"Līdz 29 gadu vecumam es biju nelaimīga" - aktrisei Guntai Virkavai šobrīd dzīvē vajadzīgs vienīgi miers un harmonija
Skatoties uz aktrisi Guntu Virkavu, ir tiešām neiespējami noticēt, ka viņai ir tik, cik rakstīts pasē, – 69 gadi. Vitāla un kaut kādā brīnišķīgā veidā arī ļoti emocionāli silta sieviete, kuru dzīve varbūt arī nav pārāk saudzējusi, toties viņa gan to ir ļoti mīlējusi. Un dara to joprojām.
Gunta, jūs esat mierīgais vai nervozais tips?
Vispār esmu no straujajiem. Bet ir periodi, kad man vajag atpūsties. Kad vajag klusumu, vientulību un prom no cilvēkiem. Kaut vispār es cilvēku pūļus ļoti mīlu. Man vajag citu cilvēku enerģētiku. Un uz skatuves es to vienmēr jūtu. Tā dēļ vien ir vērts strādāt teātrī. Teātrī ir ļoti liela savstarpējās enerģijas apmaiņa. Un to dod skatītāji. Viņu elpa, nopūtas, smiekli, klusums, aplausi. Pieņem vai nepieņem tavu aktierspēli – to uz skatuves ļoti labi jūt.
Es dodu sev atpūtas brīžus, kad tas ir iespējams. Un es sevi arī lutinu. Piemēram, ik pa laikam uzlaboju kādus “pareizās ēšanas” paradumus. Savukārt no kādiem ne tik labiem paradumiem atsakos. Tā jau arī ir sevis lutināšana – domāt par sevi, censties dzīvot tā, lai justos pēc iespējas labāk.
Bet es neesmu cilvēks ar eņģeļa spārniem. Kā jau jebkurš, esmu darījusi nepareizas izvēles, kļūdas. Bet zināt, kāds bijis viens no skaistākajiem komplimentiem, ko mūžā esmu saņēmusi? To pateica mūsu kursa vadītājs Alfrēds Jaunušans. Cilvēks, kurš man tiešām devis un iemācījis ļoti daudz. Mīcījis mani kā mālu, vienlaikus ļaujot justies ļoti droši. Tātad viņš reiz teica tā: “Gunta, tu jau kā tāds darba zirgs – sapūt nāsis un ej!” Tas man bija lielākais kompliments. Un strādājot es arī tiešām esmu kā tāds darba zirgs. Ar ļoti lielu atbildību un degsmi metos darbā. Bet, kad daru muļķības, – tad arī ar tikpat lielu aizrautību. Tā man ar visu. Visur ar atdevi.
Bet teātra sakarā man patīk teiciens: mīli savu darbu, bet nemīli, ko esi darījis. Ko jau esi paveicis. Tāpēc es lieki pagātnes spožumā neuzkavējos. Taču darbs joprojām ir mana lielākā sirdslieta. Citi mēdz teikt: “”Ai, es jau aktieros nokļuvu nejaušības dēļ, aizgāju līdzi klasesbiedram…” Nē, es stājos apzināti un joprojām nevaru iedomāties dzīvi bez šīs profesijas. Tētis, būdams cirka mākslinieks un žonglieris, man aizdeva to skatuves mīlestību. Viņš bija unikāls. Vienmēr ar muti vaļā vēroju, kā viņš strādā. Viņš gan nedzīvoja kopā ar mums, vecāki bija izšķīrušies, bet vienmēr bija manā dzīvē klātesošs. Viņš daudz ceļoja, Rīgā dzīvoja pie savas māsas, kur viņam bija maza istabiņa. Tā es, tāda maza knīpstandziņa, skrēju pie viņa ciemos. Zvana pogu varēju aizsniegt tik ar palēcienu. Atceros, kā viņa istabā vienmēr bija izmētātas skaidas, viņš pats izgatavoja sev visus rekvizītus. Pie viņa vienmēr smaržoja pēc līmes, koka… Maza būdama, bieži dzīvojos arī pie viņa cirkā, un tieši tas mani arī pavilka uz mākslu un teātri. Arī mamma vienu laiku strādāja cirkā.
Pieminējāt sevis lutināšanu. Tīri praktiski – kā jūs sevi lutināt?
Man patīk aiziet uz kinoteātri un noskatīties kādu tiešām labu filmu. Bet tikai tādu – ieteiktu. Vienkārši uz kaut kādu nejaušu filmu nekad neiešu. Man patīk grāmatas lasīt. Par ko gan saņemu rājienus no meitas, jo mēdzu aizlasīties arī līdz dziļai naktij.
Vēlā aizmigšana ir vienīgais “nepareizais”, ko savā dzīvē vēl neesmu labojusi.
Reti aizmiegu pirms pusnakts. Un dažreiz arī divos naktī vēl neguļu. Tas, protams, nav labi, un manos gados jau nu to vajadzētu spēt regulēt.
Man vispār meita ļoti palīdz dzīvot. Un viņa man ir ļoti izglītota veselīga dzīvesveida gudrībās! Neskatoties uz to, ka ir, manuprāt, ļoti talantīga dziedātāja, visu laiku turpina vēl kaut ko mācīties. No manis un sava tēva viņa ir aizguvusi aktierisko gēnu. Un dziedātājam tas ir svarīgs. Esmu skatījusies: skaista balss, bet mākslinieks īsti nesaprot, par ko vispār dzied… Lūk, tad Elizabete vienmēr saprot, par ko viņa dzied. Un tas man viņā ļoti patīk. Ka viņa saprot, ko dara. Viņa kādreiz bija kosmetoloģe, izmācījās pie cienījamās Nellijas Janaus kundzes. Tomēr skatuve pievilka vairāk nekā kosmētiskais kabinets. Tagad, piemēram, viņai ir brīnišķīga etnomūzikas programma, ar ko uzstājas. Taču nu viņa saka, ka tiešām ir atradusi to, kas aizrauj visvairāk ,– Vastu Shastra, kas ir sena arhitektūras sistēma, kas nāk no Indijas.
Elizabete man ir liela padomdevēja. Viņa pasaka man, ko ēst un ko labāk tomēr ne. Kurā dienā man vajag piesargāties, būt uzmanīgākai. Ir dienas, kurās nevajag neko pirkt. Un dienas, kurās labāk muti nemaz nevērt vaļā, bet kā ar rāvējslēdzēju aizvilkt ciet. Dienas, kurās tikai labas domas domāt. Un ir dienas, kurās jāsaglabā miers. Es to visu ievēroju, un jāatzīst, ka redzu arī rezultātu. Tieši Elizabete ir tā, kas man iesaka, kādus skaistumkopšanas produktus pirkt. Kādas eļļiņas izmantot. Tā es tagad sintētisko smaržu vietā priekšroku dodu ēteriskajām eļļām. Es ļoti lepojos ar savu meitu, ļoti. Un tas ir tik brīnišķīgi – redzēt, kā tavs bērns iet tikai uz priekšu, kā viņai izdodas, kā viņa visu laiku kaut ko jaunu apgūst. Bez meitas un mazbērniem mana dzīve būtu tāda… tukša.
Padalīsieties kādā praktiskā ieteikumā?
Piemēram, viņa man uzdāvināja kolosālu saldo mandeļu eļļu, kas atšķaidīta ar ēteriskajām eļļām. Un tad ir jādara tā: eļļa jāuzziež nevis pēc mazgāšanās, bet pirms. Visu ķermeni saeļļo, kādu pusstundu, stundu pastaigā pa dzīvokli kaila un tikai tad iet siltā dušā. Bez kādiem mazgāšanās līdzekļiem, tikai ar siltu ūdeni. Āda pēc tam ir kā zīds.
Un vēl ir tādi ājurvēdas acu pilieni, kas apskaidro aci bez jebkādas ķīmijas. Ne tikai skatiens dzidrāks, bet arī redze uzlabojas. Attīrošie pulverīši, ko iedzeru katru vakaru, – es patiešām jūtu to labvēlīgo ietekmi. Vitamīnus dzeru pēc viņas ieteikuma. Elizabete pati nopietni ar jogu nodarbojas. Es tai ļoti ticu, bet pati gan esmu paslinka. Sāku, bet kaut kā ātri atkal piemirstu un nepavingroju.
Redzēju, ka jums mājās ir tas smagais ap vidukli griežamais riņķis. Izmantojat arī?
Pašreiz mums ir ļoti aktīvs mēģinājumu process, drīz pirmizrāde Ivara Šterna situāciju komēdijai “Nu, johaidī – Afēra”. Režisors ir Valdis Lūriņš, lomās Ivars Kļavinskis, Zane Aļļēna, pats Ivars Šterns un es. “Austrumu robežā” būs. Un man jau šķiet, ka būs laba izrāde. Tāpēc es koncentrējos nevis uz sevis pilnveidošanu, bet tikai uz darbu. Tur ir visas manas domas tagad. Riņķis tikmēr stāv un gaida. Mājas kārtībā dažreiz pagriežu.
Esmu gājusi uz baseinu peldēt. Bet tas mani pārāk neiedvesmoja. Draudzene man uzdāvināja nūjošanas komplektu, taču tam man atkal kompāniju vajag… Bet es cerīgi turu tās nūjas savā automašīnā! Mans draugs dzīvo patālu – Rojā. Kad viņš atbrauc uz Rīgu, mēs izdomājam laiku kaut kā lietderīgāk pavadīt.
Mīlu staigāt. Kaut gan man arī ļoti patīk braukt ar automašīnu. Es jau ilgus gadus to daru, un tā brīvības sajūta ir brīnišķīga. Iekāpju savā “mājiņā”, ieslēdzu mūziku un braucu. Ātri nokļūstu visur, kur vajag vai kur gribu. Man vispār ļoti nepatīk čammāšanās.
Katram no mums ir savas stiprās un vājās vietas ķermenī. Kā ir ar jums?
Man diemžēl ir problēmas ar asinsspiedienu. Hipertonija. Tas sākās pirms gadiem astoņiem. Sākumā bija zāles, kas īsti nederēja, bija blaknes. Zāles mainīja un atkal mainīja… Tad tūska parādījās. Līdz meita mani burtiski aizstūma pie profesora, kas beidzot piemeklēja īstās. Kad esmu mierīga un dzeru zāles, viss ir kārtībā. Bet, ja ir kāds satraukums… Kaut gan nu jau esmu iemācījusies sevi mierināt. Saprotu, ka nav nekas tik traks dzīvē, ko nevar atrisināt. Kad no problēmas noņem sajūtas, paliek tikai situācija.
Bet vienalga gadās brīži, kad, kā saka, nervi iet pa gaisu. Dzīvē viss ir bijis. Piedzīvots, nomocīts, izturēts. Neesmu es ne no kā bijusi pasargāta, viss “kā pie cilvēkiem”.
Un jūsu kā sievietes liktenis? Vai tas ir izdevies?
Jā. Jo es piepildīju savu sapni – būt mātei. Man mātišķais sindroms ieslēdzās jau ļoti agri, tikko apprecoties. Bet Dievs bērniņu nedeva. Atklāti sakot, es toreiz sevi dikti ar šo mocīju. Visi dakteri teica, ka ar mani viss kārtībā, tikai jāgaida. Bet es nespēju samierināties un gaidīt, tik ļoti gribēju bērniņu. Braucu uz sanatorijām, braucu uz dūņām, visādām medicīniskām manipulācijām gāju cauri, bija arī ļoti sāpīgas, bet es tik ļoti gribēju bērniņu… Un tad beidzot pēc pieciem gadiem piedzima Elizabetiņa. Man tad bija 29 gadi. Tātad jau 24 gadu vecumā es sāku sevi ar to mocīt.
Un tagad varu teikt: līdz 29 gadu vecumam es biju nelaimīga. Pat domāju: ja es šo sūtību nerealizēšu, tad man vispār nav jēgas dzīvot.
Biju gatava darīt visu, lai tikai tiktu pie bērna.
Bet mīlestība pret vīrieti, tāda īsta mīlestība ir bijusi?
Man ir bijušas pat vairākas mīlestības.
Un nevis viena?
Nē! Ir tāds mazliet nenopietns teiciens: ja tu tikai vienreiz esi mīlējis, tad esi diezgan paviršs dzīvē bijis.
Cilvēks var mīlēt vairākus un pat daudzus. Tos, kas ir labi un mīļi pret tevi.
Apprecējos ļoti agri, tikko 20 palika. Bet ar pirmo vīru nodzīvojām kopā tikai divus gadus. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, tāpēc ticu arī tādam fenomenam. Ārkārtīgi skaists vīrietis. Visām Rīgas modeļu nama modelēm viņš tolaik patika. Pat necerēju, ka tik skaists vīrietis vispār varētu mani ievērot. Bet viss notika tik viegli, vienkārši. Mēs apprecējāmies, mīlējām, bet pārpratuma pēc izšķīrāmies.
Pārpratuma?
Vai greizsirdība bija pie vainas. Gan vienam, gan otram. Mazliet pārpratums, mazliet iejaucās vīramāte… Un viss. Tā dažreiz dzīvē notiek.
Jūs mēdzat viņu Rīgas ielās satikt?
Nē, viņa vairs nav šajā saulē. Skumji, protams. Agrāk mēdzu viņu nejauši satikt uz ielas, viņš bija ļoti izmainījies. Zināt, no vecuma nevajadzētu baidīties. Un es arī nebaidos. Bet izskatīties vecam nevajadzētu. Par sevi šajā ziņā jādomā un jārūpējas. Tā, lai citiem cilvēkiem nebūtu nepatīkami būt tev blakus.
Ģenētika. Prāta stāvoklis. Bet var taču piemeklēt slimība, pēc kuras grūti atgūties.
Var, tomēr… Nē, tā ir katra cilvēka paša atbildība – rūpēties par sevi.
Es mēdzu pierakstīt aforismus.
Un šis man ļoti patīk: “Domāju, ka mani pameta. Piegāju pie spoguļa – nē, mani pazaudēja!” Mūs nepamet, mūs pazaudē. Tāda attieksme palīdz nenoplakt pašapziņai.
Bet tas, ko gaidāt no mīlestības, – tas mainās? Piemēram, ko jūs tagad gaidāt no vīrieša? Kāpēc jums vispār viņu vajag?
Man vairs nevajag neko! Es esmu pašpietiekama. Visvairāk man tagad vajag mieru. Vajag harmoniju. Un cilvēku, kas mani nesatrauktu. Ja par vīrieša īpašībām, tad vajag labu humora izjūtu. Prātu. Vīrietim ir jābūt galantam. Tādam, kurš pats māk par sevi rūpēties. Tāds komplekts paver visas durvis.
Es tā esmu iedomājusies, ka vecumā ap četrdesmit brīvu un labu vīriešu ir maz, bet pēc 60 viņi atkal parādās.
Nē, nepavisam nē! Es gan neesmu īpaši meklējusi, jo man nevajag. Man ir draugs. Un jau gadus piecpadsmit. Bet sākt šajā vecumā kopdzīvi… Arī nē. Un tie, kas plātās ar tekstiem “Mana mūža mīlestība!” un “Tagad beidzot esmu tik laimīga/laimīgs!” – tā nav tiesa. Mīlestība ir klusa. Mīlestība ir lēnprātīga. Tieši tā, kā rakstīts Bībelē. Ar mīlestību neplātās. Kad esi mīlestībā laimīgs, tad vispār esi citā dimensijā. Mazliet pat tāds kā ķerts.
Skaistākais laiks jūsu dzīvē sakrita ar meitas piedzimšanu?
Jā. Un otrs skaistākais – mazbērniņi. Un vēl man ļoti patika jaunība, mācīšanās laiks. Es ļoti ātri tiku uzņemta kinoaktieru skolā. Parasti uzņēma no 16 gadu vecuma, bet es kaut kā tiku jau 14 gados. Visi tur bija vecāki par mani, man vajadzēja turēt līdzi, vajadzēja daudz lasīt. Tas bija ļoti skaists laiks, jo apguvu sev ko pilnīgi nezināmu – kino. Jau iešana pa kinostudijas gaiteņiem bija notikums! Paiet garām Artmane, Pāvuls… Lielie režisori. Mums bija brīnišķīgi pasniedzēji: Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Aloizs Brenčs, Felikss Deičs.
Pēc tam Teātra fakultāte. Uzņems? Neuzņems? Tāda neziņa, bet vienlaikus arī tāds adrenalīns! Un tad tevi uzņem, bet priekšā tādi pasniedzēji: Helēna Romanova, Alfrēds Jaunušans!
Jums tagad esot interesanta nodarbošanās – mācāt runas mākslu.
Jā, kopš ir vairāk brīva laika, izdomāju, ka varu taču kaut ko citiem mācīt. No tā, ko pati zinu. Mani mācīja tik labi pedagogi – negribas šīs prasmes pazaudēt, gribas to dot tālāk. Nav man to audzēkņu daudz, bet ir. Nāk solīdas kundzes, nāk lielu iestāžu vadītāji, kam bieži jāuzstājas un jāprot to izdarīt pārliecinoši. Man patīk to darīt, jo es bezgala mīlu savu profesiju. Man vairs nevajag nevienam neko pieradīt. Arī sev ne. Viss jau pagātnē pierādīts, viss izdarīts. Tagad man vienkārši gribas sev par prieku un patikšanu darboties. Priekam vispār ir tik milzīga nozīme dzīvē.
Pēc Teātra fakultātes ļoti cerēju, ka mani paņems Nacionālais teātris. Un – jā! Kas tā bija par laimes izjūtu! Atceros, vienā no savām pirmajām izrādēm – “Henrijā VIII” – man vajadzēja stāvēt logā ar puķu pušķīti rokās. Tā bija mana pirmā tā saucamā loma. Uz izrādi, protams, bija atnākusi arī mana mamma, pēc tam viņai prasīju: “Nu, tu mani redzēji?” Un viņa atbildēja: “Meitiņ, es pat nezinu, viss tur tik tālu bija…” Man jau pašai likās, ka esmu uz skatuves, ka visi mani redz.
Daudz izrāžu un lomu bijis. Četrdesmit seši gadi uz skatuves un vienā darbavietā. Kad tagad tā skaļi pasaka, pat baisi izklausās!
Gunta Virkava apceļo Ameriku un satiek savējos, tostarp Ivaru Stoninu
Uz kura teātra izrādēm tagad labprātāk ejat?
Godīgi sakot, reti eju. No pēdējā laikā redzētā patika “Antigone” Nacionālajā teātrī. Dailē noskatījos “Salemas raganas” – patika, bet ar dažām piebildēm.
Abas nopietnas, smagas izrādes.
Jā. Bet es – komēdiju aktrise. Taču, zināt, es vienmēr domāju: kāpēc Spēlmaņu naktīs izceļ tik tās nopietnās izrādes? Un tad visiem liekas, ka tur nu ir tas mākslas darbs. Bet komēdiju nospēlēt ir daudz grūtāk. Sasmīdināt skatītāju es esmu mācējusi. Bet sasmīdināt ir ļoti grūti. Un, kad zālē atskan smiekli, tie burtiski kā tāds medus manī ielīst. Jā, ir – trāpīts! Bet Spēlmaņu naktī neizvirza komēdijas un aktieriem nedod balvas par komiskām lomām. Lai gan jāatzīst, komēdijas reti izdodas. Un izdodas tikai ļoti labiem režisoriem. Plus jābūt spēcīgam materiālam.
Tagad, kopš vairs neesmu Nacionālajā teātrī, esmu iestartējusi neatkarīgos teātros. Mēs ilgus gadus – kādus septiņus – spēlējām ar Jakovu Rafalsonu izrādē “Laulāts un brīvs”. Nemaz tik viegli nebija 100 skatītājus noturēt visu laiku smējienā. Tā izrāde ļoti labi aizgāja, bija skatītāju mīlēta.
Ar Jakovu Rafalsonu un Aīdu Ozoliņu jau vairāk nekā četrus gadus braucam ar lieliska krievu autora Aleksandra Gaļina izrādi “Sirēna un Viktorija” Feliksa Deiča iestudējumā. Situāciju komēdija, skatītājiem tādas patīk. Satikt publiku vienmēr ir tik priecīgi! Un cilvēki arī ir tik silti, tik atsaucīgi, un puķu tik daudz! Otra “ejoša” izrāde ir kopā ar Zigurdu Neimani, pēc Aivas Birbeles darba motīviem – “Mīli mani”. Jauka komēdija par diviem māksliniekiem jau labos gados.
Jums tagad nav sāpīgi, ejot gar Nacionālo teātri?
Sākumā bija sāpīgi. Un arī sirds sažņaudzās. Bet laiks ārstē. Un es jau sevi esmu nomierinājusi, pati sev stāstot: “Ir jau tie gadi, kad tu saņem pensiju. Tāpēc var un pat vajag dzīvot mierīgāk: atpūties, brauc kaut kur, izklaidējies.” Protams, ar mūsu pensijām lielu iespēju izklaidēties ceļojot nav, bet mierīgāk dzīvot var.
Bet jūs pagājušajā vasarā pat Amerikā bijāt.
Biju gan. Bet braucām pie draugiem, galā mūs brīnišķīgi uzņēma, vajadzēja tikai aviobiļetes iegadāties.
Es nemaz tik daudz ceļojusi neesmu. Man patīk mana Latvija. Un ļoti sāp sirds, ka tik daudzi brauc prom. Es, protams, zinu, kāpēc cilvēki aizbrauc, bet tas ir tik skumji…
Esmu bijusi Francijā, Itālijā, Spānijā. Visur ir skaistas vietas, visur var atpūsties. Bet es ar vislielāko prieku braucu pie meitas ģimenes uz Mārupi. Pie drauga uz Roju. Kaut kā man vasara patiesībā ne visai patīk ar savu karstumu. Pavasaris gan ļoti!
Jums ir nācies iepazīt to, ko sauc par depresiju? Varbūt teiksim maigāk – smagus emocionālos brīžus?
Jā. Es izjutu ļoti lielas sāpes, kad mani nodeva. Vissāpīgākais jau nav nodevība pret cilvēku, bet pret mīlestību. Tas sāpēja drausmīgi. Ir tāds teiciens: nepacel to, kas citam no galda nokritis. Bet ir sievietes, kas to dara. Nodota mīlestība sāp ļoti. Ģimene, bērns…
Es paliku viena, bez alimentiem, bez atbalsta. Lielā dzīvoklī, no kura liek ārā, ar slimu mammu. Un man bija jātiek ar to galā pilnīgi vienai.
Lai gan ko es tagad saku, man taču palīdzēja! Ģirts Jakovļevs, Ināra Slucka. Par to joprojām esmu viņiem ļoti pateicīga. Tomēr tā emocionālā sajūta bija pilnīga bedre. Protams, ir pagājis laiks. Es esmu piedevusi. Jo ir jāpiedod. Man arī šķiet neglīti vispār par to publiski runāt. Turklāt pēc tik daudziem gadiem. Taču es atceros tās sāpes. Jā, es esmu piedevusi, bet es vienalga to nespēju izsvītrot no savas atmiņas. Es vienkārši to atceros.
Paldies Dievam, es to izturēju. Bet pagāja ilgs laiks, kurā patiešām atrados stāvoklī, ko sauc par depresiju. Un ne jau tāpēc, ka es to cilvēku gribēju paturēt. Bet tā sajūta, ka, nerēķinoties ar kopā nodzīvotajiem vairāk nekā 20 gadiem, tevi izmet kā nevajadzīgu mantu… Bet mainīsim tēmu, es negribu par to runāt. Tas arī vairs vispār nav aktuāli. Ja kāds neciena tavu klātbūtni, uzdāvini viņam iespēju izbaudīt tavu prombūtni.
Bet kā jūs atguvāties?
Bija lieli pārdzīvojumi. Un ko tik pārdzīvojumos cilvēks dara. Un es arī visādas muļķības darīju. Un ilgs tas periods bija. Protams, es atguvos. Citādi es te tagad nesēdētu un nerunātu. Turklāt tāda gluži priecīga.
Manā dzīvē ienāca cits cilvēks, kas varēja un gribēja palīdzēt. Un es arī tiešām iemīlējos viņā. Pateicoties viņam, es varēju izrauties no tā purva ārā. Un varēju savam bērnam, vienkārši sakot, iedot normāli paēst. Tie bija deviņdesmitie gadi, materiāli grūts laiks daudziem. Man tas cilvēks palīdzēja, mēs nodzīvojām kopā piecus gadus, kas ir pietiekami ilgs laiks.
Tagad, kad ir pagājis laiks, es skaidri redzu: Dievs mani izveda pa pareizo ceļu. Agri vai vēlu tam bija jānotiek.
Jums ir 69 gadi. Skatoties uz jums, tam patiešām ir grūti noticēt.
Paldies. Bet skaistums ir mazākais no sievietes daiļumiem.
Kādas īpašības jūs pati sevī mīlat?
Es protu glabāt noslēpumus. Man var uzticēties. Pēc izskata esmu asa, bet patiesībā pret cilvēkiem izturos ar mīlestību. Es pat teiktu, ka esmu tāda mīļa.
Jums tiešām kāds tā ir teicis – ka izskatāties asa?
Es esmu iedomājusies, ka tā par mani domā. Ka tāda šerpa. Bet es neesmu šerpa. Ja nu cilvēks tiešām ar nekaunību un skaļumu nāk virsū, ja bļauj un kliedz, tad es varu kļūt neganta. Bet tādu gadījumu ir bijis ļoti maz. Ar gadiem un pieredzi arvien vairāk esmu izgājusi arī uz kompromisiem. Mana meita to mīl atgādināt, un tā patiešām ir: klusēšana ir vērtīgākais. Vispār.
Un jūsu saldie grēciņi? Es nedomāju kūkas.
Es mēdzu, daudz nedomājot, nopirkt to, kas man ļoti patīk. Ja man kaut kas tiešām iepatīkas, neskaitu kapeiciņu un nedomāju, kā iztikšu. Nu, neiztikšu – sajozīšu uz laiku jostu.
Somas? Kurpes?
Ļoti dārgas lietas gan nepērku. Uz zīmoliem neesmu tendēta. Pat, ja man būtu liela un ļoti liela nauda, es nepirktu somiņu, kas maksā tūkstošus. Labāk uzdāvinu ko bērniem vai trūkumcietējiem. Bet man nav daudz naudas, tāpēc tādas problēmas atkrīt. Un to, kas man ir, esmu iemācījusies sakombinēt savā izpratnē mākslinieciskā tēlā.
Ir kāds sieviešu tips, ko apbrīnojat? Kāda pati gribētu būt?
Es labi jūtos tajā apvalkā, ko Dievs man devis. Bet – man patīk, ka pasaulē ir arī tādas ļoti smalkas, slaidas sievietes. Tas gan mani mazliet iedzen kompleksos un atgādina, ka arī vajadzētu nomest kādus kilogramus. Un tad man jādomā, kā to panākt. Skaists augums nav tikai jaunības priekšrocība. Nesen tieši feisbukā redzēju astoņdesmitgadīgu modeli – sirmi mati, pašpārliecināta, kāda stāja, kāds augums! Un ar savu stilu. Man gan arī ir savs stils. Tāds mazliet varbūt pat vīrišķīgs. Man patīk žaketes, bikses. Volāni vispār nepiestāv. Bet stils, kas man patīk, pieprasa arī labu augumu.
Tā nu tie kalsnie tipāži ir vienīgais, kas man labā nozīmē skauž. Varbūt pat piemērotāks būtu vārds “tīksminos” – jā, es par tādām sievietēm tīksminos.
Protams, tas galvenokārt atkarīgs no tā, ko ēd. Un es par to domāju. Tad atkal pagrēkoju. Tad atkal domāju. Bet labā ziņa – vairāk domāju nekā grēkoju.
Esat arī kādas diētas izmēģinājusi?
Protams. Un arī tagad mēģinu. Vairāk ēdu salātus. Maizi vispār gandrīz neēdu. Bet es esmu kļuvusi mierīgāka. Un laikam tas iekšējais miers arī mazliet dod to mīkstumiņu.
Esmu izmēģinājusi olu diētu. Bet neilgi izturēju. Tagad meita ieteica griķu diētu. Arī ar to ilgi neaizrāvos. Es zinu savu ķermeni – vislabāk ir atturīgāk ēst un vairāk kustēties. Tā arī visa gudrība. Turklāt arī svara nomešanai vajag motivāciju. Tagad, pirms pirmizrādes, man tāda ir. Bet zinu, ka ne uz ilgu laiku. Es arī vairs negribu sevi ar kaut ko pārāk mocīt.
Jaunībā man liela aizraušanās bija mākslas vingrošana. Dejoju arī “Zelta sietiņā”. Vispār biju kustīga, man tas patika. Bet tagad man vairāk gribētos galvu nodarbināt, piemēram, pilnveidot angļu valodas prasmi. Ko es arī tuvākajā laikā noteikti darīšu pie privātskolotājas.
Jūs tagad jūtaties laimīga?
Pirms šīs jaunās izrādes man bija pailgs klusuma periods. Protams, man ir meita, man ir mazbērni. Man ir draudzenes. Es dzīvoju ļoti brīvu dzīvi un tā, kā man patīk. Bet vienalga… Ja tev nepiedāvā darbu tavā profesijā, ir sajūta, ka dzīvē kaut kā trūkst. Kā jau teicu, man vairs nevajag pašapliecināties. Bet man ir svarīgi just, ka esmu vajadzīga. Un to es bez teātra neizjutu. Pasmelšos atkal no savas citātu vācelītes: “Pārāk ilga gaidīšana piedod nevajadzības piegaršu.” Un man tā nevajadzības piegarša sāka rasties. Tas radīja skumjas. Bet, kā Rainis skaisti teicis: ja ir skumjas, atceries sauli.
Redzat, darbs ir mana mīlestība. Un, mīlestībā sadarot muļķības, cilvēks pēc tam pats cieš. Bet tā gadās. Tas nav ļaunprātīgi. Ar ļaunām domām es vispār neko neesmu darījusi. Esmu darījusi muļķības neapzināti, un par to man ir bijis jācieš. Bet – pastāv taču piedošanas iespējas. Un, ja esmu kādam darījusi pāri, tad gribu lūgt piedošanu. Cilvēkam vispār ir jādod otrā iespēja. Un ir labi, ka daudziem to otru iespēju arī dod.
Man arī ir viens labs teiciens krājumā: dod laikam laiku visu sakārtot.
Zināt, tieši teātrī es vairs ne uz ko lielu neceru. Bet ir labi zināt, ka var lūgt piedošanu. Un es šo iespēju izmantoju. Lūgt piedošanu vispār, atzīšos, ir pat ļoti patīkami. Un arī īsta nožēla ir ļoti dziedinoša. Bet ko nu mēs te par tām skumjām. Ir bijis tik daudz labā dzīvē! Vispār viss ir bijis un daudz ir bijis. Un skaisti, ka tā.
Jūs pieminējāt daudzus cilvēkus, kuri jūsu dzīvē bijuši nozīmīgi. Bet lielākā daļa no viņiem jau ir aizgājuši.
Kādreiz ir tā, ka skatos kādas TV arhīva izrādes un jādomā: vai tā vispār ir bijusi realitāte? Un tad liekas: laiks aiziet… Nē, laiks stāv uz vietas. Aizejam mēs. Tāpēc šodiena – nav nekā svarīgāka par šo dienu. Dažreiz man pat fiziski ir sajūta, ka gribas to šodienu taustīt.
Ja būtu tāda iespēja, ar kuru jūs vēlreiz parunātos?
Ar Helēnu Romanovu, viņa bija tik brīnišķīgs cilvēks. Vai Alfrēds Jaunušans. Viņš bija pikts, pat nikns. Bet viņš bija arī ļoti mīlošs. Viņš repertuāru sadalīja ļoti godīgi. Ja arī bija ar kādu aktieri sastrīdējies, tad neņēma to vērā. Viņš neņēma vērā šo “draudzības fenomenu”, kas tagad tik ļoti aktivizējies visās jomās. Kad var strādāt kopā tikai ar tiem, kas ir draugi. Jaunušans skatījās tikai uz aktiera talantu. Nesaukšu uzvārdu, bet reiz ar kādu aktieri viņi bija tā sastrīdējušies, ka pilnīgi līdz naidam, – un nākamajā sezonā viņš vienalga šim aktierim deva lomas. Kaut viņi viens uz otru burtiski kliedza! To es uzskatu par profesionālu attieksmi mākslā.
Bet tagad, teikšu atklāti, aktieri bieži vien izvēlas nevis tāpēc, ka viņš ir talantīgs, bet tāpēc, ka ir labs cilvēks. Bet labs cilvēks, kā zināms, nav profesija.
Tieši tāpēc ir tik daudz viduvēju izrāžu. Režisoram ir jābūt gudram, tur nav variantu. Un jāspēj aktierī ieraudzīt un atvērt tādu šķautni, ko pirms viņa neviens cits režisors nav spējis ievērot un atvērt. Lūk, pie tāda režisora katrs aktieris alkst strādāt.
Jums ir ļoti, ļoti kārtīgs dzīvoklis. Perfekts.
Paldies. Bet man vienkārši ir vajadzīga kārtība. Tad arī galva sakārtojas. Man gan arī ir tik neliels dzīvoklis, ka nav grūti uzturēt kārtībā. Vienmēr zinu, kur kas stāv. Varu draugam pateikt, lai paņem man no skapja kreisās puses otrās atvilktnes labajā pusē trešo apģērba gabalu. Un mazbērniem arī mācu: būs mazāk jākārto, ja paņemto uzreiz atliks atpakaļ pareizajā vietā. Bet es nekad viņiem nepārmetu, ja tā neizdara, – tie ir bērni. Un visbiežāk pati klusējot piekārtoju viņu istabas. Viņi pēc tam saka: “Ā, mamī ir bijusi…”
No iepriekš teiktā var nojaust, ka jums ir labas attiecības ar meitu.
Jā, ļoti labas un tuvas.
Kā jums tas izdevās? Ko darījāt pareizi?
Es biju ļoti aizņemta darbā, kad Elizabetīte bija maziņa. Toties tad, kad bijām kopā, – nācu tikai ar mīlestību. Mīlēju, cik vien varēju. Nekad neesmu pret viņu pacēlusi roku. Neesmu kliegusi uz viņu. Vienmēr tikai ar mīlestību.
Es pati gan bērnībā esmu dabūjusi. Gan ar siksnu, gan ar žagariem. Man bija ļoti stingra vecmamma. Atceros, kā skrēju ap apaļo galdu, lai viņa nedabūtu mani rokās un nesadotu. Un no bērnības atceros, kā tas ir, ka pretī dot nevari, bet tik šausmīgi sāp… Nē, es savu bērnu tā negribēju audzināt un arī neaudzināju. Ar bērniem ir jārunā. Nevis jāsoda.
Un tagad ar mazbērniem arī labi tiekat galā?
Ļoti labi tieku galā. Lielākajai mazmeitai jau ir 19 gadi, viņa jau pieskata mazāko. Mazākajiem ir 11 un 3 gadi. Skatos uz Elizabeti un brīnos, cik kolosāls viņai mātišķais instinkts. Es nekad nebūtu domājusi, ka man būs trīs mazbērni! Un tas ir tik skaisti! Domāju: meita aizies mūzikā un mākslā, viņai nebūs laika bērniem tāpat kā man, bet nē – viņa visam atrod laiku.
Bet vecmāmiņas loma jau vispār ir brīnišķīga. Var visu laiku tikai mīļot, stāstīt stāstus un lasīt pasakas.
