Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Tīģeris un citi stāsti. Kulta rakstnieka Jāņa Joņeva atgriešanās

Intervijas
16. maijā 05:11 2020. gada 16. maijā 05:11
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Viņa pirmais romāns "Jelgava 94" iznāca pirms septiņiem gadiem (jā, tik ātri skrien laiks). Nupat klajā nāca viņa stāstu krājums "Tīģeris" (jā, nepiemērotāku laiku grūti iedomāties, tāpēc grāmatas prezentāciju vispār atcēla). Rakstnieks Jānis Joņevs.

Ko tu šos gadus darīji?

Man pat grūti atbildēt. Kaut kā tie gadi pagāja. Teātrī trīs izrādes ar režisoru Mārci Lāci uztaisījām. Reklāmista gaitas birojā. Bet nu jau pusotru gadu esmu aizgājis no reklāmas. Jā, jā – tas ir iespējams!

Tad jau uzreiz var jautāt par naudu. Vai pietiek tagad?

Arī grūti atbildēt. Es jau pirms tam kā katrs biroja darbinieks sapņoju par to, kā aiziešu no darba. Bet tad atkal padomāju, kas notiks, kad pienāks algas diena, kurā nekas kontā neienāks.
Es arī tagad īsti nesaprotu, kā notiek mana eksistence. Bet notiek.

Vienā no savām “slavas laika” intervijām teici, ka apprecēties ir mazliet kā nomirt. Ir izmaiņas?

Es arī tad tā nedomāju, bet smuki skanēja, un nevar taču noliegt, ka tas tomēr nozīmē pieņemt dzīvi, kurā nekas nemainīsies. Tāpēc pielīdzināms mazliet tādam beigu stāvoklim. Apprecējies neesmu joprojām. Bet tik stingri uz šo es vairs nepastāvētu.

Tas sākās jau ar Jelgava 94, bet ir arī jaunajā stāstu krājumā Tīģeris – sajūta, ka rakstot tev patīk atgriezties jaunībā un sapņos.

Visa jaunā grāmata ir par sapņiem. Viss tur arī notiek iztēlē. Bet es apzināti rakstīju šo grāmatu citādāku, lai tā nebūtu kā Jelgavas turpinājums. Kad sapratu, ka vairāki stāsti ir par biroja vidi, mazliet pat sabijos: nu tā, no metāla ir nonākts birojā! Un uzrakstīju dažus, kas būtu prom no Rīgas un biroja vides.

Lasot Tīģeri, ir skaidrs, ka to uzrakstījis latvietis. Tur ir Cēsu alus, Carnikavas nēģi...

Un Limbažu Lielezers. Tas gan bija amata gājiens: aprakstīt to, ko labi pazīstu. Un tajā stāstā varonis arī mokās ar to, ka viņš pilsētā nav ne labākais rakstnieks, ne galantākais kungs, toties, sēžot Francijā, var būt visvairāk latvietis. Un zina lietas, kas tikai mums ir zināmas.

Vienā stāstā varonis izvēlas Kafku kā cilvēku, ar kuru parunāt. Tu arī mēdz izvēlēties tādus iedomu sarunas biedrus?

Parasti mana izvēle ir piezemētāka. Kāds labs draugs. Vai cilvēks no tālas pagātnes.
Par to Kafku... Man patīk netiešas, slēptas atsauces, ko neviens nepamana, jo tās ir pārāk slēptas. Mēs te visi augām ar grāmatu sēriju Pasaules bērni, un tur, atceros, bija laikam vjetnamiešu stāsts, kurā varonis – jauns zēns – uzrunāja pie sienas salīmētos portretus: nu, kā jums tas izdevās? Bet šie klusēja. Manā gadījumā viņi mazliet runā.

Kafka man ir liela autoritāte. Kaut es nepavisam nerakstu līdzīgi viņam. Kādreiz, lasot Kafku, sapņoju, ka es arī varētu rakstīt tā – šķietami sausā un precīzā valodā. Bet nav tas man dots. Es tomēr rakstu diezgan emocionāli.

Ja tu pats sevi salīdzinātu ar kādu rakstnieku, kurš tas būtu?

Man tiešām ir kaudze ar autoritātēm, ietekmēm. Jelgavas sakarā tika piesaukts Selindžers. Pirmā recenzija pat tā arī saucās: Uz kraujas Jelgavā. Man likās asprātīgi. Es gan recenzijas vispār nelasu, bet to izlasīju, jo pazīstams čalis bija uzrakstījis.

Foto: Oļegs Zernovs

Kāpēc nelasīji? Bija bail?

Droši vien. Nevaru arī iztēloties, pie kā laba vestu recenziju lasīšana. Reti lasu recenzijas, atsauksmes, komentārus. Sakreņķēties vien var, man šķiet. Un man arī tas nešķiet ļoti interesanti.

