Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese: "Pandēmijas ir vārti uz jauno"

Intervijas
15. jūnijā 05:05 2020. gada 15. jūnijā 05:05
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Māksla bieži vien ir bijusi pravietiska, īpaši laikmetīgā, kuras skatiens fokusēts uz to, kas sabiedrībai sāp. Divdesmit gadus Solvita Krese ir vadījusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centru. Vērienīga ballīte maija beigās būtu notikusi fabrikas Boļševička pagalmā... Šobrīd mākslinieki izolējas, jaunos darbos apcer koronovīrusu, Solvita sarunājas ar augiem Torņakalna dārzā, sapņo par Tibetu un cer pēc krīzes neiekrist atpakaļ “normālībā”.

Laikmetīgās mākslas centram tuvojas jubileja – nāksies svinēt attālināti...?

Jā, sajūta dīvaina. Bijām ieplānojuši intensīvu maija mēnesi, kurā parādīt mūsu dažādās darbības šķautnes – izstāde fabrikas Boļševička teritorijā, kurā mēs runātu par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību, izstāde Sarežģītā pagātne Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, kura fokusētos uz mūsu pagātnes neērto jautājumu interpretāciju. Bijām plānojuši izgaismot visu, ar ko nodarbojamies, bet kas ne vienmēr ir tā pārskatāmi vienkopus redzams. Šis ir interesants laiks – pārjautāšanas, pārvērtēšanas brīdis. Bet tai pašā laikā sanāk strādāt vairāk nekā jebkad, lai piemērotos jaunajai situācijai, pārstrukturētu institūcijas darbību.
Dzimšanas dienas tuvums tevi apstādina, un tu sāc pārskatīt visu, ko esi darījis.

Pa divdesmit gadiem var izaugt jauna personība. Kā ir audzis Laikmetīgās mākslas centrs? Kādi bijāt, kad sākāt, un kādi esat tagad?

Jā, divdesmit gadi jau ir tāds nobriedis cilvēks... Pa šo laiku mākslas centrā arī ir izaugusi gandrīz paaudze ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem, savas nozares profesionāļiem, un arī Mākslas centrs ir apmetis vairākus kūleņus. Esam izdzīvotāji, viena no vecākajām nevalstiskajām organizācijām kultūras laukā, kas nevis sarūk, bet aug un pieņemas spēkā. Tagad esam desmit cilvēki, sākām ar trim. Laikmetīgās mākslas centrs ir dibināts uz Sorosa Mūsdienu mākslas centra bāzes.

Gan Austrumeiropā, gan bijušajās padomju republikās Džordžs Soross deviņdesmitajos gados nodibināja vairāk nekā divdesmit šādu centru ar mērķi atbalstīt atvērtas un kritiskas sabiedrības veidošanos caur laikmetīgo mākslu. Kā zināms, padomju laikā šāda tipa mākslas aktivitātes netika īpaši atbalstītas, vairāk bija spontānas, alternatīvas izpausmes, kas atšķaidīja sociālistiskā reālisma mērcē aizsākto mākslas tradīciju.

2000. gadā Soross nolēma, ka Latvijā pilsoniskā sabiedrība ir gana nobriedusi un spēj uzņemties atbildību par saviem mākslas procesiem. Radās Kultūrkapitāla fonds un citas atbalsta struktūras. Laikmetīgās mākslas centru nodibināja Sorosa fonds, Rīgas pilsēta un Kultūras ministrija,tas bija tam laikam negaidīts risinājums. Uz public private partnership modeli tika liktas lielas cerības, kā vienu no galvenajiem uzdevumiem definējot Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanu.

Diemžēl šis modelis neizrādījās dzīvotspējīgs, un, gadiem ejot, situācija mainījās, tāpēc pārveidojāmies par neatkarīgu nevalstisko organizāciju, kas dod mums iespēju brīvi darboties un sekot saviem ideāliem. Mūsu darbības forma ir diezgan skaidra – strādājam gan ar vēstures pārrakstīšanu, gan ar aktuālo sabiedrības procesu atspoguļojumu mākslā, ar mākslu, kas balstās sociālos un politiskos vēstījumos. Mēs esam nomadiska vienība, kas tā vietā, lai uzturētu baltā kuba formāta izstāžu telpu, iegulda resursus pētniecībā un satura radīšanā, savas lielformāta izstādes un citus projektus īsteno vai nu Nacionālā mākslas muzeja, Nacionālās bibliotēkas, vai kādas citas institūcijas telpās vai arī kā mūsu gadskārtējam festivālam Survival Kit piemeklē kādu tukšu ēku pilsētas urbānajā ainavā.

