Drēbju maisi, avīžu kalni un 15 vāzītes: kas vecāka gadagājuma cilvēkus iedzen mantu gūstā

Situācija no dzīves

Visu mūžu krātas un rūpīgi taupītas lietas, sākot no vecām avīzēm vai vismaz to izgriezumiem, krūzītēm ar noplīsušu osiņu vai šķīvjiem ar iesistu robu, neskaitāmām keramikas vāzītēm, milzumu grāmatu sējumiem, kas gadiem tikai krāj putekļus, polietilēna maisiņiem, kuri, cieši sabāzti atvilktnē, jau nelabi sasmakojuši, un skapjiem, kuru plauktos sabāzti neskaitāmi audumu gabali, maisi ar dziju un tik senu laiku kurpēm un zābakiem, ka par tiem būtu sajūsmā teātru rekvizitori.

Bet dārza šķūnī visa kā tik daudz, ka tur jau pat ieiet bail. Tiesa, lielā māja, kurā glabājās minētais lērums mantu, nebija nekārtīga – viss bija salikts plauktos, skapjos, pažobelēs maisos, kastēs, apvalkos. Par ko liecina šāda mantu krāšana, un kā lai risina situāciju? Varbūt to nemaz nevajag darīt?

Svarīgi, vai neapdraud pašu

Psihoterapeite Marija Ābeltiņa stāsta, ka šajā gadījumā atslēgas vārds tomēr ir nevis daudzums, bet cilvēka dzīves kvalitāte. “Iemesli, kāpēc vecāka gadagājuma cilvēku mājās ir pilns ar visvisādām mantām un sadzīviskiem priekšmetiem, ir visdažādākie, tomēr būtiskākais jautājums ir – kā šī vide ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Vai ar mantām pārblīvētajā dzīvesvietā vispār ir iespējams kaut ko atrast, piemēram, šķērītes. Ja tam vajadzīgas stundas trīs, tas liecina, ka viņa dzīves kvalitāte cieš.

Ļoti svarīga ir arī drošība. Vai mantu gadījumā nav tik daudz, ka tās var apdraudēt cilvēka veselību vai pat dzīvību. Piemēram, ja viena piramīda no grāmatām nolikta kaut kur telpas stūrī, tā nez vai uzkritīs uz galvas, apdraudot pašu iemītnieku, bet dažkārt mantu ir tik daudz, ka jau tiešām var uzgāzties virsū. Un tas noteikti ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā.

Runa ir arī par apjomu – cik daudz ir lietu, jo pats par sevi taupīgums nav nekas slikts vai nosodāms un arī maisiņu otrreizēja izmantošana nav nekas slikts. Tikai te rodas jautājums – cik daudz maisiņu un kādā stāvoklī tie ir? Kādā kvalitātē ir viss, ko tu glabā? Un vai visu, kas ir sakrāts, vispār iespējams izlietot? Jo dažkārt lietu apjoms ir tik milzīgs, ka viena vai pat divu cilvēku dzīvē to nevar izmantot. Tas arī ir kā karodziņš, ka runa vairs nav par mantas lietderīgumu, bet par ko citu.

Taču, ja mantas ir sakārtotas tā, ka nevienam netraucē brīvi kustēties, jo ir ieliktas kādā skapī, un ir uzreiz atrodamas, ja tās nedraud uzkrist virsū, es teiktu – vai vispār vērts par to cīnīties? Kas vienam nav pieņemams, otram patīk. Mēs esam tik dažādi, un arī mājās mums ir dažāds kārtības līmenis. Un vienmēr būs cilvēki, kam patīk minimālisms, tāpēc viņam būs viens dīvāns, viens plaukts, viens krēsls un viss.

Bet cits teiks, ka viņam vajag vecmāmiņas skapi, kumodi un vēl kādas 15 vāzītes. Un viņš noteikti negribēs dzīvot tāpat kā minimālisma piekritējs. Patiesībā abi šie virzieni, tāpat kā daudzi citi, var pastāvēt, ja tie iepriecina savus saimniekus un nerada papildu satraukumu vai apjukumu.

Bet, ja redzam, ka cilvēks mantu sakrājis tik daudz, ka tās jau apdraud viņa drošību, ja redzam, ka viņš ir apjucis savās mantās, arī to lietderīgums ir apšaubāms un tas bojā viņa dzīves kvalitāti, varam meklēt psiholoģiskus iemeslus, kas ir pamatā krāšanai.”

Kas liek krāt?

“Visbiežāk krāšanas pamatā ir iekšēja trauksme kā sekas kādiem dramatiskiem notikumiem vai smagiem dzīves posmiem (teiksim, nabadzība, ēdiena nepieejamība). Piedzīvotais ir bijis milzīgs stress un atstājis cilvēka smadzenēs ierakstu lieliem burtiem: ēdiena var pietrūkt; lietas vienmēr ir deficīts.

Pat ja dzīve pamainās uz labo pusi, bet cilvēks nav veicis revīziju savā domāšanā, priekšstati vai paradumi nemainās automātiski līdzi. Lai mainītu domāšanu, ir vajadzīgs liels iekšējais darbs, kur ir jāiziet cauri diskomforta fāzei un jāļaujas eksperimentiem ar sevi. Piemēram, it kā piedzīvot, ka tiek izmesti visi maisiņi, un – nekas nenotiek.

To cilvēki dažkārt pie psihologa mācās – pakāpeniski pieradināties pie maisiņu (tukšo burciņu, kastīšu, nieciņu, vecā apģērba) izmešanas. Varbūt sākumā nemaz nevajag visu izmest, bet tikai kādu daļu vai pusi no tiem. Un tad paskatīties, kas notiek. Un tad redzams, ka trauksme un diskomforts šādas rīcības dēļ nav nemaz tik milzīgi un ar to gluži labi var tikt galā.

Tas, cik ātri iespējams pieradināt sevi pie jaunās realitātes un izaicināt savus iesīkstējušos dzīves priekšstatus, ir ļoti individuāli, un tas ceļš nevar būt tik krass, ka vakar vēl visu vācu un ekonomēju, bet šodien jau esmu brīvs un elastīgs. Nē, tas notiek ļoti pakāpeniski un prasa arī piepūli, pats no sevis nenotiek.”

Lietas palīdz saglabāt atmiņas

“Mantu krāšana ne vienmēr ir saistīta ar iekšēju trauksmi un dzīves  pieredzi, bet gan ar nostalģiju un atmiņām. Laika gaitā uzkrājas dažādas lietas, kurām pieķeramies emocionāli, jo tās ir mūsu atmiņas, dzīves daļa. Un, jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo vairāk notikumu, jo vairāk atmiņu un arī lietu. Līdzīgi, kā pārskatot vecās fotogrāfijas, tieši tāpat arī paņemot rokās vecu svečturīti ar atlauztu maliņu, cilvēks atceras kādu patīkamu notikumu, piemēram, ballīti 19 gados, kad to maliņu atsita.

Dzīves laikā atmiņu ir ļoti daudz, ne visu varam atcerēties, bet uzlūkojam kādu priekšmetu, un atmiņas atnāk. Domāju, katrs man piekritīs, ka izmest vecu fotogrāfiju, kas saistās ar labiem notikumiem, ir ļoti grūti. Un – vai vajag? Jo, kamēr skatos, man ir pozitīvas emocijas.

Taču attiecībā uz mantām ir būtiski saprast un kopā ar cilvēku izvērtēt, vai no viena notikuma to nav pārāk daudz. Varbūt no kāda brauciena piemiņai var atstāt vienu lietu, kas vislabāk par to atgādina, un tā optimizēt. Un, protams, ir jāizdomā veids, kā mantas uzglabāt, nevis vienkārši iemest atvilktnē. Glabāt tā, lai tām var piekļūt un aplūkot, lai ir patīkami, un tiešām izmantot kā savu atmiņu albumu.”

Kā pazīt psihes problēmas

“Ja cilvēka dzīves telpa burtiskā nozīmē aizaug ar mantām, bet uz aizrādījumu, ka viņš tām nevar piekļūt nenokrītot, momentā seko nolieguma reakcija, ka tā nav taisnība un viss ir kārtībā, ir jālūdz speciālista palīdzība. Jo runa ir par bieži sastopamiem mentāliem traucējumiem jeb obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, kuri arī saistīti ar trauksmi, iekšēju nedrošību un var izpausties ļoti dažādi. Obsesija ir uzmācīgas domas, bet kompulsija – uzmācīgas, atkārtotas darbības. Piemēram, kāds reizes 40 mazgā rokas, vēl cits visu kārto simetriski.

Gan pārspīlētā kārtība, gan pārspīlētā nekārtība liecina par vienu un to pašu psihiskās veselības traucējumu. Šādus cilvēkus nevajadzētu atstāt bez atbalsta, jo viņi paši ar mentāliem traucējumiem un pastāvīgo satraukumu bieži vien nespēj tikt galā. Ja cilvēks nemitīgi visu kārto, viņš atrodas pastāvīgā spriedzē, jo ir taču visu laiku jākārto un jāuzrauga, vai viss ir kārtībā, un tas prasa milzīgu enerģijas patēriņu. Noteikti vajag par to runāt ar cilvēku. Ja redzams, ka lietas sāk viņu apdraudēt, tad sarunā jau ir jābūt lielākai uzstājībai, lai viņš lūgtu speciālista palīdzību. Palīdzēt ir iespējams – visbiežāk kopīgiem psihiatra un psihoterapeita spēkiem, kā arī ar medikamentozu ārstēšanu.  

Nozīme arī iedzimtībai. Ir pētījumi, kas liecina, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi ģenētiski pārmantojas. Bet – tā vienmēr ir saspēle starp iedzimtību un vidi. Cilvēks var nonākt tādā vidē, kas izprovocēs šo traucējumu attīstību, un viņš var būt arī vidē, kur šie traucējumi izpaudīsies tikai tādā apmērā, ka netraucēs normāli dzīvot.”

Motivē pacietība un sarunas

“Lai cilvēku motivētu pārskatīt mantu daudzumu, ir nepieciešama pacietība un mierīgas sarunas. Tas ir vissvarīgākais un laikam arī vissarežģītākais, jo redzot, ka, piemēram, plastmasas maisiņi ir sabāzti visās iespējamās vietās, paši kļūstam emocionāli, un tad sākas: nu, cik var, vai tu vienreiz izmetīsi tos maisiņus ārā, kas tu par cilvēku! Un ļoti dabiski, ka tajā brīdī otra puse sāk reaģēt nevis uz saturu, bet uz formu, kā mēs to pateicām. Un sāk apvainoties un dusmoties, sakot: padzīvo manu dzīvi mūža garumā, tad parunāsim. Un tas viss aizved sarunu strupceļā.

Ja vadīsim sarunu mierīgi, patiesībā par daudz ko varēsim vienoties un izrunāt, īpaši, ja tas saistīts ar cilvēka drošību un dzīves kvalitāti. Jāiedrošina pamēģināt kaut pavisam nedaudz. Un kas ir svarīgi – pēc tam kopīgi apspriest rezultātu. Nevar atstāt cilvēku viņa paša pārdomās, bet ir jāizrunā, kāda viņam ir sajūta pēc maisiņu vai citu sīkumu izmešanas, vai tad tiešām bija pamats satraukumam utt. Līdzīgi kā ar laika prognozi – paskatāmies, kas piepildās. Un visbiežāk nekas traks nenotiek.

Taču ar vienu sarunu var nepietikt, iespējams, būs nepieciešamas pat desmit mierīgas sarunas par vienu un to pašu tēmu. Es teiktu, ka ir jāapbruņojas ar pa-cie-tī-bu! Nedrīkst darīt tā, ka atnāk ciemos pie vecā radinieka un nu tik ķeras klāt pie viņa mājokļa tīrīšanas un ka viņam viss jāmet ārā. Ir arī daudz stereotipu par gados vecākiem cilvēkiem, ka viņi paši neko nevar izlemt, dara pēc sava prāta un bērniem neko pat nepasaka, bet – ja tas neapdraud cilvēka drošību, kāpēc viņš nevarētu dzīvot, kā grib? Protams, dažreiz izveidojas un nostiprinās ieradumi, kas vairs nav lietderīgi, bet nav arī kaitīgi. Nu lai tad tie arī paliek.”

Kārtošana kā prasme

“Uz mājvietas un mantu kārtošanu var palūkoties arī kā uz izkoptu prasmi, un dažreiz problēmas rodas tieši tāpēc, ka pietrūkst gan prasmes, gan arī drosmes to atzīt. Jo kā tad es, cilvēks gados, bet neesmu iemācījies sakārtot māju/lietas/grāmatas? Taču, ja būsim pietiekami drosmīgi, varam jebkurā vecumā apgūt kārtošanas prasmes. To var izdarīt arī pēc grāmatām, piemēram, japānietes Marijas Kondo grāmata "Kārtības maģija" ir iztulkota latviešu valodā. Pati esmu izmēģinājusi viņas metodi, un man tā bija derīga.

Jaunie var arī senioru aicināt kopā paskatīties raidījumus par mantu kārtošanu un pastāstīt, ko labu viņi no tā paņēmuši un kas, viņuprāt, noderētu senioram. Kaut kam cilvēks nepiekritīs, bet kaut ko izmēģinās, un tas jau būs ceļš uz šā jautājuma sakārtošanu. Varbūt nebūs ideāli, bet jāsaprot, ka tas arī nav tik svarīgi.”