Margarita Vilcāne par saviem slavas gadiem: "Es biju mūžīgi iemīlējusies"

Trausla un eleganta, viņa nāk pāri platajai Brīvības gatvei, veikli starp mašīnām lavierējot, burtiski pārslīd pāri – moderni austrumnieciskās biksēs tērpusies, necilajai otrdienai pat nepieklājīgi labu frizūru un nevainojamu stāju. No ledus karalienes, par kādu varbūt viņa arī tikusi uzskatīta, tuvumā nav nekā. Ir tikai daudz siltuma un dzīves gudrības, kura cilvēku apņem vienīgi ar gadiem. Kā daudzi lieli mākslinieki, viņa pirms jubilejas par koncertu nerunā. Bet droši vien tur skanēs gan Baltā saule, gan Vecā Kača, gan Karalienes dziesma, kuru tautā sauc par Zirneklīti, gan Tāls Parīzes radio. Un zālē noteikti sēdēs arī viņas vīrs – krievu rakstnieks Jurijs Skops, kurš ir apgalvojis: kad Margarita dzied, man sāp kakls...

Tēvzeme sagaida ar āboliem

– Vai kādreiz esat domājusi, ka esat dzimusi laimes krekliņā?

– Nu, tagad, pēc daudziem, daudziem gadiem, es varētu tā teikt. Nevaru gausties un Dievam ko pārmest. Viņš ir bijis ļoti žēlīgs pret mani. Es piedzimu ļoti labā ģimenē, ar ļoti labu ģenētiku, ļoti augstu pašapziņu un stāju. Tā ir lieliska suga. Mana vecāmāte, kas vispār nebija skolā gājusi, pat Elizabetes galmā prastu uzvesties.

– Vai jūs no agrās bērnības Krievijā kaut ko atceraties?

– Jocīgi, bet atceros. Šo to fragmentiem, laikam biju pavisam maza, vēl šūpulī. Sākās kara laiks, un bērnu spēlīšu vispār nebija, mammas vecākais brālis, ejot prom uz karu, atnesa man koka dzenīti...

– Jūsu dzimta bija izbraukusi vēl pirms Pirmā pasaules kara zemes meklējumos?

– No Latgales izbrauca mana vecātēva tēvs. Un tas nebija tik vienkārši. Viņi vispirms aizbrauca visu izpētīt. Ļoti liels skaits ģimeņu savācās un brauca prom. Vecvectēvam bija četri brāļi, četras māsas, bet viņi visi vēl bija jauni, apprecējās pēc tam, Sibīrijā.

– Jūs atpakaļbraucienu uz Latviju atceraties?

– Jā. Vecātēva jaunākais brālis ar ģimeni uz Latviju izceļoja trīsdesmitajos, bet mans opis nekā nevarēja sataisīties. Tad sākās karš, un pēc tā pirmās izbrauca meitenes – mana mamma ar mani, mammas jaunākā māsa un māsīca. Te mūs uzņēma vecātēva jaunākais brālis. Atceros, bija agrs rīts, mēs, pieplakuši pie logiem, bet tur – ābeles, ābeles! Bija vēls rudens, oktobra beigas. Man vēl nebija pieci gadi. No stacijas mūs veda bričkas, mani uzsēdināja uz koferiem, maisiem, un mēs braucām pa Marijas, prom pa Avotu ielu pie opīša brāļa Ludviga.

– Tur netālu esot dzīvojis Ojārs Grīnbergs?

– Es viņu nepazinu. Tikai vēlāk to ģeogrāfiju savilku kopā. Bet ļoti spilgti atceros Leonu Krivānu. Tur visi bērni čupojās no sētas sētā. Es dzīvoju Tallinas ielā 62 – pretī Zvaigžņu ielai, viņš – uz Vārnu ielas pusi. Girgensons Edžus uz stūra dzīvoja – smuks un smaidīgs puika, uzrautu degunu. Man ir pazīstamas visas tās sētas, pažobeles.

– Jūs bez bažām laida ārā?

