Astronoms Ilgmārs Eglītis par to, vai citplanētieši mūs vēro: "Roku uz sirds liekot, nevaru apgalvot, ka tur nekā nav"

Vai spējat iedomāties, ka īsts, azartisks un ar zvaigžņu slimību nopietni inficēts astronoms caurām naktīm pēta zvaigžņu ceļus un neceļus, laupot sev miegu un mājas siltumu? Tieši tā tas notiek Latvijas Universitātes Baldones observatorijā, kur skaidrās naktīs ir atvērts jumts un ziemā zvaigžņu pētniekam jāsaģērbjas gluži kā bļitkotājam uz ledus.

Tomēr Latvijas Universitātes Astronomijas institūta direktora vietnieku, Baldones observatorijas vadītāju un kaislīgo astronomu Ilgmāru Eglīti tas nebiedē – viņš nepaguris pēta Visuma noslēpumus jau 46 gadus. Viņš lepojas ar Baldones Šmita teleskopu, kas joprojām ir vienīgais šāda tipa teleskops Baltijā un divpadsmitais lielākais pasaulē. Tas ir unikāls un sarežģīti izgatavojams, tāpēc pasaulē tādu nav daudz. Starp citu, ļoti modernajā kosmiskajā stacijā Keplers, kas meklē eksoplanētas, arī ir Šmita teleskops.

Baldones teleskops uzstādīts 1966. gadā, bet tas nenoveco, ir ļoti kvalitatīvs un ir tādā pašā darba kārtībā kā sākumā. Turklāt 2005. gadā tika pāraluminizēts teleskopa spogulis un vēlāk uzlabota optika, lai varētu izmantot lielas lādiņsaites matricas, kas ļauj ieskatīties tālākos kosmosa apgabalos. Tagad Baldones Šmita teleskops ļauj saskatīt objektus līdz 21. zvaigžņu lielumam – tie var atrasties 1–10 miljardu gaismas gadu attālumā. Ieskatīsimies arī mēs!

Lielie Visuma noslēpumi

– Zinātnieki aprēķinājuši, ka Visumam ir aptuveni 14 miljardi gadu, bet varbūt vēl vairāk. Taču ļoti intriģējošs šķiet tieši pats sākums, kā viss radās, jo pirms tā sauktā Lielā Sprādziena Visums esot bijis saspiests mazā, blīvā objektā un nav eksistējis ne laiks, ne telpa. Tas izklausās tik sirreāli!

– Tāda nu ir Lielā Sprādziena teorija. Tās gan ir divas. Otra – ka bezgalīgs Visums jau ir bijis, bet sprādzieni bijuši tikai tādi kā lokāli notikumi. Lielā Sprādziena hipotēzi pamato trīs norādes. Pirmā – lielākā daļa galaktiku (arī Piena ceļš) ir spirālveida objekti, un stiprs vējš vai sprādziens veido līdzīgus virpuļus.

Otrā – Visums pamatā sastāv no ūdeņraža, visvienkāršākā elementa. Sprādziena laikā viss sarežģītais tiek destrukturēts līdz pamatelementiem. Un trešā – viss, ko novērojam Visumā, it kā izplešas un lido prom no viena punkta uz visām pusēm. Šķiet, ka tā arī varētu būt, vienīgi nav skaidrs, vai tādu sākuma punktu ir bijis daudz vai tikai viens. Bet tas ir astronomijas nākotnes jautājums.

Protams, kad objekts tiek saspiests līdz tādai pakāpei, kāda ir, piemēram, neitronu zvaigznei, zūd atomārā struktūra – elektroni gravitācijas dēļ tiek iespiesti atoma kodolā. Un tad tiešām atomam vairs nav telpas, tātad zūd arī pats telpas jēdziens. Ja saspiež vēl vairāk, līdz melnajam caurumam, tad zaudējam telpas un arī laika jēdzienu, jo pēc Einšteina teorijas telpa un laiks ir saistīti.

– Melnie caurumi taču parādās tikai tad, kad zvaigznes mūžs jau galā.

– Jā, bet šī teorija parādījās tad, kad mēs, astronomi, pamanījām kaut ko neparastu – atklājām, ka galaktikas griežas apmēram par divām kārtām jeb aptuveni 100 reižu ātrāk, nekā prasa visu debess ķermeņu, kas tajās iekšā, kopējā gravitācija. Centrbēdzes spēka un gravitācijas līdzsvaram būtu jādarbojas arī lielajā astronomijā. Ja jau ātrums tik ļoti palielinās, tas var nozīmēt tikai to, ka Visumā ir masa, kuru neredzam. Tad nu sāka pētīt, vai pie vainas nav melnie caurumi, tomēr to nav tik daudz, lai tie spētu izraisīt šādu rotācijas ātrumu. Tātad vaina jāmeklē citur.

– Mūsu galaktikā esot ap 20 melno caurumu, bet ārpus tās – krietni vairāk un, iespējams, lielāki.

– Tas tik un tā neatrisina šo problēmu. Ja ir superlieli gravitācijas centri, tad ap tiem viss rotētu, bet tādas parādības nav vērojamas, līdz ar to šī teorija atkrīt.

– Kļūst aizvien intriģējošāk! Kas tad ir šis Lielais Nezināmais teoriju grāvējs un līdzsvara jaucējs?

– Esam to nosaukuši par tumšo jeb melno matēriju, bet par to mēs vēl neko nezinām.

– Vai ir vismaz kāda nojausma, kas varētu būt tumšās matērijas pamatā?

– Jau senie grieķu filozofi zināja, ka visa matērija sastāv no maziem ķieģelīšiem. Mūsdienās ķieģelīšu vietā ir atomi – apaļas bumbiņas –, bet tie ir tādi paši pamatelementi, par ko runāja grieķi. Otrs viņu teorijas postulāts bija, ka visu matēriju ietver ēteris. To var saukt par ēteri, par dabas lauku, par tumšo matēriju vai kā citādi, būtība nemainās.

Acīmredzot pirmatnējie filozofi kaut kādā veidā ir nojautuši patieso dabas uzbūvi. Ir zināms, ka galaktika rotē ātrāk tieši tumšās matērijas dēļ, bet to nevar nedz ieraudzīt, nedz uztvert ar optiskajām vai radioviļņu tehnoloģijām, jo tai nav elektromagnētiskā starojuma. Aprēķināts, ka tumšā matērija veido aptuveni 83 procentus no visas Visuma matērijas.

– Tātad par tumšo matēriju to sauc gan tāpēc, ka tā vēl zinātnei ir tumša bilde gan tāpēc, ka tā tiešām ir tumša un nav redzama pat jaudīga teleskopa acij?

– Varētu teikt, ka tas ir kā tumšs aizkars, ko mēs neredzam vai, precīzāk, neprotam noteikt. Visdrīzāk te ir runa par lielām enerģijām un, cik man zināms, šobrīd nekur pasaulē vēl nav uztaustīts ne vismazākais šo tumšo noslēpumu pavediens. Ja kādam pasaulē būtu neierobežoti enerģijas krājumi, mēs to uzreiz justu, jo tos nevar salīdzināt ar Zemes enerģijas krājumiem – tie ir daudz, daudz lielāki.

Asteroīdu mednieks

– Šķiet, astronoma darbs nedaudz līdzinās arheoloģijai. Lai gan zvaigžņu pētniekiem jāpēta viss kosmoss, tomēr liela pacietība, ilgs laiks un atklājēja gandarījums raksturo abas profesijas. Tiesa, ne vienmēr ir zināms, kur meklējamais objekts atrodas.

– Ar arheoloģiju zināma līdzība ir, bet mazliet citādā rakursā, jo viss, ko mēs novērojam, jau ir vēsture. Gaisma kosmosā ceļo ar galīgo ātrumu 300 000 km/s, un tas nozīmē, ka viss, ko redzam, jau ir novecojis, tā ir pagātne. Atkarībā no attāluma var aprēķināt arī objekta attēla vecumu.

Ja objekts ir miljardu gaismas gadu attālumā, tad tas tāds ir izskatījies un tik daudz gaismas izstarojis pirms miljarda parasto gadu. Arī Saule tiek novērota ar aizkavējumu – Saules starojuma ceļš līdz Zemei ir astoņas minūtes. Un vēl – tā gluži nav, ka skatāmies debesīs, nezinot, ko atradīsim. Mēs zinām, ko meklējam, cita lieta – ne vienmēr ir skaidrs, kā to atrast.

– Jūsu lielākais darbs ir saistīts ar asteroīdu pētījumiem.

– Jā, un mēs meklējam tos noteiktā sektorā. Runa ir par maziem objektiem, sākot ar 50 metru izmēru, ko varam noteikt asteroīdu joslā, un tie ir novērojami tad, kad tie pienāk vistuvāk Zemei. Daudzās tuvošanās reizes, ko novērojam, jāsaliek kopā, un tad iegūstam precīzu asteroīdu orbītu. Katra asteroīda izpētei vajadzīgi 3–5 gadi.

– Lielākus asteroīdus dažkārt mēdz saukt arī par mazajām planētām. Kāda īsti ir to izcelsme?

– Planētām ir sfēriska forma, bet asteroīdi ir ragaini veidojumi. Būtībā tie ir veidojušies pavisam citādi nekā planētas. Tie radušies, satriecoties kopā pirmatnējām Saules sistēmas planētām. (Rāda mazu, bet ļoti smagu asteroīda gabaliņu.) Tieši šis gabaliņš varētu būt no kādas planētas iekšējās daļas. Tie ir unikālie dzelzs-niķeļa asteroīdi, kuros bieži vien ir tādu elementu ieslēgumi, kas Zemes garozā gandrīz vispār nav sastopami, teiksim, virkne platīna grupas elementu, piemēram, rēnijs.

Tas arī piesaista zinātniekus, jo meklējam ne tikai tos asteroīdus, kas ir bīstami civilizācijas izdzīvošanai. Un parādās arī privātās firmas, kas interesējas, kā varētu iegūt šos ļoti retos minerālus, jo to cena sasniedz 50 000 dolāru par kilogramu, un tā ir tik liela summa, ka atmaksājas arī kosmosā palaižamo kuģu vērtība (pāris miljardu).

– Tad sanāk, ka ir iecere nosūtīt kosmosā tādas kā zondes, kas nodarbotos ar kosmisko kalnrūpniecību jeb reto minerālu ieguvi?

– Tur var nosūtīt tādas pašas bagātināšanas iekārtas, kādas ir uz Zemes, tikai tās darbinātu kosmosā, un, tā kā asteroīdi jau ir šķembas, tie nav jāurbj, uz tiem var nosēsties un virsmu izmantot minerālu iegūšanai. Aprēķināts, ka asteroīdam jābūt vismaz 100 metru diametrā, lai atmaksātos viena kosmiskā misija. Tā kā līdz Zemes kodolam vēl neesam tikuši – un tas ir problemātiski arī tuvākajā nākotnē –, asteroīdu kalnrūpniecība izskatās daudz perspektīvāka.

– Kā saprotu, jūsu asteroīda gabaliņš ir no Sibīrijas meteorīta.

– Jā, tas ir gabaliņš no Sikhate-Alinas meteorīta, kas nokrita 1947. gadā Vladivostokas tuvumā un sašķīda 200 gabalos, un tad tos sadalīja pa visu toreizējo PSRS. Lielākā daļa gabalu nonāca ķīmijas laboratorijās, bet tos saņēma arī observatorijas; tolaik to bija daži desmiti.

– Vislielākais asteroīds esot Cerera, tā diametrs ir 933 kilometri.

– Par to vēl notiek diskusijas, jo daļa pētnieku Cereru uzskata par mazo planētu, un arī es viņiem pievienojos. Cererai ir viena būtiska pazīme, kas to atšķir no asteroīdiem, proti, tai ir sfēriska forma. Tas nozīmē, ka iekšā ir karsts kodols. Īstenībā visi sfēriskie ķermeņi, kas ir kosmosā, ir ar karstu kodolu, bet karstuma pakāpe ir atkarīga no objekta lieluma.

Zvaigznēm ir tā īpatnība, ka to kodoli ir ļoti karsti. Tas ir lielā matērijas spiediena dēļ uz zvaigznes centrālo daļu, un spiediens rada siltumu; jāsasniedz daudzi miljoni grādu, lai varētu sākties sintēzes reakcijas.

Tālāk nāk planētas, kurām arī ir karsts kodols, bet temperatūra nav pietiekama, lai sāktos sintēzes reakcijas. Pavadoņi ir vēl mazāki, un to gravitācija ir par mazu, lai noturētu gāzveida atmosfēru. Tiem seko mazās planētas. Nav striktas robežas starp mazu planētu un lielu asteroīdu, tāpat kā tās nav starp asteroīdiem un meteorītiem.

– Kolēģi astronomi (ne tikai Latvijā) dēvē jūs par asteroīdu mednieku. Cik daudz jaunatklājumu ir jūsu kontā?

– Tas ir gan mans darbs, gan sirdslieta. Vēl pirms gada biju nomedījis 77 asteroīdus, bet tagad jau ir 111 – diezgan daudz. Šajā rudenī ir ļoti labas debesis, mierīgs un skaidrs laiks, naktis bez vēja, un tas nozīmē, ka attēls nekratās, stāv stabili, var ieraudzīt tālākus objektus. Teleskops šoruden sasniedza jaunu robežlielumu – 22 ar astīti, tātad varam saskatīt vēl divarpus reižu tālākus objektus nekā iepriekšējā periodā.

– Asteroīdu taču var ķert tikai naktīs?

– Tas nu tiešām ir nakts darbs, pa dienu notiek tikai datu apstrāde. Mums ir izdevies atklāt unikālu asteroīdu, tā saucamā centauru tipa. Tie ir asteroīdi, kas atrodas aiz Saturna, nevis tipiskajā asteroīdu joslā. Tas ir liels objekts, aptuveni 30 km diametrā, bet parasti tie sava lielā attāluma dēļ ir stipri par vāju, lai šāda veida teleskops to spētu saskatīt. Tomēr mums paveicās ar novērošanas programmu, kura ļāva ieraudzīt objektu, kas īstenībā nav fiksējams.

– Tā tradicionālā maģistrāle, pa kuru lidinās asteroīdi, ir starp Marsu un Jupiteru, un tur jums ir lielākais jaunu asteroīdu loms.

– Jā, bet centauri sastopami krietni tālāk no Zemes – aiz Saturna. To gan nav daudz, tikai daži simti, un viens no tiem ir atklāts Baldonē, tā nosaukums ir Oriuss. Amizanti, ka, tiklīdz Oriuss bija atklāts, vēl nebija pat vārds iedots, astrologi to jau sāka izmantot likteņu paredzēšanai, lai gan pirms tam tas likteņus neiespaidoja. Var saprast, ka viņiem tāda pašvaka datubāze.

– Tad jau tiešām jūtaties kā asteroīdu mednieks?

– Jā, zīmīgi, ka tieši to ir iemūžinājuši lietuviešu astronomi, kuri nosaukuši vienu asteroīdu manā vārdā (Eglitis), un arī aprakstā teikts, ka esmu asteroīdu mednieks.

– Ar Latviju un ievērojamiem cilvēkiem saistīti arī citi asteroīdu nosaukumi: Latvija, Riga, Daugava, Mitava, Baldone, Artmane, Krishbarons, Vasks un citi. Tie ir oficiāli reģistrēti starptautiski nosaukumi?

– Jā, ir svarīgi, lai Starptautiskā astronomu savienība tos akceptē, taču tas ne vienmēr notiek. Piemēram, gribēju vienam asteroīdam dot vārdu Pauls, bet to neakceptēja tikai tādēļ, ka viņš dažus gadus bija darbojies politikā. Politiķu vārdos kosmosā principā nekas netiek nosaukts. Paula gadījumā pat viņa talantīgā komponista slava nespēja situāciju glābt.

Komisija neapstiprina arī nosaukumus, kas ir sarežģīti un grūti izrunājami citās valodās. Starp citu, gandrīz visi šie nosaukumi ir dāvinājumi Latvijai no citām observatorijām. Tas tāpēc, ka LU strādāja profesors Šteins, kas deva lielu ieguldījumu komētu orbītas aprēķinos, ko izmantoja un atzinīgi novērtēja arī kolēģi citās valstīs. Tikai, sākot ar Baldoni, ir mūsu pašu atklātie asteroīdi, un tos visus man izdevies atklāt pašam.

– Vārdi vēl visiem nav iedoti?

– Protams, nē. Doma ir nosaukt vienu asteroīdu par Lapusku – par godu Kazimiram Lapuškam, kuram ir lieli nopelni Latvijas Universitātes lāzeru stacijas attīstībā, kas ir viena no precīzākajām pasaulē. Šis vārds gan vēl gaida Starptautiskās astronomijas savienības apstiprinājumu.

– Esmu dzirdējusi, ka pirms kāda laika bija populāri, samaksājot noteiktu summu, nopirkt zvaigznes vai asteroīda vārdu, arī pasniedzot to kā dāvanu dažādos notikumos. Reiz piedalījos preses konferencē, kuras laikā kādas firmas miljonajam klientam tika dāvināta zvaigzne.

– Tādi gadījumi ir bijuši, arī ārzemēs, bet tas nav oficiāli. Varbūt nevarētu to saukt gluži par nelegālu darbību, bet Starptautiskā astronomu savienība to neatbalsta, šie vārdi nav reģistrēti katalogos, un tie tik un tā aizies nebūtībā reizē ar firmām, kas tos kādreiz pārdevušas. Bet oficiālā kārtība ir tāda, ka jaunatklātam debesu ķermenim vārdu var piešķirt tikai tā atklājējs. Tā ka jāuztur ar viņu labas attiecības.

Zvaigznes mūsu galaktikā

– Piena Ceļa galaktika ir deviņus miljardus gadu veca, un lielākā daļa mūsu zvaigžņu ir tādā kā brieduma un novecošanās stadijā, tur jaunas zvaigznes rodas reti, tikai dažās vietās, piemēram, Gulbja zvaigznājā vai Ērgļa zvaigznājā. Kādi ir jūsu novērojumi?

– Klasisko pētījumu jomā Baldones observatorijas sūtība ir pētīt oglekļa zvaigznes, un mēs tās arī turpinām pētīt. Man pašam kopš 1974. gada, kad sāku strādāt observatorijā, ir izdevies atklāt vairāk nekā 50 jaunu C zvaigžņu. Kopumā observatorijā atklāts vairāk nekā 400 oglekļa zvaigžņu, un, tā kā esam devuši tik lielu ieguldījumu, starptautiska sarkano zvaigžņu astronomu darba grupa Baldones observatorijai bija uzticējusi oglekļa zvaigžņu kataloga veidošanu un pilnveidošanu.

Tas iznāca 2001. gadā. Uztveram to kā reveransu un arī kā atzinību, jo šī grupa ir viena no vadošajām zvaigžņu pētniecībā. Nelielā palielinājuma dēļ C zvaigznes pētām tikai mūsu galaktikā. Citās galaktikās esam strādājuši ar novām. Andromedas galaktikā šis teleskops ir atklājis 70 uzliesmojošās zvaigznes (novas).

– Kāpēc tās sauc par oglekļa zvaigznēm?

– Jo to atmosfērā vērojam pilnīgi citādu ķīmisko sastāvu, spektros parādās oglekli saturošu molekulu detaļas.

– Vai tad nav tā, ka zvaigznes sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija?

– Tas ir jaunām zvaigznēm, bet vecajām atmosfērās parādās metāli un pat molekulas. Īstenībā atmosfēra atstaro to, kas notiek kodolā, tāpēc oglekļa zvaigznēm jau novēro oglekļa molekulāros savienojumus. Ir vēl otra secība – tās ir skābekļa zvaigznes, kuru ir apmēram 40 reižu vairāk.

Tām ir līdzīga masa kā oglekļa zvaigznēm, bet to atmosfērā ir skābekļa molekulu savienojumi, piemēram, titāna oksīds, vanādija oksīds un citi oksīdi. Oglekļa zvaigznēs ir ciāns, oglekļa molekula, oglekļa oksīds, un tās dod citādas spektrālās joslas nekā skābekļa zvaigznes. Tieši tāpēc tās var ieraudzīt – spektrāli atšķirot no pārējām.

– Ja vērtējam oglekļa zvaigznes pēc citas kategorijas, kas tās ir: sarkanie milži, baltie punduri vai kas cits?

– Oglekļa zvaigznes ir sarkanie milži. Nākamā stadija pēc sarkanajiem milžiem ir baltie punduri, pēc tam – brūnie punduri. Zvaigznes savas attīstības beigu posmā ir milzīgas, un tās pamazām zaudē masu. Zaudējot matēriju, tās kļūst mazākas, bet, pārtrūkstot sintēzes reakcijām, tās kolapsē, pārtopot baltajos punduros. Tad to masa jau ir mazāka par Saules masu.

– Lasīju, ka sarkanie milži var veidoties tikai no ļoti lielām zvaigznēm, savukārt melnie caurumi var veidoties tikai no sarkanajiem milžiem.

– Precīzāk būtu teikt, ka no lielām zvaigznēm veidojas sarkanie pārmilži, bet sarkanie milži var veidoties arī no mazākām zvaigznēm. Oglekļa zvaigžņu masas diapazons var būt no 0,9 līdz deviņām Saules masām. Pa vidu (lielākas par deviņām Saules masām) ir neitronzvaigznes. Ja ir desmit Saules masas un vairāk, tad parādās melnie caurumi – savas evolūcijas nobeigumā. Būtībā tā ir arī jaunu zvaigžņu dzimšanas vieta.

Kad Saule kļūs par sarkano milzi...

– Par laimi, visi šie procesi notiek ļoti lēni. Bet tik un tā ir briesmīgi iedomāties, ka arī Saule reiz varētu pārvērsties par sarkano milzi, visu savā tuvumā sadedzinot, un tad pārtapt baltajā pundurī.

– Par balto punduri mums tiešām nav jāuztraucas, drīzāk bažas raisa laiks, kad Saule kļūs par sarkano milzi, kas notiks aptuveni pēc diviem miljardiem gadu. Tad nu gan Zeme varētu pazust jeb izkust no lielās, sarkanās Saules pārmērīgā karstuma – aptuveni 4000 grādu. Tagad uz Saules ir pat 6000 grādu, sarkanā milža virsma ir vēsāka, bet arī 4000 grādu ir pārmērīgi karsts, lai visu sadedzinātu – ne tikai tuvās planētas.

– Zeme izkusīs tāpēc, ka sarkanā milža stadijā Saule krasi palielināsies un pietuvosies Zemei?

– Vēl vairāk – pēc aprēķiniem, Zeme var iekļūt pat Saules iekšpusē.

– Sanāk, ka Saule it kā aprīs Zemi?

– Tā sanāk. Un ne tikai Zemi, arī citas iekšējās planētas aizies bojā. Varētu palikt tikai Jupiters un Saturns, un tur varētu būt vieta, kur paglābties. Jo tad Saule būs pietiekami liela, lai tā spētu sasildīt arī tālās planētas (pašlaik tur ir ap mīnus 140 grādiem). Līdz ar to divi Jupitera pavadoņi – Kalisto un Ganimeds – varētu kļūt par dzīvo radību vai pat nākotnes cilvēku jaunajām mājām.

– Vai tur būtu iespējama dzīvība, ja temperatūra paaugstinātos?

– Pašlaik tur ir sasalusi atmosfēra, ar ūdeni arī grūti. Ūdens ir bagātīgi tikai uz Zemes un uz viena no Jupitera pavadoņiem – Eiropas – ledus formā. Šajā sakarā mēs piedalāmies arī projektā Saules sistēmas mazo objektu pētījumi. Uzvarējām Latvijas Zinātnes padomes konkursā. Projekts ir saistīts arī ar jaunu asteroīdu meklēšanu, to īpašību noskaidrošanu kalnrūpniecības vajadzībām. Trešais tēmu loks ir ūdens izcelšanās uz planētām un attiecīgi arī uz Jupitera pavadoņiem.

Uz Marsa ūdens varētu būt tikai pašos polos, turklāt tur ir ne tikai sasalis ūdens, bet arī sasalusi ogļskābā gāze, tā ka Marsa attēlā redzamais baltais pleķītis nav tikai ūdens. Vēl ir pavadonis Titāns, uz kura, iespējams, varētu būt ūdens, bet turpat blakus ir arī Eiropa, kur varētu būt arī kāda dzīvība zem ledājiem. Cilvēki gan Eiropu nevarētu izmantot, jo tā ir tikai Mēness lielumā, un, ja kļūs siltāks, tur nebūs atmosfēras.

Visu Eiropu klāj ūdens ledus, bet interesanti – ja ir ūdens un silts kodols, tad zem šiem ledājiem var būt arī okeāni. Tas nozīmē, ka tur var būt arī dzīvība, vismaz baktērijas un, iespējams, arī pirmatnējo dzīvnieku vienkāršas formas. Tā kā, kad uz turieni lidos kosmosa kuģis, visticamāk, atklāsies interesantas lietas. Amerikāņi ir paredzējuši tādus lidojumus jau tuvāko desmit vai divdesmit gadu laikā. Līdz Eiropai būtu jālido divus gadus, un tas ir paveicams uzdevums.

– Lai gan lielās katastrofas un Zemes izzušana paredzama tikai pēc pāris miljardiem gadu, tomēr mūs interesē dažādas šķietami fantastiskas versijas par nākotnes cilvēces mājvietu.

– Manuprāt, ja civilizācija būs tik ilgi pastāvējusi, mums ap to laiku kosmosā būs pieejamas ļoti daudzas kolonijas uz planētām, kur ir atbilstoši dzīves apstākļi, un mēs vairs nekarosim savā starpā – vietas pietiks. Bet, ja turpināsim plēsties un karot, tad panāksim tikai to, ka paši sevi iznīcināsim.

– Patlaban daudz reālākas aprises ir privātajai iniciatīvai piedāvāt kosmosa tūrisma pakalpojumus. Turklāt netrūkst gribētāju par dārgu naudu ienirt kosmosa dzīlēs un paraudzīties uz Zemi no augšas –pat tad, ja lidojums ilgst tikai mirkli.

– Privātās nesējraķetes nesen ir pacēlušas gaisā pirmos divus kosmonautus. Tā nu NASA vairs nav vienīgie, kas var to izdarīt. Privātās firmas šo lauciņu sāk apgūt gan kosmiskā tūrisma peļņas dēļ, gan apzinoties, ka tur ir ļoti vērtīgi ķīmiskie elementi, kurus gribētos iegūt.

Vai citplanētieši mūs vēro?

– Kā īsti ir ar citplanētiešiem? To, ka ir redzēti īsti citplanētiešu gaisa kuģi, apgalvo aizvien vairāk NLO pētnieku – amatieru, taču zinātnieki joprojām klusē. Vai tiešām tas ir tik neiespējami, ka viņi lidinās virs Zemes un mūs novēro?

– Roku uz sirds liekot, nevaru apgalvot, ka tur nekā nav. Bet pat tad, ja viņi mūs vēro, viņi ar mums nesazināsies un nesaistīsies, kamēr neesam beiguši plēsties un karot. No kosmosa to var ļoti labi redzēt. Turklāt, ja viņi ir tik tālu tikuši, pārvarot attālumu, kādu mēs pat iedomāties nevaram, turklāt neticami ātri, tad tā ir ļoti augsti attīstīta civilizācija.

Jo, piemēram, galaktikas izmērs ir 100 000 gaismas gadu. Tātad gaismai būtu jālido 100 000 gadu. Einšteins ir teicis, ka gaisma ir robeža, bet neviena dzīva radība nevar 100 000 gadu lidot kosmosā, lai apciemotu Zemi. Tas nozīmē, ka viņu rīcībā ir tehnoloģijas, kas nodrošina daudzkārt lielāku ātrumu par šo nosacīto robežu, un mums pilnīgi nezināmi lidošanas veidi. Otrs – viņiem ir arī gluži citas pētīšanas metodes. Mūsu galaktikā vien ir ap 200 miljardiem zvaigžņu, ap kurām riņķo desmitiem planētu. Iedomājieties, kāds milzīgs skaits objektu ir jāizpēta, lai saprastu, uz kurieni lidot!

Un, ja viņi visus resursus izmanto prātīgi, tad to pietiek, lai atlidotu tik tālu. Novērojot Zemi, viņiem ir pilnīgi skaidrs, kādā attīstības stadijā esam. Varam tikai minēt, kāpēc viņi vispār te ir. Vienīgā lieta, kas varētu viņus interesēt, ir arheoloģija, jo viņi, iespējams, pēta mūsu Zemi, lai noskaidrotu, kā paši attīstījās sākotnējā stadijā. Tieši tāpat kā mēs pētām dažas Amazones ciltis, kas vēl aizvien dzīvo kā akmens laikmetā, lai saprastu, kā notiek šo cilšu attīstība, iegūstot ziņas, kādi paši esam bijuši.

Domāju, ka citplanētieši nenolaidīsies uz Zemes un nekomunicēs, jo viņiem ir zināma prakse, kas notiek, ja augstas tehnoloģijas nonāk zemāk attīstītas civilizācijas rīcībā. Tas noteikti beidzas ļauni.

– Jūs sakāt – viņi dara to, viņi domā tā… Pieļaujat, ka tas tā patiešām varētu būt?

– Jā, tas būtu diezgan loģiski. Tas būtu normāls izskaidrojums. Taču neviena tehnika nav ideāla, lai cik attīstīta tā būtu, tāpēc varbūt ik pa laikam mēs viņus arī ieraugām – vai nu tie ir Zemes atmosfēras superapstākļi, vai vēl kaut kas, ko viņi nav ņēmuši vērā.

– No Zemes kosmosā ir sūtīti skaņas signāli, bet vai ir zināms kāds gadījums, kad būtu saņemti signāli no Visuma iemītniekiem?

– Diez vai, jo sūtīt signālus jau nozīmētu komunicēt. Tas varētu būt bīstami, jo vienmēr pastāv risks, ka otra puse, pat ja tā ir zemāk attīstīta, mēģinās piekļūt aizliegtajām lietām. Nav zināms, ka viņi būtu sūtījuši signālus, bet NASA kosmiskās radiolokācijas iekārtas gan ik pa laikam izstaro signālus. Viņiem ir īpaša SETI (The Search for ExtraTerrestrial Intelligence) programma, kuras mērķis ir meklēt ārpuszemes civilizācijas. Ja kaut kur kosmosā būtu līdzīgas attīstības civilizācija, tad, iespējams, mēs saņemtu arī atbildi. Lai nu kā, bet cilvēcei vēl ir vismaz pāris miljardi gadu, lai nomierinātos, attīstītu tehnoloģijas un sasniegtu jaunas, neierobežotas ātruma robežas, kas noderētu tālos lidojumos pagaidām maz izpētītos kosmosa plašumos.