Turpinot par ietekmēm. Keruaks man patīk. Marsels Prusts. Vēl visādi franči – Patriks Devijs, Bernārs Marī Koltess. Krievu literatūra. Nabokovs. Taču es sevi viņiem nepielīdzinu. Viņi vienkārši bijuši un ir man blakus. Pat nezinu, cik liela tur vairs mana izvēle. Piemēram, Zoščenko. Bērnībā mamma vienkārši iedeva man viņa grāmatu. Tā pati pie manis atnāca, patika un veidoja manu priekšstatu par to, kādai jābūt grāmatai.

Nu, un Eriks Ādamsons. Jau vairāki cilvēki Tīģera stāstus salīdzinājuši ar Ādamsonu. Es gan viņu maz esmu lasījis, bet man viņš šķiet simpātisks.

Tu katru dienu lasi?

Nu, jā, jā... Mazāk nekā tad, kad man bija 15, bet jā, katru dienu lasu. Es pat neteiktu, ka tur tiek veikts kāds intelektuāls darbs, vienkārši tāds dzīvesstils iegājies. Ka katru dienu jālasa. Un nekādas sistēmas manai lasīšanai nav.

Ja tik daudz laika paiet sapņojot un iedomās un lasot – cilvēks vispār pagūst pieaugt, tam pietiek laika?

Ai, nu traki ar to pieaugšanu...

Tev drīz būs 40 gadi. Tu nojaut, kādam jābūt vīrietim 40 gadu vecumā?

Man ir sajūta, ka tā mana pieaugšana kaut kur iestrēgusi. Un es to nesaku ar lepnumu, nudien ne. Es pat varbūt gribētu būt nedaudz vairāk pieaudzis.

Taču viena no pieaugšanas sajūtām droši vien ir tas, ka tu vari darīt, ko gribi. Ne tikai tāpēc, ka neviens man neko nevar pavēlēt. Bet arī tāpēc, ka saprotu: neviens tā ļoti uz mani nemaz neskatās. Nevienu es neinteresēju. Citi cilvēki paši par sevi domā. Un es varu ļoti neiespringt par to, ko citi par mani domā, jo viņi nedomā. Un es varu darīt jebko, kamēr tas nav noziegums. Man liekas, tā ir pieaugšana.

Jelgavas varoņi savā pusaudžu vecumā jūtas ļoti unikālas būtnes, ko neviens visā pasaulē nesaprot. Bet tad grāmatu nopublicēja, un izrādījās, ka daudzi jutušies tāpat. Man kā rakstniekam tas bija patīkami, bet man kā cilvēkam tas lika zaudēt savu unikalitātes sajūtu. Un tā arī ir pieaugšana: saprast, ka neesi unikāls radījums. Līdz ar pieaugšanu šī brīnumainā sajūta tiek zaudēta.

Franču komponists Eriks Satī savā dienasgrāmatā teica apmēram tā: “Agrāk jūs man teicāt: kad tev būs 50, tad tu redzēsi! Un tagad man ir 50, bet es neko neredzu.” Sarežģīta tā pieaugšana. Un es taču nezinu, varbūt tie cilvēki, kuri man izskatās pieauguši, nemaz tādi nav. Kad man bija 25 gadi, man bija eksistenciāla krīze un es sev šķitu ļoti vecs. Man draugs teica: pēc 30 kļūs vieglāk. Bet arī tas nepiepildījās.

Daudz kas ir citādāk. Bet galvenās līnijas palikušas nemainīgas. Tajos savos sešpadsmit, pieļauju, līdz ar pirmajiem patstāvīgajiem lēmumiem, mēs jau izvēlējāmies savu dzīves ceļu. Un tas tik viegli nemainās.

Bērnu man joprojām nav. Tas it kā palīdzot pieaugt.

Bohēma tavā dzīvē?

Kā tu to domā?

Kur papūš, tur nokļūst. Viena diena pārvēršas trijās. Un ilgās sarunās.

Nē, bohēma īpaši nav par mani. Var atrast sliktākus vai labākus piemērus par mani. Protams, drusku es to bohēmu esmu redzējis. Un nav tā arī pavisam pazudusi. Tomēr man ir salīdzinoši rāma dzīve.

Varbūt tā ir visiem, bet es mēdzu iet pa ielu un iztēloties, ka šobrīd esmu pavisam citā vietā. Vai iedomāties, ka tas nemaz neesmu es, kas te iet, bet, piemēram, spiegs. Es diezgan daudz dzīvoju savās iedomās.

Pie Andras Neiburgas pirms pāris gadiem. (Foto: no privātā arhīva)

Pie vārda “rāms” pat es kaut ko spēju no galvas citēt. “Cik dzīve ir rāma/un cerība neremdināma...”

Apolinērs. Mirabo tilts. Man ļoti patika tas dzejolis. Joprojām patīk.

Tu gan daudzus citātus no galvas atceries. Pateiksi dažus, kuri tevī ir kā ietetovēti?

Daži ir. Un arī Tīģerī ir pāris epigrāfi. Bet Lido doma zelta spārniem stils gan man īsti nepatīk. Cenšos rakstīt tā, lai tas nebūtu aforismu krājums. Lai tekstā neizceltos “citējamās vietas”, bet teksts darbotos kā vienots veselums.