Foto: Oļegs Zernovs

Vai jums izgaismojas kādi jautājumi vai tēmas – kā mākslinieki uztver, kas sabiedrībai ir svarīgs?

Interesanti vērot, kā, piemēram, Latvijas mākslā aktualizējās feminisma idejas, kas Igaunijā jau sen bija daudz artikulētākas. Pēdējos gados ir izveidojusies spēcīga mākslinieču grupa, kas strādā šajā virzienā. Diezgan daudz mākslinieku strādā ar vēstures pārrakstīšanu. Varētu jautāt – kāpēc to vajag? Mūsu vēsturiskā situācija ir tāda, ka 50 padomju varas gadus dzīvojām aiz mūra diezgan lielā izolētībā no pārējās pasaules un mākslas vēsture galvenokārt tika rakstīta no rietumnieku pozīcijas.

Daudzas lietas, kas tajā laikā notika pie mums, ir palikušas ārpus šīs vēstures annālēm, jo tās daudziem nebija zināmas. Man ir prieks, ka daudzi mūsdienu mākslinieki ceļ ārā pagātnes notikumus, pārvērš jaunos stāstos, iekļauj mākslas darbos, pārinterpretē. Piemēram, kad organizējām Hardija Lediņa gadu, smējāmies, ka tagad viņu kanonizēsim, un tas arī zināmā mērā izdevās, Hardija Lediņa darbība nu ir organiski iekļāvusies Latvijas mākslas vēsturē un izpelnījusies plašu starptautisku interesi, arī daudzi mākslinieki tagad viņa mantojumu izmanto savos darbos kā aktuālas references no pagātnes.

Esmu ievērojusi, ka kuratoriem patīk runāt par laikmetīgās mākslas darbiem, un paldies, ka tā – gandrīz zem katra atrodas stāsts. Var teikt, ka tie parasti ir jēgpilni?

Mākslas pasaulē dominē divas pozīcijas – vieni saka, ka māksla nav jāskaidro, tas, ko tu redzi, tas arī ir. Mēs pārstāvam otru pozīciju – ka nevajag atstāt skatītāju maldāmies mežā, vajag viņam parādīt to taciņu. Mums visās izstādēs ir skaidrojumi, strādājam ar dažādām izglītības programmām, mērķa grupām. Piemēram, viena no mūsu izglītības programmām ir saistīta ar mākslas vēstnešiem, kas ir dažāda vecuma cilvēki – seniori, skolēni, ārsti, biologi, skolotāji, kuri brīvajā laikā darbojas mūsu izstādēs.

Pirms tam īpaši apmācīti, viņi izstādēs sarunājas ar apmeklētājiem. Mēs varam vērot, kā pa diviem gadiem, kamēr darbojas šī programma, ir strauji pieaudzis senioru skaits, kas apmeklē mūsu izstādes. Kad aprunājos ar vairākiem vecāka gada gājuma izstāžu apmeklētājiem, viņi saka: “Kopš jums ir vēstneši, kuri saprotamā veidā izstāsta, ko mēs redzam, šī māksla mūs ir sākusi interesēt! Šī māksla runā par mums aktuāliem un mums saprotamiem jautājumiem.”

Šis mediācijas darbs ir ārkārtīgi svarīgs. Cilvēkam ir izvēle – vari skaidrojumu nelasīt un doties piedzīvojumā pats, taču, manuprāt, ir labi, ka ir iespēja saņemt šo skaidrojošo pavedienu. Tas ir ļoti svarīgs kuratora un izglītības programmas darba segments.

Kad pieminējāt biologus, ārstus, ienāca prātā Ginta Gabrāna darbs par jauno enzīmu cilvēka organismā, kas spētu šķelt celulozi, kuru viņš mēģinājis atrast, lai pasaule nenomirtu badā. Biologam varētu būt skaidrojums...

Gan Ginta Gabrāna, gan citu mākslinieku darbos, īpaši tajos, ko producē RIXC – jauno mediju mākslas centrs, redzam, cik starpdisciplināra kļuvusi laikmetīgā māksla. Tā bieži ienāk zinātnes teritorijā, un nevar saprast, vai mākslinieks veic eksperimentus ar bioloģiju, ķīmiju...vai rada mākslas darbu.

Arī ar festivāla Survival Kit tēmām bieži vien nonākam starpdisciplinārās teritorijās. Arī mūsu nesenākajā izstādē, kas vēl februārī bija skatāma izstāžu zālē Arsenāls un kas bija par zinātnisko fantastiku, mēs runājām ar visuma pētniekiem, zinātniekiem, un tas bija ļoti aizraujoši. Mākslai ir milzīga priekšrocība, ka, nepretendējot uz speciālista statusu, vari diezgan dziļi doties iekšā dažādās teritorijās, radoši strādāt, daudz uzzināt, iedvesmoties...

Mēs lietojam daudz ko tādu, kas ticis uzskatīts par zinātnisko fantastiku. Vai jums ir zināms kāds piemērs pasaules mākslas vēsturē, kad zinātnieks tiešām būtu iedvesmojies no kāda mākslas darba?

Jāpadomā... Tādi gadījumi noteikti ir bijuši, arī zinātniekiem radošums ir obligāts. Ābols uzkrīt uz galvas, un tu pēkšņi visu saproti... Mūsu pēdējā izstādē Nenorunātās tikšanās vesela zona bija veltīta kosmismam, kas ir starpdisciplināru ideju kopums, kurā zinātne mijās ar filosofiju, reliģiju un citām 19. gadsimta beigām aktuālām idejām, par kurām mākslinieks Antons Vidokle veidoja video filmu triloģiju, un šo ideju dažādas šķautnes atspoguļojās arī vairāku citu izstādes mākslinieku darbos.

Viena no kosmisma pamatidejām – nāve ir kļūda, kas jāizlabo, jāatrod nemirstība. Kosmistu idejas sniedzas vēl tālāk – ne tikai likvidēt nāvi, bet atdzīvināt visus mirušos. Bet kur tad viņus, tik daudzus, liks? Protams – uz tām citām planētām! (Smejas.)

Atklājot izstādi "Pārnēsājamās ainavas" kopā ar Zviedrijas kroņprincesi uz LNMM kāpnēm. 2018. gads. (Foto: no privātā arhīva)

Vai esat dzirdējusi, kā koronavīrusa tēma jau atsaucas mākslinieku darbos? Top kaut kas jauns?

Reizēm pat bail, ka mūsu projektos parādās kaut kas pravietisks. Izstādē Nenorunātās tikšanās izmantojām stikla granulas, kuras nepietiekamās ventilācija dēļ radīja putekļus, kas dažiem varēja izraisīt alerģisku reakciju, tāpēc piedāvājām apmeklētājiem sejas maskas, ļaujot viņiem iejusties zinātniskās fantastikas zonā. Mēs šajā izstādē arī daudz runājām par to, kas notiek, ja cilvēks nekritiski iejaucas dabā, koncentrējas uz ražošanu, nedomājot par sabiedrību un ekoloģiju. Un, lūk, pēc mēneša ir klāt vīruss, un cilvēki staigā maskās.

Arī Survival Kit festivālā, kas sākās krīzes degpunktā, 2009. gadā, kad kultūras budžets bija samazināts līdz minimumam un mēs aicinājām māksliniekus pārvērst tukšo un bankrotējušo veikalu telpas par izstāžu vietām, pop-up grāmatu veikaliņiem, no second hand drēbēm veidotu modes kolekciju saloniem, radošu zupas virtuvi u. c. Un tā jau desmit gadus mēs katru reizi cenšamies satvert tēmu, kas virmo gaisā.

Pagājušā gada vēlā rudenī, kā jau ierasts, mēs pasludinājām nākamā festivāla, kas plānots šā gada septembrī, tēmu – “Būt drošībā ir bīstami”. Šī tēma tiecās izgaismot mūsdienu situāciju, ko raksturo visur esošas kontroles un novērošanas sistēmas, kas it kā tiek uzstādītas paša cilvēka drošības dēļ, bailes no terora un dažādām ekoloģijas briesmām, pret kurām cilvēki mēģina nodrošināties visdažādākajos veidos. Šī tēma ilustrē to, kas pašreiz notiek; lai būtu drošībā, jāsēž mājās, tevi novēro...

Vairāki festivālā uzaicinātie mākslinieki, reaģējot uz pašreizējo situāciju, veic izmaiņas savos darbos, un kaut kas jau noteikti būs arī par šo vīrusu. Festivālu vērsim vaļā 4. septembrī, rēķinoties ar to, ka vēl varētu būt lieli pulcēšanās ierobežojumi. Šķita jocīgi par festivālu, kas dzimis pašā krīzes degpunktā, tagad, kad esam nākamās krīzes degpunktā, teikt, ka to atliks vai tas nenotiks, tas būtu paradoksāli, pat komiski. Droši vien mēģināsim strādāt ar nelielām apmeklētāju grupām, daudz personīgākā kontaktā piedāvājot sarunas ar mūsu mākslas vēstnešiem, māksliniekiem. Būs mazāk paviršības, un cerams, ka cilvēki uz izstādi nāks mērķtiecīgāk un pavadīs tur ilgāku laiku. Redz, kā ir ar to mākslu, reizēm baidies kaut ko izteikt skaļi vai iezīmēt nākotnes scenāriju, lai tas nenotiktu patiesībā.

Raidījumā Kultūrdeva Katrīna Neiburga un Andris Eglītis stāstīja, ka uzturas Miķeļtornī. Bija pierasts, ka viņi ir sastopami Rīgas centrā, Boļševičkā, tāpēc šķita dīvaini viņus redzēt saulē, plaukstošā zaļumā. Situācija gandrīz kā karā, bet cilvēki nolīduši mierīgās kabatās – vai tas mainīs mākslinieku personības, valodu?

Kad ar Katrīnu sazvanījāmies, viņa stāstīja, kā audzē vistas, būvē siltumnīcu. Viņa jau sen bija uzaicināta piedalīties šajā Survival Kit. Sākotnēji tika plānots, ka viņas darbs būs par bailēm un nedrošību, bija paredzēta filmēšana Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ko šajos apstākļos nebūtu iespējams īstenot. Bet Katrīna veidos jaunu darbu, izmantojot šo unikālo iespēju uz vairākiem mēnešiem aizbraukt no Rīgas un patverties Miķeļtornī. Jaunā darba pamatā būs pieredze, kas iegūta kopā ar ģimeni dzīvojot šādā izolācijā.

Šis mums visiem ir liels pārvērtēšanas laiks. Vai mēs gribam pēc krīzes beigām atkal intensīvi mesties ražošanā, atpakaļ uz iepriekšējo “normalitāti” ? Varbūt mums nevajag visas tās lietas, kam iepriekš tērējām naudu. Vīruss ir ekoloģiska mutācija, dabas atbilde uz mūsu rīcību.

Indiešu rakstniece Arnudhati Rojai nesen publicēja iedvesmojošu rakstu, kurā apgalvo, ka šī pandēmija līdzīgi kā iepriekšējās globālās epidēmijas ir portāls jeb durvis uz citu pasauli. Šis ir laiks, lai saprastu, ko gribam paņemt līdzi uz jauno pasauli, ko – atstāt vecajā. Šķiet svarīgi, lai viss, kam ejam cauri, novestu pie kādas jēgas.

Gribētos, lai arī māksla kļūst iekļaujošāka, atvērtāka, personīgāka, dziļāka. Kamēr nebūs vakcīnas, nebūs arī lielu, starptautisku pasākumu, taču māksla kļūs intīmāka, vairāk orientēta uz skatītāju.

Protams, tagad māksliniekiem ir grūti.  Mākslas zonā strādājošie ir ļoti neaizsargāti. Pašreiz daļa no viņiem pat nevar saņemt normālus dīkstāves pabalstus, jo nekvalificējas kategorijās, kuras izdomājusi Finanšu ministrija, skatoties uz pasauli no sava troņa. Kultūras nozarei tuvākā nākotne varētu būt ļoti smaga, jo mūsu valstī atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm kultūra netiek iezīmēta kā prioritāte, kā nozare, kurā jāinvestē, novērtējot tās milzīgo potenciālu, kā līdzekli, kas palīdz ne tik vien pārdzīvot krīzi, bet arī veicina jaunu un radošu risinājumu meklēšanu, ejot ārā no krīzes.

Foto: Oļegs Zernovs

Vai šobrīd mākslinieka loma sabiedrībā izgaismojas kaut kā īpaši?

Krīze izgaismo gan stiprās puses – rādot cilvēku solidaritāti, spēju vienoties –, gan vājās – kultūras vides cilvēku neaizsargātību un valsts vadītāju neizpratni par kultūras nozīmi. Pašreiz es daudz no sava laika veltu darbam Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijā, domājam, kā uzrunāt sabiedrību, politiķus, gan atgādinot, gan pārliecinot, ka kultūra ir valsts asinsrite, bez kuras šis ķermenis ir nedzīvs. Ja viss ir labi, kamēr neiegriez pirkstā, tu to nejūti.

Kultūra varētu būt tas domkrats, kas palīdz izcelties no krīzes. Cilvēki šīs krīzes laikā jau ir tik ļoti – gan fiziski, gan mentāli – cietuši. Rudens būs vēl daudz trakāks. Tagad cilvēki vēl dreifē pēc inerces, vēl ir resursi, silts laiks... Taču dīkstāves pabalsti būs tikai divus mēnešus, pēc tam – bezdarbniekos, bet tālāk?

Tieši tagad valstij būtu jāinvestē attīstībā, lai rautos ārā no krīzes. Kultūra ir nepārvērtējams instruments, lai dotu ticību nākotnei, piedāvātu jaunu vīziju, kas ir iespējams tikai ar radošas domāšanas palīdzību.

Vai jūs par savu dzīvi kādreiz esat domājusi kā par vienotu mākslas darbu, kas katru dienu tiek mazliet papildināts?

Ja kādreiz nebūs ko darīt, es varētu rakstīt memuārus. Tā būtu aizraujoša lasāmviela. Es nepazīstu garlaicību. Piemēram, kopā ar saviem draugiem, palielu cilvēku grupu, kas noturīgi ir kopā jau kādus trīsdesmit gadus, nodarbojamies ar regulāru piedzīvojumu un ceļojumu organizēšanu, svētku svinēšanu, kas pāraug neaizmirstamās performancēs, karnevālos un aizraujošos stāstos.

Tagad krīzes laikā, piemēram, katru sestdienu ejam kādu vecā Ērgļu dzelzceļa posmu un atminamies Hardija Lediņa Bolderājas gājienus. Tāpēc arī pašreiz būt tik daudz mājās ir neparasti. Daudz interesanta atnes arī ceļojumi, jo Laikmetīgās mākslas centrs darbojas arī ļoti starptautiski – izstādes Berlīnē, Parīzē, Kopenhāgenā... Labi, ka tieši pirms krīzes paguvām aizvērt izstādi Ņujorkā; nostaigājām gluži kā pa naža asmeni. Tieši šodien man būtu bijis jālido uz Nepālu – āāā, cik bēdīgi! Mana meditācija ir staigāšana, biju plānojusi iet pa Mustangas plakankalni, bijušo Tibetas karaļvalsti, tā ir slēgta teritorija, kur tūristus nemaz tik vienkārši neielaiž.

Pirms divām nedēļām man bija jāatgriežas no Ņujorkas, kur biju uzaicināta Modernās mākslas muzeja MoMA kuratoru programmā – gan piedalīties, gan lasīt lekcijas par Baltijas mākslu. Bieži vien ceļojot viena tikšanās aizved pie nākamās – par savu dzīvi es varētu daudz stāstīt un rakstīt, tik daudz aizraujoša tajā bijis. Un ir joprojām.

Arī tas, ka tik ilgi esmu mājās, man ir kaut kas negaidīts, jauna pieredze…

Foto: no privātā arhīva

Cilvēka privātais mākslas darbs ir viņa iekšējā dzīve, kas uzvirmo tieši tad, kad ārējie notikumi ir pieklusuši – kad ilgāku laiku esam spiesti pavadīt klusumā mājās vai dodoties klejojumos – Tibetā, pa Torņakalnu, Bolderāju, uz Ķeipenes staciju... Tāda ilga būšana ar sevi ir iekšēja performance, domas, kas tajā dzimst, varbūt ir iekšējie mākslas darbi.

Noteikti. Jo man tajā “normalitātē” pietrūka vientulības; laika, kad domāt. Tagad varu sēdēt dārzā un skatīties, kā zied plūmes, kā vējā trīs lapiņas; tā ir meditācija, kas dzīves ritma dēļ nav bijusi iespējama. Parasti bija tā – vakarā atbraucu, no rīta aizskrienu, bet tagad katru dienu redzu, kas notiek dārzā.

Arī augi aug pavisam citādāk, jo ir laiks ar viņiem parunāties. Ceru, ka būšu daudz ko iemācījusies, ne tikai apguvusi jaunas digitālas tehnoloģijas (smejas).

Vai līdz augstskolas vecumam jutāt sevī mākslinieci?

To, ka būšu māksliniece, zināju no bērna kājas. Neveiksmīgi mēģināju stāties Lietišķās mākslas skolā, vairākkārt Mākslas akadēmijā – uz keramiķiem, interjeristiem.

Vadīju bērnu keramikas studiju. Tā ir interesanta sajūta, kad zini, ka tas ir tavs ceļš, un uz to spītīgi ej, sities ar pieri tajās vienās durvīs un neredzi, ka blakus ir atvērtas citas durvis. Tad sāku ceļot pa pasauli, kādu laiku dzīvoju Parīzē, man bija iespēja Luvrā un citos Eiropas muzejos skatīties daudz mākslas darbu orģinālus un sajust pasaules mākslas elpu. Tad atgriezos Latvijā un iestājos mākslas zinātniekos.

Vēlāk sapratu, ka izvēle bija ļoti pareiza – man jāstrādā ar mākslu, nevis pašai fiziski jārada mākslas darbi. Daudz labāk es protu ieraudzīt labu mākslu, organizēt mākslas procesu, to analizēt un kontekstualizēt. Labi, ka augstskolā iestājos salīdzinoši vēlu, kad konkrēti zināju, ko gribu darīt. Bieži vien tikai pēc daudziem gadiem saprotam, ka viss notiek tieši tā, kā tam bija jānotiek.

Himalajos, Nepala. 2015. gads. (Foto: no privātā arhīva)

Un tomēr – vai nebija sāpīgi aprakt sevī mākslinieku?

Tas mākslinieka radošums jau nekur nav pazudis. Latvijā diemžēl kurators joprojām bieži vien tiek uzskatīts par menedžeri, bet kurators jau vairāk darbojās kā režisors, komponists vai diriģents – izdomāt izstādes koncepciju, izvēlas māksliniekus, ar izstādes iekārtojuma palīdzību saliek kopā vienotu stāstu... Kādreiz gan es gribētu uzbūvēt dārzā keramikas krāsniņu, kaut ko darīt ar mālu...

Par keramiku ir priekšstats, ka tā ir tradicionāla nozare. Vai, studējot mākslas zinātni, sajutāt, ka gribat pievērsties mazliet izaicinošajam laikmetīgās mākslas laukam?

Jā, laikmetīgā māksla mani ir interesējusi vienmēr. Tagad gan mani sāk interesēt vēsturiskas izpētes, bet atkal jau caur laikmetīgās mākslas prizmu. Interesanti, ka keramika, kas tiek uzskatīta par tradicionālu lietišķās mākslas nozari, šobrīd pasaulē piedzīvo savu renesansi tieši laikmetīgās mākslas zonā, kas savā ziņā saistās ar feminisma ideju aktualizāciju. Keramika bieži vien tāpat kā tekstilmāksla ir tikusi marginalizēta un interpretēta kā amatniecība un sieviešu darbības sfēra.

Pašreiz, piemēram, mēs arī strādājam ar divām brīnišķīgām, pilnīgi trakām keramiķēm – Ingunu Skuju un Melisu Breidenu, kuru izstādi vajadzēja atklāt 13. martā – dienā, kad valstī tika pasludināts ārkārtas stāvoklis. Izstādes atklāšana notika virtuāli, bet man bija iespēja piedalīties preses ekskursijā. Bija bauda skatīties, ar kādu jaudu mākslinieces balansē starp barokālu kiču un daudzslāņainu mākslas darbu, paceļot keramiku līdz tik spēcīgam medijam, kas izgaismo aktuālo problēmu zonas.

Vai ir mākslas darbi, kuri nozīmīgi ietekmējuši jūsu personību?

Daudzi no mākslas sagaida katarsi, mani tā vairāk interesē kā domāšanas formāts. Katarsi pēdējoreiz izjutu Kopenhāgenā, Luiziānas muzejā izstādē Moon. Uz to gājām ar lielu interesi, jo tobrīd strādājām pie mūsu izstādes Nenorunātās tikšanās, kas arī atsaucās uz faktu, ka cilvēks pirms 50 gadiem pirmoreiz izkāpa uz Mēness. Tur bija Laurijas Andersones un Hsin-Chien Huang darbs, vides instalācija, kurā ar virtuālās realitātes palīdzību, uzliekot speciālas brilles, varēja nonākt uz Mēness.

Fonā skanēja Laurijas ierunāts teksts, mūzika... Tikai kādas padsmit minūtes, bet man tā likās kā bezgalība. Tajā bija kaut kas ļoti cilvēcīgs, aizkustinošs. Iznākusi ārā, domāju – iegūt no mākslas darba tādu katarsi gadās reti. Mākslu skatos ļoti daudz, bet bieži vien to daru vairāk informatīvi.

Jums esot mērķis apceļot Indoķīnas pussalu... Šie ceļojumi vairāk ir plūšana, ļaušanās videi vai faktu krāšana?

Nekad neceļoju ar tūristu grupām, pati plānoju ceļojuma maršrutu. Filmā Sargājošās debesis viens no galvenajiem varoņiem saka, ka starp tūristu un ceļotāju ir liela atšķirība. Tūrists vienmēr zina, kur dosies, kad atgriezīsies un ko grib redzēt. Ceļotājs zina, kur dodas, bet nezina, kur plūsma viņu aiznesīs un kad viņš atgriezīsies. Man vienmēr gribas būt ceļotājam, aizbraukt un saplūst ar vidi, nakšņot pie vietējiem cilvēkiem, izprast ikdienas ritumu.

