Juris Bartkevičs nosvinējis savus 70: "Dievs izskaita to laiku, kad esi mākslā"

Juris ir viens ir vitālākajiem cilvēkiem, kādus esmu pazinusi, turklāt – nenoliedzami smalks intelektuālis. Viņā ir saliets tik daudz krāsu, un, šķiet, viņam dzīvē ir bijis viss. Intervijās viņš vienmēr tik daudz smejas – kā saules nobučots. Pirmoreiz pamanīju arī kādu sentimentālu noti… Pēc kādām piecām sarunām, kas mums bijušas, piedāvāju viņam pāriet uz tu…

Kino dziļi mežā

– Aiks Karapetjans taisa jaunu kino, viņš man prasa – vai drīkst jūs uzrunāt uz tu? Saku – protams! Tas manos gados ir patīkami – ja jaunāki cilvēki uzrunā uz tu, tas nozīmē, ka viņi tevi pieņem nevis kā bildi, bet kā dzīvu cilvēku. Tagad šādi it kā sīkumi nozīmē daudz vairāk nekā jaunībā.

– Kas notiek pie Karapetjana – būs jauns šausmu gabals?

– Domāju, ka neesmu tiesīgs neko stāstīt publiski…

– Bet pēc sajūtām?

– Viņš ir īsts mākslinieks, uzņem autorkino, savā rokrakstā. Vakar man bija pirmā filmēšanās diena. Ļoti patīkami, ka tāds jauns profesionālis aktierim, kurš strādā pārsvarā teātrī, dod būtiskus aizrādījumus, kas palīdz sakārtot dzīvi kadrā, un padomus, kas tiešām noder.

– Spēj ņemt pretī?

– O, jā! Katrs aktieris zina, kur ir viņa vājās vietas. Tiem, kas nāk no teātra, jāsaprot, ko nozīmē kino, ko nozīmē neko nespēlēt. Bet būt. Tāpat dzirdēt, redzēt, būt enerģiskam, bet nespēlēt. Pavadījām dienu radošā un foršā profesionālā klimatā – prieks par to. Patīkama tāda pārmaiņa – doties uz Latvijas vidieni, dziļi mežos, kur ierīkots filmēšanas laukums. Sešos no rīta celies un vakarā divpadsmitos esi mājās. Tas nozīmē, ka esi pavadījis dienu ļoti intensīvi. Protams, ar atpūtas pauzēm.

– Arī Latviju pa ceļam pabaudīji?

– Jā, lieku reizi sajutu, ka Latvijas daba ir tā, kas sakārto galvu. Skaties, kā aug koki, zāle. Viss tik vienkārši, bet vedina uz pārdomām – par vērtībām, skaistumu, laiku. Tāpēc es daudz esmu pie dabas. Braucienā uz Ērgļiem pamanīju, ka ceļi Kangaru kalnos un ap tiem piecdesmit gadus nav mainījušies ne par kapeiku.

– Pa tiem šaurajiem ceļiem iet arī autobusi.

– Galvenais – pa tām drausmīgajām redelēm un putekļiem. Domāju – ak dievs, vai tiešām Latvijas vidienē, kur ir tādas kultūrvietas, neviens nav bijis tik darbīgs un gribošs, lai sakārtotu tos ceļus, ka var normāli pabraukt.

Dzin-dzin

– Tev pēc dažām dienām apaļa jubileja…

– Tādi cipari vienmēr tādu tremolo rada. Piederīgie, ģimenes locekļi, draugi kaut ko izmet, visu laiku atgādina, ka tuvojies kādai robežai. Kad ir 60, tas sešnieks neliekas tik traks, bet, kad nāk septiņnieks… Tur ir jau tāds dzin-dzin (smejas).

– Tā ir ar visām desmitgadēm.

– Vispār, tuvojoties šai robežai, pamani, ka laikam ir tāda īpašība, ka tas paiet, turklāt nejēdzīgi ātri, un pret laiku jāizturas ar cieņu – saudzīgi un taupīgi. Zini, teātrī laiks rit kaut kā citādi. Kādreiz aktieriem patīk runāt, ka Dievs izskaita to laiku, kamēr esi mākslā.