– Nu, laikam nebiju tas rātnākais bērns. Biju vienīgā maziņā pieaugušo vidū, un tā arī uzaugu – ļoti lielā mīlestībā un gādībā. Uzskatījām, ka mums ir milzīgs dzīvoklis. Tur bija virtuve bez priekšnama, tad – ļoti liela istaba, 35 kvadrātmetri, un opapam ar omīti arī pieklājīgi liela. Tajā dzīvoklī vietas bija visiem, kas brauca studēt no laukiem. Gulēja uz grīdas. Mammas jaunākā māsa pat dabūja gulēt milzīgā Ulmaņlaika skapī. Bija mūžīgi saieti, visi svētki – padomju un reliģiskie – notika pie mums. Tika vārīti cīsiņi, kartupeļi, štovēti kāposti, taisīts vinegrets. Un tad milzīgā dziedāšana. Opapam, viņa brālim un māsai bija pasakaini skaistas balsis. Bet galvenais personāžs biju es – vienmēr opim vai viņa brālim Ludvigam klēpī. Tad tik rāvām visu no vietas!

– Un nekādu ķibeļu?

– Kad vēl negāju skolā, savācu visus bērnus no savas un blakus sētas, saliku pārīšos, jo biju redzējusi, kā ved bērnudārzniekus, un aizvedu uz Grīziņkalnu. Mājās panika. Visi bērni pazuduši. Tā laikam bija pirmā reize, kad mamma paņēma rokā siksnu, lai mani pērtu, un... sāka raudāt. Man tas bija daudz vairāk par pērienu. Būtībā no visiem grēkiem, sauksim tā, mani atturēja tikai viena doma – ko teiks mamma? Kas būs ar mammu?

– Daudzi mākslinieki atzīst, ka bieži privātās intereses nākas nolikt uz mākslas altāra. Bet dzīve ir gara, un vai tad, kad aktīvās gaitas ir beigušās, var atgūt to dzīves garšu, mājas sajūtu?

– Līdz tam ir jānonāk. Un tas nav viegli.

– Bet jums izdevās.

– Ou... Caur tik daudz asarām un kreņķiem, alkohola, visa kā... Kamēr, kamēr, kamēr. Tas nav tik viegli.

Ar rozā brillēm uz deguna

– Tieši gribēju jautāt – kas jūs pasargāja? Jums apkārt bija tik daudz smagu likteņu.

– Nu, paldies Dievam, esmu izgājusi sveikā. Bet viegli nebija. Es tomēr biju ļoti naiva, ar rozā brillēm. Nekad neredzēju, kurš ar kuru, kurš ko... Mani tas neinteresēja. Absolūti. Jā, bija kompānijas mūžīgās, bet es neko, kas no manis tālāk par trim metriem, neredzēju. Pārējie nākamajā dienā stāsta – ai, tur bija tas un tas... Bet man sava pasaule, un es tajā dzīvoju. Par to man tiešām jāpasakās mammītei.

– Varbūt tie ir labie gēni – nepaļauties liderībai?

– Es ceru. Mums mājās nekad nelamājās, opaps nepacēla balsi. Viņš bija ļoti ticīgs. Kad atbrauca uz Latviju, momentā mani kristīja. Piecu gadu vecumā Svētā Franciska baznīcā. Opis tur gāja regulāri, dziedāja draudzes korī. Un veda mani. Dievkalpojumi bija tik krāšņi, latīņu valodā. Tik interesanti – skatījos kā izrādē.

– Jūs pati esot izraudzījusies sev krustvecākus.

– Par krustmāti izvēlējos tanti Zofiju, jo viņa bija tik vitāla un skaista! Viena no labākajām Ulmaņlaika šneiderienēm. Viņa bija arī lielā dziedātāja un humora dzinēja. Kad nomira vīrs, viņa izīrēja māju un puiši viņai mazgāja kājiņas, aptekalēja. Viņa tāda bija arī vecumā. Krusttēvs bija vecātēva vecākā brāļa dēls. Viņš vēl bija par jaunu, nedabūja karot, bet bija iesaukts. Mēs atbraucām oktobrī, viņš – pašā decembra sākumā, bet es jau Ziemassvētkos tiku kristīta. Mans krusttēvs – otru tādu cilvēku nezinu – labestības un miera iemiesojums! Viņš ļoti turēja rūpi par mani. Man bija tāda mode, ka es visu laiku uz galda spēlēju klavieres. Viņš, mācoties rozentāļos, lai nopelnītu, strādāja par mālderi, taisīja remontu kādai ļoti labai Ulmaņlaika klavierskolotājai. Viņš sarunāja – lūk, man krustmeita, skaisti dzied, lai pasniedz man stundas. Bet es biju slinka un palaidnīga. Beigās sāku bastot. Kad jāiet pie skolotājas, eju spēlēties Vērmanes dārza smilšu kastē un šūpoties. Kad krusttēvs to pārkoda, tad stundas pārtrauca.

