Viņš par zirgiem zina visu. Saruna ar olimpisko jātnieku Kristapu Neretnieku

Vai nodarbošanās ar tik īpašu sporta veidu, kurā startē kopā ar otru dzīvu būtni, personību, arī tevi veido par īpašu cilvēku?

Noteikti. Otrā personībā ir jāieklausās, lai saprastu, ko viņš vēlas vai nevēlas. Jauna zirga apmācībai vajadzīgi pieci gadi. Protams, ja zirgam ir potenciāls. Pirmām kārtām pašam jāsaprot, ko gribi zirgam iemācīt, un tad jākontrolē process, lai justu, vai zirgs ņem to pretī.

Jābūt kontaktam, ķīmijai?

Tas ir pašsaprotami, bet jājūt arī, ka esi uz pareizā viļņa, nevis lec no viena grāvja otrā. Es pat teiktu, ka zirga attīstības ceļā svarīgākais ir saprast mērķi un nenovirzīties no tā.

Vai tu jau kopš mazotnes esi tendēts uz sasniegumiem?

Jā, tā ir visnopietnākā motivācija. Ja sasniegumu ilgi nav, ir ļoti grūti būt pacietīgam. Esmu diezgan azartisks cilvēks, man patīk spēlēt, un pacietība man ir diezgan laba jau kopš mazotnes, tāpēc varu šo periodu līdz sasniegumiem izturēt. Ir cilvēki, kuri nevar, viņiem vajag tūliņ un tagad! (Smejas.)

Kad sāki nodarboties ar jāšanas sportu?

Sākumā tas bija hobijs. Man bija gadi deviņi, kad mammas kolēģe, kas jaunībā bijusi jātniece, pierunāja mammu nopirkt zirgu. Mums bija lauku māja pie Salacas, divas govis, vistas. Tas bija jauns zirdziņš, divi gadi, ķēvīte, vēl neiejāta. Mamma pirms studijām bija gājusi sporta skolā Kleistos, spilgti atceros, kā viņas ar kolēģi mēģināja to zirgu iejāt. Tas bija diezgan jautrs process.

Uzlikt sedlus...

Jā, un tikt mugurā. Panākt, lai nemet zemē pārāk bieži, lai iet uz priekšu...

Divgadīgs jau ir diezgan spēcīgs zirgs – lielais tīnis.

Pusaugu vecumā, jā. Trijos jau ir pavisam liels. Atceros, zirgs gan pamētājās, bet pierada pie sedliem diezgan ātri, neatceros arī, ka būtu kādu no viņām nometis. Bet bija viena problēma – mamma pārdzīvoja, ka zirgs neiet uz priekšu, tikai atpakaļ. Atceros, stāvēju pļavā un skatījos no malas.

Zirgam ieslēdzās tikai atpakaļgaita?

Jā, metrus piecdesmit līdz pļavas stūrim, tad pagriezās un atkal atpakaļ – tas bija komiski.

Tu kā zirgu psihologs tagad saproti, kas tam zirdziņam bija par vainu?

Viņš bija sabijies – ko jūs no manis gribat!? Laidiet vaļā... Tantes uzkāpušas mugurā... Tad Aija, mammas draudzene, teica – nekas, būs labi! Gan apniks. Tā arī bija. Tad mani lika mugurā – sākumā kordā, pa apli, soļos, rikšos. Kad pirmo reizi palaida lēkšos, zirgs gan turpināja skriet pa apli, bet es aizgāju taisni. Vēl nebija līdzsvara.

Lidoji?

Jā, jā (smejas). Nolaidos pļaviņā. Tas drīzāk bija emocionāls, nevis fiziski sāpīgs kritiens.

Nebija tā, ka vairs negribēji kāpt zirgam mugurā?

Tajā dienā nobijos, bet nākamajā jau biju atkal mugurā. Bija jautri. Grāvjos auga lieli krūmi, es ar cirvīti nogāzu kādu lielāku, tas kalpoja kā šķērslis, sāku lēkt. Reizēm Formula apstājās ļoti šerpi, nevarēju noturēties, un pēc brīža atrados trīs metrus tālāk. Tā bija laba ikdienas audzināšana – tev ir jāsēž stingri!