Parasti mani ceļojumi ir diezgan īsi, ne vairāk par divām nedēļām, un tad nākas to tūristu un ceļotāju sevī savienot. Parasti ceļojumos iestājas milzīga negausība – šķiet, ka jāapskata pilnīgi viss. Tev gribētos ļauties plūdumam, bet nē – jāredz vēl tas un tas... Tad mēģinu sabalansēt.

Cenšos izvairīties no tūrisma industrijas piedāvājuma. Ja ir iespējams, dzīvoju ciematiņos pie vietējiem cilvēkiem, tāpat kā viņi guļu uz grīdas uz pāļiem būvētos namiņos, kur apakšā sildās cūciņas, apkārt staigā vistas. Vjetnamā iemācījos arī braukt ar mocīti, jo nekā citādi jēdzīgi pārvietoties nevarēja. Tu pieņem ikdienas realitāti un mēģini izbaudīt.

Esam kūlušās mašīnā, kurā cilvēku tik daudz, ka, šķiet, nevar vairs ielīst, bet visu laiku kāpj iekšā vietējie, krauj uz jumta rīsu maisus, beigās esi ierakts, un tev iedod paturēt vistu būri (nosmejas). Kraties piecas stundas pa tuksnesi un domā – vai nevarēja kaut kā civilizētāk... Bet prieks ir milzīgs, ka vismaz uz brīdi izdodas izlikties, ka neesi tūrists.

Esmu dzirdējusi, ka stāstāt par vadu vijumiem, kuri jums atgādina jūgendstilu... Vai ceļojumos ir viegli ko tādu pamanīt – re, gatava māksla, ideja!

Jā, ceļojumos pasauli redzi citādāk. Tu to kadrē, brīnies un ieraugi vadu jūkli kā pinumu. Kad ceļoju pa Indonēziju, Nepālu, es drīzāk skatos tautas mākslu, kā viņi strādā ar tradīciju, kā viņu garīgās mācības atrod nospiedumus priekšmetiskajā vidē.

Laikmetīgo mākslu, atzīšos, es neskatos – ja vien brauciens nav profesionāls. Man drīzāk ir antropoloģiska interese. Bet tādos ceļojumos nevar izbēgt no tā skatīšanās veida – kad redzi kaut ko skaistu, neparastu, jau domās centies to iekomponēt fotoaparāta kameras lodziņā. To mēģinu saglabāt arī Latvijā.

Pa ceļam uz darbu man jāierauga trīs īpašie momenti – tas uzlabo pašsajūtu, ja esi nīgrā omā. Un tas jāizdara katru rītu. Protams, reizēm aizmirstas, bet tad attopies – paga, man ir uzdevums! Bieži vien braucu gar Daugavu, tur ir ūdens, atspīdums, skaņas – tu trenējies arī tepat skatīties uz visu tā, it kā tas būtu kaut kas īpašs, it kā tu būtu ceļojumā. Tas nav viegls uzdevums (smejas).

Foto: no privātā arhīva

Tas jums ir iekšējs uzdevums – ieraudzīt tās trīs lietas?

Būtībā esmu ļoti dzīvespriecīgs un vitāls cilvēks, bet reizēm... nesanāk. Ievēroju, ka tas dod terapeitisku efektu – paceļ nolaistu degunu. Tā ir kā laba meditācijas prakse – trīs mazi soļi neko nemaksā, bet diena ir izdevusies.

Vai jūsos dzīvo arī tāda personības daļa kā mājas un ģimenes cilvēks?

Māja un ģimene noteikti ir apdalīti. Dēls, kurš tagad dzīvo pie draudzenes, katru nedēļu brauc pie mums un saka: “Cik labi, ka tu beidzot esi mājās, kā man tā ir pietrūcis!...” Tajos vakaros spēlējam galda spēles, un mājiniekiem tas ir tik ekskluzīvi, ka es tik daudz laika pavadu mājās. Ka vēl es katru dienu gatavotu ēst... Tā nekad nenotiek!

Parasti izeju no rīta deviņos, pārnāku desmitos vakarā – izstāžu atklāšanas, teātris, koncerti, jogas nodarbības, arī mums pašiem – Laikmetīgās mākslas centram – ir daudz pasākumu – izstādes, semināri, izglītības pasākumi u. c., kuros jāpiedalās.

