Vai ir jēga turpināt kopdzīvi bērnu dēļ? Psiholoģe saka striktu: nē!
Domas par šķiršanos vecākus var piemeklēt, neatkarīgi no tā, kādā vecumā ir viņu bērniņš. Arī pusaudža gados, kad šķiet, bērns to sapratīs un pieņems vieglāk. Šķirties vai nē? Kādai jābūt kopdzīvei, lai savam padsmitniekam neliktu ciest, ja to izlemjat turpināt? Atbild psiholoģe un "Māmiņu kluba" semināru pasniedzēja Diāna Zande.
"Padsmitnieks un nedaudz arī divgadnieks savā ziņā ir līdzīgi. Tie abi ir opozicionāri un kašķīgi, pēc savas dabas, tādi, kas netiek galā paši ar savām emocijām.
Bieži vien vecākiem šķiet, ka padsmit gados bērns ir pieaudzis, viņam visu varēs paskaidrot un viņš sapratīs. Jā, iespējams, ar prātu arī sapratīs, bet jautājums, vai vecāku šķiršanos jaunietis spēs pieņemt ar sirdi...
Mūsdienās padsmitniekiem bieži nākas piedzīvot vecāku šķiršanos. Tomēr būtiski, vai tas nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, vai šķiršanās jau kādu laiku milzusi un briedusi. Dažkārt ir ģimenes, kurās pēc pāra šķiršanās, visi izjūt atvieglojumu.
Tādēļ vienmēr ļoti svarīgi apdomāt, vai ir vērts saglabāt kopdzīvi bērna dēļ! Šis arguments – mums ir jābūt kopā, jo mums ir bērni – dzirdēts samērā bieži.
Gadījumā, ja pāris tomēr pieņem lēmumu turpināt dzīvot kopā, tas paredz, ka abiem būs ļoti daudz jāstrādā, lai varētu sadzīvot un savas attiecības uzlabot. Nav jēgas tikai fiziski eksistēt kopā, ar domu, lai tikai bērnam būtu ģimene!
Tad, ja viņš dzīvo šādā ģimenē, kurā pastāv fiziskā koeksistence, tātad mamma ar tēti tikai sadzīvo līdzās, jaunieti nevar apmānīt ar to, ka vakarā vecāki kopā aiziet uz teātri. Viņš lieliski jūt mājās valdošo atmosfēru un labi saprot, ka patiesībā vecākiem nav attiecību!
Tādēļ, ja kopdzīvi un attiecības nav iespējams uzlabot, labāk laulību tomēr šķirt, un dzīvot reālā vidē."