Tev tomēr pietika pacietības nepārtraukt.

Es iegāju azartā. Katra kļūda maksāja kritienu.

Mamma par tevi nebaidījās, uzskatīja, ka jānorūdās?

Tā varētu teikt. Braukājām pa bērnu sacensībām. Mājās stāv liela māla vāze, rakstīts Brīvdabas muzeja kauss 2000. Lēcām metru, vinnējām, Formula bija ļoti ātra.

Tev bija vienpadsmit gadi.

Jā, vienas no pirmajām sacensībām. Mēģinājām arī 1,1 metru, koka kaste bija nokrāsota kā ķieģeļu mūris, Formula pie tās pēdējā brīdī apstājās, un es nokritu. Tikām izslēgti. Pēc diviem gadiem mani aizsūtīja uz Lielvārdi pie Daiņa Ozola, tur bija profesionālāka apmācība, jāiejāj jauni zirgi. Katru dienu kritu mīkstās smiltiņās. Tad bija tā – jo lielāks kritiens, jo tālāk lidoju, jo foršāk.

Tāds kā azarts?

Jā! Ja vari noturēties, labi, bet, ja jūti, ka būs auzas, tad skaties, kur mīkstāka vietiņa, un laidies vaļā. Jāatslābinās, jācenšas krist tālāk – jo tālāk, jo nesāpīgāk. Biju puika, svars mazs, nekad neko neesmu satraumējis, lai gan zirgi bija diezgan traki, katru dienu kāds meta zemē. Nebija spēka savaldīt – vai nu tu izturi pārbaudījumu, un viņš tevi beidz mest zemē, vai krīti nost, tūlīt kāp atpakaļ un mēģini vēlreiz.

Kāda ir tava komanda?

Palīgi ir vairāki, jo zirgu ir daudz. Uz sacensībām braucam divatā ar Anitu, viens jātnieks paliek mājās, lai jātu tur palikušos zirgus. Viņam ir palīgs, kas palīdz sedlot, aprūpēt. Ir veterinārārsti, tāpat jādraudzējas ar osteopātu, kas zirgu var izlocīt un izkrakšķināt, jo gadās kādu vietu sastiept, samežģīt vai pārpūlēt. Bieži vien procesā jāiesaista arī zirgu īpašnieki.

Tās attiecības varētu būt sarežģītas, jo viņi skatās uz zirgiem kā uz savu īpašumu.

Problēmas arī visbiežāk rodas, ka īpašnieks domā – tas viss ir mans, es teikšu, kas jādara. Nav tā, ka viņš vienmēr runā aplam, taču viņš nav profesionāls sportists. Es no sava skatupunkta zinu, kā panākt rezultātu, un izskaidroju, kāpēc jādara tā un ne citādāk.

Ja nevarat atrast kopēju valodu, sadarbību nākas pārtraukt?

Tas ir izplatītākais iemesls, un tā ir noticis. Mani pirmie zirgu īpašnieki bija no Krievijas, trīs gadus nostrādājām, tomēr šķīrāmies. Tajā brīdī Krievijā bija krīze, bija izsmeltas iespējas attīstīties. Tas bija tieši gadu pirms Rio olimpiskajām spēlēm. Ja būtu palicis, mums būtu iespējas tikt. Viņiem krīzes dēļ bija slikts garastāvoklis, taču man gribējās turpināt darbu, nevis sēdēt mājās un gaidīt, kad beigsies krīze. Biju sasniedzis jau ļoti augstu līmeni. Devos uz Pasaules kausa finālu Lasvegasā, bija daudz citu pārlidojumu, daudz laika apdomāt, ko gribu. Izlēmu, ka jāmēģina pašam, varbūt ar citiem cilvēkiem.

 Vai gadās arī tādi zirgu īpašnieki, kuri nesaprot sporta morāli un skatās uz tevi un zirgu kā uz spēļu automātu?

Tā gadās bieži. Ne jau visiem īpašniekiem galvenais mērķis ir sports, lielai daļai tas ir bizness. Bet, ja aplūko pasaules Top 10 jātniekus, viņiem noteikti pirmajā vietā ir sports.

Taču ir arī sadarbība, kuras mērķis ir tikai peļņa, zirgu uztrenēšana un pārdošana. Šie sportisti nekur augstu nevar uzkāpt, jo viņu labākie zirgi vienmēr tiek pārdoti.

Tu to negribētu darīt, jo tevī ir sportiskais azarts?

Es gribētu gan – gan (nosmaida).

Jo tā ir laba peļņas iespēja?

Pirmajā vietā es gribētu likt sportu. Pārējais atkarīgs no zirgiem, cik daudz ar viņiem vari izdarīt. Ne vienmēr man ir labākie, ne vienmēr varu viņus uztrenēt augstākajam līmenim.

Pie tava vārda tagad tiek minēts Moon Ray.

Jā, mums ir izcīnīta olimpiskā kvalifikācija, tas ir ievērības cienīgi, un par to runā. Bez Moon Ray man nebūtu nekādu iespēju. Otra tāda zirga tuvumā nav.

Kas ir veiksmes pamatā – tu labu zirgu jau saņēmi vai izskoloji pats?

Ir vairāki faktori. Viens no tiem – ļoti labs zirgs, otrs – mūsu saprašanās, ķīmija. Sākumā bija daudz nesaprašanos. Moon Ray gribēja tā, es – citādāk, pagāja pusgads, kamēr es zirgu nolasīju, sapratu. Tad es viņam ļoti daudzos jautājumos piekāpos – sīkumos, tehniskās niansēs –, un uz tā viļņa atradām kontaktu, varējām cīnīties par uzvaru Grand Prix. Lai gan mūsu pirmās sacensībās bija diezgan briesmīgas, viņš mani iznēsāja pa laukumu kā mazu puišeli.

Pazemoja?

Jā! Tās bija prestižas sacensības Polijā. Protams, tu brauc mājās un domā – ko tālāk...

Biji dusmīgs?

Nē, centos zirgu saprast. Man tā bija liela mīkla. Arī nākamajās sacensībās Budapeštā viņš pirmās divas dienas mani iznēsāja kā tūristu, varbūt par kripatiņu skaistāk. Trešajā dienā, uz Grand Prix, viņš jau mazliet vairāk koncentrējās uz šķēršļiem, un mēs lēcām līdz ceturtajai vietai. Tā bija pirmā pozitīvā ziņa. Izpildījums joprojām haotisks, bet zirga spējas lēkt un apstrādāt šķēršļus bija fenomenālas.

Pilnīgi bez kontroles viņš saprata, kāds ir mērķis, un izlēca, var teikt, tīri. Nākamās sacensības bija Nīderlandē, arī prestižas, mums bija labs rezultāts jau pirmajā dienā, skaisti! Kļuvām aizvien stabilāki. Zirgs ir jājūt, jo ar viņu cīnīties, iestāstīt, ka es gribu tā, ir bezjēdzīgi, to sapratu ātri. Moon Ray ir pārāk liela personība ar milzīgu ego, man bija jābūt ļoti gudram un slīpētam.

Tev patīk tas dreskods un iznešanās, kāda vajadzīga jātniekam sacensībās?

Jā! Tas ir tiešām skaists un graciozs sporta veids, un tā arī jāpasniedz – gan sev, gan skatītājam.

Mēs mācāmies paši un mācām jaunos jātniekus, ka tas jādara skaisti. Nevis skrienot, grūžot, haotiski veicot maršrutu, bet mierīgi, nosvērti, stabili, precīzi – lai no malas izskatītos, ka neko nedarām.

Tev pašam gribas just to eleganci arī ikdienā?

Nē, es sevi sauktu par lauku puiku, saimniecisku čali. Savā saimniecībā viss jādara pašiem. Nav tā, ka tikai jāju zirgus. Protams, ja olimpiskās spēles būtu šogad, galvenais būtu treniņi, bet tās ir pārceltas, sacensību nav, un mana ikdiena par 90 procentiem aizrit saimnieciskajos darbos. Nomainījām mājai jumtu, apšuvuma dēļus, remontējam stalli, izzāģējam no grāvjiem kokus, gādājam malku. Arī šķēršļi jālabo un laukums jālīdzina, zirgiem aploki jābūvē, lai var laist ganos līdz pat ziemai. Reizēm arī traktors jāsaremontē. Tēvam Limbažos ir vieglo automašīnu serviss, arī tur visu darām paši.