Vēlās vakariņas

– Cilvēki par jums raduši domāt kā par ļoti nopietnu dziedātāju. Vai tā bija, ka Raimonds Pauls jums deva tās dramatiskākās, skarbākās dziesmas?

– Raimonds prot katram dziedātājam individuāli uzrakstīt, tā laikam neprot neviens. Un līdz pat šim brīdim. Bet cik nu skarbas, redz, Baltā saule...

– Jā, bet Tāls Parīzes radio, Ances romance... Vai smeldzei bija kāds pamats jūsu dzīvē? Mākslinieks prot tās izvilkt un parādīt.

– Man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ir tā – cik nopietns cilvēks esi, tādas vērtības tev dzīvē ir, un tās tavā izpildījumā izpaužas vienmēr. Vienmēr. Ja tev ir galva, smadzenes, ja tev ir mugurkauls – to visu jūt. Uz skatuves tu esi kails. Tur ir redzama vismazākā falšā nots tavā izpildījumā un arī viss pārējais. Vismaz es to redzu.

– Aktieri reizēm teic, ka pēc smagām izrādēm nespējot savākties. Vai tiešām estrādes dziedātājam arī tā ir?

– Jā, grūti. Grūti. It sevišķi tāpēc, ka es vienmēr sevi noslogoju uz pilnu klapi. Tādas pusniansītes mani neapmierināja. Un man bija absolūti vienalga, kur es strādāju – lauku klubā vai tolaik visprestižākajā Filharmonijas zālē, vai augstceltnes zālē, kur savā laikā arī ļoti daudz uzstājāmies. Tā ir tagadējā koncertzāle Rīga. Pēc koncertiem braucu mājās un ap pusdivpadsmitiem ēdu riktīgas vakariņas. Un tad bija nemitīgās runāšanas...

– Ar mammu?

– Ar mammu, vīru, draugu vai kādu citu... Ja tas braucienā, tad – līdz rīta gaismai! Runas par darbu, mākslu. Tējas visādas. Jubilejas nemitīgi svinējām. Vienmēr sanāca, ka mana dzimšanas diena bija braucienā. Un stādieties priekšā – visus gadus numuriņā dzīvojām ar programmas vadītāju Genovevu Skangali. Un tur sanāk viss orķestris, visi tie mūsu brieži – Raubiško, Krūmiņš, visi! Reizēm aizgāja pat tik tālu, ka cēla ārā durvis starp istabu un koridoru, lai ir vieta.

– Tad jau jums arī puišu uzmanības netrūka.

– Laikam gan. Laikam gan. Es arī biju iemīlējusies – mūžīgi iemīlējusies! Nu, bet man nebija tā, ka esmu iemīlējusies un momentā lienu gultā. Oi, nē! Galīgi nē. Un tad sākās tas process, ka vai tu izārstējies no tās mīlestības, vai iemīlies nākamajā. Es mūžīgi idealizēju savus izredzētos. Un pēc tam es viņus atkal atmaskoju. Viss, tā mīlestība pārgāja.

– Tad jums visu laiku bija par ko dziedāt.

– Jā. Bet tā ir jebkurai sievietei. Jeb-ku-rai! Ja viņa būs tik drosmīga, atvērsies un tās jūtas uzjundīs... Nu, visspilgtākais piemērs ir Ārija Elksne.

– Bet viņa juta tik sāpīgi, ka aizgāja, izvēlējās sev traģisku galu. Jūsos bija kāda pašsaglabāšanās, Dieva uzlikta plauksta uz galvas?