Tīģerī ir Volta Disneja citāts: “If you can dream it, you can do it.” Es gribēju, lai tas paliek angliski, tomēr tas ir iztulkots. Šāds drosmīgs citāts. Bet vai tā tiešām ir, ka: ja mēs spēsim to iztēloties, tad mēs spēsim to izdarīt? Kad izlasīju, ka Henrijs Fords teicis kaut ko ļoti līdzīgu, pabrīnījos.

Jo šie divi cilvēki bija tik dažādi. Bet pateica vienu un to pašu. Un cik paradoksāls ir šis teiciens. Jo cilvēki taču sapņo par viskautko. Es vienu brīdi drusku vācu citu cilvēku sapņus. Piemēram, sēž uz ielas, bet sapņo būt bagātnieks. Kā tad tas likums darbojas? Varbūt nepietiekami stipri sapņoja? Par to tad arī apmēram ir šī mana jaunā grāmata. Par sapņiem. Par to, kā tie piepildās visnegaidītākajā veidā. Tās teorijas, kā sapņot, lai piepildītos, jau ir aprakstītas. Šo var uztvert arī kā rokasgrāmatu sapņošanai.

Tev pašam ir sapnis?

Kaudzēm man to sapņu. Bet, ja pastāstīšu, izklausīšos iedomīgs.

Tev tiešām ir aizdomas, ka tu varētu izklausīties iedomīgs? Nē, tu nevarētu izklausīties iedomīgs.

Tāpēc, ka es turos! Es savus sapņus cenšos sadalīt konkrētākos nogriežņos.

Tu pats tagad, pēc septiņiem gadiem, esi sapratis Jelgava 94 fenomenu?

Nē. Un – jo tālāk, jo mazāk saprotu. Neesmu arī īpaši centies. Varbūt – veiksmīga apstākļu sakritība. Jo nekā īpaši oriģināla tur nebija. Bet tā vieta laikam bija tukša. Un iegadījās man. Daudzi pēc tam teica: ā, to grāmatu es būtu varējis uzrakstīt! Tā tad varbūt arī ir veiksmes atslēga. Ka tiešām jebkurš to būtu varējis uzrakstīt.

Un vēl varbūt savu lomu nospēlēja tas, ka aprakstītie notikumi ir tādi... mazi. Man pēc tam cilvēki nāca klāt un teica: jā, bet mums bija daudz, daudz trakāk. Es rakstot centos notikumus pietušēt. Lai tie ir sīki un tikai manam varonim liekas lieli. Lai lasītājs ar savu “bet man bija trakāk” jūtas tāds krutāks. Lai lasītājam nav ar manu vājo varoni jāsacenšas.

Bet es tiešām aizvien mazāk saprotu, kāpēc tas cilvēkiem patika. Un tagad arī labāk atceros, kā es to visu rakstīju, nevis kā tas viss dzīvē notika. Tas pierakstot ir it kā izgriezts no manas atmiņas. Edgaram Alanam Po ir stāsts Ovālais portrets, kurā viņš glezno sievieti – un portrets sanāk tik dzīvs. Un, jo tālāk viņš gleznoja, jo tā sieviete kļuva vājāka. Un, kad viņš pabeidza, sieviete bija mirusi. Viņa bija pārcelta mākslas darbā, bet dzīve bija galā.

Ar draudzeni Aneti pie Gruzijas un Azerbaidžānas robežas (vieta, kur džeki noteikti grib uzkāpt). (Foto: no privātā arhīva)

Tev pašam filma Jelgava 94 patika?

To jau Šlāpins pareizi teica: “Joņevam tā filma nevar patikt pēc definīcijas.” Šlāpinam patika filma, tā nebija kritika. Bet filma ir diezgan stipri citādāka nekā grāmata. Taču man nav nekas pret to filmu. Un man patīk, ka romāns izslīdēja man no pirkstiem un sāka dzīvot savu dzīvi.

Decembrī biju Viļņas Modernās mākslas muzejā. Tur muzeja veikaliņā ir ļoti maz grāmatu, bet ir tava Jelgava 94 lietuviešu valodā.

Nu, jauki, jauki. Bet franču valodā tulkojums ir visprecīzākais. Jo tur tulkotājs atrada dažas neprecizitātes, kas tika izlabotas.

Tu pats proti franču valodu?

Jā. Es mācījos Kultūras akadēmijā, franču valoda ir tieši mana specialitāte. Jelgavā man bija tāds smalks joks par vīnu. Tur pašā sākumā ir epizode, kur puišeļi sēž pie skolas un dzer vīnu Mīkla. Un tad viens no viņiem aizskrien pēc korķuviļķa un neatgriežas. Tam grāmatā seko joks ar zemsvītras piezīmi, kurā stāstu, ka pēc vairākiem gadiem, pēc šīs grāmatas izdošanas Francijā, saņēmu vēstuli no šā varoņa.

Jāpiebilst, ka tajā brīdī taču nedomāju, ka grāmata tiešām tiks izdota Francijā, tas bija tāds postmoderns joks. Lūk, un tas varonis no Francijas raksta autoram: “Jūs, loši, vispār neko nesaprotat, es tagad dzīvoju Francijā un katru dienu dzeru Bordo šardonē.” Man uzrakstot likās: kāds smalks joks. Jo es uzskatīju, ka Bordo nav šardonē vīna.

Bet ir?

Nu, lūk. Un Nikolā man tulkojot jautā: “Ko tu ar šo domāji?” Es, protams, padomāju, ka viņš nesaprot manus smalkos jokus. Bet viņš turpina: “Jo vispār Bordo šardonē ir tāds diezgan liels retums...” Jā, izrādījās, ka tāds vīns ir. Un nu sanāca, ka grāmatas varonis ir nevis melis, bet cilvēks ar ļoti izsmalcinātu gaumi. Tā mans joks franču publikai galīgi nederēja, mēs vēl apspriedām Burgundijas šampanieša variantu, bet beigās no šīs zemsvītras piezīmes atteicāmies. Lai kā es jokotu, tāpat franči padomātu, ka es neko nejēdzu no viņu vīniem.

Viens cilvēks, izlasot franču izdevumu, teica, ka viņš jaunībā ir juties tieši tāpat. Prasīju, kur tad viņš tolaik dzīvoja. Parīzē. Domāju; ha, nu noteikti Parīzē deviņdesmitajos bija kā Jelgavā!

Kurās valodās vēl tulkoja?

Angļu, norvēģu, lietuviešu, igauņu, slovēņu, horvātu, maķedoniešu... Varbūt kādu piemirsu. Nekur tas romāns, protams, neapgāza plauktus. Nu, bet es jau neko tādu negaidīju. Tas taču tāds andegraunds.

Kā paiet tavas dienas?

Tādā ģēnija dīkdienībā. Es kaut kur lasīju tādu izteicienu, tagad šķiet piemērots. Siena paiet, lielākoties lai saņemtos rakstīšanai. Iedvesmu es negaidu. Tad var sanākt ilgi gaidīt. Vienu brīdi ļoti dīkdieņoju. Pēdējā laikā cenšos, lai reāli sanāktu vismaz katru trešo dienu.

Ja manu dienu filmētu no malas ar slēpto kameru, būtu baisi garlaicīgi. Sēdēšana ar grāmatu. Sēdēšana pie datora. Pieiet pie plaukta kaut ko paskatīties. Un kas tur tajā datorā notiek – klaja prokrastinācija vai ražīgs darbs – brīžam nav nošķirams. Dažreiz paņemu otru datoru, kuram neslēdzu klāt internetu. Vārdu sakot, cenšos, cenšos.

Ir kāds stāsts, ko tev vēl ļoti gribētos izstāstīt, to uzrakstot?

Jā, ir. Pat vairāki. Tagad rakstu nākamo grāmatu, ja izdosies, būs tāds non-fiction darbs, ne daiļliteratūra. Dokumentāla proza. Baisu notikumu sērija par kādu senu krimināllietu. Es vienkārši uzdūros vienai lietai, ko gribētu izstāstīt. Kāpēc vispār rakstīt par kādu ļaunumu, noziegumu? Tāpēc, ka konkrētajā gadījumā es jūtu – kaut kas ļoti būtisks tur ir. Tāpēc es veicu savu izmeklēšanu, lai to saskatītu. Un man vajag to izstāstīt.

Un vēl es gribētu izstāstīt to sajūtu, par ko runājām. Par to, kā nemainās tas, kā juties savos sešpadsmit. Tās nebeidzamās, neizturamās ilgas, kas reizēm pārņem. Tieši tādas tās bija toreiz. Kaut ko gribas, bet ko – nesaproti. Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, bet tā sajūta nav mainījusies. To es gribētu aprakstīt.

Tu Tīģerī esi citējis Vitgenšteinu: “Varbūt dzīve bez jēgas nemaz nav nekāds kauns?”

Tiešām? Es to esmu ielicis grāmatā? Neatceros. Bet ticu, jo man patīk šis citāts.

Tomēr tu pats vienalga meklē jēgu?

Jā. Jo man liekas, ka neesmu vēl kaut ko sapratis un ieraudzījis. Dzīvē, pasaulē. Līdz pašam galvenajam jau neaizrakties nekad, bet man šķiet, ka kaut ko vēl varētu izdoties saskatīt.

Jāņos pie Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša. (Foto: no privātā arhīva)

Par attiecībām mēs vēl varētu parunāt. Un par ceļojumiem. Par ko vispirms?

Ceļojumi, protams, vieglāka tēma.

Bet tajos tu jau vairākus gadus nebrauc viens.