Savs bizness?

Tā to nevar saukt, bet tas palīdz apkalpot savu automašīnu parku. Pēc skolas gāju pie tēva uz servisu piepelnīties saldējumam – mainījām riepas, abi ar brāli palīdzējām. Paši varam automašīnai nomainīt jebkuru detaļu.

Mācījies Limbažos?

Jā. 1. klasē mamma ielika tekvondo pulciņā, bet man īpaši nepatika. Futbols arī neaizķēra, basketbols patika vairāk, to spēlēju līdz 7. klasei. Sporta stundās man patika viss – volejbols, florbols – tur bija azarts, skriešana gan šķita par garlaicīgu. Kopš 8. klases pēc skolas bija jābrauc uz Burtniekiem zirgus jāt, un nekam citam vairs neatlika laika.

Vai tev bija iespēja pusaudža gados norauties no ķēdes, kādus podus nogāzt?

Bijām diezgan noslogoti ar zirgiem. Kopš 14 gadiem sāku braukt ar motorolleru, tas bija jāskrūvē – tāda puiku nodarbe. Kopš 16 gadiem jau ar mocīti braucu.

Meitenes vizināji?

Kādreiz, bet ārsvarā vizināju sevi uz treniņiem, lai mammai nav katru dienu jāved. Vēlāk ar puikām pirkām žiguļus, remontējām, Burtnieku pagastā braucām ziemas gonkās. Bija labs balanss – gan treniņi ar zirgiem, kas tajā vecumā ir nogurdinoši, gan ņemšanās ar tehniku.

Brālis ar zirgiem neaizrāvās?

Tajā laikā gāja manās pēdās. Viņš ir trīs gadus jaunāks. Pusaugu gados mums bija konkurence, grūti zirgus sadalīt. 2006. gadā bija lielas sacensības Grobiņā, derbija distance – trīsreiz garāka, nekā šķēršļošanā ierasts, ar dabiskiem šķēršļiem – pāri kokiem, baļķiem, augšā kalniņā, pāri grāvim. Abi ar brāli bijām tam trenējušies, es ieguvu pirmo vietu, Roberts otro. Vēlāk Robertam mazliet pietrūka pacietības. Es biju mierīgāks, viņš tāds karsts, visu vajag tūliņ, arī pusaudža gadi... Tad viņš sāka mācīties par zirgu kalēju un savu fīču atrada tur. Tagad brālis ir profesionālis, jau desmit gadus augstākajā līmenī apkaļ visus manus zirgus.

Vai kalējs pakavu var uztaisīt tā, lai ir lielāka iespēja vinnēt?

Pakavu var salocīt visādi, bet lielais noslēpums ir tas, kā to savienot ar nagu, uztaisīt ērtāko sporta kurpi. Tāpat kā basketbolam un futbolam ir savi apavi, kas nedrīkst būt ne par cietu, ne šauru, ne platu...

Pie Salacas ir jūsu dzimtas mājas?

Nē, lauku māju vecāki nopirka, kad tikko bija apprecējušies un piedzimu es.

Deviņdesmito gadu sākumā?

Jā! Pirmo gadu viņi nodzīvoja Rīgā, tad nopirka viensētu. Remontēja, attīstīja. Mamma bija rīdziniece, tēvs no Ainažiem, mācījies Jāņmuižas tehnikumā. Tēvs bija automehāniķis, mamma studējusi agronomiju. Lauku mājā pie Salacas nodzīvoju pirmos septiņus gadus. Kad sākās skola, pārvācāmies uz Limbažiem, tur bija tēva vectēva māja.

Mans vectēvs bija Ēriks Balodis, savukārt viņa tēvs Jānis Balodis Ulmaņlaikos bijis cienījams kungs ar lielu uzņēmumu – ģērētavu un ādas preču ražotni. Tās mājas nāca mantojumā – vectēvs, var teikt, mums tās atdeva. Bet Ērmus Limbažos mēs iegādājāmies kā pamestus, tur bija kūtis, padomju laikā lopi turēti, vietas vēsture ļoti sena – 300–400 gadu.

Pie mums brauca pētniece, kura ievāca informāciju par rajona saimniecībām, un stāstīja, kādas ģimenes tur dzīvojušas kopš 18. gadsimta. Viena ģimene apsaimniekojusi simtiem hektāru. Mums bija palikušas divas mūra ēkas labā stāvoklī un viena veca, lielāko daļu esam atjaunojuši. Arī pļavās palikuši no milzīgiem akmeņiem būvēti ēku pamati. Mēs esam sakopuši tikai pēdējās paliekas un savu saimniecību.

Tur ir jūsu zirgi?

Jā. Kad esam Latvijā.

Tu kādu laiku dzīvoji Nīderlandē?

Kad tiku lielajā sportā, kopā ar zirgu īpašniekiem, Federovsku ģimeni, no maija līdz septembrim startējām Krievijā. Vasaras sacensības tur bija ļoti prestižas, bet ziemā un rudenī Austrumeiropā sezona beidzas. Novembrī braucām uz Vāciju, īrējām boksus kādā stallī, kur krieviem bija paziņas, tur dzīvojām visu ziemu. Aprīlī atgriezāmies Krievijā. Tad pāris gadus biju pa mājām – kad aizgāju no Federovskiem, ar lielo sportu iepauzēju. Jā, startēju un ņēmos, bet tuvāk mājām.

2016. gadā sāku strādāt ar citu Krievijas zirgu īpašnieci, kura dzīvoja Vācijā; viņai bija bāze, liels komplekss, tad divarpus gadus pastāvīgi biju Vācijā. Pēdējo pusotru gadu stāvu uz savām kājām, ne pie viena nestrādāju, visu organizēju pats. No jūnija līdz septembrim cenšos bāzēties Latvijā, atrasties mājās ir patīkami. Pēdējās divas ziemas esam braukuši startēt Apvienotajos Arābu Emirātos. Ar diviem trim labākajiem zirgiem tur intensīvi startējam no decembra līdz martam. Ziemas Eiropā ir drēgnas.

Nav labvēlīgas jāšanas sportam?

Ikdiena pelēcīga. Sacensībās ļoti daudz sportistu, grūtāk vinnēt, izdzīvot. Tagad pašam viss jāuztur, nav zirgu īpašnieku, kas apmaksā...

Moon Ray droši vien ir ļoti dārgs – vari atļauties?

Par Moon Ray ir atsevišķs stāsts. Varam atļauties startēt kopā tikai tāpēc, ka ar viņu esam vinnējuši ļoti daudzās sacensībās. Ja nebūtu tik labi iznācis, man nebūtu arī iespēju ar viņu jāt.

Viņš tev pieder...?

Daļēji.

Kāds bija uzdāvinājis meitai zirgu par 10 miljoniem...

Pazīstamas Čehijas sportistes tēvam pieder gandrīz visa telekomunikāciju nozare valstī, viņš meitai uzdāvināja zirgu no Vācijas par 10 miljoniem. Pirms pusotra gada Dubaijā kopā lēcām sacensībās. Meita gan vairāk strādā amatieru līmenī, savam komfortam, par uzvaru īpaši necīnās. Vienkārši patīk skaisti izjāt, labi rikšot. Tādu gadījumu ir daudz.

Zirgi ir apdrošināti?

Dārgākos noteikti cenšas apdrošināt, bet lielākā daļa nav. Zirgu sports ir riskants, traumas var gadīties ik uz soļa.

Gan tev, gan zirgam?

Vairāk zirgam, viņš ir galvenais sportists. Arī jātniekiem ir traumas, lūzumi, daudzi mačos krīt, bet pēc pāris mēnešiem ir atpakaļ sedlos. Ja zirgam atgadās kaut kas tāds, viņš izkrīt no sacensībām uz gadu.

Pieminēji osteopātiju – tradicionālā medicīna to ne vienmēr atzīst. Zirgiem to pielieto?

Jā! Rezultātu esmu jutis daudz reižu. Man ir pieredze ar profesionāli – Džordžu Aduro, Āfrikā dzimušu angli, kurš iepazinis dzīvniekus jau kopš mazotnes un izprot, kur zirgam jāpatausta, jāpagriež, jāsaspiež, lai atbrīvotu traumēto vietu un lai viņš varētu ar lielāku enerģiju sperties un locīties. Aizbraucām uz Pasaules kausa finālu, pirmās dienas starts bija samocīts, tad atnāca Džordžs, apstrādāja zirgu, un nākamajā dienā viņš lidoja kā ar spārniem.

Kā tu pats trenējies?

Vēlams paskriet, visu laiku būt vieglā tonusā, staipīties, patrenēt līdzsvaru. Bet noteikti nevaru cilāt svarus un darīt kaut ko tādu, kas ķermeni padara cietāku, smagāku. Ja būšu ciets, zirgs to jutīs. Es nedrīkstu viņam radīt diskomfortu. Man pilnībā jāsaplūst ar katru zirga kustību un lēcienu; jābūt tonusā, lai spētu vadīt, just...

Būtībā tā ir kā deja – jājūt partneris, nedrīksti pretdarboties, tev jāuzmin, jāsaplūst...

Jā, tas ir mērķis, līdz kuram jānonāk. Bet viss sākas pavisam citādāk (smejas).

Tev dejot patīk?

Godīgi sakot, nekad nav paticis. Man patīk aktīvā atpūta – spēlēt ar draugiem volejbolu, tenisu, basketbolu. Reizēm pārgājieni dabā – pa vietām, kur vēl nav būts.

Mugursoma plecos un pa taciņu?

Jā, tagad gan sanāk reti. Pagājušogad jūlijā izmantojām iespēju organizētā grupā aizbraukt pārgājienā uz Arktiku. No Norvēģijas trīs četras stundas jālido uz ziemeļiem. Tur bija vasara, kalnos sniegs, krasti apkusuši.

Uz akmeņiem sīkas puķītes...

Arī sūnas. Visas desmit dienas gājām pārgājienos, pa divdesmit kilometriem dienā. Tas bija tik forši! Meklējām polārlāci, bet labi, ka neatradām, viņi ir bīstami – milzīgi. Bija daudz vietējo briežu, arī lapsas un putni. Telts uz muguras, uztaisām apmetni, padzīvojam pāris dienu vienā vietā, pāris citā. Tā gribētos biežāk, bet neļauj sacensību spraigais grafiks.

Tev ir draudzene? Nopietnas, ilgas attiecības?

Jā, diezgan ilgas.

Viņai nākas tev pieskaņoties?

Viņa palīdz. Agrāk braukāja līdzi tāpat, tagad esam vistuvākie komandā.

Viņa ir tavs komandas biedrs?

Jā. Mērķis bija “izlēkt” olimpiādi, tad viņa varētu noslēgt savu profesionālo darbību uz visaugstākās nots. Tā kā olimpiskās spēles atcēla, viņai vēl gads jāpastrādā.

Tu domās ej uz zeltu?

Gribētos, bet esmu reālists. Zinu, kādi resursi ir maniem konkurentiem un kādi man – diemžēl pieticīgi.

Finansiāli?

Lielākoties – lai vari nopirkt tādu zirgu, kādu vēlies.

Nesaki to Mūnrejam, viņš apvainosies!

Lai man būtu iespēja jāt ar Moon Ray, esmu ieguldījis visus iespējamos resursus. Šajā sportā diemžēl esmu ļoti maziņš cilvēciņš. Entuziasts.

Tu esi pirmais Latvijā, kurš kā jātnieks piedalīsies olimpiskajās spēlēs.

No neatkarīgās Latvijas. Šakurovs bija gatavs startēt 1988. gadā Seulā, bet viņa zirgs satraumējās. Latvija šim sportam ir pārāk maza. Pērn Anglijas valdība savai jātnieku izlasei, lai tā sagatavotos olimpiskajām spēlēm, iedeva 15 miljonus mārciņu. Izlasē ir četri pieci cilvēki. Es braucu no laukiem, bez dārgiem treneriem un glauniem zirgiem. Man ir tikai Moon Ray, izcīnīts saviem spēkiem, vairāk nekā. Ja salīdzina ar citiem, tad es uz startu dodos gandrīz ar pliku pakaļu (smejas). Sagatavošanās procesā manas iespējas ir ļoti ierobežotas.

Savā ziņā tas, ka tu bez lieliem resursiem spēj sasniegt tik labus rezultātus, var celt pašapziņu.

Pirms septiņiem gadiem Zviedrijā nopirkām stipri lietotu smago puķu vedēju mašīnu, būdu ar biezām sienām, un mājās paši pārbūvējām par zirgu mašīnu – ielikām starpsienas, logus, lūkas. Pagājušogad ar to bijām sacensībās Polijā un vinnējām vienu no lielajiem maršrutiem, nākamajā nedēļā braucām uz Briseles Masters turnīru. Iebrauc autoparkā, lielās fūres rindā stāv pļavā. Lielās zirgu mašīnu fūres maksā vismaz pusmiljonu, viena par otru krutāka – un es ar savu dīvainā paskata bobiku uz to fona.

Kā cirka telts!

Jā, kā zapiņš sporta auto parkā. Bet Grand Prix palikām sestajā vietā. Labi, ka neviens nezināja, ar kādu mašīnu esam atbraukuši. Pieredzējis tiesnesis sauc jātniekus uz apbalvošanas parādi, pienāk pie manis: “Kas tu esi, no kurienes? Latvija? Never heard about it.” Nekad nav dzirdējis. Sirms kungs cienījamā vecumā, tiešām godājama persona, saka: “Malači!”

Tikt sešniekā Briseles Masters Grand Prix ir tas pats, kas tenisistam Gulbim Vimbldonā tikt trijniekā. Kā teicienā par mazo cinīti, kas gāž lielu vezumu. Ne vienmēr visu izšķir nauda. Mums ar Moon Ray ir ideāla saskaņa, viņam ir milzīga sirds un cīņasspars, mierīgi varam atņemt kādu medaļu Eiropas lielajiem sportistiem.

Moon Ray ir greizsirdīgs?

Jā. Viņš ir ļoti gudrs, inteliģents zirgs. Ja atstāju viņu mājās un aizbraucu ar citiem zirgiem, viņš ir dusmīgs: kāpēc neņēmāt mani? Krata galvu. Es arī gribu braukt. Citreiz nav īstais garastāvoklis – kur tu mani velc? Vēl neesmu atpūties.

Tici, ka ir tādi zirgu vārdotāji?

Es pazīstu personīgi (smejas).

Ko viņi dara?

Visu ko, bez palīglīdzekļiem – iemauktiem, sedliem. Pierīgā pazīstu Anitu, kura nodarbojas ar dabisko apmācību. Viņa ar zirgiem dara brīnumu lietas; zirgi staigā viņai pakaļ – bez kārumiem, bez nekā.

Viņa spēj arī dziedināt, pamainīt raksturu?

Jā, un izmainīt zirga psihi pašā pamatā. Ja viņš ir sabiedēts, tad galvā ir – nekad, nekad... Viņa sadziedē traumu pašos pamatos, un zirgs kļūst pilnīgi normāls, adekvāts.

Kad tu lido, piemēram, uz Ameriku, kā lido zirgi?

Zirgi lido atsevišķi, ar kargo, lielo kravas lidmašīnu. Ar viņiem var lidot mans palīgs. Zirgiem ir tādi kā konteineri, līdzīgi zirgu vedamajām piekabēm, tikai bez riteņiem.

Zirgs tur, augšā, jūtas normāli?

Jā! Pilnīgā komfortā. Saliek divus trīs zirgus vienā konteinerā, ar traktoru ieceļ lidmašīnā, un zirgs aizlido bez kāda stresa. Pa zemi braucot, visu laiku ir gāze – bremze, pa labi, pa kreisi, līkums, luksofors. Zirgs vienmēr stāv uz savām kājām, savā līdzsvarā, un jebkura gāze – bremze, pa labi – pa kreisi viņam ir pretkustība, slodze. Lidmašīnā viņš stāv relaksēti, jo lidmašīna lido taisni, bez pagriezieniem.

Zirgs guļ stāvus?

Gan stāvus, gan guļus. Atpūšas, viegli pieverot acis.

Redz sapņus?

Jā, kā mēs visi. Bieži redzu, kā aizmidzis zirgs izdveš dažādas skaņas, nokrācas vai pabubina. Reizēm sāk kustēties, kā auļojot pa aploku vai brīvībā.

Vai tev ir gadījies jāt arī eksotiskās vietās?

Jā, Emirātos stallis bija pilsētas pašā galā, uz robežas ar tuksnesi, katru dienu gājām staigāt pa smiltīm un pauguriņiem.

Zirgam kājas nedeg?

Nē, smiltis ir siltas, tajā laikā tur ir ziema, plus 25 grādi.

Salacā zirgus esi peldinājis?

Bērnībā esam ar zirgiem pa Salacu bradājuši, bet ne peldējušies, tur nav pietiekami dziļš, un vietām ir akmeņi. Ar zirgiem esam peldējuši jūrā, bērnībā – karjerā, kas bija pusceļā uz Ainažiem.

Viņiem patīk peldēt?

Jā! Sākumā baidās, krāc un šņāc, bet, kad ieiet ūdenī, tad ļoti patīk. Viņi spēlējas, ar kāju šļaksta sev virsū, iet dziļāk, peld. Ir speciāli zirgu SPA – 50 metrus garš un divus plats izbūvēts celiņš, tajā ieved zirgu, viņš pats aizpeld līdz otram galam, izkāpj ārā, apgriežas un peld atpakaļ. Ir arī akvatrenažieri – celiņš, apkārt sienas, tad ielaiž ūdeni līdz ceļiem, un zirgs pa to soļo. Viņam tā ir atpūta no ikdienas treniņiem.

Un ūdens atslābina.

Jā. Tāpēc es Moon Ray pagājušogad pēc Emirātu tūres aizvedu Beļģijā uz zirgu SPA. Viņš katru dienu peldējās celiņā, gāja trenažierī, trīs četras nedēļas pilnīgi atpūtās no sacensībām un pārlidojumiem.

Viņam patika?

Ļoti! Kad atbraucu pakaļ, viņš priecīgs bubināja – nu, braucam, braucam! Pēc intensīvas sacensību tūres viņš, protams, ir noguris arī morāli, vajag izvēdināt galvu.

Vai pareizi sapratu, ka tu grasies uz augstākā pakāpiena pielikt punktu?!

Nē, tas bija draudzenes kontekstā.

Tu viņu precēsi?...

Jā, pēc olimpiskajām spēlēm varētu veidot ģimeni. Tik daudz esmu sportā, katru nedēļu kaut kur braucam, tāpēc tas fiziski nav iespējams. Tagad mērķis ir olimpiskās spēles, un tad varētu, jā...

Tu neesi vienīgais sportists, kurš saka, ka arī personīgie plāni pavirzījušies par gadu uz priekšu.

Jā, bet es visā meklēju plusus un vienmēr arī atrodu. Domāju, arī tagad viss ir tikai uz labu. Es to sauktu par vīrusa paniku, ne pandēmiju, kas likusi padomāt par vērtībām. Katrs nākamais gads bija arvien ātrāks, vairāk skriešanu, sacensību, liekas – kur vēl trakāk?! Bija sajūta, ka kaut kas uzsprāgs. Nevar dzīvi tik ļoti paātrināt. Pagājušā gada beigās man Google atsūtīja e-pastu par manu ceļošanas statistiku – viena gada laikā es 4,2 reizes esmu apceļojis apkārt pasaulei.

Google par tevi ir tāda informācija?

Nebiju atslēdzis izsekošanu, un katru reizi, kad atvēru Google karti, viņi piefiksēja, kur esmu. Paskatījos karti – ārprāts! Tiešām skriešana bijusi tāda, ka gribētos piebremzēt. Tad atnāk vīruss, tā dēļ atceļ sacensības, kuras biju gaidījis, pirmajā brīdī bēdīgi, bet... Atbraucu mājās, ieelpoju šo gaisu, dažas dienas padzīvoju – un saprotu, cik mierīgi un labi viss var būt.