– Varbūt. Tur bija visādas blakus nianses. Bet par to es negribu runāt.

– Jums blakus ir bijuši arī citi traģiski likteņi – Norai Bumbierei, Antrai Liedskalniņai.

– Es šaubos, ka man ir atbilde uz visiem jautājumiem. Nekādā ziņā es neesmu pēdējā instance un pēdējā izvērtētāja.

– Bet domājusi noteikti esat.

– Ļoti smagi likteņi. Norai... Mūsu ceļi ļoti agri šķīrās. Ļoti agri. Mēs strādājām patstāvīgi, un pēc tam es, tikai redzot viņas traģiski smago stāvokli, viņu paņēmu – lai vēl pastrādā, padzied...

– Aiz cilvēkmīlestības? Jo īstas draudzenes jūs nebijāt?

– Laikam ne. Bet mums bija ļoti sirsnīgas attiecības. Ļoti!

– Varētu domāt, ka bijāt niknākie konkurenti – jūsu duets ar Ojāru un Nora ar Viktoru. Nedalījāt beņķīti, uz kā apsēsties?

– Varbūt. Varbūt... Nu, es neteikšu, ka traģisks, bet sāpīgs moments bija... Jo izsāpēts bija daudz. Kamēr es izpratu Raimondu, kā saka, līdz sirds dziļumiem. Un neko viņam nevar pārmest. Mēs aizgājām savu ceļu. Rīgas estrādes orķestris nīkuļoja, nīkuļoja un tika izformēts. Visi labākie mūziķi – Birkāns, Raubiško, Krūmiņu Aivars – aizgāja uz radio. Jo tas bija kas stabils. Un beidzās tie nenormāli nogurdinošie braucieni.

Kamielis pie viesnīcas durvīm

– Tomēr jūs dabūjāt paceļot, vismaz pa Padomju Savienību.

– O, par to esmu ļoti pateicīga savai profesijai. Apžēliņ, kāpēc man jāceļo kaut kur, ja esmu bijusi tādā vietās kā Kamčatka, Sahalīna, Murmanska? Tie ir pasaules retumi – visas Vidusāzijas, Kaukāza republikas, par Moldovu, Ukrainu, Baltkrieviju nerunājot, tur ir izbraukts katrs miests.

– Un tiešām jūs gaidīja tā, kā rādīts filmā – ka bezmaz visas pilsētas puķes noplēstas un ir īsti pilsētas svētki? Vai tiešām tur cilvēki zināja jūs ar Ojāru?

– Es domāju, Vidusāzijā jau nu gan ne. Tā vienkārši bija pieņemts. Un tad tie galdi. Nemitīgās kultūras dienas – Tadžikijā, Kirgīzijā, Kazahijā, Turkmēnijā! Apžēliņ, bijām pie Kaspijas jūras – tāda eksotika! Kamielis tev stāv pie viesnīcas durvīm. Jā, redzēts ir ļoti daudz. Un esmu par to pateicīga.

– Neatkarības laikā dabūjāt paviesoties arī pie ārzemju latviešiem?

– Es jau pirms neatkarības laika Austrālijā biju. Bet Amerikā bijām jau 1978. gadā, ar visu pavadošo grupu braukājām, apžēliņ, divus mēnešus. Pa mūsu latviešiem, man tas bija jau divi metri virs galvas. Ja ne visi trīs!

– Apnicīgi, grūti?

– Ļoti! Tas nav tas vārds. Viņi bija tik iesīkstējuši, sevišķi vecākā paaudze... Viņi uzskatīja, ka, pametuši Latviju, viņi atnesa mums brīvību, izcīnīja to un to. Bet ko es ar vienu vecu kraķi strīdēšos? Pāris reižu es tur neizturēju, it sevišķi, kad sāka par valodu. Tad es viņam pierādīju, ka valoda ir dzīva, tā attīstās. Viņi tiešām domāja, ka mēs te esam mucā turēti un pa spundi baroti. Apžēliņ! Es biju redzējusi miljonreižu vairāk nekā viņi savā dzīvē. Tā ka es viņiem varētu daudz vairāk pastāstīt nekā viņi man. It sevišķi, kad sākās runas par smago darbu. Jā, viņiem bija smags darbs, bet viņiem ir augļi no tā, superīgas pensijas. Es teicu – mana mamma visu mūžu strādāja ļoti smagi un neko nenopelnīja. Tad kurš ir tas lielākais varonis – ka mēs dzīvojām tur vai jūs atbraucāt šeit? Izcietāt smagāku periodu un pēc tam sasniedzāt visu... Tur ir daudz tādu lietu.