Jā. Bet dažreiz braucu arī viens. Ar grāmatu diezgan daudz kur sanāca būt. Jā, tāds jaukums ir – var aizbraukt uz Kanādu, uz literatūras festivālu. Kur vienu dienu jāuzstājas, bet vēl piecas dienas var klaiņot pa Kanādu. Un Indijā biju. Un Honkongā. Tā tāda patīkama blakne izrādījās. Man gan īpaši nepatīk festivālos uzstāties, tas ir uztraucoši. Bet, ja tāpēc var aizbraukt uz Kanādu, var arī pieciest.

Brazīlijā biju. Burkinafaso. Es tagad tālākās vietas saucu. Uz Burkinafaso braucu, jo gribēju aizbraukt uz tādu īsto, melno Āfriku. Pašā viducī nokļūt. Plus nosaukums jauks. Bet bija arī tiešām diezgan melni. Pēc tādiem ceļojumiem vēl gadu gribas visiem uzbāzties ar saviem stāstiem un ieteikumiem, ka turp noteikti jābrauc. Pēdējais brauciens bija uz Taizemi.

Un kopā ar Aneti, tāpēc tagad dabiski nonāksim arī pie attiecību tēmas. Bet vispirms – kas Taizemē pārsteidza?

Tur tās pilsētas vizuāli ir pilnīgi citādākas. Un mani interesē arhitektūra. Tur arhitektu mākslinieku fantāzija ir gājusi pavisam citā virzienā nekā Eiropā. Budistu tempļi. Bijām vienā templī, kur bija attēlota budistu elle. Kaut budismā nemaz nav tāda elles koncepta. Bet ir tāds tautai pietuvinātais variants.

Tur bija attēlotas tādas ainas... Ka bija jādomā, vai mākslinieka kungam nav kādas problēmas. Visādi grēcinieki tika mocīti, turklāt, iemetot monētu, to varēja izbaudīt ar skaņu. Attēlots, kādas mokas izcieš narkomāni. Visādi seksuālie noziegumi. Mazliet no Disnejlendas, mazliet no šausmu parka, bet ar ļoti augstu vardarbības līmeni un ļoti atklātu seksuālo pusi. Brīžiem arī nevar saprast, par ko tad īsti ir tas sods. Pēkšņi bērni skolas formās sasprausti uz āķiem. Tāds diezgan liels ārprāts, apvienots ar jauku pastaigu.

Un tas ceļošanā arī ir skaistākais – kad liekas, ka jau esi redzējis visu, nāk kaut kas, kas tevi atkal pārsteidz. Vai izgrūž no pašapmierinātības un liek saprast: ne sūda tu vēl neesi redzējis. Viss ir daudz plašāk.

Wat Mae Kaet Noi (Elles templis) Taizemē. (Foto: no privātā arhīva)

Aizceļojot uz kādu tālu vietu, tu pārstāj justies kā pasaules centrs. Jo satiec milzīgu baru ar cilvēkiem, kuriem pilnīgi vienalga, kur un kā tu dzīvo, jo viņi dzīvo šeit un citādāk.

Japānā man patika, ka tur eiropietis netiek uzlūkots kā smalkais kungs. Tur tu patiesībā sajūties kā noplucis barbars, kurš klejo, meklēdams, kur lētāk iedzert. Jo nu tur ir ļoti dārgi. Tur tualetē sagaidīs pods ar desmit pogām, no kurām viena ieslēgs mūziku, lai visu vari izdarīt diskrēti un neviens to nedzird. Un var gadīties, ka neizdosies saprast, ar kuru pogu ūdeni var nolaist. Un nākamais tualetē ieies japānis, kurš nodomās: “Nu, eiropieti, varbūt tik daudz tu varēji, kā nolaist ūdeni...” Bet Japānā, protams, ir daudz vairāk ko redzēt, nekā podi.

Tad par attiecībām tagad.

Nu, jā... Pat nezinu, ko teikt. Tā bija ļoti spēcīga iemīlēšanās. Kas gan neatnāca uzreiz. Bet tad vienā brīdī jūtas, kas nāca no otra cilvēka, pārņēma arī mani. Un pienāca viens tāds brīdis, pēc kura neradās vairs nekādi jautājumi.

Ilgas attiecības mani vienmēr bija baidījušas. Tāpat kā man nepatīk ilgi dzīvot vienā dzīvesvietā. Kad liekas, ka viss ir tik nemainīgi. Un, ka jāiet turpat, kur gāju pirms gada un trijiem. Tajā ir kaut kas biedējošs. Tā pastāvība nāca kopā ar tādu beigu sajūtu. Bet nē, nē... Tagad attiecības ir četrus gadus – rekords! Un jā, tā mazā nomiršana ir pieņemta, vairs nešķiet biedējoša.

Anete iet uz darbu vai arī strādā mājās?

Viņai ir pastāvīgs darbs, bet viņa to dara no mājām. Arī pirms šā vīrusa strādāja no mājām. Kas man likās riskants mirklis, jo kā gan var pavadīt visu laiku kopā. Bet pagaidām šķiet, ka nekas traks, var. Turklāt dienas vidus posms jau tāpat ir tāds bezsarunu. Kad katrs sēž savā datorā vai grāmatā. Un kontakts ir minimāls. Kas no malas arī varētu izskatīties diezgan baisi, ja tiktu, piemēram, nofilmēts. Sēžam blakus un vispār nesarunājamies.

Foto: no privātā arhīva

Dažreiz, jāatzīst, man pietrūkst biroja gaisotnes. Četrpadsmit gadus nostrādāju dažādās reklāmas aģentūrās. Bet nu pagaidām mani joprojām iepriecina sajūta, ka nav agri jāceļas, lai ietu uz darbu. Ka es varu iziet uz ielas, satikt tur otrdienas rītā vēl vienu tādu pašu un mēs varam izlemt doties kaut kur negaidītos piedzīvojumos. Ka varu atsaukties uz jebkuru drauga zvanu ar aicinājumu tikties. Varbūt es vēl neesmu atdzēries to brīvību, bet man tas viss liekas labi. Protams, sevi ir jāmobilizē, bet tas pats jau bija arī birojā – ja labi pacentās, varēja sēdēt un neko nedarīt.

Kas vēl bez arhitektūras tevi interesē?

Ai, man to interešu ir tik daudz, pat par daudz. Glezniecība, tās vēsture. Vispār vēsture. Bet tas jau visus šitos lasošos puišeļus interesē. Kā tur īsti ar tiem zobeniem agrāk vicojās. Ir dažas vēstures tēmas, kas īpaši interesē. Franču revolūcija. Napoleons jau kopš bērnības kā tāds zēniskais sapnis: viens pret visu pasauli, cik skaisti!

Un Latvijas vēsture. Latvijas brīvības cīņas, jo tas patiesībā ir ļoti mīklains posms.

Ģeogrāfija. To man mans draugs Marts Pujāts pielipināja. Bet visas šīs intereses ir arī lieliskas prokrastinācijas iespējas. Jā, un valodas man patīk.

Un kuras tu proti? Bez latviešu, krievu, angļu un franču.

Lasīt varu arī spāniski, itāliski, portugāliski. Man tas patīk, jo ļoti atver pasauli. Jau franču valoda vien man daudz atvēra. Mums ir lieliski tulkotāji, bet vienalga – ir tik daudz literatūras, kas nav tulkota. Kas ir tālāk par Eiropu un ar ASV. Tā es atklāju sev brazīliešu literatūru – Rubens Fonseka, Klarisa Lispektore. Tā nu es cenšos izlauzties tālāk un izlasīt kaut ko, piemēram, no Filipīnām. Jo visur notiek literatūra.

Pats neesi tulkojis?

Esmu. Bet Dace Meiere, Maima Grīnberga, Dens Dimiņš tulkošanu pacēluši tādā līmenī, ka es pat izvairos pieminēt, ka esmu ar to kādreiz nodarbojies.

Interesanti – tulkošanu tu uztver nopietnāk nekā paša rakstīšanu.

Bet tā ir. Kad Nikolā tulkoja manu Jelgavu, es sapratu, ka tulkotājs ir vienīgais cilvēks, kas grāmatu patiešām izlasa. Viņš man uzdeva tādus jautājumus, ka man pašam bija jādomā: “Tiešām?! Un kāpēc es tur tā esmu sarakstījis?! Bezsakars!” Lai gan es, protams, varu peldēt pa savu darbu, kā gribu.

Kad kārtējo reizi biju noguris reklāmā un rakstīju vienai draudzenei, kas strādā tulkošanā, ka: “Ai, iešu prom no reklāmas, strādāšu tulkošanā!”, viņa atbildēja: “Bet, Jāni, vai tu saproti, ka tad tev būs patiešām jāstrādā?” Kaut es jau te tagad izrunājos, arī reklāmā ir jāstrādā, un Tīģeris vispār ir zināms reveranss reklāmas arodam.

Kā vienas kulta grāmatas rakstniekam tev varbūt pat piestāvētu būt mazliet snobiskam. Bet, piemēram, sociālajos tīklos var ļoti labi pamanīt, ka tu galīgi tāds neesi. Tu tur uzvedies ļoti cilvēcīgi, bez sarkasma un liekas ironijas.

Dažreiz es savu ironiju un aso mēli savaldu. Bet vispār šis viss ir ļoti apzināti. Sociālajos tīklos ir tik daudz ironisku, indīgu komentāru. Tā visa vienkārši ir par daudz. Un bieži sarkasms tiek padarīts par absolūti aprobēto stilu. Tas mani tiešām pat tracina. Iemest, kur pagadās, savu ironiju un sarkasmu ir tik viegli. Bet, lai ar interesi otram cilvēkam kaut ko pajautātu, cerot vēl arī sagaidīt atbildi – tam, lūk, ir jākoncentrējas, tas nemaz nav tik viegli. Ja gribi sākt sarunu vai saņemt atbildes, ir jākoncentrējas, jājautā tīri un tieši. Sarkasms un ironija nav mans mērķis. Protams, citi var darīt, kā viņi grib.

Pēc kādiem parametriem tu mērītu “veiksmīgu dzīvi”?

Es labprāt izvairītos no šādas atbildes. Jo tas man liktu atstāt aiz robežas tos citus, kuru dzīves tad nu netieši būšu pasludinājis par neveiksmīgām. Bet varbūt tās tādas nav.

Man ir daudz draugu, kuri nenodarbojas ar mākslu. Un man nav nekāda pamata domāt, ka viņu dzīves tāpēc būtu neveiksmīgas.

Bet kas tev ir “laba dzīve”?

Ir dienas, kurās es pats domāju, ka mana dzīve ir izpostīta un garām. Bet jau nākamajā dienā domāju, kā es vispār kaut ko tādu varēju padomāt. Tas ir grūti notverams.

Nesen runāju ar puišiem, kas ilgi sēž cietumā. Viens kopumā jau 19 gadus, otrs mazliet mazāk, laikam septiņpadsmit. Čalis manā vecumā. Un viņš teica: “Ai, tur ārā visi domā, ka mēs te tādi nabadziņi cietumā, bet mēs te normāli dzīvojam, un neviens neko nenožēlo.” Tāds drosmīgs apgalvojums. Es tā par savu dzīvi nemaz tik droši nevarētu pateikt. Bet re, tur džeks var. Protams, es nezinu, caur cik filtriem tas teiktais ir jāizlaiž. Un vai viņš tā saka savam mierinājumam vai tiešām tā domā. Taču tas parāda, cik ļoti dažādi var uztvert, kas ir izdevusies, laba dzīve.

Nu, es varētu teikt tā: ja cilvēkam ir bijusi ideja, ko gribas realizēt, un ja viņam ir izdevies to realizēt – tad viņu var apsveikt!

Bet citam varbūt nemaz nav bijusi ideja, viņam varbūt patīk kā putniņam klejot. Bet te arī rodas jautājums: kā priekšā mums ir jāatskaitās?

Atkal Vitgenšteinu pieminēšu. Viņš mirstot esot teicis: “Pasakiet viņiem, ka man bija brīnišķīga dzīve!” Kas tie viņi?

Bet viņš bija pārliecināts, ka kādu tas vispār interesēs.

Un viņam bija arī pārliecība, ka ir šie viņi, kuri domā, ka viņa dzīve pilnīgi noteikti nav brīnišķīga. Sanāk, ka tas bija viņš pats, kas tā domāja. Un ar ko visu dzīvi mocījās, tāpēc beigās bija svarīgi to pateikt.

Vai Marsels Prusts, piemēram. Neilgi pirms nāves viņš pabeidza savu septiņu romānu ciklu Zudušo laiku meklējot. Un labi apzinājās, ka ir uzbūvējis kaut ko milzīgu. Tas ir veiksmes stāsts.

Toties mīļais Kafka no saviem trīs romāniem nevienu īsti nepabeidza, tos vispār publicēja pēc viņa nāves. Un droši vien viņš nejutās ar to apmierināts.

Taču viņš arī agri nomira.

Jā, 41 gada vecumā, šķiet.

Un Džeimss Džoiss arī izdarīja kaut ko lielu un ietekmīgu. Un kaut kādā ziņā izsmēla to problēmu vai uzdevumu, ko sev bija izvirzījis. Gan ar Ulisu, gan ar Finegana vāķēšanu (Finnegans Wake). Pēdējo Dzintars Sodums arī latviski iztulkoja, bet izdots tas nav. Tas vispār maz valodās tulkots.

Bet tu izlasīji?

Jā. Tas pat īsti nav lasāms. Totāla apziņas plūsma. Ja Ulisā aprakstīta viena diena, tad Fineganā ir domāta viena nakts. Džoisa kā rakstnieka dzīve bija ļoti izdevusies, bet – vai to var teikt par viņa kā cilvēka dzīvi – nu, nezinu...

Foto: no privātā arhīva

Tev vieglāk ir būt cilvēkam, nevis rakstniekam?

Laikam gan. Pasēžu stundu pie datora un domāju: “Nē, ne jau tā tam jānotiek, ir jābūt kaut kam citam.” Un izeju ārā. Satikt cilvēkus. Paklausīties, ko viņi runā.

Kā var būt rakstnieks, nemaz “neesot cilvēks” – tā gan man šķiet jau tāda ļauna pozīcija. Es pazīstu tādus rakstošos cilvēkus, kuri skatās uz visiem notikumiem un cilvēkiem kā uz potenciālu sižetu. Un mēdz arī provocēt situācijas.

Cik briesmīgi!

Jā gan. Un tiešām tā skatās: nu, nu, redzēsim, kas notiks, tas varētu noderēt.

Un drusku jau tā rakstīšana vienmēr ir arī zagšana. Man vispār ir tāds māņticīgs uzskats: lai mākslas darbs rastos, ir mazliet arī kaut kas jāupurē. Un varbūt kādreiz arī sava labā sirdsapziņa. Es gan tā neesmu darījis, esmu šajā ziņā saudzīgs. Un tā var arī sev pāri nodarīt. Pateikt to, ko nemaz neesi gribējis citiem atklāt. Bet raksti un saproti, pietrūkst, nu, pietrūkst... Te lasītājam būtu jāsaprot, ka džeks ir pliks nostājies. Un jābūt vai nu drusku ļaunam, vai muļķīgam.

Tu un praktiskā dzīve?

Nu, tas man ir galīgi garām aizgājis. Nesaprotu pat, kā tas notika. Tēvs Ozolniekos uzcēla māju ar savām rokām. Un es viņam daudz palīdzēju. Bet kaut kādā mistiskā veidā neko neiemācījos. Laikam tikai darīju to, ko viņš lika, bet manas domas bija kaut kur prom. Bet te laikam vispār kaut kāds svārsts darbojas. Kārlis Vērdiņš ir tāds pats.

Un mašīnas mani arī neinteresē. Nekādi dzelži.

Toties agrāk mūzika ļoti interesēja. Māksla, literatūra. Visu gribējās uzzināt, pamēģināt, izdarīt. Līdz vienā brīdī sapratu, ka jāfokusējas. Man liekas, mums Latvijā vispār ir problēmas ar spēju fokusēties. Koncentrēti izprast savu ideju. Un tas man personiski arī ir. Reiz pamanīju, ka man datorā ir atvērti 13 iesākti rakstu darbi. Šis laiks, kopš aizgāju no algota darba, ir mans mēģinājums fokusēties.

Ir kāds no rakstniekiem, dzejniekiem, ko tu sauktu par savu draugu?

Tas pats Kārlis Vērdiņš. Marts Pujāts. Arī Arvis Viguls, man patīk, ko viņš dara. Uldi Bērziņu es ļoti cienu. Agnesi Krivadi. Semjonu Haņinu.

Par Pujātu sen nav dzirdēts, ka būtu ko jaunu uzrakstījis.

To pašu varēja teikt par mani. Jo mēs vienā gadā bijām nominēti Latviešu literatūras gada balvai. Abi sēdējām un spriedām, ka viss šis eštablišments mūs taču neinteresē. Un cik nesvarīgi tas mums. Un kā nekad mūžā neesam gribējuši dabūt Latvijas literatūras gada balvu. Bet tagad, kad esam nominēti, pēkšņi tā kā gribētos dabūt. Un abi togad dabūjām – viņš dzejā, es prozā. Izgājām uzpīpēt un nospriedām: nu, tagad mums atkal var būt vienalga.

To jau visu laiku var novērot, cik nožēlojams cilvēks tādā ziņā ir. Darbā sēdi un domā, cik ļoti vienalga, ko priekšnieks saka, ko viņš vispār saprot... Bet, tiklīdz priekšnieks paslavē, uzreiz sāc luncināties. Un domā: o, foršs džeks tas priekšnieks tomēr, saprot lietas!

Kāpēc tu neraksti par attiecībām?

Vairāki apsvērumi. Man īsti nav izstrādājušies principi, kā vajadzētu rakstīt un dzīvot. Toties man mājās pie sienas ir lapiņa ar sarakstu, ko NEVAJADZĒTU darīt. Un tur ir viens noteikums: nelikt mīlestību kā galveno sižetu. Vēl tur ir arī: rakstot mazāk sarkasma, necensties šokēt. Izvairīties no rurālās vides – Latvijas laiku eksotika, tāpat kā attiecības, ir pārāk bieži lietota tēma. Kaut arī abas ir neizsmeļamas.

Man liekas, lai par kaut ko rakstītu, ir vajadzīga distance. Mana metālista jaunība pagāja – un es varēju par to uzrakstīt. Bet mīlas lietas vēl nav pārgājušas, no tām vēl neesmu izkāpis. Tāpēc kārtīgi mīlas stāstu tagad nemaz nevarētu uzrakstīt.

Saistītās ziņas

Autora balvu šogad saņems Pēteris Krilovs, Jēkabs Nīmanis, Jānis Joņevs un Miķelis Fišers
"Mani brīdināja, ka ies traki, televizorus metīs pa logu," Andra Konste par rakstnieku bohēmu
Toms Kreicbergs - vienlaikus rakstnieks un veiksmīgs finansists: "Veiksme ir satikt īstos cilvēkus. Sievu satikt – tā ir liela veiksme" 3

Citi šobrīd lasa

Dženiferes Rumpānes ģimene cer vismaz uz mājas arestu; cietumā Itālijā - pat vienā kamerā ar recidīvisti 5
Briedis uz Minheni dodas ar privātu lidmašīnu un savu pavāru 1
Rebenoka slepkavības lieta. Valsts policija nāk klajā ar svarīgu aicinājumu 14

Герцогиня Меган возмутила британцев, в телеэфире вынудив Гарри нарушить важное королевское правило 1

Экс-соседка Пугачевой рассказала о гулянках в особняке звезды