– Kamēr esi it kā citā dzīvē?

– Jā, to laiku, kad esi uz skatuves, tev tā kā pieskaita plusā.

– Par spīti tam, ka ir nervu spriedze un varbūt ne tas veselīgākais dzīvesveids, laiku galvenokārt pavadot tumšā, putekļainā kastē… Dievs tiešām aktierim dod garāku nogriezni.

– Nuja, bet līdz ar to ir arī kas tāds… Pēdējā trešdaļā vairāk sāc vērtēt un novērot, kas ir bijis, kas vēl gaidāms. Un dzīvē personīgi – ko labu esi izdarījis, ko vēl varētu un kas ir palicis no tā, ko esi izdarījis. Jaunībā mēs bijām audzināti, ka kaut kādā veidā šī pasaule jādara labāka. Tā ir tava mākslas misija.

– Un runa nebija tikai par padomju ideoloģiju. Tie bija skolotāji, kuri mākslas vārdā runāja par cilvēcību, augstākām vērtībām?

– Jā, par vērtībām, kuras ir… negribas lietot vārdu kristīgās. Bet tādi humānisma pamatpostulāti kā līdzcietība, cilvēkmīlestība, tolerance.

– Un tu tā dzīvoji – tevi aplipināja ar šiem ideāliem?

– Tu strādā lugās, kuras teātris vai režisori izvēlas, liela daļa ir caurstrāvotas ar šiem humānisma principiem. Atceros, Kroders visā lielajā padomju dramaturģijas klāstā vienmēr spēja atrast autorus, piemēram, Aitmatovu, kas nedziedāja slavas dziesmas režīmam. Viņu darbi bija caurstrāvoti ar cilvēciskām ilgām un cerībām. Viņi runāja par cilvēku vājībām un vajadzību pilnveidoties.

Tie bija cilvēki, nevis shēmas. Pasaules kultūrā vienmēr ir bijis aktuāls tēmu loks, kas cilvēku atšķir no mežoņa vai varmākas. Ja spēlē lugās, kurās dominē šīs kategorijas, tad vari cerēt, ka spēj tās nodot arī citiem. Un tas ir tas patoss, kādēļ ir vērts nodarboties arī ar teātri.  

Brīvestība un ķīniešu kvartāls

–  Vai tev šajā laikā domās bieži sanāk paviesoties bērnībā?

– Tā jau saka – ja stipri met skatienu atpakaļ, ja kārojas ielūkoties vecos albumos, notikumos pagātnē, tad esi jau tuvu pēdējai taisnei. Vajadzētu skatīties uz priekšu. Bet laikam daba tā iekārtojusi, ka cilvēks tomēr vēlas atgriezties brīžos, kad bija labi, kad pasaulē neredzēji tik daudz problēmu, kad bija cilvēki, kā tavi vecāki, kas par tevi rūpējās, draugi, un pasaule likās ļoti rožaina un daudzsološa.

Bieži tādas bildes nāk atmiņā, un tu pat brīnies, cik labi atceries detaļas. No vienas puses, var teikt, ka aktierim ir trenēta iztēle, fantāzija, atmiņa, bet reizēm ir ļoti patīkami tajās bildēs atgriezties – nav ko noliegt. Jo tur tiešām bija labi. Varbūt tādas atmiņas apmeklē tādēļ, ka man pagājušogad bija jādodas pie ārstiem un daudz kas pagāja ar sāpēm. Tāpēc ir skatiens atpakaļ uz to, kad vēl biji ļoti vingrs, sprigans un sportisks. Tas ir tik patīkami.

– Augi Talsos?

– Jā, es biju talsinieks. Pašā pilsētā.

– Daudzstāvenē?

– Nē, ļoti vēsturiskā vietā – kalnā pie luterāņu baznīcas. Dzīvoju Dzirnavu ielā 1, dzīvoklis 1, un tajā ielā bija tikai viena māja.

– Kā?!

– Jā, veca vienstāva māja, kas kādreiz bijusi franču skola. Neatminamos laikos. Dzirnavu iela saplūst ar Kalna ielu, tur ir lielais Pastkalns, katrs talsinieks zina – bruģēts milzīgs kalns pie vecā pasta. Tālāk ir Dzirnavu kalns – vecs Talsu simbols. Ir bildes ar milzīgām dzirnavām, tās kādreiz tika nodedzinātas.

Kāds vēsturnieks man reiz jautāja, kāpēc Talsos vietu ap pienotavu sauc par ķīniešu kvartālu. Mēģināju skaidrot – tur visas sētas bija caurstaigājamas, malkas šķūnīši, daudziem tualetes ārpusē. Tas kaut kā atgādināja, ka ķīnieši esot tādi vienkārši darbarūķi. Tajā kvartālā dzīvo sabiedrības daļa, kas visu mūžu tur arī pavadīs – starp saviem šķūnīšiem, kur šmucspaiņi jānes ārā, jālej bedrēs…

– Tev bija sava kompānija, ar ko dauzīties apkārt, vai biji vienpatis?

– Nē, nē… Protams, mūsu sētas bērni… Esmu domājis, kur viņi ir tagad.

– Feisbukā nevar atrast?

– Nē, varbūt sen jau aizbraukuši. Mūsu māja bija netālu no kara komisariāta, tur dzīvoja daži tā darbinieki, viņu bērni perfekti runāja latviski, lasīja grāmatas, mēs pa bibliotēkām staigājām. Tas bija laiks, kad bērnu rotaļas un brīvestība bija tik liela. No rīta vasarā izej no mājas un tikai tad, kad sagribas ēst, atgriezies. Skaists brīvības laiks tāda bērnība.

Jauda dzejā un sportā

– Vai skolotāja bija iedvesmojoša, ka aizgāji studēt latviešu valodu un literatūru?

– Mums Talsu vidusskolā ļoti labi padevās literatūra. Krievu literatūru mācīja Feofānija Jurkevica, visiem atmiņā palikusi skolotāja, latviešu literatūru – Ilga Sakare. Būtībā visas literatūras skolotājas bija cieņā. Man kā tādam diezgan runīgam cilvēkam ar paskaļāku balsi vienmēr bija kaut kas jāvada, jādeklamē. Vidusskolā bija visādi daiļrunāšanas konkursi, kuros vajadzēja piedalīties. Tajā laikā sāka atvērties lielā latviešu dzeja – Vācietis, Auziņš, Čaklais, Ziedonis, Belševica...

– Visi vēl jauni…

– Un dzejoļu krājumi nāca ārā cits pēc cita, katrs nākamais arvien stiprāks un niknāks, un poētiskāks. Tas bija laiks pēc Imanta Ziedoņa Motocikla. Runas konkursos no tā esmu deklamējis slaveno dzejoli par stūri. Uz to pasākumu Rīgā arī Ziedonis bija atnācis. Loģiski – dzejnieks nāk skatīties, kā vidusskolēni runā dzeju. Protams, pa vidu ir arī viņējā. Atceros, ar Valdi Lūriņu bijām konkurenti.

– Tevi nevilka Rīga pēc vidusskolas? Kāpēc uz Liepāju aizdevies?

– Faktiski no dzejas domas ietilpības nāca vēlme – varbūt var teātri uzspēlēt. 1968. gadā, kad beidzu Talsu vidusskolu, Rīgā Teātra fakultātē nebija uzņemšanas. Liepājā bija teātra studija, tur režisors Andrejs Migla, kurš bija arī Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs, teica – tā kā tev draud armija, vajag studēt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tā nu esmu diplomēts latviešu valodas un literatūras skolotājs. Paralēli pabeidzu arī Liepājas teātra pirmo studiju.

– Esi mazliet pastrādājis klasē?

