Jānis Skutelis par pandēmijas laiku: "Arī tie, kuru vārdi ir sīkiem burtiņiem titros, ir kultūras sastāvdaļa"

Jāņa kolēģi, izcili vietējie komiķi, viņā uzsver vienkāršību, milzīgu dabas dotu talantu un labestību. Var tikai nojaust, kādās mentālās platformās Jānis sevi noskaņo, lai spētu reaģēt tik viegli un smieklīgi – tā saspēlējot ar sarunu biedru uz skatuves. Viņš ir kā tie zīmuļi – šķietami necili, bet pareizajā brīdī izšauj cietu, precīzu grafītu, asu kā dimants un prāts. Zigmunds Freids uzskatīja, ka asprātība ir cieši saistīta ar intelektu. Mūsu sarunā Jānis nesmīdina (viņš neatrodas darbā un arī pie alus kausa ne). Viņš ir nopietns, kā mēs daudzi šai laikā. Un tikai reizumis kā īlens no maisa…

Vai smīdināt ir kultūra?

– Pieļauju, ka tev ir dabas doti sensori, kas ļauj just apkārtējo atmosfēru, cilvēku noskaņojumu. Kā tu teiktu – kā ar mums tagad ir?

– Es teiktu, ka mēs ļoti labi ar visu tiekam galā... Ja līdz šim normālā ikdienas pasaule mums bija kā matemātikas uzdevums ar vienu vai diviem nezināmajiem, tagad tas ir nenormāli sarežģīts, ar ļoti daudziem nezināmajiem. Un uz visiem jāatbild momentā. Tāpēc ir pilnīgi pamatoti, ka jūtamies apmulsuši. Šis ir brīdis, kad pamatlietas, kuras līdz šim bija skaidras un jautājumus neradīja, nu ir pilnīgi citas. Viss ir jāpārdefinē pa jaunam.

– Ar ko tevi šis laiks pārbauda? Kas ir tavi lielākie nezināmie?

– Tas, kas saistīts ar akciju Dots devējam atdodas. Mans nezināmais lielums izrādās kultūra. Kas tā ir, kāpēc nepieciešama – tas man ir bijis diezgan skaidrs. Bet, ja uz to apskatās šajos apstākļos, tas rada jautājumus.

– Pie kādām atziņām esi nonācis?

– Vienkāršā versija varētu būt – cilvēkam dzīvē ir pamatuzdevumi, ar kuriem jātiek galā. Ja līdz šim viņam gribējās kaut ko vairāk un dziļāk saprast, tad ar to spēlējās kultūra. Līdz šim man tā ir asociējusies ar sevis pilnveidošanu, izaugsmi, tagad kļuvusi par pamatnepieciešamību, lai saglabātu veselo saprātu. Redz, lielākie darbi un stāsti kultūras pasaulē tomēr nav no šī laika. Tas ir labs atgādinājums par to, kas bija pirms pavisam neilga brīža, un līdzīgi droši vien būs, kad būsim tikuši šim cauri. Vārdu sakot, pasaule nav pazudusi – tas laikam jāatceras.

– Labdarības projekts ir paredzēts kultūras cilvēku atbalstam?

– Ķēdīte varētu būt tāda – šajā situācijā ir sociāli neaizsargātas grupas, kas cieš visvairāk. Skaidrs, ka jāpalīdz mediķiem, jo viņi strādā pārslodzē, skolu darbs tiek pārslēgts citā režīmā, arī citām nozarēm ir veikli jāpārorientējas. Un skat, skat, kā sanāk – kultūra saglabā izklaides funkciju, bet… kaut kur fonā. Tajā varam drusciņ atvilkt elpu.

Nepieciešamība pēc kultūras darbiniekiem vairs nav skaidra, izrādes un koncerti tiek atcelti. Ap sevi radām situāciju, kas kultūras darbiniekiem varētu likt domāt, ka šobrīd viņi mums nav vajadzīgi. Bet man, kultūru patērējot, rodas dabiska vajadzība pateikt viņiem paldies un atgādināt, ka viņi mums ir nepieciešami. Jā, citā formātā, kā daudzas lietas tagad, bet tā vajadzība nekur nav pazudusi.

– Vai tu savu darbošanos pieskaiti kultūras jomai?

– Tā arī ir interesanta lieta... Es, starp citu, to pieskaitu, pilnīgi noteikti. Lai gan taisnība – pirms kāda laika sapratu, ka man kādā mistiskā veidā līdz šim bija izdevies sevi diezgan labi no kultūras atdalīt. Protams, nerunāju par teātra izrādēm, kurās piedalos (Jānis spēlē JRT izrādē “Linda Vista” – S. L.), bet improvizācijas teātris Stand-up comedy ir tāda pati kultūra. Pārdefinējoties sapratu, ka manā apziņā kultūra bija palikusi tā, ko definēju bērnībā, – viss, kas notiek kultūras namā: koris, tautas dejas… Arī Dailes teātris, Rainis.

Bet, redz, kultūra izpaužas daudz un dažādos veidos, īpaši mūsdienās. Tās industrijā ir iesaistīti daudzi tehniskie cilvēki, kas strādā ar skaņu, gaismu, grimu. Tagad vajadzība pēc viņu darba pilnībā atkrīt, jo visi sazinās ar mobilajiem telefoniem, intervijas filmē zūmā, un mums vairs nevajag ne skaņotājus, ne gaismotājus, ne grimētājus, ne ģērbējus, ne scenogrāfus. Interesanti, ka Dots devējam atdodas ļoti liela daļa runātāju, kā visās iepriekšējās labdarības akcijās, ir populāri kultūras darboņi, par kuriem patiesībā tas raidījums nemaz nav.

Ar Intaru Busuli runājām – viņš nav atbalstāmo sarakstā, viņam nav jāprasa palīdzība. Bet kultūras atbalsta funkciju ļaudis nav tie, kuri mājās varētu uzrīkot mazu solo koncertiņu un pārdot biļetes. Viņi var sevi uzgrimēt un nogrimēt, pieslēgt mikrofonus un atslēgt… (Smejas.)

Citi uzdevumi – valdībai un man

– Tu turpini veidot savus raidījumus, mēģinot iziet no situācijas un variējot ar iespējamajiem līdzekļiem, bet par saturu… Kāda principā ir tava nostāja – vai drīkst smieties par visu? Valdība ieteica nejokot par Covid…

– Mums laikam būs dažādas vajadzības – valdībai un man. Bet es saprotu aicinājumu nejokot par Covid, lai kādai cilvēku grupai neradītu maldīgu sajūtu, ka tas viss tāds joks vien ir. Man savukārt šķiet, ka jokošana par to pareizā laikā, vietā un kontekstā ir veselīgas uztveres pazīme.

– Kā jau vienmēr ar dažādām smagām lietām, vai ne?

– Redz, tā komēdijas lieta vienmēr ir bijusi staigāšana pa naža asmeni. Jokojot cilvēkam jārēķinās, ka tas var kādu aizskart. Un ilgtermiņā vienmēr var izrādīties, ka tas ir kas cits. Joks nav viens no desmit baušļiem, ar ko viņš nokāpa no kalna, un paliks iekalts plāksnē. Joks konkrētajā brīdī nozīmē kaut ko vienu, bet pēc nedēļas – jau citu. Nevar vienu teikumu pielāgot…

– …visai turpmākajai dzīvei?

– Jā. Tas bija joks tajā brīdī. Ja tas ir izdevies, tad var teikt, ka ir trāpīts labā kontekstā. Bet citā tas nestrādās un var būt pat aizvainojošs.

– Tu ļoti labi māki staigāt pa to naža asmeni, kontaktējoties ar publiku. Vai tu no tās smieklu enerģijas nebiji kļuvis atkarīgs, tev tās tagad nepietrūkst?

– Pilnīgi noteikti. Interesanti, ka komēdijas kontekstā varam runāt par manu personīgo sajūtu, emocionālu enerģijas apmaiņu ar skatītājiem. Ja paskatās uz plašo šovu un komēdijas raidījumu pasauli, redzam, ka tā sen ir pierasts – pa taisno sarunāties ar skatītāju. Viņš ir tas, kurš nosaka, cik ātri vai lēni tev tas joks ir jāstāsta un kur jāpauzē. Tev visu laiku ir tāds kā mēraparāts, kurš rāda, kur tu atrodies un uz kurieni jāiet.

Skatītāji ir kā kompass. Tagad var redzēt, ka daudzi peld jūrā, nezinot, uz kurieni. Jo nav kompasa – skatītāja, kurš saka: mēs sapratām, nesapratām, ir smieklīgi vai nav... Man tā ir viena no smagākajām lietām, veidojot raidījumu mājas apstākļos. Intervējot viens pret vienu, ir ļoti sarežģīti noskaidrot, kā tas izskatīsies citiem. Ir sajūta, ka tas ir kā uzrakstīt zīmīti, ielikt pudelē un iemest jūrā. Nevar zināt, kurš izvilks, vai viņam liksies smieklīgi, vai viņš nāks man palīgā vai kas notiks…

– Lai gan man šķiet, ka cilvēkiem vienkārši vajag tavu klātbūtni…

– Tā var būt. Bet, redz, agrāk, ja cilvēki bija atnākuši uz raidījuma ierakstu, es viņus redzēju un dzirdēju, man bija skaidrs, ko kuram te vajag. Tagad nav pierādījumu, un te nu pārejam ticības kategorijā (smejas).

Par tiem, kas titros

– Slidens un āķīgs jautājums, protams, bet vai tu jūties tik ļoti mīlēts, ka zini – tauta tevi izvilks, ja nu, nedod dievs, ar tevi kas gadītos?

– Es vienkārši gribētu to zināt. Un patiesībā tāda arī bija akcijas Dots devējam atdodas galvenā ideja. Cilvēki ir apmulsuši gan par situāciju valstī, gan arī par šo akciju. Tā ir ļoti īsā laikā sagatavota, un skaidrs, ka visiem naudu nesavāksim un kultūras nozari ar vienu akciju neizvilksim. Taču tas, ko varam mēģināt – iedot sajūtu, ka tad, ja tiešām būtu liela nepieciešamība, viņiem palīdzēs. Un tas ir būtiski. Man ar tādu sajūtu būtu pietiekami.

– Un tev tāda ir? Liekas, tev vajadzētu justies diezgan drošam.

– Jā, un tieši tāpēc man bija ļoti svarīgi katru vakaru trīs stundas būt šīs akcijas priekšgalā, parunāties ar cilvēkiem. Lielākā daļa, tāpat kā manā raidījumā, ir pazīstami. Bet tajā laukā ir iesaistīti ļoti daudzi, kuri paliek koncertu titros, par kuriem neko nezinām. Un šeit ir jautājums – kas viņus pasargās? Jo arī tie, kuru vārdi ir sīkiem burtiņiem titros, ir kultūras sastāvdaļa. Viņu patiesībā ir daudz vairāk nekā zināmo.

– Lai cilvēkam palīdzētu, viņam par savu situāciju jāizstāsta. Droši vien jābūt ļoti drosmīgam vai izmisušam, lai runātu, kā reāli ir. Piemēram, Valters Krauze stāsta, ka jūtas ļoti nestabili. Nauris Brikmanis ir bijis atklāts par depresijas periodiem, kurus nācies piedzīvot…

– Jā, bet ne tu, ne es neintervējam Nauri Būdu, kurš ir lielisks skaņotājs. Un mēs viņa stāstu varam arī neuzzināt.

– Un viņam ir tikpat smagi kā Valteram un Naurim?

– Naurim, starp citu, nav smagi. Ar to bija kāds pārpratums.

– Viņš mašīnu esot pārdevis, lai būtu, ko iztikt…

– Nu jā, cilvēki pārdod mašīnas… Tas ir konteksta jautājums. Nauris šobrīd ir nolēmis to izdarīt, bet tam nav nekāda sakara ar to, ka viņam nebūtu ko ēst un jāpārdod priekšmeti, kuriem ir vērtība.

– Apkārt ir daudz jocīgas informācijas – kas tev ir licies iespaidīgs?

– Nav daudz laika skatīties…

– Ziņās neklausies, ko Tramps saka?

– Trampu klausīties man laikam jau ir apnicis. Nerodu nekādu miera vai drošības izjūtu, klausoties šai jaunajā cilvēkā.

– Bet viņš ir gana komisks.

– Jā, bet, ņemot vērā, ka esam interneta laikmetā, varam pārliecināties, ka ar to ļoti labi tiek galā Amerikas komiķi. Ir ļoti daudz laba sastrādāts un izstāstīts. Mums vairāk jāskatās, kas notiek pie mums, arī no komēdijas viedokļa. Lai cik daudz komiķu būtu plašajā pasaulē, tikai latvieši runā par to, kas notiek Latvijā, par to, ko domājam un kas mums svarīgs. Neviens cits ar to nenodarbojas.

– Var teikt, ka komiķis zināmā mērā ir lokāla profesija, gluži kā dzejnieks?

– Līdz kādam brīdim – jā. Domāju, lielākā daļa mākslinieku ir lokālas profesijas. Arī Garanča ir lokāla māksliniece līdz brīdim, kad tā vairs nav.

– Viņai varbūt ir vieglāk pārkāpt robežu?

– Jā. Tā tomēr ir universāla valoda, kurā viņa runā, mūžīgas tēmas un vērtības, visā pasaulē vienas un tās pašas. Komēdijā tomēr runājam par aktuālo, un tas katrā valstī nopietni atšķiras. Saprast Amerikas vai Islandes kontekstu mums būtu ļoti sarežģīti, un tas arī nav nepieciešams. Pašiem vien jāsaprot, kā mums iet.

– Vai taisnība, ka tu iemiedz ar Gundara Āboliņa lasīto Dekameronu?

– Tie lasījumi ir ļoti laba lieta. Tiešsaistes piedāvājums lēnām sāk apnikt. Līdz šim lasījumi ļoti labi ir aizpildījuši tukšumu – vēlmi satikties, redzēt aktierus.

Katrai krīzei citi muskuļi

– Izklausās, ka esi ļoti darbīgs.

– Patlaban daudz laika paņem Pusnakts šova veidošana. Ir drusku cits ritms. Agrāk vienā reizē filmējām divus raidījumus, tad nākamā nedēļa bija drusku brīvāka, kad nodoties fantazēšanai. Tagad katru nedēļu taisām vienu raidījumu. Pārslēgšanās jaunā ritmā, man liekas, notiek ar visu pasauli. Cilvēki it kā nodarbojas ar to pašu, bet jāsaprot, kā to izdarīt drusku citā veidā.

Pusnakts šova sarunām visu laiku ir bijis ļoti vienkāršs princips – cilvēks ir kaut ko izdarījis, un mēs par to gribam pastāstīt pārējiem. Tagad nevienam nekādu lielu notikumu nav, un arī mums ir pilnīgi cita tipa sarunas. Iepriekšējais uzstādījums vienkārši nestrādā. Vakar iefilmējām interviju ar Māri Olti. Pirms tam mēs runātu par to, ka viņš ir nofilmējies Ziemassvētkos džungļos, bet pašizolācijas laikā man ar viņu jārunā, ka makšķerēšana ir baigā lieta, jo viens sēdi pie upes un esi drošībā. Man jāmeklē pilnīgi citas tēmas un tad jānoskaidro, vai tur, upē, vēl ir vieta, vai pilns ar makšķerniekiem (smejas).

– Tas tevi trenē, dod jaunas iemaņas?

– Jā, un, redz, tāpēc mums tagad vajag daudz enerģijas un daudz vairāk laika. Ja esi ļoti ātrs, tas nozīmē, ka tu operē ar vecu informāciju, bet tagad tā nekādi nepalīdz. Ir jāsāk saprast pa jaunam.

– Šī droši vien nav pirmā krīze vai lielais pārbaudījums tavā dzīvē. Vari teikt, ka esi rūdīts?

– Savā ziņā. Bet tas laikam būs līdzīgi kā ar miegu – uz priekšu nevar sagulēt. Tik un tā ir jāiet gulēt katru nakti. Tā arī ar krīzēm – lai cik tās būtu bijušas, katra tomēr sākas no jauna. Tava iepriekšējā pieredze ir noderīga, tomēr daudz kas nedarbojas. Turklāt cilvēks ir mainīgs lielums – ja kādreiz kāds sarežģījums bija krīze, tagad tu labprāt to risinātu…

– Cik par sevi esi stāstījis, tu rūdījumu esi krājis no padsmitnieka gadiem. Vai tas, ka esi bijis atbildīgs par citiem, tevī ir uzaudzējis garīgus muskuļus?

– Lai cik kurš justos drošs par savu šābrīža situāciju, teiksim, finansiāli un garīgi, ir jāsaprot (un to ir ļoti viegli aizmirst pašizolācijas laikā), ka pasaule nebeidzas ar mūsu dzīvokļa sienām. Mans mazais mikrouniversiņš, dzīvoklītis – nu, tur es varu tikt galā. Bet es nevaru sēdēt ar galvu smiltīs un izlikties, ka arī pārējiem viss ir kārtībā. Mēs tomēr dzīvojam kopā.

Starp citu, tā Covid lieta ir labs atgādinājums, ka esam ļoti saistīti. Ne tikai rīdzinieki, latvieši, latgalieši, bet cilvēki visā plašajā pasaulē. Un citu problēmas pa īstam ir arī manējās, lai kā man gribētos apgalvot, ka tā nav. Un šajā brīdī – pilnīgi noteikti. Mums ir viena aktualitāte, viena problēma, un ir jāpieslēdzas, jāsaprot, kā varam tikt ar to galā.

Vēl šķūnīti sakārtot

– Vai pats esi jutis palīdzību no citiem?

– Sākuma periodā, kad atbraucu uz Rīgu dzīvot un mācīties, es gadus piecus biju atkarīgs no savu draugu un paziņu palīdzības. Esmu dzīvojis gan pie viena, gan otra, ar darbiem man ir palīdzējuši. Jā, man tā sajūta ir ļoti labi pazīstama, taču es nevienam nenovēlu tajā nonākt.

– Arī pieņemt palīdzību nav nemaz tik vienkārši.

– Nav viegli ne lūgt palīdzību, ne to pieņemt. Patiesībā daudz vienkāršāk ir palīdzēt – tā vienmēr ir laba sajūta.

– Kā domā, vai tā ir taisnība, ka šajā laikā cilvēki pastiprināti lieto alkoholu?

– Jā, tik daudz man ir skaidrs (smejas). Esmu pilnīgi drošs, un tas nav sajūtu līmenī. Internets ir pilns ar pateicībām vīna darītavām, kuras palīdz pārvarēt šo laiku. Ja valdības līmenī tiek pieņemts lēmums atļaut alkohola tirdzniecību internetā, tad skaidrs, ka cilvēki to patērē.

– Tu uz to skaties kā uz izdzīvošanas iespēju?

– Droši vien par to jārunā ar psihologu… Alkohols nevienam nav palīdzējis atrisināt kādu problēmu. Tā ir tikai kādas lietas atlikšana, un tā vienmēr paliek turpat, kur bijusi. Bet, ņemot vērā apstākļus, problēmu ir daudz, tās ir jaunas un nezināmas, vienlaikus jāatbild uz ļoti daudziem jautājumiem. Iepriekš mēs to varbūt būtu darījuši gadiem, lēnām pīpējuši, kas tas ir... Tagad ir liels stresa daudzums, un viena vīna glāze vakarā neko sliktu neizdarīs.

– Vari atklāt, kā tu reizēm noraujies? Kā tiec galā ar spriedzi, kad ir par daudz?

– Viena no lietām, kuras varētu nopietni pietrūkt, ir sports. Ja ir emocionāla vai garīga spriedze, tādas aktivitātes ir kolosāla lieta.

– Tu skrien?

– Spēlēju pludmales volejbolu, šad tad gāju uz zāli paboksēties, bet tas viss ir ciet. Skriešana ir vienīgais, kas paliek. Kādreiz skrēju diezgan daudz, arī ikdienā, bet tagad tas mani neuzrunā.

– Esi teicis, ka piedomā, lai bērns ietu uz skolu labā noskaņojumā; tas ir svarīgāk nekā atzīmes. Vai spēj to labo atmosfēru uzturēt mājās?

– Lielākoties tā labā atmosfēra paliek uz pašiem. Un mani bērni arī vairs nav tie maziņie, kuri būtu jāpieskata.

– Arī jaunietis ir visai labils radījums.

– Jā, un joprojām domāju, ka tā ir visai svarīga lieta. Tik vienkārši – ja bērnam nepatīk atmosfēra, kādā viņš atrodas, ir ļoti muļķīgi no viņa gaidīt labus rezultātus. Ja viņš labi jūtas un viņam patīk vide, šajā gadījumā – skola, rezultāts būs daudz labāks.

– Bet tagad, kad skola ir datorā…

– Man skolojas viena meita, septītajā klasē. Nezinu, kā tas ilgstošākā laikā izvērtīsies, bet pirmajā posmā biju ļoti lepns, kā viņa pārslēdzās. Redz, tagad ir interesantais brīdis… Agrāk teicām – noliec telefonu, tagad jāatgādina – tev jāpiesēžas pie datora. Iespējams, ka mēs, caur visu šo basām kājām tiekot cauri, būsim atradinājuši bērnus no pārlieka interneta patēriņa. Tagad viņi to ierauga pieaugušo acīm. Kad darbā apsēžamies pie datora, mēs nespēlējam spēles, bet ar to strādājam. Arī bērni sapratīs, ka tas ir kaut kas daudz vairāk nekā jūtūbs.

– Vai esi paguvis mājās visu izšķirot, sakārtot, izmest?

– Esmu pie tā labi pastrādājis. Bet vēl ir daudz, ko darīt, un tas mani priecē.

– Vēl ir garāža un šķūnītis?

– Jā, nevajag visu vienā reizē, jo pēc tam nebūs ko darīt.

Ne tu vienīgais…

– Kādu vīziju redzi savai dzīvei pēc pandēmijas?

– Domāju, ka iznāksim no visa šī empātiskāki, gudrāki un atbildīgāki. Tās ir īpašības, kas nav dabas dotas, bet trenējamas, iegūstamas. Un to visu tagad varam sevī attīstīt – gan izpratni par kopējo pasauli, gan mūsu vietu tajā. Latvijas kā valsts un indivīda. Līdz šim par bezatbildīgu rīcību varējām runāt gandrīz vienīgi sodāmības pakāpē, tagad tā attiecas uz katru cilvēku katrā mīļā brīdī. Un mēs visi esam tajā iesaistīti.

Tu pārdzīvo un nevari saprast, kā ar to situāciju tikt galā, bet diezgan labi palīdz tas, ka neesi vienīgais. Pārējie arī… Un tad tev jāsaprot, kā viņi jūtas, tādējādi tiekam kārtīgā empātijas treniņā. Jā, mēs būsim labāki cilvēki.

– Kādreiz azartspēļu sauklis bija – optimisti dzīvo ilgāk. Kā tev šķiet, tas darbojas arī šajā situācijā?

– Pilnīgi noteikti. Azartspēļu pasaulē gan, manuprāt, optimisms ir sinonīms vārdam muļķība, bet reālajā – ļoti labs ieteikums. Protams, ir svarīgi, lai optimisms nenozīmētu mūžīgi pozitīvu attieksmi pret jebko, kas notiek apkārt. Jo ir arī ļoti daudz draņķību. Optimisms ir kā rīta zvaigzne, uz ko skatīties, kurp mēs varētu tikt, kā viss varētu atrisināties. Ne katrs brītiņš, kurā atrodies, ir labākais iespējamais, kas vienkārši jābauda. Vispirms ir kaut kas jāpadara.

– Vai cilvēkiem vēl ir iespējams pieslēgties akcijai Dots devējam atdodas?

– 1. maijā noslēdzās ņemšanās portālā lsm.lv. Bet ziedot.lv/tv viss uzfilmētais joprojām ir skatāms. Domāju, tie video vēl kādu laiku pacirkulēs arī sociālajos tīklos. Un pēc tam būs kāda jauna aktualitāte. Šī ir pietura, ne gala stacija.