Tagad manai ģimenei ir pozitīvs šoks (smejas). Man ir brīnišķīga mājiņa Pārdaugavā, kuru paši restaurējām. Prieks, ka varu sarunāties ar kokiem un augiem dārzā un lēnām vērot pavasara atnākšanu. Tā ir tā lielā tumšā mākoņa zeltainā maliņa.

Esat teikusi, ka Torņakalns ir maģiska vieta...

Tā ir. Ievācos šeit pirms divdesmit gadiem, kad nopirku šo namiņu un dēls bija tikko piedzimis. Bija sajūta, ka esmu te dzīvojusi visu dzīvi, lai gan esmu Purvciema meitene. Blakus ēka ir celta 20. gadsimta sākumā kā Torņakalna Latviešu palīdzības biedrības nams, kurā uzstājušies Rainis un Aspazija.

Vienā pusē Torņakalna baznīca, var dzirdēt zvanus, otrā – Bērnu slimnīca, milzīga teritorija, ko dibinājis Rīgas mērs Armitsteds. Reiz bijām izsaukuši rīkstnieku, jo gribējām būvēt pirti. Viņš teica: “Domāju, ka Torņakalnā viss ir āderēs, bet jums šeit ir dziedinoša zeme, nav nevienas āderes.” Ne velti netālu uzbūvēta Bērnu slimnīca.

Torņakalns mani nebeidz pārsteigt, pat katru gājienu uz veikalu pārvēršu ekspedīcijā. Te ir kā dārgumu krātuvē, kuru var nebeidzami pētīt. Dzelzceļa līnijas, koka arhitektūra – ejot savās mazajās ekspedīcijās, arvien atrodu kaut ko jaunu.

Vai pēc divdesmit gadu darba gaidāt novērtējumu – ar pateicības vārdiem, dāvanām?

(Smejas.) Vienmēr ir milzīgs prieks, ja tevi novērtē. Labus vārdus saņemam bieži. Latvijas laikmetīgās mākslas centrs Latvijas kultūras ainā ir nozīmīgs spēlētājs.

Par dāvanām... Tā ir skatītāju, mākslinieku atsaucība, starptautiskā atzinība. Bet ballīte būs jāpārceļ. 29. maijā bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā bija paredzēts atvērt izstādi Izzūdošo mākslas darbu parks. Mākslinieki būtu aicināti izstādīt lielizmēra instalācijas, kuras tapušas pēdējās desmitgadēs. Tie ir zināmu autoru darbi no nozīmīgās izstādēm. Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša, Aigara Bikšes, Ērika Boža, Kirila Panteļejeva, Ivara Drulles, Evelīnas Deičmanes, Gintera Krumholca un citu mākslinieku darbi, kas patlaban “pūst” mākslinieku šķūnīšos vai lauku mājās.

Izstādes mērķis būtu atgādināt, ka mums joprojām nav Laikmetīgās mākslas muzeja, ka valstij jāuzņemas lielāka atbildība par šā muzeja tapšanu, to nevar balstīt tikai uz privātiem atbalstītājiem, kuri, kā redzam, Latvijā stāv uz visai trauslām kājām.

Kā domājat – vai Sorosa novēlējums par atvērto un kritisko sabiedrību ir piepildījies?

Domāju, ka, salīdzinot ar 2000. gadu, kad Soross būtiski samazināja atbalstu Baltijas valstīs, pilsoniskā apziņa ir stipri augusi. Daudzas nevalstiskas institūcijas pārstāv dažādas cilvēku grupas un nebaidās iestāties par savām interesēm, tiesībām.

Šo krīzi raksturo solidaritātes sajūta, ko var vērot gan kultūras nozarē, gan plašākā sabiedrībā. Kaut vai brīvprātīgo kustība, kuras dalībnieki piegādā ēdienu tiem, kas atrodas pašizolācijā. Tie ir signāli, ka sabiedrība ir nobriedusi. Tas vairs nav aitu bars, kas akli tic visam, ko tam mēģina iestāstīt. Šī krīze no tās, kas bija pirms desmit gadiem, atšķiras ar daudz atbildīgāku sabiedrību, un tas varbūt ļaus no šīs krīzes iziet arī ar kaut ko pozitīvu, ne tikai ar mīnusiem.

Citi šobrīd lasa

Kovidkrīze Ainaru Mielavu iedzinusi depresijā - mūziķis lieto zāles un ir neziņā par nākotni 21
Pārdaugavā septiņus gadus darbojas nelegāla viesnīca 7
Reanimācijas laikā vīram salauza ribu... Mediķu praksē kuriozu gadījumu netrūkst

Герцогиня Меган и принц Гарри попали в объективы папарацци после похода к врачу

27-летний внук Элвиса Пресли найден мертвым