– Tik daudz, cik pēdējos kursos bija prakse. Veselu ceturksni vidusskolā jāmāca par Veidenbaumu un Raini. Ļoti labi atceros – jāgatavo stundas, vakarā esi bijis studijā, no rīta jābūt skolā, slodzīte ne par knapu. Reizēm bija tā – celies sešos un mēģini sakārtot domas, ko teiksi klasē, jo vakarā tāds nogurums, ka nevari sagatavoties. Taču jaunībā izturība ir liela. Nodarbojos ar sporta vingrošanu, trenētība bija stipri laba.

Pagājušogad Talsu vidusskolai bija milzīgi apaļa jubileja. No klases ļoti daudzi bijām ieradušies, arī mans treneris, kuram ir jau 80, Valdis Kalderauskis. Pasākumā priekšā izsauca tos, kas skolas slavu sportā spodrinājuši. Valdis saka – ejam, ejam, tu arī esi spodrinājis! Tur basketbolisti, volejbolisti, vieglatlēti. Vakara vadītājs saka – mēģiniet kā pantomīmā parādīt sava sporta veida elementus. Mums ar treneri Kalderauski ilgi nav jādomā – iztīrījām kabatas no atslēgām, maciņiem un ar kārtīgu ieskrējienu tādus riktīgus riteņus…

– Tiešām vari?

– Protams, joprojām. Mēs tovakar bijām pirmie zēni.  

– Ja viņš ar saviem 80 arī var, tad esat formā!

– Mēs bijām baigā formā (smejas). To ar prieku atceros, jo pēc kāda laika kaut kas notika ar muguru, tiku izsists no ierindas.

– Domā, ka sakne bija tajā pasākumā?

– Nē, nē. Vienkārši – vienā brīdī ķermenis atceras to, ko jaunībā varēji izdarīt, tu priecājies, ka vari vēl tagad, un pēc kāda brīža pilnīgi nejauši notiek tā, ka tev jāliekas zem naža un tad ilgstoši jāgaida, kamēr mugura atgriezīsies formā.

Klapēts un saulītē celts

– Liepājas teātrī esi bijis no kursanta līdz pedagogam, mākslinieciskajam vadītājam un īsu brīdi arī direktoram. Droši vien tas ir svarīgs posms tavā dzīvē?

– Milzīgi svarīgs, man citas darbavietas nebija no 1970. līdz 2004. gadam. Visa aktīvākā dzīve ir notikusi tur, tas nozīmē, ka vieta bijusi tā nozīmīgākā. Ja pēc svarīguma pakāpes neskaita personīgās dzīves lietas. Tai teātrī esi gan klapēts par savu darbu, gan saņēmis lielākās atzinības, goda nosaukumus, rakstus un slavas dziesmas. Viss tur ir noticis, dzīvē labākais.

– Skatoties uz karjeras kāpumu, var skaidri redzēt, ka esi kāpis pa posteņiem uz augšu. Bet aktiera kāpumus grūti izmērīt. Esi teicis, ka galvenās lomas reti spēlēji, pārsvarā otrās...

– Nē, Liepājā galvenās lomas esmu spēlējis gadu gadiem. Katram aktierim ir periods, kad viņš ir uzplaukumā, zenītā – fiziskā, garīgā, enerģētiskā virsotnē. Ar Kroderu nostrādājām kopā vairāk nekā desmit gadu, un tolaik uz dažiem aktieriem visas izrādes turējās. Bijām četri pieci, kas tās spēlēja, arī aktrises tikpat. Tā ir bijis visos laikos un visos teātros – katram mākslinieciskajam vadītājam ir savi favorīti, tie, ar kuriem viņš var sastrādāties. Tā ir abpusēja uzticība.

– Dailes teātrī tāds bija Skrastiņš, cilvēki runāja – atkal viņš galvenajā lomā! Tā savulaik Liepājā bija tev – atkal Bartkevičs…

– Domāju, ka tā arī runāja. Lai gan režisori nepelnīti nevienam neko nedod, neesmu tādus laikus pieredzējis – varbūt ar atsevišķiem izņēmumiem (smejas). Tie aktieri, kas spēlē galvenās lomas, visi ir tās pelnījuši, un, protams, arī Artūrs, viens no Dailes teātra līderaktieriem. Ir jāspēlē, kamēr no tevis nāk enerģija, kamēr tevi ņem. Un laime, ka tas ir garā trasē.

Ja esi spēlējis visu ko, arī pirmās lomas, ja esi teātrim vajadzīgs, ja tev dod lielu noslodzi arī šajā vecuma grupā kā tagad, tad ir prieks galvenajiem varoņiem piespēlēt. Un tu saproti, ka bez tevis neiztikt, tu vari būt pretinieks, vari būt draugs... Viņiem uz skatuves pretī vajag spēku, un tu apzinies, ka ar savu pieredzi vari tāds būt. Katram savā laikā sava vieta, teātris ir ģimene, mafija, banda, kopiena, grupa, cunfte, sekta… Kas vērtīgs, tas rodas kopā.

– Dailes teātrī ir sākusies jauna ēra.

– Esmu optimists, un citādi nevar būt, kaut grūti ko prognozēt. Grūti iedomāties trakāku laiku jaunajai teātra vadībai – sāc ar jauniem plāniem, iecerēm, enerģiju, un pēkšņi esi spiests apstāties, zaudē iespēju kontrolēt situāciju pārredzamā nākotnē. Domāju, teātrim ir laimējies, ka Žagaru Juris, kuru visi aktieri labi pazīst, ir ārkārtīgi enerģisks, māk pastāvēt uz savām prasībām, pārliecināt, līdz ar to mēs neliekamies bezcerībā grimstoši. Arī viņa komanda neļaujas apjukumam. Mēs jūtam, ka direktors ar savu autoritatīvo stāju neļaus teātrim izčākstēt.

– Esi štata aktieris?

– Jā. Pagājušajā sezonā izrādījās, ka pēc nospēlēto izrāžu skaita esmu viens no nodarbinātākajiem. Pats nobrīnījos, kur tad šitā… Tas liecina, ka pēc mums šajā vecuma grupā, kādā esam ar Pēteri Liepiņu – Juris Strenga ir vēl cienījamākā vecumā – ir vēl pieprasījums. Tas priecē.

– Kā šobrīd? Nāk virsū Sezonas pieslēgums?

– Jā, tas ir ļoti veiksmīgs koncerts, Artūra Skrastiņa un Laura Dzelzīša pārziņā. Bija stipri pieprasīts, tāpēc to turpinām spēlēt. Ļoti gudri viņi izdomāja, ka bez centrālajiem aktieriem, kas notur visu programmu, parādās arī pārējais ansamblis, ir īpašs noformējums. Ir laba sajūta, ka šajā grūtajā laikā viss kolektīvs tepat vien ir, un ir arī skatītāji.

– Ar kādām sajūtām tagad skaties uz Liepājas teātra pusi?

– Arī tur ir laimējies, ka Herberts Laukšteins, direktors un Liepājas teātra patriots, tur rūpi un atbildību par visu. Viņš jautājumu par netaisnīgo teātra atbalstu pacēla lielā, sabiedriskā diskusijā. Viss ved uz to, ka tas tiks atrisināts. Tīri labi atceros tos laikus, par ko Herberts stāsta.

Kad pašvaldība pārņēma teātri savā dotējumā, tas bija ļoti labs žests un valsts finansētājiem liels atvieglojums. Taisnīgi būtu, ka visi Latvijas profesionālie teātri tomēr būtu vienā finansēšanas statusā. Tad nebūtu šādu ekscesu, kas Liepājas teātrim jāpiedzīvo, jābendē nervi vairāku mēnešu garumā.

– Pirms gada tur Irbīti spēlēji.

– Jā, Liepājā arī. Pēdējās izrādes gan bija paredzētas Dailes teātra Kamerzālē. Tagad jāplāno, kā nospēlēt tās, par kurām cilvēki ir samaksājuši. Pozitīvi, ka darbs teātros sāk atjaunoties.

– Nāk Dzejas dienas – varbūt tev ir vērts atkal ko poētisku uzbūvēt?

– Redz, intervijās uz lietām parasti skaties pozitīvāk, ka viss varētu attīstīties vēlamā virzienā. Tā arī cerēsim, kaut mūsu profesijā, satiekoties šaurā lokā, runājam par īstajām noskaņām, kādas mūsu ģildei ir šobrīd, kad daudzi ir izsisti no darba ritma vai daudz kas palicis nepabeigts un neatgriezīsies.

Man pavasarī ļoti paveicās, kad Elmārs Seņkovs sadomāja iestudēt Irānas konferenci – izrādi virtuālā vidē, kas vēlāk tika augstu novērtēta. Sanāca, ka veselu mēnesi varējām kontaktēties zūmā, analizējot šo darbu, dzīvi kontaktējoties. Kas var būt labāks par to? Tagad jūti, ka sāk zvanīt kinoproducenti, atsākas darbības, atkal ir, kur garīgi piesieties. Tas no tumšākām domām sit ārā. Tā ir lielākā laime.

Māksla otru īpaši nemocīt

– Vai tev arī bija jāmācās kāda cita dzīve, jo nevarēji braukt uz izrādēm un koncertiem ārvalstīs, kā ar Baibu bijāt ieraduši?

– Kad parādījās spārnotais ieteikums, ka Covid-19 laikā labāk nekur nebraukt, sākām domāt par to, kur Latvijā varētu aizbraukt. Mēs, lai radītu dzīvē kādas pārmaiņas, mainījāmies ar draugiem – ja viņiem mājas brīvas, braucam tur padzīvot. Tā ar Baibu nonācām līdz Pāvilostai, Kabilei, Straupei, Ģikšiem… Tāda bija mūsu šīs vasaras ģeogrāfija. Viens no pasākumiem, kas man ārkārtīgi patika, bija Krodera ābeles atklāšana Valmierā. Tā ir mūsu izcilā režisora Krodera piemiņas vieta pretī Valmieras teātrim, kas radās, pateicoties Teterevu fondam, labprātīgiem ziedotājiem un māksliniekam Aivaram Vilipsōnam.

– Kur Kroders gāja ēst uz Rātes vārtiem…

– Jā, turpat, pāri ielai... Piekritīs daudzi kolēģi no Liepājas, Rīgas, Valmieras, ka Kroders mūs ir veidojis ne tikai kā māksliniekus, bet arī kā cilvēkus. Tāpēc šī tikšanās bija patīkama pacilājuma pārpilna.

– Vai tev nācās arī mācīties dzīvot plecu pie pleca?

– Pēc rakstura mēs tādi baigi mierīgie cilvēki neesam (smejas). Ir māksla vienam otru īpaši nemocīt. Es teiktu, ka ar gadiem ir radies tāds kā viedums. Reizēm domstarpības vajag uzturēt – labākam dzīves tonusam, bet bez kategoriskiem un galējībās balstītiem viedokļiem. Ir gan lasīts, ka cilvēkiem šajā periodā iet arī ļoti grūti ar uzturēšanos vienā mājā. Mums šajā ziņā ir veicies.

– Varbūt var teikt, ka jūs pat atgūstat zaudētos gadus, jo ilgstoši būt lielā attālumā arī nav viegli.

– Nav viegli, jā… Ir visādi. Faktiski neko atgūt jau nevari, tikai dzīvot šim brīdim, kas ir, un izmantot katru mirkli, kad viens un otrs ir labā garastāvoklī, tādā pozitīvā tonusā. Vai nomierināt, kad otrs ir sliktā noskaņā, netuvoties, kad nevajag. Tā, gudri manipulējot ar dažādām iespējām, dzīvot tuvumā var ļoti normāli.

– Tu spēlējoties ar mazbērniem, turklāt ļoti aktīvi, dažādas lomu un teātra spēles. Vai nu jau ir paaugušies?

– Ir jau grūti, ka viena meita ar diviem mazbērniem no Briseles netiek šurp; divas dienas pirms atlidošanas Beļģija atkal tika iekļauta sliktajā sarakstā. Tā viņi šovasar līdz Latvijai netika. Tas ir tāds skumjāks brīdis.

– Tu pats dzīvo uz bruģa…

– Nams ir uz bruģa, bet 19. stāvā Skanstes virsotnēs podos lepni zaļo dažādu šķirņu gurķi un tomāti. Viss sākās pilnīgi nejauši – puķu dobē ieliku trīs gurķu sēklas. Tās ņēma un izdīga!

– Tagad esi atbildīgs.

– Tieši to es gribēju teikt! Sāku liet, tās aug un aug, sāku domāt – varbūt būs par maz vietas. Sagādāju lielākus podus un zemi, šie tik aug un aug… Nu jau gurķu raža novākta, nekāda baigā nebija, jo šausmīgi daudz bija jālej. Ciemojoties pie žurnālistes Ilzes Strengas, kura ir liela saimniece, lielījos, ka man gurķi aug 19. stāvā. Viņa man dod balkona tomātus, saku – nevajag, nevajag! Viņa liek mašīnā, lai vedu mājās.

Atkal jārūpējas. Tie aug un zied kupli, viņiem patīk. Domāju – tā, varu šo lietu attīstīt. Katrā ziņā esmu no tiem, kuru māte ir mācījusi kartupeļus stādīt un novākt. Esmu nesis ūdeni, laistījis gurķus. Tas nebija viegli – lielu gabalu no dīķa...

– Nav kā 19. stāvā – no vannas istabas vai virtuves.

– Jā, jā, es jau iedomājos, ka no vannas istabas varētu atvilkt šļūtenīti uz balkonu… Nospriedu, ka tas būtu pārāk izvirtīgs gājiens. Trīsdesmit grādu maniem augiem īpaši nepatika, es tos pārvietoju ēnā, bet vienalga dabūju viņus, nabagus, laistīt un laistīt. Ir nogaršoti tomāti, ir paša marinēti gurķi. Visur, kur vien varu, lielos, ka tie ir no 19. stāva (smejas).

Tā ka esmu izgājis tādu fāzi. Neteiktu, ka mani ļoti interesē dārzkopība, bet, kas paša rokām darīts, tas pacilā. Vēl nesen, pirms dažiem gadiem, kad mums bija liela saimniecība, es gādāju melnzemi, no fermām vedu mēslus, ko tik ne, un viss tā auga! Tas bija lauku mājas saimnieka periods desmit gadu garumā.

– Tev ir zaļie īkšķīši?

– Kas tie tādi?

– Kad cilvēkam viss aug.

– Ā, jā, jā, tas ir labs termins… Domāju, manā paaudzē daudziem, kas mazpilsētā auguši, ir bijuši lauki, kur viņi pa vasarām braukuši, spiesti ravēt bietes, sienu vākt. Mani mazbērni ir tādi bruģa un asfalta bērni, gribas, lai viņi dabā vairāk saprot, ka viss rodas no darba.

– Tev savu dzīvnieciņu nevajag?

– Nu, man bail atbildības. Visi suņi mani izraugās par uzticības personu… Liekas – kāpēc viņi tā dara? Vai tiešām jūt, ka man pret viņiem – he, he – ir tādas simpātijas? Varbūt kādreiz.

Lai pats sevi cienītu

– Vienmēr esi svinējis savu jubileju kopā ar teātra sezonas sākumu? Vai esi izvairījies?

– Neviens tā īpaši neizvairās… Lai gan teātrī vienmēr ir patīkami kopīgi iedzert glāzi vīna un uzkost bufetes kliņģeri. Ir patīkami, ka kolēģi apjautājas, kā ar veselību, zinot, ka man pagaidām jāsaudzē mugura. Redzi, ka tas nav formāli, bet viņiem tiešām interesē, kad varēsim atkal ar pilnu atdevi strādāt. Labi, ka ar savējiem ir tādas labas attiecības.

Pagājušajā nedēļā draugi, divi no Liepājas, viens no Pierīgas, uzsauca pasākumu Kurzemē pie Zvirgzdu ezera, tur mēs kādreiz jaunībā daudz kopā esam bijuši. Mūsu mūžībā aizgājušais kolēģis Jānis Makovskis tur mitinājās. Viņi paziņoja – šī ir tev dāvana jubilejā! Makšķerēšana ar nakšņošanu, zivzupu un sarunām par to, kas bija, par to, kas būs. Tāda kopā būšana pie zivzupas – brīnišķīga dāvana.

– Vonnegūts teica, ka dzīves jēga esot pendelēties apkārt. Tev ir sava atbilde uz mūžīgo jautājumu?

– Esmu viens no tiem, kuram visu laiku vajag pārmaiņas. No vienas puses, labi ir stabilitātē, rutīnā, kad apkārt viss zināms, bet tad saproti – tas ir par maz, prom no šī! Nedrīkst ļaut garam nogurt, ja gribi būt vēl noderīgs un pats sevi cienīt. Kad esi garu, radošu darba dienu pavadījis, uzrodas milzīga pašcieņa pret sevi – re, es to varu izturēt! Man nav jālūdz – piedodiet, esmu noguris… (Smejas.) Man šī sajūta šķiet ļoti vērtīga. Es daru, kamēr varu. Un tā, lai nevienam nebūtu par apgrūtinājumu.

– Kas vēl tev dod pašcieņu?

– Tu skaties, kā pasaule kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, brīnies, kāpēc cilvēki to neapjēdz, kāpēc atkal dara muļķības, sitot sev pa pieri, un tev pašcieņu rada tas, ka negribi piedalīties, ja redzi, ka tas ir galīgs absurds un necienīgi. Pašcieņu uztur tas, ka savā profesijā neturies pie pārbaudītām lietām, kas būtu ērtāk, neuzskati sevi par rutinieri, kuram viss ir skaidrs, bet esi elastīgā viedokļu apmaiņā, saprotot, ka viss mainās mākslā, tātad arī teātrī.

– Ka esi līdzdomājošs?

– Joprojām esi procesā. Pašcieņu rada, ka tevi neuzskata par stagnātu, un tu arī pats tāds nejūties. Ka tu visu laiku esi spējīgs uztvert… būt dzīvs.

– Vai pašcieņu rada arī tas, ka esi mīlēts, meitas prasa padomu, mazdēls zvana? Ar to tu pasaulē rezonē ne tikai kā intelektuālis, bet arī kā silta personība...

– Jā, tas ir viens no galvenajiem punktiem. Nonākot šādā vecuma grupā, tu daudz vairāk sajūti tuvinieku un draugu vērtību. Domāju, manā profesijā strādājošs aktieris apzinās, ka savos aktīvajos gados pret tuviniekiem bijis nevērīgāks, pat egocentriskāks. Tad šausti sevi – bet varēja taču tā nebūt…

– Vai šo parādu var atdot?

– Nu, es cenšos.

– Vai domā par memuāriem?

– Ir tā, ka… Paaudzes mainās tik ātri. Man vienmēr ir bijušas aizdomas, ka jaunajiem maz interesē, kas bijis pirms viņiem. Ja nu kāds vēlas uzzināt, kas ar mums ir noticis, kādas ir mūsu pēdas šajā pasaulē, tad tie ir mūsu paaudzes cilvēki, ar kopējām atmiņām. Bet tāda doma, ka varētu ko uzrakstīt, ir mani apmeklējusi. Viss, protams, tiek attaisnots ar iedzimto slinkumu. Piezīmes ir, tās varētu apkopot.

– Cik atklāts tu būtu par savu dzīvi?

– Psihologi ir teikuši, ka arī memuāri nav atklātības grāmata, kur noklājies kā uz delnas. Katram ir visādi skeleti, nianses, kuras cenšamies neizcelt, nedemonstrēt. Bet katrs jau esam citāds. Interesanti, cik liels procents memuāros ir tādu noklusējumu?

– Režisors Milošs Formans ir teicis, ka trakāka par cenzūru ir pašcenzūra.

– Jā, ir cilvēki, kuriem pašcenzūra ir ļoti augstā līmenī. Viņiem ir grūta dzīve, ja sevi tā cenzē. Jāatzīstas, esmu viens no tiem.