, ka skatuves dēļi nav radīti viņai, bet uz tiem redzamais – garlaiko. Viņa arī nekad nav vēlējusies būt industriāla aktrise, nespēja iedomāties sevi spēlējam ne televīzijas produktos, kas gan saņēma augstu novērtējumu industrijā strādājošo gadiem ilgi izkoptā profesionālisma dēļ, ne klasiķa Deivida Līna vai Alana Pārkera filmās.

Nav brīnums, ka, uz tik rēna fona iznirstot Dereka Džārmena figūrai, viņa līdz kaulam sajuta līdzīgi domājošu autoru. “Dereks bija pavisam kas cits. Viņš nāca no mākslas pasaules, un es nācu no mākslas pasaules. Mēs satikāmies, un starp mums bija klikšķis.” Tieši tik vienkārši. Tiesa, nebūt ne vienkāršie viņa filmu scenāriji bezkaunīgākajiem žurnālistiem lika uzdot Tildai jautājumus par viņas seksuālo piederību, un viņa neslēpa, ka ir vienkārši seksuāla būtne. No šādas atbildes apmulsuši, viņi apklusa uz visiem laikiem, bet Tilda vēl joprojām spēlējas ar androgēni šiku tēlu – lidostu kontrolēs viņa ne reizi vien noturēta par vīrieti, jo ir gara auguma un ikdienā nekrāsojas –, ko arī izdzīvoja Orlando lomā, kas aizsāka viņas interesi par dzimumu atspoguļošanu uz lielā ekrāna. Un arī uz sarkanajiem paklājiem.

Rišas, cakas, bezgaumīgus fliterus no viņas nesagaidīt, konceptuāli pārdomātu garderobi gan, un tieši tāpēc viņu par savu mūzu jau 2003. gadā izvēlējās modes mākslinieki Viktor & Rolf un vienu no kolekcijām veltīja Tildai. One Model Show norisē visas modeles bija pielīdzinātas Svintonei, bet viņa pati lasīja pašas sacerētu dzejoli. 2013. gadā Tildu Svintoni pirmoreiz iekļāva planētas labāk ģērbto cilvēku sarakstā, un šo pozīciju viņa nav pametusi, bet, reiz vaicāta par skaistuma un modes ikonām, kas viņu iedvesmojušas, minēja vecmammu, Deividu Boviju, pašas bērnus, Patiju Smitu un Delfīni Seirigu.

Ģimene

Ar mākslinieku un dramaturgu Džonu Bērnu Tilda iepazinās 1990. gadā, un nepagāja ilgs laiks, kad viņi pamodās viens otra skavās. Līdz pat šai dienai Džons nav šķīris savu pirmo un vienīgo laulību, un viņa un Tildas attiecības kopš liktenīgās Britu Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas jau sen uzdod daudzus jautājumus, taču viņi dzīvo tā, kā uzskata par pareizu, un nebāž savu degunu citu darīšanās. Bērns ir 20 gadu vecāks, un abi mitinās lielā mājā Nairnā – piejūras pilsētiņā netālu no Invernesas. Tildai ir nepieciešams privātums, un Skotija to sniedz, taču nereti sirds alkst pēc draugiem – tā kā nejauša tikšanās lielpilsētas ielās ir jāizslēdz, ciemošanās jāplāno rūpīgi.

Jau kopš laika gala abu māja bijusi mērenā haosā, kas pastiprinājās pēc dvīņu Honoras un Ksavjera piedzimšanas 1997. gada 6. oktobrī. Par pašas attiecībām ar bērniem Tildai bija krietni jāpārdomā, kad Linna Remzija viņai piedāvāja piedalīties drāmā Mums jāparunā par Kevinu (2011), kurā galvenā varone saprot, ka nav piemērota mātes lomai. Kā aktrise uzsvērusi, šī tēma risināta vēl arī citās filmās ar viņas piedalīšanos, taču, kaut arī viņa uzsver, ka visas viņas kinolomas ir autobiogrāfiskas, šo līniju personīgajā dzīvē Tilda nesaskata.

Reiz viņa stāstīja, ka, pirmoreiz ieraugot savus bērnus, teju vai fiziski jutusi, kā sirds piepildās ar mīlestību, un jaunā māmiņa sajuties ļoti atvieglota, ka izjūt tādu mīlestību, bet pie sevis uzreiz arī nodomājusi: “Vai gan varēja būt citādāk?” Kevina māte nebūt nav ideāla, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņa piekrita Remzijas piedāvājumam. “Tas mani biedēja, un tas mani interesēja.”

Džona gleznas, spēles, vārdnīcas un ēdiens mētājas pa visu māju, un visam pa vidu – Tildas tik mīlētie suņi, bet dārzā kādulaik bija apmeties ezis Lēnais un zaķis Laipnais, kuri vārdus bija ieguvuši, pateicoties savām rakstura īpašībām.

Gadiem ejot, Tildas un Džona attiecības no romantiskām pārvērtās par draudzīgām, un viņa neslēpj mūsdienu pasaules realitāti – pieaugušie kopīgiem spēkiem turpina rūpēties par saviem bērniem, kaut arī paši jau atraduši citus partnerus. Ar Džonu “viņi vēl joprojām ir labi draugi un turpina dzīvot tajā pašā mājā”.

Ar Sandro Kopu Tilda iepazinās 2004. gadā Jaunzēlandē, kad filmējās Nārnijas hronikās, un jau drīz ļāvās filmas ilustratora valdzinājumam. Mīļvārdā “Dude” uzrunātais vīrietis ir 18 gadus jaunāks par Svintoni un regulāri viņu pavadīja gan braucienos, gan uz dažādiem pasākumiem, un neviens tam pat nepievērsa uzmanību, jo trakai māksliniecei taču ekscentrisms piedienas. Bet tad Tilda par lomu filmā Maikls Kleitons (2007) saņēma Britu Kinoakadēmijas balvu, un sākās neskaitāmi prātuļojumi par viņas un pārējo šajās attiecībās iesaistīto skaidrā saprāta daudzumu, jo – ironiski – drīz pēc pašķiršanās no Svintones Džons satika teātra režisori Džanīnu Deivisu, kura kļuva par viņa mīļoto, un tā nu Nairnā pa nakti palika Sandro vai Džona mīļotā, vai viņi visi četri – divi pāri, divi dvīņu vecāki un četri draugi.

Bērni, kuru audzināšana lielākoties bijusi Tildas pārziņā – tāpēc viņu mājā nav televizora, lai bērni nepārvērstos par apātiskiem dārzeņiem – un kuri šādus attiecību musturus redz jau kopš mazotnes, jautājumus neuzdod, bet savulaik, okupējuši mammas gultu, vienīgi smējās, kad jautrajai trijotnei pievienojās vēl arī suns! Vairāk nekā pirms desmit gadiem publicētā intervijā Svintone ir pārliecināta, ka nekad, nekad nešķirsies no Džona. “Kāpēc lai es to darītu?” viņa neizpratnē vaicā.

“Mums patiešām ir jauka dzīve, kopā audzinot bērnus. Džons vienmēr ir teicis, ka dzīvos viens pats; tā tas bijis kopš brīža, kad mēs iepazināmies. Iespējams, visu dzīvi. Viņš vienmēr ir vēlējies dzīvot viens pats pieticīgā mājoklī.” Un Džonam ir kotedža jūras krastā apmēram 20 minūšu gājienā no kaļķiem balsinātās lielās mājas – vientulības devas nodrošināšanai, darbam.

Nepārkausētais Oskars

Tilda Svintone ne reizi atzinusies, ka kļūt par aktrisi viņu pamudinājis ēzelīša tēlojums Robēra Bresona filmā Baltazars (1966), un ar rotaļīgu pieskaņu viņa brīvi runā par jebkuru tēmu. Taču, protams, vislielākā interese ir par Svintoni un kino – viņas lomu saraksts tuvojas atzīmei 90, un pārtraukuma tajā nav bijis arī tad, kad bērni bija mazi. Svintone atzīst, ka viņas dzīve ir jokaina kombinācija starp draugu piedāvātajām iespējām un viņas pašas sapņiem par šīm iespējām.

Luka Gvadanjīno ir jau ceturtais režisors, kurš atkal un atkal filmē Tildu, un viņa, šķiet, izbauda mūzas un līdzautores statusu – tāpat kā sadarbībā ar Dereku Džārmenu, Džimu Džarmušu un Vesu Andersonu. Tildas filmu režisoru vidū ir arī brāļi Džoels un Ītens Koeni (Sadedzināt pēc izlasīšanas, 2008), Deivids Finčers (Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu, 2008), šogad Oskaru ceremonijā ar Parazītu triumfējušais dienvidkorejietis Bons Džūnho (Caur sniegiem, 2013, Okča, 2017), un, kā pamatoti piefiksējis kāds no kino apskatniekiem, Svintones filmas un varoņi ir tik dažādi, ka viņa savā ziņā līdzinās francūzietēm Izabellai Ipērai un Žiljetai Binošai – arī šo aktrišu radošā enerģija ir neiedomājami daudzveidīga. Svintonei ir lomas gan art-house kino, gan pamatstraumes projektos, un tieši Nārnijas hronika: Lauva, Ragana un drēbju skapis (2005) viņu saveda kopā ar Dude, bet Maikls Kleitons (2007) nodrošināja pirmo un vienīgo nomināciju Amerikas Kinoakadēmijas balvai.

Uz svinīgo ceremoniju, kam viņa nekad nebija pievērsusi uzmanību televīzijas programmās, Tilda devās kopā ar Sandro, apzinoties, ka tas ir industrijā nozīmīgs pasākums, bet, patiesību sakot, ar viņas dzīvi tam nav nekāda sakara. Džons palika mājās.

Svintone reiz atcerējās, ka “turp devos kā tūrists. Iedomājieties, jums iedod biļetes uz Vimbldonas finālu, jūs tur sēžat, un tad kāds jūsu rokās ieliek raketi...” Kad no skatuves tika nosaukts labākās otrā plāna aktrises vārds, Tilda Svintone nemaz neslēpa pārsteigumu, bet, uzkāpusi uz skatuves, savu pateicības runu sāka ar vārdiem: “Ak, nē...” Sekoja joki un Džordža Klūnija apcelšana, bet pulksten 4.05 viņa zvanījusi Džonam, kurš, izrauts no gultas, nav varējis saprast, kas ir tas, ko viņa vinnējusi – vai kāršu spēlē? Vai loterijā?

Vēlāk Tilda teiks, ka vienīgais, par ko viņai ir žēl, ir tas, ka Dereks to nepiedzīvoja. Visticamāk, viņš, uzzinājis par šādu Svintones karjeras pavērsienu, smietos un smietos, un smietos, bet pēc tam palūgtu pašu balvu, lai to pārkausētu par mākslasdarbu.

Projekti

Kad Tildai bija 35, viņa piekrita piedalīties draudzenes Džoanas Skenlenas producētajā performancē, ko Londonas Serpentine galerijā izrādīja ar nosaukumu The Maybe. Viņa atradās caurspīdīga stikla kastē un gulēja, savukārt skatītāji skatījās, kā viņa mēģina gulēt, elpo, mirkšķina acis, maina pozas. Tilda Svintone bija kļuvusi par dzīvo gleznu, un tādā režīmā viņa pavadīja veselu nedēļu. Kritiķi nesaprata, kā pret to izturēties, taču drīz radās kopsaucējs – šī instalācija sakausējusi performanci, sabiedrības apsēstību ar slavenību pētīšanu un vuārismu, un Svintone bija perfekta. 1996. gadā The Maybe varēja novērtēt Romā, 2013. gadā – Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, kur Tilda Svintone atkal pa septiņām stundām dienā par savu pasauli padarīja stikla kasti.

Tā nav vienīgā reize, kad viņa izdarās tā, kā citi nav iepriekš uzspējuši. 2008. gadā Nairnas vecajā balles zālē viņa sarīkoja pati savu kino festivālu Ballerina Ballroom Cinema of Dreams, kas ilga astoņas ar pusi dienas. Par programmu rūpējās pati Tilda, miksējot klasiku ar aktuālo kino, un pidžamā tērptās saimnieces noteiktās biļešu cenas bija simboliskas – trīs mārciņas pieaugušajiem skatītājiem un divas – bērniem. Bet tiem, kuri uz seansu nesa pašceptu kūku šķīvi, pavisam par baltu velti.

2013. gadā, riskējot tikt arestēta, Svintone Maskavā pie paša Kremļa atritināja varavīksnes karogu, tā paužot savu nostāju Krievijas propagandai pret homoseksuālismu, bet vairākus gadus vēlāk, uzsverot savas skotu saknes, neslēpa, ka balsojusi par Skotijas neatkarības atgūšanu no Lielbritānijas.

Var tikai piebilst, ka viņai patīk ironizēt, bet apgalvojumu, ka Svintones ādā ir pilnīgi normāli justies kā citplanētietim, no viņas mutes var lasīt un dzirdēt vairākkārt. Viņa ne reizi atzinusi, ka nav liela bēda, ka filmēšana jāpārceļ uz nezināmu nākotni, jo uzskata, ka darbs pie scenārija var būt mūžīgs. “Tu nekad nenožēlosi, ka scenārija attīstībai tev bija dots vēl viens gads,” viņa teiktu katram, kurš nav sadabūjis pietiekami daudz līdzekļu sava projekta īstenošanai. Turklāt “es esmu ļoti slinka. Man nav nekādu iebildumu gaidīt”.