Kristians Brekte: "Nē, no Tvaika ielas man nav zvanījuši!"

Kristians Brekte tiek dēvēts par vienu no skandalozākajiem, bet tajā pašā laikā spilgtākajiem pašmāju jaunajiem māksliniekiem. Ar provokatīvajiem un izaicinošajiem darbiem viņš caur grotesku un ironiju atspoguļo sabiedrības novirzes, pieskardamies tādām tēmām kā nāve, prostitūcija, pornogrāfija un citām. Savu jaunāko kolekciju par mazajām bailītēm viņš publikai izrādīja festivālā “Survival Kit”, kura bija iekārtota pamestajā Nacionālās bibliotēkas ēkā Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī. Brekte ekspozīciju bija izveidojis spocīgā atmosfērā. Telpas sienas - aizklātas ar melniem aizkariem, fonā skan šausmas uzdzenoša mūzika, un tajā visā izliktas viņa grafikas. Tajās attēlotas mūsu visu bailes.

Reiz biju uz savas producentes kāzām, un baznīcā mācītājs, laulājot jauno pāri, visu laiku skatījās uz mani. Tad viņš sāka slacīt svēto ūdeni un, ticis līdz manīm, metās virsū gluži kā nelabajam, paņēma to slotiņu, lēja man aumaļām virsū svēto ūdeni un priecājās: „Beidzot dabūju tevi rokā!” Ūdens tecēja man pār brillēm, un apkārtējie sāka smieties. Arhibīskaps, ar ko nesen tikos, man paskaidroja, ka tā mēdz izdzīt ļaunos garus. Un tagad es tevi satieku šausmu istabā, un man ir neomulīgi. Nespēju uz taviem darbiem skatīties...

Savos darbos esmu atspoguļojis 21 mazo bailīti, ko esmu paspilgtinājis ar nelielu pārspīlējumu un humora devu.

Tas ir stāsts par fobijām?

Jā, tādu mazo bailīšu ikvienam no mums ir ļoti daudz, un es tās esmu atainojis, zīmējumus ieskrāpējot organiskajā stiklā.

Kad ienācu tavas ekspozīcijas zālē, man radās sajūta: „Uzmanību, uzmanību, Kristians jau kāpj pa kāpnēm! Uzmanību – viņš jau tuvojas durvīm!” Kad bijām bērni, bija tāds šausmu stāstiņš par sarkanajiem ratiņiem... Vai tev nav zvanījuši no Tvaika ielas (tur atrodas Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra slimnīca – Kas Jauns)?

Nē, no tvaicenes man nav zvanījuši! (Smejas.)

Sava mākslinieciskā skatījuma dēļ esi skandalozs. Tas ir pašmērķis?

Mainos ar katru savu darbu, ar katru izstādi cenšos apgūt citu tehniku. Ja gleznoju ar akvareli, strādāju tā, lai galarezultāts būtu ļoti meistarīgs.

Es domāju nevis tehniku un izpildījumu, bet tēmas!

Skatoties uz taviem darbiem, rodas iespaids, ka vai nu esi bijis cietumā, vai bērnībā izvarots. Izskatās, ka tevī ir kaut kāda savrupa agresija. Pat man metas bail.

Attēloju lietas un procesus, kas notiek apkārt. Nemeklēju neko dziļā vēsturē vai kur citur. Runājot par šajā izstādē apskatāmajiem darbiem, nu daudziem taču ir bail no čūskām, no saplīsuša prezervatīva, no jukušajiem, trakajiem un klaidoņiem, bail no vaļēja kapa, no ērcēm, no tā, ka var iespiest liftā kāju...

Es par tādām lietām nedomāju. Varbūt jaunībā tas ir aktuāli.

Kādas bailes ilustrē šī pakaļa pie tualetes poda?

Tas ir klasiskākais variants. Šī ir ilustrācija tam, ka daudziem cilvēkiem svešās vietās ir bail iet uz labierīcībām pa lielam, jo var nebūt tualetes papīra...

Dullais, esi pat uzzīmējis pats savu kapakmeni!

Bet paskaties, kāds gads uz tā uzdrukāts. Vai cik līdz tam vēl tālu!

Tevi nebiedē, ka vēl atlicis dzīvot 1270 gadu?

Nu redzi, kaut kāda humora izjūta man tomēr piemīt!

Tev ir tuva kapu tēma. Kāpēc?

Visi nomirstam. Tas ir dabisks process. Daudzi cilvēki par to baidās runāt, domāt, bet man tas šķiet pilnīgi normāli.

Skaidrs, ka neviens mēs no šejienes dzīvs prom neaiziesim.

Jebkuram aiz sevis vajadzētu atstāt labus darbus, kuri liek domāt palikušajiem cilvēkiem, nākamajām paaudzēm. Zārkam jau kabatu nav. Neko līdzi nepaņemsi.

Tu domā, ka kādam ir patīkami to visu redzēt? Kāpēc tu tracini cilvēkus? Tavu darbu mākslinieciskais izpildījums ir perfekts, bet tās tēmas... Ja tu savos darbos atspoguļo pat tādas lietas kā fistingu, nu tava iztēle ir galīgi samaitāta!

Es neteiktu, ka esmu samaitāts. Vienkārši atspoguļoju lietas, kuras pastāv, tikai par kurām nav pieņemts skaļi runāt. Nedomāju, ka man ir garīgas problēmas. Mani darbi pēc tam dzīvo savu dzīvi. Ir cilvēki, kas manu mākslu saprot, kādam patīk, kādam nepatīk. Katrs uz to raugās caur savu prizmu, atkarībā no savas samaitātības pakāpes. Galvenais taču ir, ka māksla rosina domāšanu.

Bērnībā biju liecinieks nepatīkamam skatam – redzēju, kā tramvajs nobrauca tantiņu un viņai galva pa ceļu aizripoja. Varbūt arī kāds no taviem darbiem ir personiskāks?

Protams, nekas nav tālu jāmeklē. Viss ir tepat apkārt. Neesmu vienīgais, kurš savos darbos pieskaras tādām tēmām, kas vairumu šokē. Kaut vai Kārlis Padegs.

Internetā redzēju viedokli, ka tādas drausmas, kā zīmē tu, var izdomāt tikai narkotiku reibumā...

Nav tā, ka iedvesma man nāk pēc kaut kādu apreibinošu vielu vai šķidrumu lietošanas. Noteikti nē. Savus darbus nekad neradu reibumā. Ja gribi ko forši uzzīmēt vai uzgleznot, diez vai to ir iespējams kvalitatīvi izdarīt, esot pālī.

Tev savulaik bija izstāde Rīgas Madonnas, kurās biji atainojis reālas prostitūtas. Esi vispār kādreiz dzīvē izmīlējis pērkamu sievieti?

Esmu maksājis tikai par laiku, kad gāju ar prostitūtām runāties. Viņas man neuzticējās, biju zaļš gurķis, un viņām šķita aizdomīgi, ka gribu tikai sarunu, bet nevēlos baudu. Tāpēc pie šīm sievietēm devos kopā ar kuratori Ievu Kalniņu, un maksājām viņām pēc parastās takses par patērēto laiku.

Daudziem tavi darbi saistās ar šausmām, bet pats esi dikti foršs, atklāts un sirsnīgs. Pastāsti, kā tu dzīvo?

Mana dzīve nav šausmīga. Kā ikvienam, sapņos gan ir gadījies pieredzēt pabriesmīgas situācijas. Reiz, piemēram, kritu no liela augstuma mežā, kur ir laipas, un uzdūros nocirstam kokam. Bet es to sapni tulkoju pēc principa – ja sapnī krīti, tad dzīvē paaudzies. Reizēm ir tik patīkami sapņi, ka pamosties un gribas atpakaļ. Bet reālajā dzīvē man patīk laukos pavadīt laiku brīvā dabā, dzīvoties pa savu vecāku lauku mājām Madonas pusē. Tur sēņoju, makšķerēju, braukāju ar riteni. Esmu pilnīgi normāls cilvēks. Man ir draudzene Elīna Sproģe, ar kuru esam jau ilgāku laiku kopā. Viņa ir mākslas zinātniece un manu mākslu saprot.

Būsim godīgi – tava māksla nav plaša patēriņa prece.

Radot darbu, nekad nedomāju, kā nu tūlīt to uzsitīšu gaisā un ar to varēšu ko nopelnīt. Darbu taisu tāpēc, ka, ideju atstājot neīstenotu, netikšu tālāk. Ja ir kas uzskicēts, tas vienkārši ir jāizdara. Ir jātiek vaļā, lai varu ķerties klāt nākamajai idejai.

Raiņa un puskailās Aspazijas zīmējumu tev bija ieteikts nepārdot, jo tam vērtība ar gadiem augtu, bet tu šo darbu tomēr pārdevi.

Tas ir koks ar diviem galiem. Cik tad ilgi sēdēsi virsū saviem darbiem? Ja darbi iet pasaulē, tas ir labi. Tas nozīmē, ka tie sāk dzīvot savu dzīvi. Netaisu speciālas gleznas interjeriem, neesmu komerciāls mākslinieks. Daru to, kas ir manā galvā un ko novēroju apkārt.

Kad uzzīmēji slaveno dzejnieku pāri, visa taisni sēdošā Latvijas inteliģence sašūmējās! Laikam viņiem ir piemirsies, ka arī Rainis un Aspazija bija dzīvi cilvēki, kuriem viss notika... Pastāsti trakākās ķengas, ko esi dzirdējis!

Bija pārmetumi gan par izmēru, gan proporcijām – vai Aspazija bija īsāka vai garāka. Kompozīcijā esmu uzzīmējis nedaudz garāku roku, lai Rainis ir drusciņ iekrampējies viņai dibenā. Tas man šķita svarīgi. Bet sekoja pārmetumi, ka neprotu zīmēt, jo esmu neprofesionāli roku uzzīmējis. Ai, tādu kritiku neņemu ļaunā.

Esmu redzējis kāda Latvijā ļoti slavena mākslinieka gleznotu miljonāra sievas portretu. Dzīvē glīta sieviete, bet bildē izskatījās kā nobraukts suns, divās dimensijās, tikai zarnu traktu vēl vajadzēja iezīmēt.

Bet par Raini un Aspaziju runājot – to, ka uzzīmēji viņu puskailu, daudzi uztvēra gluži kā svēto zaimošanu.

Es taču pilnībā viņu neizģērbu! Principā kaila tur ir tikai viena krūts.

Esi kādā krogā dabūjis pa seju?

Jā, bet tas nav bijis kāda mana darba dēļ. Kurš gan kādreiz nav dabūjis pa tauri? Tas dažreiz ir pat veselīgi. Veicina domāšanu.

Tu vari ar saviem darbiem nopelnīt iztikšanai?

Protams, nē! Latvijā jēdziens mākslas tirgus ir ļoti nosacīts? Man nav sava aģenta.

Strādāju ar galeriju Alma, kur diezgan regulāri rīkoju izstādes. Arī ārpus Latvijas kaut kas nonāk. Pagājušogad manas Rīgas Madonnas bija aplūkojamas Vīnē. Mani darbi ir aizceļojuši uz kolekcijām Francijā. Bet bagāts vai pārticis no tā neesmu kļuvis. Uzskatu, ka tad, kad Latvijā būs laikmetīgās mākslas muzejs, gan man, gan visiem pārējiem māksliniekiem būs iespēja ar savu mākslu iepazīstināt plašāku auditoriju. Gan vietējo, gan citzemju. Redzu šo muzeju kā milzīgu socializācijas centru.

Nākas kaut kā piehaltūrēt?

Saprotams, ka nodarbojos arī ar citām lietām. Paralēli mākslai Mākslas akadēmijā pasniedzu skatuves glezniecību, veidoju scenogrāfiju teātra izrādēm, arī taisu scenogrāfiju privātiem pasākumiem...

Kotlešu vakariem?

Jā, tā sauktajiem kotlešniekiem. Ir strādāts arī reklāmas aģentūrās, kādreiz naktīs depo esmu līmējis reklāmas uz autobusiem. Jaunībā esmu vienu nakti nostrādājis par skatuves darbinieku Operā, tomēr sapratu, ka šāds darbs man īsti neiet pie sirds. Man vienmēr ir bijis svarīgi visu laiku būt darbībā. Darīt. Galvenais ir gribēt darīt. Tas, ko dzīvē sasniegsi, ir atkarīgs no gribasspēka un mācīšanās no kļūdām.

Skatījos bildes no izstādes Rīgas Madonnas, un tur bija asiņainie ielasmeitu portreti. Zini, daudzu pasaulē slavenu apģērbu zīmolu apdrukas nobālētu, ja tu kādu no savējām Rīgas Madonnām uzliktu uz krekliņiem! Varētu labi nopelnīt.

Fonds Mākslai vajag telpu nesen izlaida ļoti labu kreklu sēriju, un uz viena no tiem ir arī mans zīmējums. Ar to pietiek.

Skaidrs, tātad materiālā pasaule tevi neinteresē? Kas ir tavi sponsori?

(Smejas.) Masoni mani atbalsta...

Beidz ākstīties! Brīvmūrnieki?!

Tieši tā. Bet neko vairāk par to nedrīkstu atklāt.

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis