Dzejniece Austra Skujiņa salūza gluži kā trausls zieds
Austra Skujiņa – meitene ar skumjajām, grūtsirdīgajām acīm. Ne tikai pati, bet arī viņas dzeja ir pilna skumju, nepiepildītu ilgu un traģikas. 1932. gada 5. septembra naktī viņa pielika punktu savai dzīvei – noslīcinājās, ielecot Daugavā pie AB dambja. Viņai bija tikai 23 gadi.
Dzejniece pašnāvību izdarīja, kamēr kāzu viesi vēl līksmoja pie svinību galda
Skujiņas dzeja ir savdabīgs grūtsirdības un ironijas, rotaļīgas asprātības un drūma skarbuma kokteilis. Šāds sajaukums caurstrāvoja arī viņas dzīvi. Sapņaina, vientulīga un arī dumpīga – tā laikabiedri raksturoja jauno dzejnieci Austru Skujiņu. Prese rakstīja, ka dzejniece gluži kā trausls zieds salūzusi dzīves pretrunās. Viņa bija pārāk smalkjūtīga, lai spētu pieņemt reālo dzīvi ar tās tiešamību un skaudrumu. Nāves iemesls – iecerēto sapņu nepiepildīšanās, vilšanās mīlestībā un tuvos cilvēkos.
Tika pieminēts, ka dzejniece lietojusi opiju un daudz pīpējusi papirosus. Turklāt viņai bijusi mīlas dēka ar precētu vīrieti, kurš salauzis jaunās dzejnieces sirdi, jo šķirties no sievas un precēties ar Skujiņu nav vēlējies. Vēlāk tika atklāts arī šā vīrieša vārds – tas bija labi zināmais rakstnieks un žurnālists Valdis Grēviņš.
1932. gada 5. septembrī Jaunākās Ziņas rakstīja: “Vakarrīt agri ziņots Rīgas policijai, ka pie AB dambja Daugavā uzpeldējis kādas sievietes līķis, kas vēlāk pēc izvilkšanas izrādījās jaunās apdāvinātās dzejnieces Austras Skujiņas jau nedzīvais ķermenis.
Noskaidrojot tuvāk lietas apstākļus, konstatēts, ka 23 g. v. Sk. izdarījusi pašnāvību, labprātīgi ielecot Daugavā.
Turpat notikuma vietas tuvumā uz kuģa piestātnes trepītēm arī atrasta slīkones atstātās mantas – tumšs vatēts mētelis tikko manāmām sīkām strīpiņām, brūns portfelis ar monogrammu “A.S.”, dokumenti un tml. Līķi tūliņ nogādāja pilsētas morgā, kur tam paredzama sekcija. Dzejnieces traģiskais solis pārsteidz kā tuvinieku, tā sabiedrību.”
Kā noskaidrojās vēlāk, Austra Skujiņa brīdi pirms tam bija viesojusies savas māsas Rūtas kāzās; viņa precējās ar Dailes teātra aktieri Artūru Filipsonu. Dzejniece pašnāvību izdarīja, kamēr kāzu viesi vēl līksmoja pie svinību galda.
Vēlāk viesi stāstīja, ka Austra viesībās bijusi ļoti drūma un neskaidrās frāzēs izteikusies par dzīves bezvērtību. Nevienam tomēr nav radušās aizdomas, ka viņa gatavojas izdarīt pašnāvību, jo Skujiņa jau iepriekš bieži vien redzēta skumja un depresīva. Pulksten četros naktī dzejniece pateikusi māsai: “Ardievu, Rūtiņ!” – un aizgājusi. Kā izrādījās, uz visiem laikiem... Vēlāk māsa atzina, ka Austra kritusi par upuri savai trauslajai un jūtīgajai dabai, ko grūti saskaņot ar dzīves rupjo tiešamību. Austra bijusi noslēgtas dabas melanholiķe, kas sabiedrībā meklējusi aizmiršanos. Viņa reti kad jutusies īsti labi.
Pēc dzejnieces nāves kolēģi norādīja, ka laika gaitā Skujiņa savā dzejā bija kļuvusi arvien drūmāka. Jo vairāk viņa attīstījusies kā dzejniece, jo spēcīgāk dzejā ieskanējušās depresīvas notis. Viņai bija vesels dzejas cikls par grimstošiem kuģiem, dziesma par pašas līķi, dzejolis par gājienu uz karātavām... Arī attiecībās ar draugiem un paziņām viņa kļuvusi arvien savrupāka.
Dzīvokļa saimniece, pie kuras Skujiņa īrēja istabu, vēlāk žurnālistiem stāstīja, ka pēdējās dzīves dienās dzejniece tikusi redzēta ļoti nemierīga un ar saraudātu seju. bijusi satraukta un daudz smēķējusi. Prese rakstīja, ka smagie pārdzīvojumi liktenīgajā naktī dzejnieci aizveduši uz Daugavas molu. Viņa novilkusi virsdrēbes, atstājusi uz akmens zīmīti, lai viņas nāvē nevienu nevaino, un iemetusies upes tumšajos ūdeņos.