Bērēs un kāzās, pie galda un bifšteka...

– Tagad jūsu dēls ir Amerikā.

– Bet tas ir pavisam cits stāsts, un tur nav nekāda sakara ne ar kādiem tautiešiem, ne ko. Tā iegrozījās dzīvē. Ja man kāds teiktu, es vispār tam neticētu. Tā, lūk, ir.

– Bet tā, cik saprotu, zināmā mērā bija arī jūsu izvēle…

– O, nē. Nē.

–...lai Andris tur aizbrauc uz kādu brīdi.

– Uz kādu brīdi – jā. Viņš tur jau divpadsmit gadu.

– Tādā mazā trimdā?

– Viņš tur iemācījās visu. Dēlam tagad rokas ir tādas... kā no zelta. Nav nekā pasaulē, ko viņš neprastu.

– Bet dvēselē ir mūziķis.

– Viņš ir. Ir un paliek.

– Atceros viņu uz Dailes teātra skatuves...

– Diemžēl visu to viņš ziedoja savai mīlestībai, ģimenei, bērniem. Kamēr viņš sāka gūt īsto gandarījumu, ko dzīve dod, viņam bija smagi. Es to zinu, saprotu. Izsāpēts ir daudz. Bet ko viņš te darītu? Kad skatos uz tiem mūziķiem, kas spēlē bērēs un kāzās, pie galda un pie bifšteka, pie suši un muši... Viņš to negribētu. Viņš to arī neprot. Viņš to nedarīja. Bet ēst taču gribas! Es nenosodu tos mūziķus, kas to dara, viņiem citas izejas nav.

– Andris mīlestību satika tur, Amerikā?

– Nē. Nē. Latviešu meitene. Viņa beidza mūsu Mākslas akadēmiju. Aizbrauca uz Kalifornijas mākslas skolu, kas izvēlējās piecus studentus stažierus gadā. Un tā arī tur palika.

– Jums ir jauki mazbērni. Dzīvojas pie jums pa vasarām?

– Jā, Valters un Izabella. Valteram jau ļoti patīk Mērsragā. Mums abiem sakrīt runāšana, domāšana, viss.

– Kopā arī uzdziedat?

– Nē, mēs dancojam! Izabella, kā jau meitene, pilnīgi citāda, noslēgta, tur ir tik dziļš ūdens, ai, ai, ai! Valterītis atkal tik nenormāli atvērts. Viņam liekas, ka visi viņu mīl, visi viņu grib. Mērsragā ieejam veikalā, viņš – labdien, es esmu Valters! Tu mani pazīsti? Tāda ir viņa attieksme pret dzīvi. Ja viņš būtu šeit, jau sen būtu dabūjis pa aci vai ko.

– Savā ziņā varat vilkt paralēles ar sevi bērnībā?

– Nē. Viņš ir cits. Kad viņš piedzima, biju tur, pie viņiem. Pusgadu auklēju, visu darīju. Un tad jau es Andrim un vedeklai teicu – tas ir bērns no kosmosa, bērns no Dieva. Valters ir īpašs puika.

– Viņam ir kāds talants? Redzat ar savu intuīciju?

– Viņam ir pārāk daudz talantu.

Sievietes dārgumi

– Kā bija jums, kad Andrim bija pusotrs mēnesis un jums pateica, ka divarpus mēnešus vajadzēs uzstāties Kanādā?

– Tur mana mamma bija izšķirošā.

– Bet tik maziņu arī mammai atstāt nav viegli.

– Kad braucu prom, Andrītim jau bija kādi septiņi mēneši. Es tur, Kanādā, katru vakaru sēdēju gultā, izlikusi fotokartītes, un skatījos kā uz svētbildēm, lūdzos uz savu mazo.

– Nebija mobilo telefonu, e-pastu, sazināties bija neiespējami.

– Nu, kādi telefoni! Jēzus Marija! 1967. gads.

– Atliek vienīgi paļauties, ka viss būs labi.

– Bet tas viss bija superinteresanti. Kanāda – šī bagātā, pasakainā valsts! Un izstāde Expo. Tur, lūk, bija manas pirmās tikšanās ar mūsu tautiešiem, un tās bija interesantas. Jo tajā laikā vēl domāja, ka vispār atbrauksim lāča ādās, ausainēm galvās. Bet Rīgas Modeļu nams tādu furoru radīja! Turklāt no tādiem mēsliem viss tika šūts. Tagad es to saprotu. Un mēs izveidojām kolosāli interesantu programmu. Tur bija tā – divarpus mēnešus strādāja Maskava, divarpus mēs, pēc tam divarpus mēnešus ukraiņi... Expo ilga septiņarpus mēnešus. Noskatījāmies Maskavas programmu, un mums atausa skaidrība. Sākumā bija domāts, ka būs četri mani muzikālie iestarpinājumi, un viss. Tad nu likām galvas kopā, un beigās man izvērtās bezmaz solo koncerts. Tur bija ne tikai tīrie muzikālie numuri, bet kā muzikālais pavadījums, izgājiens vakartērpos, es dziedāju Raimonda Paula vokalīzi, Rahmaņinova romanci, tautasdziesmas iepinām. Mēs katru dienu strādājām – pa diviem trim seansiem. Darbs bija diezgan asiņains.

– Vai sadarbība ar Rīgas Modeļu nama māksliniecēm veidoja jūsu stila izjūtu? Nav noslēpums, ka tiekat dēvēta par mūsu estrādes stila ikonu.

– Noteikti. Es pārvērtos. Sāku domāt par lietām, par kurām līdz tam nekad netiku domājusi.

– Ka arī tērpam ir liela nozīme uz skatuves, ka arī tas piedalās kopējā priekšnesumā?

– Jā, kā tas ir jānes. O, tas man bija ļoti svētīgi! Domāju, ka tas mani pārvērta kā sievieti. Nerunājot par to, ka bērna piedzimšana pārvērš jebkuru sievieti.

– Kā pārvērš? Dara maigāku, pacietīgāku, dziļāku?

– Dziļāku noteikti. Pārējo nezinu. Tu citādi uztver visu, kad tev ir bērns.

– Un viņš kļūst svarīgāks arī par vīrieti?

– To nevar salīdzināt. Mamma, bērns, vīrs – tās ir neatņemamas sastāvdaļas, kurām noteikti jābūt katras sievietes dzīvē.

– Bet likteņi ir dažādi.

– Likteņi ir dažādi.

– Vai jūs ko vairāk uzzinājāt par savām un dēla attiecībām, kad viņš pirms gandrīz divdesmit gadiem uzrakstīja dziesmas albumam Ģimeniskā debija?

– Mums ar Andri vienmēr ir bijusi ļoti, ļoti cieša saikne. Tāpat kā man ar mammu. Nezinu, kā ir tagad, nevaru runāt sava bērna vietā. Bet nevarētu teikt, ka es atklāju sev ko jaunu. Mums nebija nekādas norunas, teiksim, pirmā daļa būs nopietnāka, otro tu man rakstīsi šlāgerus. Lai gan – tādu riktīgu šlāgeri es nekad neesmu dziedājusi. Un, kad viņš man sāka rādīt, tas tā sakrita ar manām noskaņām, izjūtām. Un dzejnieki – tie, kurus es mīlu! Biju ārkārtīgi gandarīta.

Teorētiķis dārzā

– Vai gatavojaties jubilejas koncertam?

– Vēl neko nezinu. Dzīve rādīs – esmu tā izdomājusi.

– Paļaujaties uz cilvēkiem, kuri ir uzņēmušies to organizēt?

– Es tagad paļaujos tikai uz Dievu! Kas būs ar tiem cilvēkiem – nezinu! Situācija, lūk, tāda.

– Es jums zvanu, un jūs esat dārzā...

