Sapnis par alpīnismu. Unas Ulmes dienasgrāmata TV šovā "Sapņu ķērājas". 5. sērija

Ko par mani padomās, vai esmu viņam gana laba, vai tā ir pieņemts... Tās ir domas, ar kurām mēs saskaramies pieņemot lēmumus, nostājoties izvēļu priekšā, šauboties. Un nereti, baidoties no apkārtējo viedokļa no savas ieceres atkāpjamies. Vismaz tā ir ir bijis ar mani. Par to arī runāsim šajā raidījumā, mēģinot saprast, kāpēc citu domas mums bieži vien mēdz būt svarīgākas par savām pārliecībām. Šobrīd šajā ziņā es jūtos pietiekami stipra, tomēr šaubas mēdz iezagties. Vistrakāk ir bijis tad, kad tu pavaicā kādam viedokli un sākas – nu nezinu, vai tev to vajag, labāk nē. Un viss. Šādos brīžos tu vari padoties un atmest ar roku, bet kādēļ? Jo kādam citam tā šķiet? Bet tas jau ir tavs lēmums, tava izvēle! Tāpēc man bija ļoti interesanti noskatīties sižetu par Grētas sapni – iemācīties dziedāt. Pie vokālās pedagoģes Jolantas Gulbes viņa bija paņēmusi līdz Ievu, kura, kā izrādās, ir beigusi mūzikas skolu un lieliski dzied. Bet Grētai pirmajā nodarbībā grūti pat vienu noti bija noturēt. Vai viņa nobijās? Protams, ka nē! Un kad es dzirdēju Grētas satriecoši samtaino balsi pat pabrīnījos – kāpēc viņa jau sen nenodarbojas ar dziedāšanu. Bet pamodelējot situāciju no otras puses – ja viņa būtu padevusies, tad tā arī nekad neuzzinātu, ka patiesībā ir apveltīta ar šo talantu. Ne velti mēdz teikt – nepamēģināsi, neuzzināsi.

Toties Ievas sapnis par alpīnismu man izvērtās īstā pārbaudījumā. Tas jau nebūtu šovs, ja tā veidotāji nedomātu, kā mūs pārsteigt. Domāju, ka braucam pakāpelēt pa alpīnisma sienu, bet nē – nokļūstam Rīgas kinostudijas ēkā un mums paziņo, ka tagad būs jākāpj ārā (!) pa septītā stāva logu.

Jā, tieši tā, nevis jākāpj augšā, bet lejā. Bez tam, virves, stiprinājumi un viss pārējais šeit uzstādīts tik tikko, speciāli mums. Tā nav nekāda pārbaudīta atrakcija, tāpēc manī ieslēdzas visi baiļu SOS signāli – vai tas ir droši, vai fiziski to varēšu izdarīt, vai neslīdēs utt.

Biju tuvu asarām un sapratu, ka man vajag atbalstu, tāpēc piezvanīju Gaitim, kurš profesionāli nodarbojas ar alpīnismu un tas mani nomierināja. Tomēr tas brīdis, kad tev atmuguriski jākāpj ārā nekurienē, bija nervus kutinošs. Šis ir stāsts par paļaušanos, par uzticēšanos instruktoram, par spēju tvert to visu vieglāk, ko es tā īsti neprotu. Tomēr pēc šī pārbaudījuma kārtējo reizi sajutos kā uzvarētāja. Un šīs uzvaras pār sevi ir pašas saldākās.

Šoreiz studijā pie mums aicināti viesi, kas vai nu profesionālo vai privāti ir saskārušies ar apkārtējo kritikas tēmu. Saruna ar psiholoģi Ingu Bērziņu gan beigās mums izvēršas nevis par viņas darbu, bet skarbo dzīves pieredzi – pirms dažiem gadiem vīrs viņu pameta ar pieciem bērniem, bez iztikas līdzekļiem. Kā viņa mums atzina – uzzinot par vīra nodevību varējusi turpināt dzīvot to ignorējot, tomēr pusstundas laikā pieņēma lēmumu šķirties. Tajā brīdī Ingu neuztrauca apkārtējo domas – kur tad tu liksies ar pieciem bērniem! Viņa nenobijās un sāka dzīvo no nulles, vienu brīdi pat strādājot par taksisti. Un tieši taksometrā viņa satika savu pašreizējo darba devēju. Šis stāsts pārliecina - kad tu pieņem lēmumu, visi apstākļi saliekas tā, lai palīdzētu tev to īstenot. Un par to es dzīvē esmu pārliecinājusies vairākkārt.

Īsts pārsteigums man izrādījās Madara Kiviča, kuras šķiršanās drāmu ar Andri vēroja visa Latvija. Madaru tas nekādā veidā nav ietekmējis, jo viņa spēja no visa šī masu mediju uzbūvētā šova distancēties. Kā Madara atzīst, viņai nebija laika tajā iesaistīties, jo prioritāte bija meitu audzināšana. No Madaras var mācīties to vēso mieru, ar kādu viņa skatās uz šo situāciju. Pat vēl vairāk – kļuvusi populāra viņa strauji attīstīja savu Instagram kontu un nu jau sevi var dēvēt par veiksmīgu influenceri. Tātad, veiksmīgi izmantoja radušos situāciju savā labā.

Un visbeidzot, satiekot pazīstamo futbolistu Kasparu Gorkšu man pilnībā mainījās priekšstats par šo vīrieti. Biju iedomājusies, ka viņš ir tāds vēsais mačo tipa dendijs, bet izrādās, ka Kaspars ir ārkārtīgi kautrīgs un kluss. Tas nekādā veidā neiet kopā ar viņa publisko tēlu un sportista panākumiem. Taču, kā atzīst Kaspars – sports un darbs ir viņa arēna. Un tajā viņš ir TAS Kaspars Gorkšs. Bet ikdienā pavisam cits. Sarunā mēs pieskaramies gan viņa panākumiem, gan privātajai dzīvei un šķiršanās prāvai, kas bērnu dēļ Kasparu ļoti apbēdina. Pēc šīs sarunas es sapratu ļoti būtisku lietu – ne viss ir tā kā izskatās, un tie cilvēki, kas par mums izsaka savu viedokli, patiesībā mūs nepazīst. Tad kāpēc mums vajadzētu uztraukties par to, ko domā svešinieki? Kā es rakstīju savā grāmatā “Skaistumam nav gadu”: “Svarīgi mēs esam tikai saviem tuvajiem. Pārējiem par mums nospļauties.”