– Jā, man ļoti patīk, ka man ir skaisti ziedi. Bet esmu teorētiķe, kas to visu izdomā. Darītājs ir mans vīrs.

– Viņam patīk dārzā?

– Ļoti. It sevišķi pavasarī. Līdz vasaras beigām ir apnicis līdz kaklam. Ar to ravēšanu un visu. Šogad viņu pirmo reizi pierunāju, ka nevajag. Man ir tikai viena dobe ar zaļumiem – pētersīļiem, selerijām, baziliku. Un viena dobe ar lokiem. Viena vai divas dobes ar ķiplokiem. Mēs tos zaļumus pavasarī ēdam. Un viss! Bet viņam patīk ar to zemi... Nu, man nepatīk. Mana mamma arī rāvās. Tagad sev pārmetu, ka mūžīgi viņai klupu virsū – mammu, ej ārā no dārza, tur apkritīsi... Bet viņai patika ravēt, visu tur čubināt.

– Kad vēl tikai domājāt par kopā dzīvošanu, bija saruna, kurā vīrs teica – es uzņemšos to dzīves praktisko daļu?

– Nebija mums runas ne par ko!

– Ja ir īsta mīlestība, cilvēki saprotas? Tādi jautājumi kļūst mazsvarīgi?

– Par tiem jautājumiem diemžēl cilvēki nedomā. Bet tad jau būs kāds līgums... Mums tik spontāni tas viss notika. Es netaisījos precēties, absolūti.

– Jūs vēlu satikāties.

– Nu kā, ar Andra papu mēs izšķīrāmies. Viņš aizgāja bojā, kad Andrītim bija 11 gadi. Vēl vakar biju kapos, skatījos uz to datumu. Bet man nevajadzēja par visu varu precēties. Es domāju – man ir ģimene, aizmugure, esmu stipra, spēcīga! Man ir bērns, mīļotais darbs. Un man vienmēr būs kāds draugs! Un te pēkšņi satikāmies ar Juri. Mūsu attiecībās – kā lai saka... Krieviski – vopreki vsemu! Visam pret... It kā nav priekšnoteikumu, ka tā jābūt. Bet tas notika.

– Tā ir dāvana?

– Nu, viņš ir interesants cilvēks. Zinošs un visādi. Ļoti smagu raksturu. Mums ļoti ilgi gāja visa tā pierīvēšanās. Man pat šķiet, ka mēs tikai tagad līdz galam saprotam un pieņemam viens otru. Nu, varbūt gadus četrus piecus. Līdz tam visvisādi gāja. Varējām izšķirties vienā sekundē. Turklāt ar Jura ātro raksturu – viņš sekundes laikā var no pilnīga miera stāvokļa būt līdz, nezinu, uzbudinājuma apogejam. Viņš ir tāds.

– Bet jūsos ir tāda sievišķīga gudrība?

– Nu, laikam bišķiņ ir (smejas).

– Skola visa mūža garumā, visu laiku kas jāmācās.

– Galīgi netīšām dzirdēju, neatceros, kādā sakarībā viena austrumu sieviete teica – mūs audzina kopš bērnības izmeklēt sev nevis pāri, ar ko dzīvot, bet pāri, ar ko kopā novecot. Es nesapratu. Tad sāku domāt un... ļoti bieži es sevi tā atturēju – gribu izšķirties vai tomēr gribu pacīnīties, nogludināt kaut ko? Kopdzīvē ļoti daudz ir jāprot piedot.

– Pārkāpt pāri?

– Nav jāpārkāpj. Jāpiedod. Jāpieņem. Kāpēc man cilvēks ir jāpārveido? Ar kādām tiesībām? Viņš ir tāds, kāds ir.

– Un kurš ir teicis, ka man ir taisnība, vai ne?

– Nu, tur jau tā lieta.

– Ko jūs gribētu savā dzimšanas dienā piedzīvot?

– Tas ir banāli, bet es gribu sēdēt pie galda, kur ir visa mana ģimene. Mans Juris mūžīgi arī par to sapņo. Viņš saka – nu, būtu visa ģimene! Viņam tas ir, nezinu, sapņu piepildījums.

– Varbūt piepildīsies?

– Varbūt.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris